Kristietības vēsture

Lai arī cik lielas bija Konstantīna cerības ar savu lielo ekumēnisko koncilu aizdarīt plaisas Baznīcā, tām bija lemts kļūt par vilšanos. Vēl bija jāpaiet pilnam pusgadsimtam ar asām nesaskaņām, pirms sava veida beigu vienošanās tika līgta starp frakcijām, kuras viņš bija centies samierināt. Sekulārais vēsturnieks Amiāns Marcellīns, vēss un atturīgs kristietības novērotājs, runājot par Konstancija raksturu, sausi piezīmē,[i] ka viņa valdīšanas laikā impērijas transporta efektivitāti traucēja bīskapi, kas steidzās no un uz ekleziālajām sinodēm. Iezīme, kas raksturoja periodu starp Nikajas koncilu (325. g.) un Konstantinopoles koncilu (381. g.), neapšaubāmi bija daudzās pretrunīgās bīskapu sanāksmes, kuras sasauca viena vai otra partija, vai arī paši imperatori. Daudzas no tām izveidoja un publicēja ticības formulas, un tām mēs veltīsim uzmanību šajā nodaļā. Lasītājam jāsagatavojas, par nožēlu, kaitinoši fragmentāram un nepietiekamam materiāla klāstam. Vienīgi rakstot pilnīgu ieilgušo debašu vēsturi, kurai nepietiks vietas tik ierobežota vēriena grāmatā kā šī, varētu izgaismot ticības apliecību pilnu nozīmi. Tomēr tās ir tik interesantas, un tās ilustrē Baznīcas doktrīnas evolūciju tik pamācoši, ka neviens ticības apliecības pētījums nevar paiet tām garām. Mums viņas ir sevišķi nozīmīgas, jo viņu detalizēta izpēte kalpo mums par piemēru pašas Nikajas ticības apliecības nepastāvībai. Iepriekšējā nodaļā mēs bijām spiesti apmierināties ar vispārinājumiem. Tagad, kad mēs izvēlamies iet cauri IV gs. vidus sinodēm un to ticības paziņojumiem, mums būtu jāpamana ar daudz lielāku precizitāti, dažādās N izpratnes dažādo sāncenšu grupu acīs.[ii]

Pirmās, kuras mums nākas pētīt, ir četras ticības apliecības, kas tradicionāli tiek saistītas ar Iesvētīšanas koncilu, kas tika noturēts Antiohijā 341. g. vasarā. Deviņdesmit septiņi bīskapi, visi no austrumiem, un visi Eusebija domāšanas veida piekritēji šajā sinodē sapulcējās konklāvā, un imperators Konstancijs, sekojot sava tēva precendentam, personīgi bija klātesošs sinodē.[iii] Tiešais un ārējais sapulcēšanās mērķis bija svinēt Zelta baznīcas iesvētīšanu (no šejienes arī koncila grieķu apzīmējums hē en tois egkainiois). Šo baznīcu desmit gadus iepriekš bija sācis būvēt Konstantīns, un tagad to bija pabeidzis viņa dēls. Īstenībā, baznīcas ceremonija neizrādījās nekas vairāk kā ērta atruna, un drīz vien atklājās patiesie iemesli. Sv. Atanāzijam, mums jāatceras, tika atņemta bīskapa katedra Tiras koncilā (335. g.), un Ankiras Marcellam Konstantinopoles koncilā (336. g.). Pēc Konstantīna nāves abiem tika atļauts atgriezties savās bīskapu katedrās, taču eusebiāņi darīja visu, lai izstumtu viņus vēlreiz. Abi bija patvērušies Romā, un sinode, ko sasauca pāvests Jūlijs I 341. g. pavasarī,[iv] atzina viņus par nevainīgiem un atjaunoja viņus komūnijā. Viens no Iesvētīšanas koncila galvenajiem mērķiem bija dot vienotu pretsparu rietumu apvainojumam, un atbildēt vēstuli, kurā pāvests Jūlijs darīja zināmus Romas lēmumus, un kurā netrūka protesti un apsūdzības.[v] Taču tika skarti arī doktrinālie jautājumi. Eusebijs un viņa draugi acīmredzot bija dziļi aizvainoti par sv. Atanāzija atkārtotajām apsūdzībām, ka viņi īstenībā ir ariāņi, un par pāvesta netiešo aizrādījumu, kas tika izvirzīts, pamatojoties uz sv. Atanāzija pamudinājumu, ka viņi ir neuzticīgi Nikajai. Tādēļ viens no pirmajiem koncila pasākumiem (tiešu notikumu secību nevar rekonstruēt) bija pieņemt svinīgu lēmumu, kurā tika noliegts, ka viņi ir ariāņi (“Kā būdami bīskapi, mēs varētu sekot priesterim?”), un ka, nemaz nedomājot pieņemt viņu par savu skolotāju, viņi ir uzņēmuši Āriju atpakaļ komūnijā tikai pēc tam, kad tikusi stingri pārbaudīta viņa ortodoksija. Lai to pierādītu, viņi pievienoja ticības apliecību,[vi] kas sākās ar vārdiem: “Jo no sākuma mēs esam mācīti

