tag:blogger.com,1999:blog-12388922145517510632024-02-20T11:19:27.555+02:00Kristietības vēstureUnknownnoreply@blogger.comBlogger64125tag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-82283127894963327362010-05-07T15:00:00.004+03:002010-05-07T15:37:29.846+03:005. T pieņemšana RomāIepriekšējā apakšnodaļā mēs centāmies apkopot – jābaidās gan, ka diezgan selektīvi un nesistemātiskā ceļā – materiālu, kas varētu iezīmēt procesu, kādā Apustuļu ticības apliecība T formā ienāca apgrozībā franku valstīs. Nav pārsteidzoši atklāt, ka to lietoja kā autoritatīvu ticības apliecības versiju visos rietumos XI un XII gs. Piemēram, sv. Šārtras Ivo († 1117. g.) rakstīja sprediķi par Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-63682972224268089422010-04-30T15:00:00.005+03:002010-04-30T15:00:11.478+03:004. Kārlis Lielais un ticības apliecībaLai arī kāds būtu pēdējais spriedums par Apustuļu ticības apliecības textus receptus rašanos vietu Francijas dienvidrietumos, domājams, ka tikai retais noliegs, ka tās izcelsme ir meklējama uz ziemeļiem no Alpiem ap VI gs. beigām vai VII gs. Vienojušies par šo faktu, mums tagad ir iespēja pievērsties vienlīdz svarīgai un ne mazāk sarežģītai problēmai –kanonizāciju par vienīgo Rietumu baznīcas Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-71433786638516583162010-04-23T15:00:00.006+03:002010-04-23T15:00:01.564+03:003. T spāniski-galliskā izcelsmeJa teorija, ka T bija radusies un nākusi no Romas, tiek atmesta, tās avots vienkārši jāmeklē kādā no provinces centriem. Atbilstoša metode problēmas risināšanai būtu izpētīt, cik vien tas iespējams, vietējo ticības apliecību dažādos tipus un salīdzināt tos ar T. Lai gan ir skaidrs, ka ticības apliecību formas nebija stingri noteiktas, ir tāpat skaidrs, ka teksti, kas tika lietoti dažādās vietās, Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-45889222725047946012010-04-16T15:00:00.009+03:002010-04-16T15:54:04.315+03:002.T redakcija nav RomasTādas, galvenajos vilcienos, ir agrīnākās liecības par T un tai līdzīgajām ticības apliecībām. Ņemot vērā šo materiālu, nākamais uzdevums ir noteikt kur meklējama T izcelsme. Protams, ka pirmkārt jāapskata hipotēze, kas apgalvo, ka R pamatīga redakcija, kuras rezultāts ir T, notika pašā Romā. Šī bija teorija, ko G. L. Hāns[i] un A. E. Bērns[ii] aizstāvēja piecdesmit gadus atpakaļ (anachronisms!).Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-80907027793019529932010-04-09T15:00:00.006+03:002010-04-09T15:05:34.818+03:001. T līdzīgie tekstiIepriekšējās nodaļas sākumā tika parādīts, ka formula, kas Rietumos bija pazīstama kā Apustuļu ticības apliecība, radās kā viena no daudzajām Romas baznīcas sākotnējajiem kristību apliecību variantiem. Mēs jau pievērsām uzmanību tam, ka tā, kā ticības formulējums, ir daudz niansētāka un teoloģiski briedušāka par R, taču līdz šim vēl nekas nav teikts par tās sarežģīto un neskaidro izcelsmes Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-71066142241209323582010-04-02T15:00:00.003+03:002010-04-03T11:20:43.735+03:006. Svēto kopībaVisbeidzot, mēs nonākam pie Apustuļu ticības apliecības teikuma, kas radījis ārkārtīgi plašu diskusiju – “svēto kopība” (sanctorum communionem). Pirmā ticības apliecība, kura saglabājusies un kurā tas atrodams, ir Remeziānas Niceta komentētā formula. Taču pirms Niceta, ja vien G. Morīna secinājumu var uzskatīt par pareizu, šķiet, ka tā atradusies tā sauktajā “Sv. Hieronīma ticībā,”[i] kas beidzasUnknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-11125529117304257082010-03-26T15:00:00.003+02:002010-03-26T15:19:19.434+02:005. Trešā artikula reinterpretācija un redakcijaAp to laiku, kad Apustuļu ticības apliecība ieguva patreizējo formu, trešais artikuls bija jāsaprot Baznīcas attīstītās Trīsvnienības doktrīnas gaismā. Tādā veidā vārdi “Svētais Gars” tika saprasti kā tādi, ar kuriem tiek apliecināta ticība dievišķības trešajai Personai, kas ar vienlīdz mūžīga, vienlīdzīga un līdzbūtiska Tēvam un Dēlam. Kā Rufīns to ir kodolīgi pateicis: “Tā, pieminot Svēto Garu,Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-39944767019891524042010-03-19T15:00:00.003+02:002010-03-19T16:02:28.334+02:004. Nokāpšana ellēNeviena no mūsu līdz šim aplūkotajām R izmaiņām nevar piedēvēt izšķirošu nozīmi. Taču ir viena, kam patiešām ir būtiska nozīme ticības apliecības otrajā artikulā, un kurā iekļautas diezgan lielas eksegētiskas grūtības – “nokāpis ellē” (descendit ad inferna[i]). R pirmais variants, kurā tā atrodama, ir Akvilejas ticības apliecība, kuru ir komentējis Rufīns – viņš pieminēja, ka šis teikums nav Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-91239881890089529402010-03-12T15:00:00.004+02:002010-03-12T16:35:18.334+02:003. Dažas mazākas izmaiņasKā tas ir redzams tradicionālajā Apustuļu ticības apliecībā, R otrais artikuls ir ticis mainīts ar sešiem vai septiņiem pielikumiem vai izmaiņām. Vairumam no tiem nav dogmatiskas nozīmes, un tos var pieminēt gandrīz bez komentāriem. Piemēram, vārdu kārtība “Kristus Jēzus”, kas bija īpatna R iezīme, laika gaitā deva vietu biežāk sastopamajam “Jēzus Kristus”. Izzūdot zināšanām, ka “Kristus” ir Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-35380927912367282242010-03-05T15:00:00.004+02:002010-03-05T16:00:41.967+02:002. Izmaiņas pirmajā artikulāPirmajam artikulam nevajadzētu mūs ilgi aizkavēt. Jau V nodaļā tika norādīts, ka sākotnējais “Tēvs” un “visvarenais” samērā agri atvirzījās otrajā plānā. Pēc IV gs., ja pat ne agrāk, eksegēti un komentātori gandrīz vienprātīgi skaidroja, ka “Tēvs” norāda uz sevišķo attiecību kāda ir pirmajai Personai pret otro svētajā Trīsvienībā. Reiz trīsvienīgās dievišķības jēdzins bija sācis kļūt skaidrāks, Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-831665808920600512010-02-26T15:00:00.005+02:002010-03-05T06:59:07.826+02:001. Textus ReceptusLīdzās Konstantinopoles ticības apliecībai, svarīgākais apliecības formulējums kristietībā ir tā sauktā Apustuļu ticības apliecība. Atskaitot anabaptistu vidū, tās autoritāte Reformācijā tika vispārēji atzīta – Mārtiņš Luters to izvirzīja kā vienu no trim saistošajiem ticības kopsavilkumiem, un gan Kalvins, gan Cvinglijs to iekļāva savu doktrinālo normu vidū. Anglijas baznīca tai piešķīra sevišķuUnknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-65171054452953729772010-02-19T15:00:00.002+02:002010-03-05T08:12:18.897+02:005. FilioqueInteresanti savijusies ar vairākiem pēctecīgiem notikumiem ticības apliecības ceļā, kurā tā kļuva par euharistijas daļu, ir problēma liktenīgajam iespraudumam trešajā artikulā, kurš kopš VIII gs. ir viens no vissāpīgākājiem jautājumiem Rietumu un Austrumu baznīcu diskusijās. Vairākus gadsimtus C teksts, kas bija pieņemts latīņu baznīcā un ar to saistītajās kopienās, satur teikumu par Svēto Garu, Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-52400554958322123102010-02-12T15:00:00.008+02:002010-05-07T14:49:06.887+03:004. C Svētajā EuharistijāKonstantinopoles ticības apliecības uzvaras gājiens nav attiecināms tikai uz