Kristietības vēsture

To, ka Baznīcai apustuliskajā laikmetā bija ticības apliecība, atzītas mācības korpusa plašā nozīmē, var pieņemt kā pierādītu faktu. Taču ir pieļaujams iet vienu soli tālāk. Jaunajā Derībā ir daudz pierādījumu, lai parādītu, ka ticība jau sāka iegūt formu konvenciālos kopsavilkumos. Ticības apliecībām, šo vārdu īstajā nozīmē, vēl bija tikai jārodas, taču virzība uz formulāciju un nobeigtību bija sākusies. Tā Jaunās Derības lasītājam nepārtraukti jāsastopas ar saukļiem un šabloniskiem izteicieniem, atslēgas vārds, kurus rakstīšanas laikā kristiešu valoda bija konsekrējusi. Turklāt viņš izskaidro garākus fragmentus, kuri, lai gan joprojām vēl brīvi savā izteiksmē, nodod sevi ar kontekstu, ritmu un vispārējo izkārtojumu, kā arī ar savu saturu, ka tie drīzāk nāk no kopienas tradīcijas nevis autoru brīvas izdomas. Uzskatīt tos par izvilkumiem vai par atbalsīm no oficiālas eklezistiskas formulas, kā to ir bijis iecienīts darīt, nav nepieciešams un tas ir maldinoši. Tā kā pati ticības apliecības pastāvēšana šī vārda tiešā nozīmē ir vienīgi hipotēze, turklāt maz ticama, ir daudz dabiskāk uzskatīt tos par nesaistītām vienībām un pētīt tos pēc to pašu būtības.

Ja problēma tiek uzstādīta jautājuma formā – “Vai apustuliskajai Baznīcai bija oficiāli, tekstuāli noteikta ticības apliecība vai nebija?” – maz šaubu, ka ticības apliecības izcelsmes pirmo pētnieku noraidošā atbilde bija labi pamatota. Kas ir mazāk droši, vai atbildes, kas tiek piedāvātas ar šo jautājumu, ir atbilstošas un pieņemamas. Citiem vārdiem, rodas jautājums vai uzstādītā dilemma neaizklāj apskatāmo problēmu. Nedz vispārēja iespējamība, nedz dokumentu liecības nedara ticamāku pieņēmumu, ka Jaunās Derības dienās pastāvējušas stereotipas, verbāli formulētas svētas ticības apliecības, kādas parādījās vēlāk. Īstenībā, tās neparādijās agrāk kā tikai vairākas paaudzes vēlāk – pat teoriju, ka tās nevar datēt agrāk par otrā gadsimta vidu, var pierādīt kā pārmērīgi optimistisku. Taču vienošanās šajā jautājumā nekādā gadījumā neizslēdz iespēju, ka samērā agri tika lietotas brīvākas ticības apliecības, kurām trūka fiksētā un velāko formulējumu oficiālā rakstura, lai gan tās to paredzēja. Ja Baznīcai vispār bija ticības apliecības Jaunās Derības laikā, tās varēja būt līdzīgas vienīgi šīm. Ir vērts aplūkot, ko var teikt šai hipotēzei par labu.

Gadu simtiem kristieši ir pieraduši saprast vārdu salikumu «ticības apliecība» kā fiksētu formulu, kas apkopo viņu reliģijas būtiskākos artikulus un bauda baznīcas autoritāšu sankciju. Šķiet, ka, sākot studiju par galveno kristiešu ticības apliecību izcelsmi un to attīstību, būtu piemēroti mēģināt noskaidrot vai, un ja tā, tad kādā veidā var pamatoti apgalvot, ka ticības apliecība ir pastāvējusi Jaunās Derības laikā. Vairāk kā pusi no Baznīcas pastāvēšanas laika neviens par to nešaubījās – ar pārliecību tika pieņemts, ka pirmo ticības kopsavilkumu ir izveidojuši Divpadsmit Apustuļi. Nosaukums “Apustuļu ticības apliecība,” jeb simbolum apostolorum, kas pirmoreiz atrodams vēstulē, [i] ko Milānas sinode (390. g.) sūtīja pāvestam Sirīcijam, un kuru iespējams izveidojis Sv. Ambrozijs (viņš bija viens no tiem, kas to parakstīja), ir raksturīgs tā laika vispārīgajai attieksmei. To, kā cilvēki iedomājās ticības apliecību sākumu, labi attaino sīks apraksts, ko atstāsta Tirānijs Rufīns, sākotnēji Sv. Hieronīma draugs, bet vēlāk nikns pretinieks, savā ticības apliecības skaidrojumā (kurš, varētu teikt, ir senākais ticības apliecības skaidrojums Rietumos, kas līdz mums nonācis), kuru viņš sarakstīja aptuveni 404. gadā. Viņš stāsta, [ii] ka Apustuļi Vasarsvētkos ieguvuši spēju runāt dažādās mēlēs, saņēma no mūsu Kunga pavēli doties tālāk un pasludināt Dieva vārdu visām pasaules tautām: