Kristietības vēsture

Tādu simbolu ieteica un pieņēma pirmajā ekumēniskajā koncilā. Dabiski, ka bieži ir ticis pieņemts, gan pētnieku, gan nespeciālistu aprindās, ka ar tādu atbalstu pieņemtajai ticības apliecībai bija jābūt ārkātējo panākumu apmirdzētai un noteikti tūdaļ jāiegūst plašu izplatību un tā varēja pretendēt uz neapstīdamu autoritāti. Tas, ka teoloģiskie strīdi nebija nekādā veidā atrisināti, un ka asas debates turpinājās vēl ilgas desmitgades, protams, tiek atzīts. Mums jāsastopas ar nežēlīgajiem vēstures faktiem aci pret aci. Taču parastā attieksme pret šīm aptverošajām, ieilgušajām cīņām tiek aplūkota gaismā, kas paredz iepriekšēju pieņēmumu par Nikajas ticības apliecības statusu. Bieži ir pieņemts kā pats par sevi saprotams fakts, ka jaunā formula noteikti kļuva par teoloģisko atbalsta punktu, kuru nikni aizstāvēja ortodoksi, un par mērķi viņu ariānisko pretinieku vienlīdz naidīgiem uzbrukumiem. Tieši šajā vietā pētnieks uzduras problēmai, kas no sākuma izskatās pēc mīklas. Jo aptuveni veselu paaudzi pēc koncila Nikajas ticības apliecība tiek pieminēta ļoti reti, gan no ortodoksu, gan ariāniskajā nometnē. Nemaz neminot, ka tā neatradās kontraversijas priekšgalā, simbols un tam raksturīgais atslēgas vārds tiek reti pieminēts un gandrīz nekad netiek citēts tā laikaposma literatūrā. Tikai IV gs. piecdesmitajos gados tie sāka parādīties gaismā un ieņemt nozīmīgu lomu kā sv. Atanāzija partijas vienojošais aspekts.

Skaidrojums, kas dažreiz minēts šo savādo faktu sakarā, ir ticības apliecības sevišķais raksturs. Nikajas simbols, kā tas tiek pareizi norādīts, bija visupirms un galvenokārt ortodoksās ticības definīcija bīskapiem. Tas tika ieviests lai izlīdzinātu Baznīcas tā laika nesaskaņas. Neviens nedomāja, jebkurā gadījumā ne pirmām kārtām, ar to aizstāt pastāvošos kristību apliecinājumus. Piebārstīta ar antiariāniskiem teikumiem un noslēgta ar polemiskām anatēmām, tā diez vai noderēja par svinīgu formulu, ar kuru katehūmens apliecinātu savu uzticību kristīgajai atklāsmei. Tā rietumos, kā mēs to redzējām iepriekšējā nodaļā, senās kristību apliecības, kas bija balstītas uz R, turpināja plaukt bez sāncensēm. To tekstos neparādījās ne zīmes no Nikajas ietekmes. Nav atrodama neviena ticības apliecība IV gs., kas bija mainīta kaut tik nedaudz, ka pieminētu homoousios vai tā latīņu ekvivalentu. Arī austrumos ticības apliecības, kas tika lietotas kristībā, joprojām bija tās pašas senās, kuras uzglabāja lokālā baznīca. Piemēram, sv. Jeruzalemes Kirila ticības apliecība, kas sacerēta 348. g., vai ticības apliecība no IV gs. beigām, kas atrodama Apustuliskajās konstitūcijās, abas uzrāda pilnīgu neatkarību no N. Pat Katehētisko lekciju doktrīna,[i] sevišķi vienpadsmitajā lekcijā, kas tieši runā par Dēla Dievišķību, nedod pamatu šādai teorijai. Tas ir strīdīgs jautājums, jo sv. Kirila teoloģiskā nostāja atrodas kaut kur starp sv. Atanāzija un Ārija nostāju, turklāt, tāpat kā daudzi viņa laikabiedri, viņš manāmi nevēlējās lietot Nikajas terminoloģiju. Tomēr, iespējams, kad atturība pret šī vārda lietošanu izzuda un Nikajas ticība tika atklāti atzīta 362. g., pati Nikajas ticības apliecība, cik mēs varam zināt, nekad netika lietota kristībā. Tomēr, lai arī it visur austrumos prakse bija turpināt lietot pastāvošās vietējās kristību formulas, tās tika pārveidotas atbilstoši Nikajas ortodoksijai, ievietojot tajās koncila galvenās frāzes. Šādas rīcības piemērus mēs atradām Antiohijas ticības apliecības fragmentos, ko citē Jānis Kasiāns, un Mopsuestijas Teodora ticības apliecībā.[ii]