[graeca]

Ticēt vienam Dievam, visa esošā Dievam, visu neizprotamo un arī uztveramo lietu radītājam un vadītājam;
Un vienpiedzimušajam Dieva Dēlam, pirms visiem mūžiem esošam un līdzpastāvošam Tēvam, kas Viņu dzemdinājis, caur kuru visas lietas tika radītas, gan redzamās, gan neredzamās, kas beigu dienās, pēc Tēva labās gribas, nonāca un iemiesojās no Jaunavas, un piepildīja sava Tēva gribu, cieta un augšāmcēlās, un uzkāpa debesīs, un sēž pie Tēva labās rokas, un atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos, un paliek ķēniņš un Dievs mūžīgi;
Mēs ticam arī Svētajam Garam.
Un ja vēl kas piebilstams, mēs ticam arī uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību.”

Sv. Atanāzijs, kas citē šo ticības apliecību līdz ar citām Iesvētīšanas koncila ticības apliecībām savā De synodis, pievienojis nelabvēlīgu mājienu, ka viņi ir apliecinājums “ariāņu” tieksmei pēc jauninājumiem un viņu pilnīgai nespējai izšķirties. Taču, tik tiešām, nekas nav atrodams, kas norādītu, ka šī, tā sauktā Antiohijas Pirmā ticības apliecība, tika formulēta kā visa koncila oficiālais apliecinājums. Protests, ar ko bīskapi sāk, ka viņi nav ariāņi, liek domāt, pat sv. Atanāzija fragmentārajā citātā, ka tā ir daļa no apoloģētiksās vēstules, ko koncils sagatavoja kā atbildi pāvestam Jūlijam. Formulā pašā par sevi nav nekā pārsteidzoša. Tā ir pēc satura un formas atbilstoša austrumu ticības apliecības tipam, un, bez šaubām, ir pārveidota kristību formula, lai tā atbilstu koncila prasībām. Dž. F. Betjūns-Beikers par to radīja maldinošu priekšstatu, kad apgalvoja, ka “tā ir ‘ariāniska’ ne tikai tādēļ, ka izvairās no izteikumiem, ko ariāņi nevarētu pieņemt, bet arī tās ‘vienpiedzimušā’ skaidrojumā un manāmā inkarnētā Dēla darba piedēvēšanā Tēva labajai gribai un patikai”.[vii] Pilnīgi skaidrs, ka vārds homoousios tajā neparādās, un šādā mērā tā neuzkrītoši izvairās no pilnas Nikajas teoloģijas. Taču ariānisms, vārda tiešajā nozīmē, tiek apzināti izslēgts ar apgalvojumu, ka Dēls pastāvēja pirms visiem mūžiem un līdzpastāvēja Tēvam. Tai pašā laikā bīskapi izmantoja izdevību izdarīt viltīgu sitienu savam tik ļoti nīstajam pretiniekam Ankiras Marcellam, pret kuru tika vērsts apgalvojums par Dēla mūžīgo valstību un dievišķumu. Viņa mācībai bija raksturīgs artikuls,[viii] ka vienu dienu Kristus valdīšana izbeigsies, kā, šķiet, pats sv. Pauls uz to netieši norāda, sakot: “Jo Viņam vajag valdīt, tiekāms Viņš noliek visus ienaidniekus sev apakš kājām (1. Kor. 15: 25)”. Tā dievišķā Monāde, kas vēsturiskajā atklāsmē ir atvērusi sevi pakāpeniski tā, lai veidotu triādi, galā atgriezīsies, ar secīgu procesa atgriezeniskumu, savā sākotnējajā vienībā, un Dievs būs viss visā. Tādā veidā izslēdzot Ārija un Marcella pārstāvētās galējības, ticības apliecība bija izvēlējusies vidusceļu, kuram deva priekšroku viskonservatīvākie bīskapi.

