Kristietības vēsture

Lai kādi arī nebūtu tās izcelšanās apstākļi, Konstantinopoles ticības apliecību vēl gaidīja spoža nākotne. Tagad mums būtu jāizseko dažādās attīstības posmus, cik vien tos vēl var izšķirt, kurus izejot, tā pamazām kļuva par Austrumu vienīgo kristību apliecību un visas kristietības euharistisko ticības apliecību. Taču pirms mēs pie tā ķeramies, mums jāvelta divas apakšnodaļas atsevišķām doktrīnām, kuras tās sākotnējie autori un atbalstītāji bija sevišķi ieinteresēti nosargāt. Līdzīgi Nikajas ticības apliecībai par kuras likumīgu paplašinājumu viņi to uzskatīja, C atrodamas teoloģiskās kontraversijas iezīmes, lai gan gadsimtiem ejot tām bija tieksme kļūt neskaidrām. Kristietis, kas to atkārto vai dzird to dziedam šodien svēto mistēriju laikā, reti kad apzinās dziļākās teoloģiskās ieceres, kas atrodas apslēptas zem neapšaubāmi majestātiskajiem teikumiem.

Visticamāk, ka šīs ticības apliecības pamatā bija kāda vietēja kristību apliecība, kas tika lietota IV gs. septiņdesmitajos gados, un izskatās, ka tā piederējusi vai nu pie Antiohijas, vai Jeruzalemes cilmes. Līdzīgi daudzām citām kristību formulām, laikmetā, kas sekoja Aleksandrijas sinodei (362. g.), tā ir mainīta Nikajas virzienā ievietojot homoousion. Tomēr tās redaktoriem neizdevās ievietot Nikajas teikumu “tas ir, no Tēva būtības”, un šim faktam ir jāpievērš sevišķa uzmanība. Harnaks to izmantoja, lai pierādītu savu labi pazīstamo teoriju,[i] ka jaunā ortodoksija, kas nāca pie varas pēc 362. g., un triumfēja Konstantinopolē 381. g. bija Nikajas tikai pēc nosaukuma. “Ne jau homoousion beigu beigās uzvarēja,” viņš raksta, “bet gan homoiousios doktrīna, kas bija saskaņota ar homoousios.” Viņš apgalvoja, ka homoiousios atbalstītāji, kas bija “daļēji draugi Niakjai”, un kapadoķiešu tēvi, apstiprināja homoousion par pieņemamu, jo to varēja bez grūtībām interpretēt kā “līdzīgs būtībā”. Tomēr kā viņu raksti atklāj, viņiem bija daudz grūtāk piekrist teicienam “no Tēva būtības”, kas viņiem izskatījās pēc atklāta aicinājuma uz sabeliānismu.[ii] Pēdējais vārds šajā karsti apspriestajā jautājumā pieder doktrīnas vēsturniekam:[iii] mēs šeit aprobežosimies ar to, ka kapadoķiešu tēvu teoloģijas rūpīga analīze neuztur Harnaka vēstures reinterpretāciju. Kas attiecas uz īstajiem homoiousios atbalstītājiem, tad viņu nostāja bija tieši pretēja Harnaka aprakstītajai. Viņi noliedza homoousios, bet uzskatīja ek tēs ousias par pilnīgi pieņemamu, un pat iekļāva to savā manifestā, jo tas, viņuprāt, pats par sevi nenozīmēja vienādību substancē. Tiem, kurus Harnaka vispārējais arguments nespēj pārliecināt, nav nepieciešams piešķirt sevišķu nozīmi faktam, ka minētais teiciens nav iekļauts ticības apliecībā. Visupirms, ticības apliecība bija formula liturģiskiem mērķiem, un, lai arī bija vēlams to saskaņot ar Nikajas ortodoksiju, nebija nepieciešams tajā iekļaut visas Nikajas frāzes.