Fakts, ka N bija konciliāra un nevis kristību formula, ir nozīmīgs, un tas pelna sevišķu uzmanību. Taču tam, tik tiešām, nav nekāda sakara ar nesaderīgajiem fenomeniem, kurus mēs cenšamies izprast. Būtu labi uzskaitīt dažus piemērus, kurus varam minēt. Tie, neapšaubāmi, ļoti labi ilustrē N stāvokli tuvākajos gados pēc koncila, un tie nekļūst mazāk pārsteidzoši, atzīstot, ka, protams, neviens pat nesapņoja aizvietot vietējos kristības simbolus ar N. Pirmkārt, mēz zinām faktu, ka, acīmredzot, jebkurā gadījumā, vismaz kādu laiku pēc koncila, nedz eusebiāņi, vai kas ir vēl zīmīgāk, nedz ortodoksi nesakoncentrējās uz jaunu konciliāru ticības apliecību veidošanu. Kad sinodes sapulcējās, lai noformulētu ticības apliecinājumus, ko viņi darīja ar zināmu aizrautību un biežumu, ortodoksu kritika, kā mēs to redzēsim nākamajā nodaļā, nebija vērsta tik daudz pret uzdrošināšanos iet tālāk par Nikajas koncila lēmumiem, cik pret pašu jauno ticības apliecību saturu. Pirmais protests, ko sadzirdam, pirmais mājiens, ka Baznīcai ir jāapmierinās ar Nikajas formulu, atrodams sv. Atanāzija ziņojumā par Serdikas koncilu (343. g.).[iii] Pēc viņa vārdiem, viņam izdevies pārliecināt savus kolēģus nepublicēt ticības apliecību, bet palikt pie Nikajas lēmumiem. Vai tā bija patiešām viņa nostāja, vai arī viņš tikai novēroja notiekošo, viņa vēlākās kampaņas Nikajas aizstāvībai gaismā. Nav bez nozīmes, ka formulā, kuras sacerēšanā piedalījās izcilais Kordobas Osijs un kuru vadīja Protogēnes, nebija ne mazākās atsauces uz Nikajas koncilu, tā ticības apliecību, nedz arī uz homoousios. Vērts paturēt prātā, ka, vismaz līdz piecdesmitajiem gadiem, kad Ariānisms pieņēma draudīgus apmērus, lielākā daļa bīskapu, kas piedalījās šajos koncilos un bija līdzdalīgi to ticības apliecību sacerēšanā, nebija vīri, kurus iedvesmoja apzināta neuzticība Nikajai. Lai gan bieži apzīmogoti par ariāņiem, viņi tādi nebija, bet bija gatavi pievienoties Nikajas lēmumiem un nosodīt katru, kam tiešām šis apzīmējums pienācās.

Otrs un pat nozīmīgāks fakts, kas prasa izskaidrojumu, ir paša sv. Atanāzija attieksme pret Nikajas simbolu. Populārais mīts parasti ir sajūsminājies par viņu kā pārdrošu Nikajas ortodoksijas bruņinieku, kas nesis ar N izgreznotu vairogu, kopš tā paša brīža, kad to parakstīja trīssimt astoņpadsmit bīskapi. Taču aina, kas atklājas lasītāja prātam pēc viņa darbu izpētes hronoloģiskā secībā, jebkurā gadījumā no pirmā acu uzmetiena stāsta pavisam ko citu.[iv] Nikaja un tās svētsvinīgais vārds homoousios pat netiek pieminēts viņa agrīnajos teoloģiskajos darbos Contra gentes un De incarnatione, lai gan tie tika rakstīti apzinātā, kaut arī neizteiktā, sacensībā ar Eusebija Theophania (pēc 323. g.; iespējams, 333. g.).[v] Vēl pārsteidzošāks ir gandrīz vienlīdz dziļš klusums par Nikaju un tās tehniskajiem terminiem trijos lielajos traktātos Contra Arianos, kas sarakstīti strīda viskarstākajā brīdī. Pirmajā no tiem termins homoousios uz īsu brīdi parādās pašā sākumā, bet pēc tam pazūd pavisam. Tas pats attiecas uz viņa Svētku vēstulēm un citiem viņa agrīnajiem darbiem. No otras puses, mēs esam pārsteigti, ka varam lasīt Contra Arianos un citur, par Dēlu, kas ir “līdzīgs” Tēvam, vai “līdzīgs visā”, vai “līdzīgs būtībā”. Vēlāk visas šīs formulas tika piedēvētas kā tipiskas ariāņiem vai semiariāņiem. Tomēr šajā posmā sv. Atanāzijs acīmredzami izvēlējās tos lietot, un apzināti (tas nevarēja būt neapzināti) izvairījās no homoousios. Tikai piecdesmito gadu sākumā, kad viņš uzrakstīja De sententia Dionysii un De decretis Nicaenae synodi, viņš atklāti kļuva par Nikajas formulas aizstāvi.