Ir atrodama arī cita formula, kas par spīti tam, ka maldinoši tiek saukta par Antiohijas Trešo ticības apliecību, mums nav iemesla saukt par oficiālu ticības apgalvojumu, ko ir pieņēmis koncils. Tā nebūt nenāca no pašas sanāksmes, bet bija formula, kuru viens no bīskapiem – Tiānas Kapadoķijā Teofronijs, uzskatīja par saprātīgu uzticēt saviem kolēģiem. Iespējams, viņš tika turēts aizdomās par herēzi, tādēļ izjuta vēlēšanos šīs aizdomas no sevis novērst. Savu ticības apliecību[ix] viņš iesāk ar neparasti svinīgu zvērestu: “Dievs zina, kuru es piesaucu par savas dvēseles liecinieku, ka es tā ticu:

[graeca]

Dievam, visuvaldītājam, Tēvam, visa radītājam un veidotājam, no kura viss ir radies;
Un Viņa vienpiedzimušajam Dēlam, Dievam, Vārdam, Spēkam un Gudrībai, mūsu Kungam Jēzum Kristum, caur kuru viss pastāv, kas tika dzemdināts no Tēva pirms visiem mūžiem, pilnīgs Dievs no pilnīga Dieva, un kas ar Dievu pastāv kā persona, un beigu dienās nonāca un piedzima no Jaunavas saskaņā ar Rakstiem, kļuva cilvēks, cieta un augšāmcēlās no mirušajiem, un uzkāpa debesīs, un sēdās pie sava Tēva labās rokas, un atkal nāks godībā un ar spēku tiesāt dzīvos un mirušos, un paliek mūžīgi;
Un Svētajam Garam, Paraklētam, patiesības Garam, kuru Dievs caur praviešiem apsolīja izliet uz saviem kalpiem un Kungs apsolīja sūtīt saviem mācekļiem, kuru Viņš arī sūtīja, kā to liecina Apustuļu darbi.
Bet ja kāds māca vai savā sirdī glabā citu ticību, kā šī, lai viņš ir anatēma […] Ankiras Marcella, vai Sabēlija, vai Samosatas Paula ticība, lai viņš un tie, ar kuriem viņš dala šo ticību, ir anatēma.”

Acīmredzot, šī ticība apmierināja sapulcējušos, un visi bīskapi to parakstīja. Tāpat kā pirmā, tā pārstāv pārveidotu kristības apliecinājumu, lai gan izmaiņas un iespraudumi ir, iespējams, daudz vairāk šajā gadījumā. Varbūt tā arī domāja sv. Atanāzijs,[x] kad viņš teica, ka formulu sacerējis pats Teofronijs. Tā ir ievērības cienīga dēļ tās stiprā uzsvara, ka Dēls ir hipostāze, un tādēļ, acīm redzot, nav tikai Tēva funkcija. Gan Samosatas Pauls, gan Marcells to bija nolieguši, un tādēļ beigās līdz ar Sabēliju viņiem tiek uzlikta anatēma. Vārdi “un paliek mūžīgi”, kas attiecināti uz Kristus valdīšanu godībā, pārstāv vēl vienu uzbrukumu Marcellam. Izskatās, ka koncils sevišķi pievērsa uzmanību viņa mācībai. Iespējams, ka aizdomu mākonis, zem kura atradās Teofronijs, bija radies no pieņēmuma, ka viņš pieslējies Marcella mācībai. Varbūt, ka bīskapi labprāt pieņēma iespēju parakstīt šo noliegumu, ko ticības apliecība saturēja, un tādā veidā darīt zināmu, ka viņi atsakās no neosabeliānisma, ko Marcells viņu acīs pārstāvēja.