Pirmais fragments, kuru atrodam C, saskaņā ar senu tradīciju tika ievietots dogmatisku motīvu dēļ ir frāze “no Svētā Gara un Jaunavas Marijas”. Tiek apgalvots, ka šie vārdi, kas skaidrāk precizē N vienkāršo apgalvojumu “iemiesojās”, tika pievienoti ar mērķi, lai skaidri aplicinātu ticības apliecības nostāju pret apolinārismu.[iv] Galvenais avots šādai izpratnei, ir Cizikas bīskapa Diogēna iejaukšanās Halkedonas koncila pirmajā sēdē, kuru jau mēs esam pieminējuši vairākkārt. Diogēns, kuru izaicināja Eutiha prasība pieturēties pie nemainīta N teksta, protestē, ka Nikajas ticības apliecību ir papildinājuši svētie tēvi dēļ Apolināra, Valentīna, Maķedonija un viņiem līdzīgu maldīgajiem uzskatiem. Viņš turpina: “Ticības apliecība tai pievienojusi ‘kurš nonāca un iemiesojās no Svētā Gara un Jaunavas Marijas.’ Eutihs ir izlaidis šos vārdus, jo viņš ir apolinārietis. Pats Apolinārijs pieņem svēto Nikajas sinodi, jo skaidro tās formulējumus saskaņā ar savām aplamajām idejām. Tomēr viņš izvairās no teikuma ‘no Svētā Gara un Jaunavas Marijas’, lai viņam nebūtu jāapliecina miesas vienība (hina pantachou mē tēn henōsin tēs sarkos homologēsē).”[v] Mēs šo izteikumu vaaram salīdzināt ar Justiniāna apgalvojumu paziņojumā, kurš tika publicēts 533. g., un kurā, pēc tam, kad viņš apliecinājis savu uzticību trīssimastoņpadsmit tēvu ticības apliecībai, kuru simpiecdesmit tēvi ir papildinājuši un paskaidrojuši, viņš piebilst: “Ne jau tādēļ, ka tai būtu kaut kā trūcis, bet ticības ienaidnieku dēļ, no kuriem daži pieļāva apšaubīt Svētā Gara dievišķumu, bet citi noliedza Dieva Vārda patiesu iemiesošanos no svētās Marijas, mūžīgās Jaunavas un Dievmātes.”[vi]

Mēs zinām, ka Apolinārija īstais herēzes pamats bija tas, ka viņš noraidīja Kunga pilnīga cilvēcību. Pēc viņa uzskatiem Vārds nevarēja pieņemt brīvu, saprātīgu cilvēka dvēseli, tā tas nozīmētu atzīt postošu dualitāti Pestītāja būtībā. No sākuma viņš balstījās dihotomiskā antropoloģijā un mācīja, ka visa Kristus cilvēciskā daba bija vienkārši viņa miesa, bet dvēseles vietu ieņēma Vārds. Vēlāk, pieņemdams trihotomisku antropoloģiju, viņš pieļāva, ka Kristum bez miesas bija arī visam dzīvajam piemītošā dvēsele (psuchē), taču viņš noliedza, ka viņam būtu cilvēka racionālā dvēsele (nous). Abos gadījumos viņš mācīja, ka Kristum ir tikai viena daba, un ka miesa bija kaut kas nebūtisks un pievienots dievišķībai. Taču drīz vien parādījās visa veida īpatni, pat ja neteiktu, ka savstarpēji nesaskanīgi viņa ideju izkropļojumi, kā mēs to spilgti redzam sv. Atanāzija Vēstulē Epiktetam (kas sarakstīta 370. vai 371. g.). Saskaņā ar tajā rakstīto, tika uzskatīts, ka apolinariāņi māca: ka miesa, kas dzimusi no Marijas bija līdzbūtiska Vārda dievišķumam; ka Vārds tika pārvērsts miesā; ka Pestītājam nebija miesas pēc dabas, bet tikai pēc izskata; ka viņa dievišķība bija pakļauta cilvēciskām pieredzēm; ka Jēzus nesaņēma justspējīgu miesu no svētīgās Jaunavas, bet gan izveidoja to pats no savas būtības; ka viņa miesa bija mūžīga līdz ar viņa dievišķo dabu, utt.[vii] Ar ļoti līdzīgu ainu, vai drīzāk apolinārisma karikatūru, mūs iepazīstina sv. Epifānijs,[viii] kurš atkārto sv. Atanāzija vēstulē rakstīto, un anonīms autors sv. Atanāzijam piedēvētajā darbā Libri II contra Apollinarium.[ix] Apolināriju un viņa sekotāju Beritas Timoteju nosodīja pāvests Damass 377 g.,[x] un šo spriedumu apstiprināja 378. g. Aleksandrijas koncils, un 379. g. Antiohijas koncils.[xi] Konstantinopoles koncils vēlreiz svinīgi apstiprināja šo nosodījumu.