Ar šiem diviem faktiem ir saistīts trešais – ārkārtējā ariāņu strīda dokumentu nepazīšana, kas, acīmredzot, vairākus gadus bija izplatīti rietumos.[vi] Ir interesanti piezīmēt, ka rietumu baznīcām nebija tiešas zināšanas par galvenajiem tekstiem, kas pauda ariāņu nostāju – tādi teksti, kā Ārija vēstules un Nikomēdijas Eusebija vēstule, kļuva pazīstami tikai pēc tam, kad bija pagājuši gandrīz divdesmit pieci gadi kopš Nikajas koncila. 355. g. ir, iespējams, agrākais datums, kuru var minēt, kad tika publicēti pirmie latīņu tulkojumi. Taču vēl nozīmīgāks ir fakts, ka atbilstošie ortodoksu dokumenti kļuva zināmi rietumu teologiem vienlīdz vēlu. Bez šaubām, ka bija vispārējas zināšanas par to, kas noticis Nikajā, un, protams, pāvesta kancelejā, un, iespējams, citu lielo Baznīcas centru bīskapu katedrās varēja atrast uzticamas ticības apliecības un kanonu grieķu un latīņu versijas. Taču tas bija sv. Puatjē Hilārijs, kas izbeidza šo neziņu un iepazīstināja rietumus ar galvenajiem ariāņu strīda tekstiem. Dažus viņš jau bija publicējis pirms izsūtījuma 356. g., ar savu De synodis, kuru viņš 359. g. bija paredzējis ģermāņu, gallu un britu bīskapiem, taču viņš turpināja savu labo darbu. Nezināšanas patiesos apmērus, kurā rietumu baznīca joprojām slīga, atklāj viņa atzīšanās darbā De synodis,[vii] kur viņš dara zināmu, cik vēlu viņš pats ir iepazinis Nikajas simbolu. “Lai arī esmu kristīts”, viņš raksta, “diezgan sen un esmu bijis bīskaps labu laiku, es nebiju dzirdējis par Nikajas ticības apliecību līdz brīdim, kad man bija jādodas izsūtījumā (fidem Nicaenam nunquam nisi exsulaturus audivi). Tomēr, kā kāds modernais pētnieks to trāpīgi ir pateicis: “Puatjē nebija tajā laikā tuksneša dziļumos pazudusi pilsētiņa, kurai bija liegta informācija no ārpuses.”[viii]

No pirmā acu uzmetiena, mēs atrodam šeit faktu kopumu, kas norāda, ka Nikajas ticības apliecības stāvoklis aptuveni paaudzi pēc koncila bija ļoti atšķirīgs, nekā daudzi ir pieraduši uzskatīt. Var rasties kārdinājums pieņemt savā veidā problēmas radikālo risinājumu, kuru piedāvā vēsturnieku skola, kas uzskata, ka Nikajas simbols bija vienīgi politiska formula, kuru neradīja uzskatu sadursme Baznīcā, bet tā tika uzspiesta dažādajām ķildīgajām grupām kā vienotības zīme.[ix] Ja šī situācijas rekonstrukcija tiek pieņemta, izskatās, ka visi mulsinošie fakti nostājas savā vietā. Sv. Atanāzija vēsā attieksme pret homoousios vairs nav neizskaidrojama, ja tiek pieņemts, ka viņš koncilā nemaz nebija šī termina atbalstītājs, jo, joprojām atrodoties savas teoloģijas attīstības origēnisma fāzē,[x] bija pieķēries trīs hipostāžu doktrīnai un izturējās ar stiprām aizdomām pret imperatora izvēlēto vārdu. Acīmredzamā koncila un tā darba noniecināšana kļūst vēl izteiktāka, ja to uztver nevis kā pozitīvas teoloģijas meklējumu, bet gan vienīgi kā ariānisma, tā sākotnējā veidolā, nosodīšanu un mēģinājumu atjaunot vienību sašķeltajā Baznīcā. Tur nebija ne Nikajas, ne anti-Nikajas teologu, bet visi bija vienoti, apstiprinot koncila lēmumus augšminētajā veidā.