Vienīgais oficiālais ticības paziņojums, kuru Iesvētīšanas koncils apstiprināja savā vārdā, bija tā sauktā Antiohijas Otrā ticības apliecība.[xi] Pēc sv. Atanāzija atstāsta, kas nav pilnīgi brīvs no aizspriedumiem, bīskapi nožēloja vai pārdomāja savu iepriekšējo definīciju (metagnontes epi tois proterois). Sv. Hilārijs piešķīra stāstam citu un daudz ticamāku pavērsienu, apgalvojot, ka aizdomas, ka viens no viņiem varētu būt herētiķis, bija par iemeslu ticības apliecības sacerēšanai (cum in suspicionem venisset unus ex episcopis quod prava sentiret). Ja tā ir taisnība, tad vainīgais varēja būt Tiānas Teofronijs, jo ticības apliecības galvenā iezīme ir antisabeliāniska un antimarcelliāniska. Tas ir garšs, juceklīgs dokuments, kam par pamatu ir ņemts tipisks austrumu kristību apliecinājums, kurš ir pamatīgi paplašināts ar teoloģiski svarīgām bibliskām frāzēm, un tiek nobeigts ar veselu rindu anatēmām. Pastāv sena tradīcija, ka Antiohijas Luciāna ticības apliecība atrodas šīs formulas pamatā, un iespēju, ka tā ir saistīta ar viņu, nevar izslēgt.[xii] Šī ticības apliecība skan:

[graeca]

Atbilstoši evaņģēliskai un apustuliskai tradīcijai mēs ticam vienam Dievam, visuvaldītājam, Tēvam, visa radītājam un veidotājam, un pārvaldītājam, no kura viss ir radies;
Un vienam Kungam Jēzum Kristum, Viņa Dēlam, vienpiedzimušajam Dievam, caur kuru viss ir radīts, kas tika dzemdināts no Tēva pirms mūžiem, Dievam no Dieva, veselumam no veseluma, vienīgajam no vienīgā, pilnībai no pilnības, Ķēniņam no Ķēniņa, Kungam no Kunga, dzīvajam Vārdam, dzīvajai Gudrībai, patiesajai Gaismai, Ceļam, Augšāmcelšanai, Ganam, Durvīm, nepārveidojamam un nemainīgam, Tēva Dievišķības, būtības, gribas, spēka un godības percīzam attēlam, visas radības pirmdzimtajam, kas bija ar Dievu no sākuma, Dievam Vārdam pēc tā, kā tas ir sacīts evaņģēlijā, ‘Un Vārds bija Dievs’, caur kuru viss ir tapis un kurā viss pastāv, kurš beigu dienās nonāca no augšienes, un piedzima no Jaunavas saskaņā ar Rakstiem, un kļuva cilvēks, Dieva un cilvēku starpnieks, un mūsu ticības Apustulis, un dzīvības Princis, kā Viņš pats saka: ‘Es esmu no debesīm nācis, lai darītu nevis ko es gribu, bet ko grib tas, kas mani sūtījis’, kurš cieta mūsu dēļ un atkal cēlās augšā trešajā dienā, un uzkāpa debesīs, un sēdās pie Tēva labās rokas, un atkal nāks godībā un spēkā tiesāt dzīvos un mirušos;
Un Svētajam Garam, kas ir dots ticīgajiem mierinājumam, svētošanai un iniciācijai, kā arī mūsu Kungs Jēzus Kristus piekodināja saviem mācekļiem, sakot: ‘Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara nēmenā’, t. i., Tēva, kas ir patiess Tēvs, Dēla, kas ir patiess Dēls, un Svētā Gara, kas ir patiess Svētais Gars, nēmeni nav doti bez nozīmes vai ietekmes, bet precīzi apzīmē katra, kas tiek nosaukts pēc sevišķās hipostāzes, kārtas un godības, tā, ka viņi ir trīs hipostāzes, un viens saskaņā.
Tad turot šo ticību, un pieņemot viņu no sākuma līdz beigām, Dieva un Kristus priekšā mēs uzliekam anatēmu katrai herētiskai heterodoksijai. Un ja kāds māca pretēji Rakstu veselajai un patiesajai mācībai, ka ir bijis laiks vai periods, vai mūžība, vai nu tie ir, vai ir bijuši pirms Dēls ir cēlies, lai viņš ir zem anatēmas. Vai ja kāds apgalvo, ka Dēls ir radība starp radībām, vai atvase starp citām atvasēm, vai darbs, kā viens no darbiem, un nevis kā dievišķie Raksti ir uzticējuši katru no pieminētajiem artikuliem, vai arī viņš māca vai sludina, atšķirībā no tā, ko mēs esam saņēmuši, lai viņš atrodas zem anatēmas. Jo visam, kas ir nodots ar Svētajiem Rakstiem, vai nu caur praviešiem, vai apustuļiem, mēs patiesi un bijīgi ticam un sekojam.

