Nevar uzskatīt, ka mūsu nupat veiktā faktu apskate sniedz apmierinošas atbildes uz visiem mūsu jautājumiem. Taču tur, kur ir tik maz dokumentu un to precīzā nozīme bieži neskaidra, pilnīgu skaidrību nevar sagaidīt. Neraugoties uz to, ir atsevišķi konkrēti secinājumi, kuri jāuzskata par ieguvumiem. Tagad ir pienācis īstais brīdis tos novērtēt, pat ja tas ietver nelielu atkārtošanos.
Liturģiski, tāpat kā ģeogrāfiski, no Ziemeļāfrikas līdz Romai ir tikai viens solis. Taču pirms to spert, mums pavisam īsi jāpievēršas svarīgam ticības apliecības tekstam, kas saglabājies VII gs. papirusā, kas nāk no Dêr Balyzeh Augšēģiptē. To 1907. g. atklāja Flinders Petrie un W. E. Crum, un šobrīd atrodas Bodleian bibliotēkā Oksfordā.[i] Tas sastāv no vairākiem fragmentiem, kuri savienoti, kā tiek uzskatīts, veido senu Ēģiptes lūgšanu apkopojumu. Papirusa pašās beigās ir ievietota vienkārša ticības apliecība. Pēc formas tā ir deklaratīva, un rubrika nepaskaidro, kam tieši tā sakāma (lai gan tiek domāts, ka tai ir jābūt nule kristītajai personai). Teksts, pēc tam kad saīsinājumi ir izrakstīti pilnībā un daži trūkstoši burti ievietoti, skan sekojoši:
Mums tagad japievēršas Tertuliānam[i] un jājautā kādā veidā viņš izgaismot ticības apliecību formu izcelsmi. Ticības apliecību pētnieki ir vienoti uzskatā, ka viņa sniegtais faktu materiāls ir ārkārtīgi vērtīgs; domstarpības rodas brīdī, kad šie fakti jāsāk interpretēt. Metodiski mums būs ērti izdarot to pašu izšķirību, kuru atradām par noderīgu pie Sv. Ireneja. Ir vairāki konteksti (vairumu no tiem mēs aplūkojām no nedaudz citas perspektīvas iepriekšējā nodaļā), kur Tertuliāns piemin kristību jautājumus un atbildes. Tai pašā laikā viņš līdzīgi Sv. Irenejam pazīst “ticības likumu (regula fidei)” vai “likumu” un vairrākkārtīgi uz to atsaucas. Spriežot pēc izteiksmes, viņš to uzskata ļoti līdzīgu tam ko Sv. Irenejs saprot ar savu “patiesības likumu,” i.e., mācības kopumu, kas Baznīcā tiek nodots ar Svēto Rakstu un tradīcijas palīdzību. Katrā ziņā, viņa koncepts ir daudz precīzāk definēts – viņš iezīmē daudz skaidrāk likuma doktrinālo saturu.[ii] Šī iemesla dēļ pētnieki ir izdarījuši secinājumu, ka viņš ir daudz vairāk atkarīgs no pabeigtas ticības apliecības, nekā Sv. Irenejs. Būtu ieteicams, tāpat kā iepriekšējā apakšnodaļā, rūpīgi atšķirt Tertuliāna kristību ticības apliecības no atsauksmēm uz ticības likumu kontekstos bez tieša sakara ar kristību.
Nākošais aiz Sv. Justīna kā liecinieks ticības apliecību evolūcijai seko Sv. Irenejs, izcilais II gs. otrās puses kristiešu teologs un apoloģēts. Tas bija viņa pastāvīgais apgalvojums, ka Baznīcas ticība ir visur viena un tā pati. Šajā slavenajā fragmentā [i] viņš kavējas pie sekojoša fakta: lai arī Baznīca ir izkaisīta no viena zemes gala līdz otram, tā dalās vienā ticības sistēmā, kura ir nākusi no Apustuļiem un viņu mācekļiem, un lai gan cilvēces valodas ir dažādas, “tradīcijas saturs (hē dynamis tēs paradoseōs)” visur ir viens un tas pats. Viņa iecienītākais termins, lai to apzīmētu, bija “patiesības likums,” ar kuru viņš nedomāja vienu universāli pieņemtu tcības apliecību, nedz arī kāda cita veida formulu, bet gan drīzāk kristīgās ticības doktrinālo saturu, kas tikusi nodota tālāk katoliskajā Baznīcā. [ii] Viņš apgalvoja, ka tas ir visur identisks un saskanīgs pretstatā gnostiķu dažādajām, herētiskajām mācībām. Ir vairāki fragmenti, kuros viņš to piemin vai pat atstāsta tā kopsavilkumus, un mums tagad tie būtu jāaplūko. No diviem apcerējumiem, kuri ir svarīgi Epideixis [iii] un Adversus haereses, pirmais ir populārs, mazāk kontroversiāls darbs, kas uzrakstīts kā kristīgās mācības kompendijs apmācāmo konvertītu lietošanai, kamēr otrs, protams, ir Sv. Ireneja polemiskais magnum opus. Mūsu uzdevums būs atrast norādes uz formālām un neformālām ticības apliecībām un pamanīt ticības aplliecību kopsavilkumu struktūru un savstarpējo saistību.