Šajā drosmīgajā mēģinājumā izskaidrot notikumu gaitu, neapšaubāmi, ir vērtīgas un patiesas iezīmes, bet to sabojā vēlēšanās izskaidrot ainu pārāk vienkārši. Šīs teorijas visvājākais punkts ir tās pārliecība, ka tā izslēdz iespēju, ka Nikajas teoloģijas aizstāvību nav uzņēmusies neviena grupa, tai skaitā arī sv. Atanāzijs. Dažas aprindas ir pārāk daudz izsecinājušas no viņa atturības lietot terminu homoousios, it kā tas liecinātu par viņa spēju teoloģijas attīstību, kuras sākumposmā šim vārdam nebija vietas. Garām ejot, var pieminēt, ka Lūfs norādīja, teorija ir atkarīga no viņa spējas pierādīt, ka trīs Orationes contra Arianos, ir sacerētas ļoti agri, 338. vai 339. g. – tikai tā viņš spēja noraidīt pieņēmumu par autora teoloģisko progresu. Ja tiek dota priekšroka 356-362. g.,[xi] ko iesaka mauru redaktori, vai pat 347-350. g.,[xii] viņa arguments neiztur kritiku. Tad sv. Atanāzijs, mums jāatzīst, apdomāti izvairās no homoousios arī tad, kad rakstīja De decretis Nicaenae symbolis un De sententia Dionisii, un pat pēc tam, kad bija tos publicējis. Tomēr atliekot šo skaidrojumu malā, var atrast pavisam citu un daudz ticamāku izskaidrojumu viņa klusēšanai. Tāpat kā ikviens, sv. Atanāzijs apzinājās slikto pieskaņu, ko tajā laikā nesa sev līdz homoousios. Tas nebija viņa interesēs, nedz tā bija viņa vēlēšanās izaicinoši vicināties ar šo vārdu pamatā naidīgi noskaņotas publikas priekšā. Tas nebija tāpēc, ka viņš izjuta nepatiku pret to, bet tāpēc ka viņš gribēja par visu vairāk izplatīt doktrīnu, kas aiz tā stāvēja. Ka šī doktrīna viņam vienmēr ir bijusi tuva, un ka viņa doma nepiedzīvoja nekādu krasu teoloģisku evolūciju, apstiprina rūpīgs viņa valodas pētījums. Ja arī daudzos savos darbos viņš nepieminēja homoousios, viņš nevairījās no tādām parafrāzēm, kā piemēram, “Viņa vienība ar Tēvu (tēn pros ton patera henotēta)”,[xiii] “viena un nedalāma Tēva un Dēla daba (hē fusis mia kai adiairetos)”,[xiv] “atvase, cieši saistīta ar Tēva būtību (idion tēs tou patros ousias gennēma)”,[xv] “cieši saistīts ar Tēva būtību (ididos tēs ousias tou patros)”,[xvi] “Dievišķības vienlīdzība un vienība būtībā (tēn men tautotēta tēs theotētos, tēn de henotēta tēs ousias)”,[xvii] un daudzas citas vienlīdz izteiksmīgas frāzes. Šāda veida izteicieni ir neapstrīdami sinonīmi Nikajas mācībai – tie ir mēģinājums izteikties valodā, kas tās autoram šķita daudz atbilstošāka viņa auditorijai, nekā ticības apliecības formulas.

