Kristietības vēsture

Līdz ko mēs pievēršamies trijiem atlikušajiem teikumiem, mūsu priekšā uzreiz nostājas problēma, kādu līdz šim nebijām sastapuši. Kā lai izskaidro faktu, ka tās atrodas ticības apliecībā? Ir diezgan viegli saskatīt, ka ir atbilstoši tos pievienot izteikumam par Svēto Garu, jo realitātes, kuras tie pārstāv, varētu tikt un arī tika uzskatītas par Svētā Gara augļiem darbībā. Herma[i] iet pat tik tālu, ka identificē Garu ar Baznīcu vecas dāmas tēlā; un homīlijas, kas pazīstama ar 2. Klementa vēstules vārdu, autors, šķiet, iztēlo Baznīcu līdzīgi Kristum, kā mūžīgā Gara inkarnāciju.[ii] Runājot skaidrāku valodu, sv. Irenejs uzsver tuvo sakaru starp abiem.[iii]

Trešais R artikuls (“Es ticu uz Svēto Garu, svēto Baznīcu, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanu”) ir savdabīgs, jo tas sastāv no dažādu ticības apliecinājumu virknes. Vēlākajos laikmetos, kad Svētās Trīsvienības metafiziskā doktrīna bija izstrādāta un apzināti ievietota ticības apliecībā, dažos tā radīja samulsumu, jo līdzās Svētā Gara Personai bija sarindoti mazāk svarīgi apliecinājumi.[i] Gan ticību apliecību teksti, gan vaļsirdīgie komentātoru un sprediķotāju komentāri uzrāda mēģinājumus izvairīties no tā, ko tajā laikā varētu uzskatīt neveikliem iestarpinājumiem. Piemēram, Rufīns uzsver,[ii] ka “uz” atbilstoši saskan vienīgi ar pirmo teikuma daļu – “Svēto Garu”.[iii] Ir skaidrs, viņš turpina, runāt par “ticēšanu uz”, kad ticības objekts ir viena no dievišķajām Personām, bet kas attiecas uz radību vai mūsu reliģijas mistērijām daudz precīzāk būtu teikt, ka mēs ticam tām un nevis uz tām. Sv. Rīcas Fausts,[iv] runādams par vārdiem “es ticu uz Svēto Garu”, nes sev līdz ticību Viņa dievišķībai, noraidīja iespējamu iebildumu, ka domājot šādā veidā pati Baznīca būtu jāuzskata par dievišķu. Mēs ticam, ka Baznīca eksistē, viņš norāda, mēs neticam, vārda tiešā nozīmē, Baznīcai:

Kad R attīstība jau tuvojās nobriedumam, otrā artikula īsais un vienkāršais apgalvojums nestāvēja viens pats, bet izvērsies plašā kristoloģiskā apliecinājumā, kas uzsvēra gan Pestītāja dzimšanu no Svētā Gara un sv. Jaunavas, gan Viņa ciešanas, paaugstināšanu un Otro atnākšanu. Kā jau mēs to redzējām iepriekš, Kristus-kērigma atradās apustuliskās sludināšanas centrā, tā bija droši ietverta II gs. ticības likumā un bija ļoti nozīmīga katehētiskajā izglītībā. Sv. Ignācijs, sv. Justīns un sv. Irenejs[i] uzmana tieši ši veida kērigmu, kas balstījās un ietvēra Kunga dzimšanu un Viņa ciešanas etc., kā paralēlas patiesības, kas parādās arī ticības apliecībā. Pirms sākt komentēt to sīkāk, uz brīdi apdomāsim motīvus, kas varēja pamudināt pilnīgi izvērstas kristoloģijas un jau pastāvošās trīsvienīgās formulas apvienošanos. Iepriekšējā nodaļā mēs kritizējām nesenos ieteikumus, ka kristoloģiskais ekskurss ir jāuzskata par sava veida “Dēla” un “Kunga” teoloģisku eksegēzi.