Jautājums par kuru mums ir jāizšķiras vai tradīcija, kas pamana pret apolinārismu vērstu ievirzi mūsu aplūkojamā ticības apliecības teikumā, ir labi pamatota. Var teikt ar pārliecību, ka vairāki apsvērumi liek domāt par noraidošu atbildi. Pirmkārt, uzskats, ka Konstantinopoles tēvi nodarbojās ar ticības apliecību šajā jautājumā, nebija plaši izplatīts, nedz nostiprinājies. Lai arī vairāki liecinieki apstiprina viņu ieguldījumu daļā, kas attiecas uz Svēto Garu, vienīgi divi vai trīs skaidri norāda, ka viņu darbs ir redzams arī artikulā par Inkarnāciju. Otrkārt, pašā teikumā nav saskatāms nekas tāds, kas izteikti būtu vērsts pret apolinārismu – īstenībā tā ir daļa no sākotnējās kerigmas. Treškārt, sv. Epifānija otrajā ticības apliecībā Ep. II, atrodams formulējums, uz kuru parasti atsaucās, ja apolinārisms vārda īstajā nozīmē būtu jānoliedz. Paplašinot N ar nodomu izslēgt herēzi, viņš raksta: “[…] nonāca un iemiesojās, tas ir, pilnīgi (teleiōs) piedzima no svētās, mūžīgās Jaunavas Marijas caur Svēto Garu; kļuva cilvēks, tas ir, pieņēma pilnīgu cilvēcību, dzīvo dvēseli un miesu, un racionālo dvēseli.”[xii] Cetrutkārt, ir skaidrs, ka apolinarāņiem nebija grūtību pieņemt dzimšanu no Jaunavas. Apolinārijs pats iestarpināja vārdus “[…] pēc miesas dzimis no Marijas” un “tāpēc viņš, kurš piedzima no Jaunavas Marijas […]” ticības apliecībā, kuru viņš nosūtīja Joviānam;[xiii] un viņa māceklis Vitālis, saskaņā ar sv. Epifānija teikto,[xiv] atzina Antiohijas konferencē, ka Jēzus Kristus ir dzimis no svētās Jaunavas Marijas bez vīrieša sēklas un caur Svēto Garu.

Beidzot un vispārliecinošāk, ja sākotnējā C funkcija, kas iepriekšējā nodaļā tika galvenajās līnijās iezīmēta, ir pareiza, tad izskatās augstākā mērā neticami, ka to formulējot, simtpiecdesmit tēvi centās atspēkot apolinārismu. Viņu galvenais uzdevums tajā brīdī bija panākt vienošanos ar maķedoniāņiem, un šim uzdevumam ar apolinārisma idejām nebija nekāda sakara. Iespējams, ka viens no koncila mērķiem bija uzlikt apolinārismam anatēmu, taču nebija iemesla to darīt netieši vai neskaidri, lietojot izteikumus, kas, lai arī kāda būtu to dziļākā nozīme, bija (kā mēs to redzējām) pilnīgi pieņemami herētiķiem. Ja koncils būtu izvēlējies šo ceļu, tad bez šaubām sv. Nazianzes Gregors būtu tam veltījis vēl vienu dzēlīgu pārmetumu savā autobiogrāfiskajā poēmā, jo viņš bija tikpat nelokāms un atklāts noliedzot apolinārismu, cik atbalstot Svētā Gara pilnīgo dievišķumu; taču poēmā nav atrodama, kā to Riters ir vērīgi pamanījis,[xv] ne mazākā šāda pārmetuma iezīme. Īstenībā, tēvi pilnīgi noraidīja apolinārismu jau pirmajā kanonā; un tāpat mēs varam būt pārliecināti, ka viņi veltīja tam vairāk vietas un spēcīgāku valodu savā dogmatiskajā tomos. Jebkurā gadījumā, 1. Kanona kopsavilkums, kas saglabājies 382. g. sinodes vēstulē, nekavējoties nosoda herēzi, nepārprotami paziņojot, ka “mēs saglabājam nesagrozītu Kunga iemiesošanās doktrīnu, apstiprinot tradīciju, ka nākšanu miesā nebija ne bez dvēseles, nedz racionālā saprāta, nedz nepilnīga; un pilnībā atzīstot, ka Dieva Vārds bija pilnīgs pirms mūžiem, un beigu dienās kļuva pilnīgs cilvēks mūsu pestīšanas dēļ”.[xvi]