Pirmā sastapšanās ar sv. Atanāzija atturību šajā jautājumā bija visgrūtākais problēmas aspekts, ar kuru mums bija jātiek galā. Ja reiz mēs esam aptvēruši, ka tas bija smalks teoloģiskas taktikas rezultāts, kļūst vieglāk pievērsties problēmas citiem aspektiem. Un šeit mums jānorāda, ka, lai arī tas no sākuma šķiet savādi, Nikajas ticības apliecības nepazīšana rietumos, galu galā, nemaz nav tik grūti izskaidrojama. Pirmkārt, visi ariāņu strīda dokumenti, ieskaitot ticības apliecības, bija grieķu valodā. Tādēļ to plaša izplatība nebija iespējama, ja vien nerastos kāds sevišķs iemesls, kas padarītu to nepieciešamu. Otrkārt, Nikajas koncila laikā vai pat vairākus gadus pēc tā rietumi nebija nopietni iesaistīti problēmās, ko radīja ariānisms. Viņiem bija teoloģija, kas galvenajās līnijās sakrita ar koncila teoloģiju, tādēļ sākumā viņiem nebija intereses par smalkajām debatēm, kas austrumu teologus noveda tik asās nesaskaņās. Tādēļ mums uzreiz nevajadzētu sagaidīt rietumos tiešas zināšanas par kontraversiālajiem tekstiem. Lai arī kāds bija Nikajas ticības apliecības stāvoklis un statuss, rietumos nebija iemesla to padarīt par ortodoksijas standartu, tā ka atsevišķās doktrīnas, ko koncils gribēja aizstāvēt, nebija šeit apdraudētas. Piemēram, sv. Augustīns, kas daudz rakstīja par Trīsvienību un nevar tikt apvainots par neieinteresētību Nikajas teoloģijā, reti kad atsaucās uz ticības apliecību savos rakstos.[xviii]

Tomēr atliek problēma par austrumu Baznīcas attieksmi, uz kuru nevar attiecināt līdzīgu skaidrojumu. Šajā vietā ir jānovērtē lielā daļa patiesības, ko satur hipotēze, ka imperators vienpersonīgi izlēma ticības apliecības formulējumu. Tai raksturīgā mācība, kā mēs to daudzreiz esam uzsvēruši, neatbilda nevienas ietekmīgākas partijas uzskatiem austrumos. Lielākā bīskapu daļa, lai arī izbiedēti ar Ārija pārdrošajiem apgalvojumiem, bija pārāk pieķērušies plurālistiski, viegli subordinētai Trīsvienības teoloģijai, lai labprāt pieņemtu homoousios, ar tā absolūti nebiblisko izcelsmi un šķietamo tieksmi uz sabeliānismu. Taču Konstantīna nodoms bija pieņemt formulu, kas garantētu vienību, un viņam nerūpēja uzspiest tai kādu īpašu nozīmi. Savā ziņā viņš sasniedza savu mērķi. Kad reiz viņa patiesā vēlme kļuva skaidra, katras teoloģiskās pārliecības pārstāvji ļoti ātri bija gatavi apstiprināt Nikajas lēmumus. Imperators atstāja viņu ziņā, kādu nozīmi viņi piešķirs formulai, ja vien viņi bija gatavi to parakstīt, un viņš nelokāmi nostājās pret jebkuru mēģinājumu apstiprināt jebkādu oficiālu tās skaidrojumu. Tādēļ tas neprasīja daudz laika, lai Ārijs un Euzoijs izlīgtu ar viņu,[xix] un viņš varēja apstiprināt sv. Aleksandram, ka abi locījuši ceļus Nikajas lēmumu priekšā.[xx] Nikomēdijas Eusebijs un Teognīss arī lūdza atļauju atgriezties, šķiet ar tādiem pašiem panākumiem, un pirmais no viņiem savā vēstulē norādīja, ka pārdomājot homoousios nozīmi, viņš ir atklājis, ka tā ir diezgan pieņemama.[xxi] No tā mēs varam saprast, ka, noturot koncilus, vismaz sākotnēji, ekumēniskās sinodes lēmumi netika apspriesti. Tika pieņemts par pašsaprotamu, ka tādi pastāv, un ik pa laikam pret tiem tika izrādīta cieņa. Piemēram, Antiohijas Veltījuma koncils (341. g.) noraidīja savā encikliskajā vēstulē netiešas apsūdzības, ka viņi pieņēmuši Ārija mācību, un atkārtoja Nikajas anatēmas izmainītā formā. Ariānisms, sākotnējā un īstajā vārda nozīmē, tika uzskatīts par pastāvošu ārpus likuma, un līdz ar to, tikpat kā iznīcināts. Nikajas koncils tika noturēts, lai no tā atbrīvotos. Tādēļ tā ticības apliecība tika saprasta un pat pieņemta noliedzošā nozīmē, un ir zīmīgi, ka vēlākās sinodes, lai arī izvairījās no homoousios, nevilcinājās atkārtot tās anatēmas. Taču, tā kā ticības apliecība tika saskatīta šādā gaismā, nebija vispār nekāda iemesla atsaukties uz tās autoritāti. Koncils piederēja pagātnei, debates tagad turpinājās (vismaz lielākā daļa baznīcas kalpu, jebkurā gadījumā kādu laiku, tā domāja) dažādos virzienos.