Kristietības vēsture

Tādu simbolu ieteica un pieņēma pirmajā ekumēniskajā koncilā. Dabiski, ka bieži ir ticis pieņemts, gan pētnieku, gan nespeciālistu aprindās, ka ar tādu atbalstu pieņemtajai ticības apliecībai bija jābūt ārkātējo panākumu apmirdzētai un noteikti tūdaļ jāiegūst plašu izplatību un tā varēja pretendēt uz neapstīdamu autoritāti. Tas, ka teoloģiskie strīdi nebija nekādā veidā atrisināti, un ka asas debates turpinājās vēl ilgas desmitgades, protams, tiek atzīts. Mums jāsastopas ar nežēlīgajiem vēstures faktiem aci pret aci. Taču parastā attieksme pret šīm aptverošajām, ieilgušajām cīņām tiek aplūkota gaismā, kas paredz iepriekšēju pieņēmumu par Nikajas ticības apliecības statusu. Bieži ir pieņemts kā pats par sevi saprotams fakts, ka jaunā formula noteikti kļuva par teoloģisko atbalsta punktu, kuru nikni aizstāvēja ortodoksi, un par mērķi viņu ariānisko pretinieku vienlīdz naidīgiem uzbrukumiem. Tieši šajā vietā pētnieks uzduras problēmai, kas no sākuma izskatās pēc mīklas. Jo aptuveni veselu paaudzi pēc koncila Nikajas ticības apliecība tiek pieminēta ļoti reti, gan no ortodoksu, gan ariāniskajā nometnē. Nemaz neminot, ka tā neatradās kontraversijas priekšgalā, simbols un tam raksturīgais atslēgas vārds tiek reti pieminēts un gandrīz nekad netiek citēts tā laikaposma literatūrā. Tikai IV gs. piecdesmitajos gados tie sāka parādīties gaismā un ieņemt nozīmīgu lomu kā sv. Atanāzija partijas vienojošais aspekts.

Līdz šim pateiktajam būtu jāatklāj kaut kas par Nikajas ticības apliecības raksturu. Lasītājs varbūt ir jābrīdina, ka mūsu dažu teikumu interpretācija ir bijusi “ortodoksa”, pamatojoties uz tā, kā tos vēlāk skaidrojis sv. Atanāzijs savos darbos, kā, piemēram, De decretis Nicaenae synodi (350 – 354. g.). Neskatoties uz to, ir grūti apstrīdēt, ka tie saturēja punktu pa punktam daudz vairāk par galveno ariāņu uzskatu noliegumu. Viņš neapmierinājās tikai ar herētiķu nostāju graušanu, savā darbā viņš apliecināja Dēla pilnīgu dievišķumu valodā, kas netieši izteica, lai gan atklāti neapliecināja, ka Viņam un Tēvam ir viena un tā pati būtība. Par galveno izteiksmes līdzekli tam kalpoja termins homoousios, kas turpmāk vienmēr tiks saistīts ar šo koncilu. Tomēr ir skaidrs, ka tas bija svešāds un jauns termins baznīcas pārstāvju kopībai, kur lielākā daļa pavisam nejutās apmierināta. Cezarejas Eusebijs savai draudzei neslēpa apjukumu, kādā viņa skolas teologi nonāca, kad termins parādījās. Pat pēc rūpīgiem paskaidrojumiem, ko sniedza imperators un citi, viņa aizdomas nerimās un viņš pats pieņēma skaidrojumu, ka “Dēls bija no Tēva” un “līdzīgs Tēvam visā”, kas bija diezgan tāls no tā, ko mēs uzskatām par Nikajas ticības apliecības mācību.[i] Pats sv. Atanāzijs vairākus gadus izrādīja manāmu nepatiku to lietot, dodot priekšroku “līdzīgs būtībā (homois kat ousian)”, un pieņēma to tikai ar pārliecību un no visas sirds pēc sava ilgā izsūtījuma rietumos. Tādēļ mums ir tiesības veltīt tam atsevišķu apakšnodaļu, lai izpētītu (jābaidās gan, ka diezgan pavirši) tā izcelšanos un motīvus, kas pamudināja ekumēniskās ticības apliecības veidotājus to pieņemt.

Tāda bija ariāņu teoloģiskā nostāja galvenajos vilcienos. Iepazinuši tās galvenās iezīmes, mēs varam sākt novērtēt sevišķo teikumu ievietošanu Nikajas ticības apliecībā, vismaz tik daudz, cik tie mēģina atspēkot ariānismu. Mēs varam palaist garām “vienpiedzimušais (monogenē)”, lai gan daudz tintes iztērēts to apspriežot,[i] jo to atzina visas partijas ariāņu strīdā un tajā netika saskatīta kāda sevišķa dogmatiska nozīme. Tomēr pievērsīsim uzmanību pirmajam antiariāniskajam iespraudumam, teikumam “tas ir, no Tēva būtības (toutestin ek tēs ousias tou patros)”, kas ir iestarpināta uzreiz pēc vārdiem “dzimis no Tēva, vienpiedzimis”, un neapšaubāmi bija paredzēts, lai tas tuvāk paskaidrotu “Tēva dzemdināts”. Tas, ko mēs šeit atrodam, ir apzināti formulēts prettrieciens ariānisma galvenajai pārliecībai, ka Dēls ir radīts no nekā un nav vienots ar Tēvu būtībā. Ariāņi pilnīgi labprātīgi pieņemtu izteikumu “Tēva dzemdināts”, tik daudz, ka viņi varētu paturēt brīvību to skaidrot saskaņā ar savu teoriju, ka Dēls cēlies no Dievišķības radošās aktivitātes. Lai izslēgtu šādu skaidrojumu, mūsu aplūkojamais teikums satur apgalvojumu, ka atšķirībā no citām radībām, kas tika radītas no nekā, Dēls ir cēlies no Tēva substances jeb būtības. Tas netieši norāda, ka Viņš pilnībā dalās dievišķajā esencē. Šī pēdējā doma tika ietverta sevišķi svarīgajā frāzē “līdzbūtisks Tēvam (homoousion tō patri)”, kas tika iestarpināts dažas rindas zemāk.

Iepriekšējā nodaļā mēs bijām tik ļoti aizņemti ar Nikajas ticības apliecības literārajām problēmām, ka mums bija jāatstāj vairākus būtiskus jautājumus gandrīz neskartus. Sevišķi, ticības apliecības teoloģiskā nozīme, doktrinālie un citi motīvi, kas piemīt tai raksturīgās terminoloģijas pamatā, un kuri pelna daudz plašāku apskatu nekā tas bija iespējams. Tādēļ šajā nodaļā mēs mēģināsim izskaidrot tās galvenos izteikumus, lai atklātu to dogmatiskās tendences. Pievēršot uzmanību tam, kā formula tika lietota ekumēniskajam koncilam sekojošajās desmitgadēs, mums būs iespēja noskaidrot dažas plaši izplatītas interpretācijas kļūdas, . Tā kā ticības apliecību veidotāju galvenais mērķis bija apturēt ariāņu herēzi vienreiz par visā reizēm, tad mūsu izklāstu jāievada ar herētiķu galveno nostāju īsu apskatu. Lasītājam, kurš vēlas iegūt detalizētu un drošu informāciju, jāvēršas pie izsmeļošiem doktrīnas vēstures pētījumiem, vai vēl labāk, kontraversijas pamatdokumentiem, kā piemēram, paša Ārija darbu pārpalikušajiem fragmentiem.[i] Te mēs varam atļauties tikai uzmetumu, ierobežojot to ar jautājumiem, kas tieši skar ticības apliecību.