Šī formula, oficiālā koncila ticības apliecība, ir iezīmīga ar to, cik daudz tā paskaidro par tā laika strīdiem, tāpat kā vispārējo teoloģisko nostāju, par kuru eusebiāņu partija cīnijās. Tā ir nepārprotami piesātināta ar biblisku valodu. Ne tik vien doktrīna tiek izteikta cik vien tālu iespējams ar izvilkumiem no Bībeles, bet paši parakstījušies zem šīs ticības apliecības pretendē, ka viņu mācība ir bibliska, un noraida ikvienu, kas izvēlas novirzīties no šaurās bibliskās takas. Ariānisms, vārda tiešajā nozīmē, tiek noraidīts, un ticības apliecība izvirza Dēla aprakstus, kā “nepārveidojams un nemainīgs” un “kas bija ar Dievu no sākuma”, tāpat kā uzliek lāstus vairākām ariāņu doktrīnām noslēdzošajā anatēmu daļā. Tomēr jāatceras, ka Ārijam bija sava izpratne, kā viņš varēja izskaidrot “nepārveidojams un nemainīgs”. Turklāt ariāņi varēja viegli apiet tādu aprakstu, kā “radība starp radībām”, jo viņu mācības piesardzīgā forma bija, ka Dēls, lai arī radība, ir pilnīgs un nav līdzīgs citām radībām.[xiii] Īstenībā, šī ticības apliecība vairākos punktos sasaucas ar formulu, kuru Ārijs un Euzoijs iesniedza Konstantīnam savai reabilitācijai. Attiecībā uz anatēmām, pielikums “laiks vai periods, vai mūžība” atņēma Nikajas lāstam daudz no tā iedarbīguma, jo ariāņi bija gatavi piekrist, ka laika un mūžību radīšana jāatiecina uz Vārdu.

Tomēr galvenajās līnijās ticības apliecība ir pārliecināti antisabeliāniska un antimarcelliska. Sevišķi skaidri tas parādās kristību pavēlei Mt. 28: 19 pievienotajā eksegēzē. Ar tās uzsvaru uz trīs hipostāžu atdalītību un faktu, ka tie nav tikai trīs nēmeni, tā atbalso mācību, ko Cezarejas Eusebijs izvirzīja Nikajā,[xiv] un kuru vēlāk viņš atkārtoja sevišķi pret Marcellu.[xv] Savukārt tas bija izvēlējies Astēriju Sofistu, Luciāna mācekli, lai apsūdzētu viņu tieši šajā mācībā.[xvi] Aprakstošo frāžu pavediens no Bībeles (Dievs no Dieva, […] precīzs attēls), neminot rindu citu fragmentu, stipri atgādina valodu, ko lietoja Astērijs, un kuru Marcells bija dedzīgi noliedzis.[xvii] Marcells apgalvoja, ka tādi apzīmējumi, kā “Tēva precīzs attēls”, “Dzīvība”, “Ceļš”, “Augšāmcelšanās”, “Durvis”, etc. attiecas vienīgi uz inkarnēto Kristu,[xviii] lai gan ticības apliecība uzsvērti attiecina tos uz Viņu Viņa pirmsinkarnācijas stāvoklī. Jāatzīst, tai ir izteikti origēniska pieskaņa, kā to tik tiešām parāda Kol. 1: 15 pielietojums. Tā galvenais priekšstats ir par trim pilnīgi atdalītām hipostāzēm, kurai ir katrai sava eksistence, kārta un godība, bet kas ir savienotas ar kopējas gribas harmoniju. Tas tieši attaino, ko Origēns mācīja, kad viņš runāja par Tēvu un Dēlu, kas ir “divas hipostāzes, bet viens gribas vienotībā un saskaņā, un identitātē (onta duo tē hupostasei pragmata, en de tē homonoia kai tē sumfonia kai tē tautotēti tou boulēmatos)”.[xix] Nekas nevarēja būt vēl pretrunīgāks, kā šī hierarhiski veidotā Trīsvienība, monarhiānismam, kas bija nesen kā atzīts Romā, un kuru tās galējā formā pārstāvēja Marcells. Sinode strādāja ar teoloģiju, kas nekādā veidā neatbalstot ariānismu, bija subordioniska un pirms-Nikajas pēc savas būtības. Izvairīšanos no homoousios nevajadzētu uzskatīt par zīmi, ka bīskapi bija apzināti noskaņoti pret Nikaju. Pats sv. Atanāzijs uzskatīja par prātīgāku šajā periodā lietot citus terminus, kas izteiktu tā nozīmi. Viņi apvainojās, un, iespējams, neviltoti, par katru mājienu, ka viņi mazinātu Nikajas lēmumu spēku. Viņu galvenais mērķis bija izlaipot starp ariānismu un sabeliānismu, no kuriem viņi gribēja izsargāties.