Ja nošķir Vecās Romas ticības apliecības otro artikulu no sevišķās Kristus kērigmas, tas ir ārkārtīgi kodolīgs – “un Kristum Jēzum, Viņa vienīgajam Dēlam, mūsu Kungam” (kai eis Christon Iēsoun huion autou ton monogenē ton kurion hēmōn; et in Christum Iesum filium eius unicum dominum nostrum). Lai gan šai formai jābūt patiesā oriģināla paplašinājumam, jo “vienīgais”, gandrīz droši var teikt, ka ir atradis savu vietu sākotnējā formā daudz vēlāk pēc tās sarakstīšanas, un ir arī iespējams, ka “Kungs” arī ir vēlāks iespraudums. Neparastā vārdu savienojuma kārtība “Kristus Jēzus” liek salēkties aiz pārsteiguma. Tas arī parādās sv. Hipolīta Tradīcijas kristību jautājumos, vismaz vienā no Tertuliāna formulām un Rufīna (Akvilejā) un sv. Pētera Krizologusa (Ravennā[i]) ticības apliecībās – visās pārējās vietās atrodam parasto savienojumu “Jēzus Kristus”. Šīs vārdu izmaiņas atrašanās Vecajā Romas ticības apliecībā ir pierādījums tās kodola senumam. Kad šie vārdi tika savienoti, “Kristus” nebija tikai nēmens – tam joprojām piemita kaut kas no tā sākotnējā titula nozīmes, kas pielīdzināma Mesijam vai Svaidītajam. Var rezēt, ka sv. Pauls apzinājās vārda patieso nozīmi, jo viņš izrāda tieksmi izvēlēties vārdu kārtību Kristus Jēzus. Taču visilustrējošākās paralēles ir atrodamas apustuliskās sludināšanas piemēros, ko pierakstījis Darbu autors. Tā tiek atstāstīts, kā sv. Pēteris (2:36) sludina, “Tad lai viss Israēla nams zina, ka Dievs viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā”. Vēlāk (5:42) par viņu un viņam līdzejošajiem apustuļiem tiek teikts, ka “un viņi nemitējās […] ikdienas mācīt un sludināt, ka Jēzus ir Kristus.” Kā mums tiek stāstīts, Apolls Efezā (18:28), “dedzīgi pārliecināja jūdus, ļaužu priekšā no rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.” Acīmredzot R kodols apvienojās ar seno kērigmu.

Šajā vietā būtu piemēroti nedaudz apstāties un aplūkot tuvāk formulas, kuras mēs identificējām kā Romas baznīcas seno ticības apliecību, saturu. Līdz šim brīdim mūsu pētījums ir bijis, nepieciešamības dēļ, gandrīz vienīgi literārs un vēsturisks. Taču kristietības ticības apliecības nekad nav bijušas sausi dokumenti, kurus vienīgi sašķirot, kataloģizēt un sakārtot pēc to datējuma. Tie ir teoloģiski manifesti, kas ir caurausti ar mācības nozīmību un dažreiz spēcīgi iekrāsoti ar kontroversijas pazīmēm. R nav izņēmums. Tiešām, kā tas mums drīz būs jāatklāj, tas bija nedz vairāk nedz mazāk, kā populārās teoloģijas kompendijs, vēl jo vairāk mūs saistošs tādēļ, ka mēs joprojām varam izšķirt, tā teikumos kristalizētu, Senbaznīcas ticību un cerību. Lai nenodarītu tam netaisnību, mums ir jāpieiet tam daudz dziļākā līmenī, nekā līdz šim to esam darījuši un jācenšas atšķetināt tā vēstījumu. Lasītājs jau pašā sākumā ir jābrīdina nelolot pārāk optimistiskas cerības. Lai izdarītu pilnīgi apmierinošu R mācības pētījumu, tam būtu jākļūst par II gs. kristietisma mācības pilnīgu vēstures studiju. Šeit mēs necentīsimies izdarīt neko vairāk, kā vienīgi noteikt vienkāršu, cik daudz to ir iespējams izdarīt šobrīd, atsevišķo artikulu sākotnējo ticības apliecību nozīmi to sacerēšanas laikā. Ik pa laikam būs derīgi atsaukties, ilustrācijas vai salīdzināšanas dēļ, uz to, kā vēlākās kristiešu paaudzes ir šos artikulus sapratušas, taču šajā jomā mēs nemaz necentīsimies būt izsmeļoši. Lasītājam jāsagatavojas, ka šī nodaļa būs pēc formas un rakstura secīgs komentārs.