Tādēļ jāsecina, ka izteikumā “no Svētā Gara un Jaunavas Marijas” nebija nekā tāda, kas būtu vērsts pret apoliniāņiem. Šie vārdi atrodami C tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tēvi tos pārņēma no formulas, kuru viņi izmantoja par pamatu to veidojot. Taču paliek neapstrīdams vēstures fakts, ka Cizikas Diogēns, tāpat kā daudzi citi, gan Halkedonas koncila laikā, gan vēlāk, stingri ticēja, ka šie vārdi ir ievietoti ticības apliecībā ar nodomu nepieļaut apolinārismu. Lai arī šī tradīcija neizskatās īsta, mums jāizskaidro kā tā varēja radās, un ir tikuši piedāvāti dažādi risinājumi. Saskaņā ar A. M. Riteru,[xvii] to var skaidrot ar līdzīgu rīcību, kā Leo Lielais izmantoja Romas ticības apliecību atspēkojot Eutihu. Viņš apgalvo,[xviii] ka tieši ticības apliecības vārdi “kurā visu ticīgo kopība pauž savu ticību […] Jēzum Kristum, viņa vienīgajam Dēlam, mūsu Kungam, kurš piedzima no Svētā Gara un Jaunavas Marijas, […] ir pietiekami, lai atspēkotu praktiski visu herētiķu viltības”. Minot herētiķus, viņš sevišķi domāja par Eutihu, taču tā pati atsaukšanās uz ticības apgalvojumu būtu vienlīdz derīga pret apoliniāņiem, tagad, kad abas herēzes tika neatgriezeniski jauktas viena ar otru.

Tas ir interesants un konstruktīvs minējums, bet tā vājais punkts, kā to norādīja M. Santers,[xix] ir, ka tas palaiž garām Diogēna pietiekami skaidro apgalvojumu, ka skaidrības dēļ teikumu pievienoja ticības apliecībai “svētie tēvi, kas nāca pēc” Nikajas. Paša Santera pievilcīgais skaidrojums ir, ka izteikumam piedēvētais antiapolināriskais raksturs ir daudz vecāks par pāvestu Leo, kas, visticamāk, ir jau atrodams paaudzi iepriekš notikušajā Nestorija strīdā ar sv. Aleksandrijas Kirilu. Pēc Nestorija uzskata sv. Kirila nostāja nebija atšķirama no apolinārisma, un tāpat kā apolinārisms, ir atspēkojama ar Nikajas tēvu paziņojumu, ka Kristus iemiesojās no Svētā Gara un Jaunavas Marijas. Sv. Kirils nekavējās norādīt, ka viņš kļūdās, apgalvojot, ka Nikajas ticības apliecības autentiskajā tekstā atrodams šāds apgalvojums. Tomēr, acīmredzot, kristoloģiskās kontraversijas laikā, kad tika pieņemta ideja, ka izteikums sākotnēji ir antiapolinārisks, un saprotams, ka cilvēki tam piedēvēja tā ievietošanu ticības apliecībā simtpiecdesmit tēviem, kas bija pazīstami kā N trešā artikula paplašinātāji.