Tagad no Apustuliskajiem Tēviem pievērsīsimies Sv. Justīnam Martīram. Viņa pirmā Apoloģija, kas uzrakstīta Romā ap 150 – 155 g. un adresēta imperatoram Antonijam Pijam, kā arī viņa Dialogs ar jūdu Trifo, kas sarakstīts ap 155 – 160 g., un apraksta sarunu, kas notikusi Efezā dažus gadus agrāk, ir vērtīgi avoti, no kuriem varam uzzināt par liturģisko praksi II gs. vidū, tāpat arī par tā paša perioda apoloģētisko teoloģiju. Ticības apliecību vēsturniekam to vērtība ir neizmērojama. Atšķirībā no Apustuliskajiem Tēviem, kuru rakstos mēs varam saklausīt vienīgi attālas atbalsis no ticības apliecības formulām, Sv. Justīna darbos mēs pirmo reizi sastopam kaut ko, kas varētu pamatoti tikt uzskatīts par citātiem no semiformālām ticības apliecībām. Tieši šis fakts ir radījis sevišķu problēmu ticību apliecību pētniekiem. Fragmenti ir bieži izmantoti, lai noskaidrotu kāda tieši saikne valdīja starp Sv. Justīna formulāriem un tā laika Romas baznīcas ticības apliecību. Cik tālu tas attiecas uz mums, mēs uzskatām, ka daudz ērtāk būtu atlikt sīkāku jautājuma iztirzāšanu nākamajām nodaļām, kad mēs būsim tuvāk iepazinuši tā saukto Veco Romas ticības apliecību. Šajā vietā būs pietiekami ievērot, ka pastāv ievērojamas pretrunas starp to (tehniski apzīmēta ar R) un formulām, kas, kā tiek uzskatīts, atrodas aiz Sv. Justīna izteikumiem, un hipotēze, ka Romas baznīcai tai laikā bija viena oficiāla ticības apliecība, jebkurā gadījumā, ir augstākā mērā apšaubāma.
Tā saukto Apustulisko Tēvu raksti pārstāv aplūkojamā perioda senāko slāni. Cik tālu tas attiecas uz ticības apliecībām, viņi atklāj situāciju, kas cieši saskan ar to, kuru jau esam īsumā pamanījuši pašā Jaunajā Derībā. Tajos nav nekā tāda, kas vedinātu uz domām, vai vēl mazāk, skaidri pieminētu kādā vietā formālu un oficiālu ticības apliecību, un mēģinājumi tādu atklāt ir noveduši pie tieši tādas pašas neveiksmes kā mēģinājumi atklāt īstu Apustuļu ticības apliecību Jaunajā Derībā. No otras puses, šeit atrodama kvazi-ticības apliecību uzmetumu bagātība, kas norāda, ka ticības apliecību veidošanas impulsi bija dzīvi un aktīvi. Pēc savas struktūras un satura šie fragmenti ilustrējoši vēstī par to attīstību, ko vēlāk uzņēmās oficiālie formulējumi.
Šīs nodaļas mērķis ir aplūkot ticības apliecību (lietojot šo vārdu tā elastīgajā un netehniskajā nozīmē, kura tika pieņemta pirmajā nodaļā) evolūciju periodā starp I gs. vidu un III gs. vidu. Pētījuma robežas nav izvēlētas patvaļīgi, bet noteiktas, pamatojoties uz vēsturiskiem apsvērumiem. Mēs jau īsumā aplūkojām kā Baznīca veidoja ticības apliecības apustuliskajā laikmetā – pašsaprotamu iemeslu dēļ tas veido patstāvīgu tematu, kas pelna atsevišķu apspriešanu. Kā jau tika apgalvots, pēc III gs. vidus, radās pilnīgi jauna situācija ieviešot ticības apliecības “nodošanu” un “atdošanu”, un disciplina arcani, kas ar tām bija saistīta. Šīs ceremonijas ne tikai izvirzīja deklaratīvās ticības apliecības priekšplānā, bet arī radīja priekšnoteikumus, lai stabilizētu to vārdisko formulējumu. Tādēļ var uzskatīt, ka mūsu aplūkojamais periods veido dabisku vienību. Tas, ka šis jautājums arī pelna tuvāku apskatu, jābūt skaidram ikvienam, kurš atceras, ka šīs sešas paaudzes institucionāli bija vienas no visradošākajām Baznīcas vēsturē. Katolisma pamats galvenajās līnijās jau bija ieskicēts I gs., taču tieši II un III gss. uz šī pamata pacēlās katolisma viengabalainā ēka. Šis vispārinājums ir vienlīdz attiecināms kā uz ticības apliecībām un liturģijām, tā arī uz citām katoliskā gara izpausmēm.