kristību dievkalpojumu. Lai arī tai bija nozīmīga loma kristiešu katehūmenu iniciācijā, tai bija lemts tapt aizēnotai ar vēl daudz iespaidīgāku vietu, kas bija daudz ciešāk saistīta ar ticīgā ikdienas dzīvi. C īsā laika sprīdī, t.i., dažu desmit gadu laikā Austrumos un Rietumos pakāpeniski vairāku gs. gaitā, no Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-86087579391067231432010-02-05T15:00:00.003+02:002010-05-07T15:32:44.320+03:003. C pielietojums kristībāTā kā C kanonizēja Konstantinopoles koncils un no jauna to apstiprināja Halkedonas Definīcija, tad tāpat kā īstā Nikajas ticības apliecība, tā tika izmantota kā līdzeklis ortodoksās ticības formālai pārbaudei. Tomēr, ir visi iemesli uzskatīt, ka to jau sen izmantoja kā kristības ticības apliecību. Iespējams, ka tieši tāda bija tās funkcija, pirms simtpiecdesmit tēvi to pieņēma koncilā, un tās Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-73134424033283872392010-01-29T15:00:00.005+02:002010-05-07T15:33:22.046+03:002. Svētais Gars C ticības apliecībaLai arī teikumam par Kristus dzimšanu piedēvētais antiapoliniāņu raksturs jānoraida, nevar būt šaubu par nākamā C teikuma polemisko ieceri, lai izstrādātu pilnīgāk un paplašinātu sākotnējo Nikajas ticības apliecību. Tas protams ir teikums “kura Valstībai nebūs gala”. Šie vārdi, kas burts burtā pārņemti no sv. Lūkas evaņģēlija (1:33), bija vērsti pret doktrīnu, kuru piedēvēja Ankiras Marcellam, kaUnknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-61575177157218067462010-01-22T15:00:00.005+02:002010-05-07T15:34:13.204+03:001. C un apolinārismsLai kādi arī nebūtu tās izcelšanās apstākļi, Konstantinopoles ticības apliecību vēl gaidīja spoža nākotne. Tagad mums būtu jāizseko dažādās attīstības posmus, cik vien tos vēl var izšķirt, kurus izejot, tā pamazām kļuva par Austrumu vienīgo kristību apliecību un visas kristietības euharistisko ticības apliecību. Taču pirms mēs pie tā ķeramies, mums jāvelta divas apakšnodaļas atsevišķām doktrīnām,Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-18394580336083025702010-01-15T15:00:00.005+02:002010-05-07T15:34:50.569+03:005. Pretī atrisinājumamIepriekšējās apakšnodaļās no sākuma mēs iepazināmies ar argumentiem pret, un tad par labu tradicionālajam C sacerēšanas stāstam. Lasītājs varētu justies it kā nonācis strupceļā. Šķiet, ka Halkedonas tēvi labprāt, pat ja bez sevišķas sajūsmas, sauca C par simtpiecdesmit Konstantinopoles tēvu ekthesis, tomēr šodien pieejamie fakti, tāpat kā vēsturnieku atklājumi, liek domāt, ka viņi vienkārši Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-89691831221098756332010-01-08T15:00:00.007+02:002010-05-07T15:35:25.354+03:004. No jauna izvērtēta tradīcijaIepriekšējā apakšnodaļā apkopotie apsvērumi uzliek tradicionālajam uzskatam par C saistību ar Konstantinopoles koncilu apšaubošu jautājuma zīmi. Mēs nevaram vienkārši atmest tādus faktus, ja tie ir fakti, kā (a) nav atrodamas nekādas norādes tā laika dokumentos, ka koncils būtu darījis ko vairāk, kā vienīgi no jauna apstiprinājis N, (b) neapšaubāmais uzskats, ka ilgajā periodā starp Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-70239681671424083872010-01-01T15:00:00.006+02:002010-05-07T15:35:59.484+03:003. Iebildumi pret tradīcijuUniversālā tradīcija, kuru mēs jau minējām, un kuras sākumi meklējami vēlākais 451. g. notikušajā Halkedonas koncilā, ir, ka C ir ticības apliecība, kuru apstiprināja simpiecdesmit bīskapi, kas veidoja Konstantinopoles koncilu (381. g. maijs – jūlijs), un kuru sasauca