Cetrutais simbols tradicionāli tiek saistīts ar Iesvētīšanas koncilu, lai gan tā patiesā izcelsme ir samērā neskaidra. Tā teksts, kā mums to atspoguļo sv. Atanāzijs un Sokrāts,[xx] skan sekojoši:

[graeca]

Mēs ticam vienam Dievam, visvarenajam Tēvam, visu radītājam un veidotājam, no kura katra cilts dabū savu nēmenu;
Un Viņa vienpiedzimušajam Dēlam, mūsu Kungam Jēzum Kristum, kas no Tēva dzemdināts pirms visiem mūžiem, Dievs no Dieva, gaisma no gaismas, caur kuru viss ir radies debesīs un virs zemes, redzamais un neredzamais, kas ir Vārds un Gudrība, un Spēks, un Dzīvība, un patiesā Gaisma, kurš beigu dienās mūsu dēļ kļuva cilvēks un piedzima no Jaunavas Marijas, kurš tika krustā sists un nomira, un tika apglabāts, un augšāmcēlās no mirušajiem trešajā dienā, un tika uzņemts debesīs, un sēdās pie Tēva labās rokas, un nāks tiesāt dzīvos un mirušos laiku beigās atmaksāt katram pēc viņa darbiem, kura valdīšanai nav gala un paliek uz nebeidzamiem mūžiem; jo Viņš sēdēs pie Tēva labās rokas ne tikai šajā laikmetā, bet arī nākamajā;
Un Svētajam Garam, tas ir, Paraklētam, kuru Viņš sūtīja, pēc savas uzkāpšanas debesīs, kā Viņš to bija apsolījis apustuļiem, lai tas viņiem mācītu un atgādinātu visas lietas, caur kuru arī to dvēseles, kas Viņam no sirds ir ticējušas, tiks svētdarītas.
Bet tie, kas apgalvo, ka Dēls ir cēlies no nekā, vai ir no citas hipostāzes un nav no Dieva, un kad bija laiks, kad Viņa nebija, katoliskā Baznīca uzskata viņus par svešiniekiem.