kopā ar kādiem trīsdesmitsešiem Maķedoniāņiem simpatizējošiem bīskapiem, kuri vēlāk koncilu atstāja, imperators Teodosijs I Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-64114517449289718482009-12-25T15:00:00.006+02:002010-05-13T14:31:20.378+03:002. C salīdzinājums ar NŠāda ir sarežģītā tradīcija, kura mums tagad jāaplūko tuvāk. Nākošajā nodaļā viena apakšnodaļa tiks veltīta C sevišķās mācības analīzei, un tādēļ mēs varam uz brīdi atlikt apsvērumus, kādā veidā tā var tikt uzskatīta par papildinājumu Nikajas ticības apliecībai. Pēc tam sekos apakšnodaļa, kas mēģinās atrisināt mulsinošo problēmu par C saistību ar Konstantinopoli. Šajā apakšnodaļā mēs vienkārši Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-62674382973496441862009-12-18T15:00:00.007+02:002010-05-13T14:30:57.765+03:001. Tradīcija par C izcelsmiVisietekmīgākais sacerējums ticības apliecību jomā IV gs. bija formula, ko bieži pazīst pēc tehniskā nosaukuma Nikajas-Konstaninopoles ticības apliecība.[i] Ierindas kristieši to pazīst kā mesā lietoto ticības apliecību, kur tā aplami tiek saukta par Nikajas ticības apliecību. Tās izmainītais nosaukums sevī ietver populāro, taču kļūdaino tradīciju, ka tā īstenībā ir Nikajas ticības apliecība, Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-36191551033662684442009-12-11T15:00:00.007+02:002010-05-13T14:30:16.948+03:003. Ariānisma triumfsJaunu nodaļu ticības apliecību vēsturē, kā arī liela doktrināla strīda sākumu, iesāka galējā Konstancija uzvara pār Magnenciju 353. g. augustā. No šī brīža līdz pat savai nāvei 361. g. viņš valdīja kā vienīgais imperators gan austrumos, gan rietumos. No tā izrietēja, ka uz laiku izšķirošu pārākumu ātri ieguva antiatanāziešu un antirietumu Baznīcas daļas. Viņu uzvara bija tik pilnīga, jebkurā Unknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-68093326080206876502009-12-04T15:00:00.007+02:002010-05-13T14:28:04.903+03:002. No Serdikas līdz SirmijaiNākamais pieturas punkts IV gs. ticības apliecību vēsturē ir Serdikas (šodienas Sofija) koncils, kurš notika 342. g., vai iespējamāk, 343. g.[i] Iniciatīva tā rīkošanai nāca no rietumu imperatora, “ortodoksā” Konstansa. Jau labu laiku rietumu episkopāts bija pieprasījis Baznīcas vispārēju sinodi, un austrumu brāļu kategoriskais atteikums apmeklēt Romas koncilu 341. g. bija sava veida diplomātiskaUnknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-58390547664552982142009-11-27T15:00:00.006+02:002010-05-13T14:27:42.586+03:001. Iesvētīšanas kocncilsLai arī cik lielas bija Konstantīna cerības ar savu lielo ekumēnisko koncilu aizdarīt plaisas Baznīcā, tām bija lemts kļūt par vilšanos. Vēl bija jāpaiet pilnam pusgadsimtam ar asām nesaskaņām, pirms sava veida beigu vienošanās tika līgta starp frakcijām, kuras viņš bija centies samierināt. Sekulārais vēsturnieks Amiāns Marcellīns, vēss un atturīgs kristietības novērotājs, runājot par KonstancijaUnknownnoreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-1238892214551751063.post-55937596614333500492009-11-20T15:00:00.005+02:002010-05-13T14:26:57.880+03:004. Pēc NikajasTādu simbolu ieteica un pieņēma pirmajā ekumēniskajā koncilā. Dabiski, ka bieži ir ticis pieņemts, gan pētnieku, gan nespeciālistu aprindās, ka ar tādu atbalstu pieņemtajai ticības apliecībai bija jābūt ārkātējo panākumu apmirdzētai un noteikti tūdaļ jāiegūst plašu izplatību un tā varēja pretendēt uz neapstīdamu autoritāti. Tas, ka teoloģiskie strīdi nebija nekādā veidā atrisināti, un ka asas Unknownnoreply@blogger.com