Pēc sv. Atanāzija notikumu atstāsta, dažus mēnešus vēlāk, pēc tam, kad viņi bija publicējuši pirmās trīs formulas, bīskapi jutās neapmierināti ar savu darbu, un būdami nevienprātis sacerēja ceturto ticības apliecinājumu. To viņi ar četru savu līdzgaitnieku (Neronijas Narcisu, Halkedonas Mari, Herklejas Teodoru un Aretūzas Marku) starpniecību nosūtīja uz Galliju un nogādāja imperatoram Konstansam (pēc sv. Atanāzija uzskatiem viņš bija ortodokss) viņa galmā Trevē. Sokrāts stāsta daudz tēlaināku stāstu par četriem sūtņiem, kas tika sūtīti uz rietumiem, lai šo pašu rakstīto sacerējumu nogādātu imperatoram, ar Iesvētīšanas koncila oficiālo ticības apliecību, kas tika noformulēta pēdējā brīdī. Paliek noslēpums, kas kalpoja par iemeslu šai savādajai austrumu prelātu misijai pie rietumu Augusta – mulsinošais Sokrāta skaidrojums, ka tā bija atbilde paša Konstansa lūgumam, lai iegūtu turpmāku informāciju par sv. Atanāzija un Konstantinopoles Paula atstādināšanu, ir maz ticams. Iespējams, ka E. Švarcam bija taisnība, kad viņš pamanīja, ka šis delegācijas gājiens no austrumu puses bija pārliecināt Konstansu, ka vispārējais koncils (kuru rietumu imperators pieprasīja, bet viņi mēģināja no tā izvairīties) nav nepieciešams.[xxi] Jebkurā gadījumā formulai piemītošais raksturs liek domāt par centieniem nodibināt labas attiecības starp austrumiem un rietumiem. Šīs ticības apliecības lielākjai daļai piemīt senas kristību ticības apliecības iezīmes, un Astērija apšaubāmā formula ir pazudusi. Protams, tā nepiemin homoousion, bet šajā atturībā arī nav nekā izaicinoša. Ariānisma noliegums ir izteikts daudz skaidrāk, un no rietumu viedokļa daudz pieņemamāks, nekā jebkas, kas tika pieminēts iepriekšējajās formulās. Uzsvars anatēmās, ka Dēls nav cēlies no nekā, un ka viņš nav ne no vienas citas hipostāzes, kā vienīgi Dieva, pašos pamatos izslēdza iespēju jebkāda veida ariānismam. No otras puses, autori jutās brīvi atļauties doties uzbrukumā Marcellam, kura doktrīna par Kristus ierobežoto valdīšanu, tika noliegta ar neparastu pārliecību. Kā teoloģisks paziņojums tā būtiski atšķīrās no koncila oficiālās ticības apliecības, un ja kaislības nebūtu tik nokaitētas un jautājums nebūtu sarežģīts ar teoloģiski nebūtiskiem elementiem, tas varētu neizrādīties rietumiem tik netīkams.

Tik daudz par Iesvētīšanas koncila ticības apliecībām. Kādā labi pazīstamā un plaši lietotā doktrīnas vēstures grāmatā,[xxii] tās tiek sauktas par mēģinājumiem pārspēt Nikajas ticības apliecību. Taču tāds viņu novērtējums liek to uztvert ļoti maldinošā veidā. Ir absolūti pareizi, ka visi četri simboli pagrieza muguru homoousion. Doktrīna, ko tie saturēja, vai netieši uz to norādīja, bija uzticīga austrumu Baznīcas caurmēra teoloģijai, teoloģijai, kuras galvenais pārstāvis bija Cezarejas Eusebijs. Tomēr skaidrot to kā neuzticīgu Nikajai nozīmē pārprast situāciju. Homoousion vēl nebija kļuvis par nesaskaņas izraisošu terminu. Ja Antiohijas bīskapi izvairījās no tā, tad arī sv. Atanāzijs, kā redzams, uzskatīja par gudrāku darīt tāpat. Pāvests Jūlijs neuzspieda lietot šo vārdu, un pat Ankiras Marcells ar to neizgreznoja savu apoloģiju Romas sinodei.[xxiii] No otras puses, lai arī Konstantīns bija miris, bīskapi, šķiet, bija pilnīgi neviltoti apvainojušies par uzdevumu sekot Nikajas koncila lēmumiem. Tāpat kā visi, viņi pieņēma koncila autoritāti – vienīgi viņi saskatīja to sasniegumus noliedzošā nozīmē – kā īstā ariānisma noliegšanu. Šim nosodījumam viņi bija gatavi piekrist. Izskatās, ka viņu bête noir bija Marcella teoloģija – tieši tai katrā ticības apliecībā tika uzbrukts ar gandrīz fanātisku zākāšanu. Šajā periodā patiesā cīņa norisinājās starp diviem patiesības nepareiziem skaidrojumiem: no vienas puses, sv. Atanāzija eusebiāņu kariķēšana par nepārprotamiem ariāņiem, un no otras puses, austrumu karikatūra par sv. Atanāzija pozīciju kā neatšķiramu no Marcella mācības.