Kristietības vēsture

Nākamais pieturas punkts IV gs. ticības apliecību vēsturē ir Serdikas (šodienas Sofija) koncils, kurš notika 342. g., vai iespējamāk, 343. g.[i] Iniciatīva tā rīkošanai nāca no rietumu imperatora, “ortodoksā” Konstansa. Jau labu laiku rietumu episkopāts bija pieprasījis Baznīcas vispārēju sinodi, un austrumu brāļu kategoriskais atteikums apmeklēt Romas koncilu 341. g. bija sava veida diplomātiska sakāve. Konstanss, kuru pārliecināja rietumu bīskapi, šķiet, pierunāja savu brāli Konstanciju, ka lai izlīdzinātu aizvien pieaugošo plaisu starp austrumiem un rietumiem, ir jāsasauc abu impēriju kopēja sinode, lai vienreiz par visām reizēm noskaidrotu jautājumu par sv. Atanāzija un viņa piekritēju atstādināšanu, un arī ticības jautājumu. Serdika tika izvēlēta par tikšanās vietu, tā kā tā bija svarīga pilsēta, kas atradās rietumu teritorijā netālu no abu impēriju robežas. Taču no sākuma koncils izrādījās pilnīga izgāšanās, ja runa gāja par izlīgumu un sadarbību. Pirmkārt, eusebiāņu partija atsūtija tikai septiņdesmit sešus delegātus, lai gan parasti bija spējīga sapulcināt dažus simtus šādam gadījumam. Otrkārt, viņi palika nelokāmi, ka bīskapiem, kurus viņi bija atstādinājuši, sv. Atanāzijam, Marcellam un citiem, nav lēmumtiesību koncilā. Jau gados esošais Kordobas Osijs, kas vadīja rietumu delegāciju, ar visiem spēkiem centās panākt kompromisu, taču bez panākumiem. Austrumnieki palika pie saviem ieročiem, un beidzot (viņi nekad nebija priecājušies par vispārējo koncilu) atstāja Serdiku, pamatojot to, ka viņi ir saņēmuši ziņas par ievērojamu Konstancija uzvaru pār persiešiem un grib viņu apsveikt.

Pirms atstāt Filipopolisi, austrumu bīskapi izveidoja paši savu paralēlu sapulci, kurā pieņēma encīklisku vēstuli Baznīcas visam episkopātam, visiem garīdzniekiem un lajiem.[ii] Lielākā daļa no tās aizņēma atstāsts par sv. Atanāziju, Marcellu un viņu līdzgaitniekiem, un paskaidrojums, kāpēc viņi ir taisnīgi atstādināti. Tajā arī tika izteikts viņu izbrīns, ka neraugoties uz šo personu ekskomunikāciju, viņiem dota iespēja piedalīties Serdikā kā pilntiesīgiem bīskapiem, un nosodīja Jūliju, Osiju un vadošos rietumniekus, kas bija atbildīgi par viņu atjaunošanu amatā. Taču tika pievienots arī ticības apliecinājums. Tas nebija nekas cits, kā tā sauktā Antiohijas Ceturtā ticības apliecība,[iii] formula, ar kuru jau vairākus mēnešus iepriekš bija iepazīstināts Konstanss Trevē, kura beigās bija paplašināta ar dažām papildus anatēmām. Tās skan:[iv]

[graeca]

Tāpat arī tie, kas saka, ka esot trīs Dievi, vai ka Kristus nav Dievs, vai ka pirms mūžiem Viņš nebija nedz Kristus, nedz Dieva Dēls, vai ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir viens un tas pats, vai ka Dēls ir nedzemdināts, vai ka Tēvs nedzemdināja Dēlu pēc savas izvēles un gribas, svētā un katoliskā Baznīca viņiem uzliek anatēmu.

Pirmās šeit pieminētās idejas, kas tiek noliegtas, ka ir trīs Dievi un Kristus nav Dievs, ir nostājas, kuras diezinvai varētu atbilst kādas kristiešu kopienas uzskatiem, bet daudzi baidījās, ka origēnistu doktrīna par trīs hipostāzēm dievišķajā Triādē varētu nozīmēt triteismu. Austrumu bīskapi gribēja novērst no sevis jebkuras aizdomas šajā jautājumā. Pārējās pievienotās anatēmas bija vērstas pret Marcellu. Piemēram, mēs zinām, ka Marcells uzskatīja, ka tādi apzīmējumi, kā “Kristus” un “Dieva Dēls”, ir attiecināmi uz Vārdu tikai pēc inkarnācijas. Turklāt austrumu prātiem viņa mācība šķita ietveram sabeliāņu uzskatu, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars veido identisku vienību, kur Personas ir tikai nēmeni. Lāsts pār apgalvojumu, ka Dēls ir nedzemdināts (grieķu agennēton) attiecas uz Marcella un viņa pārliecinātāko sekotāju nevēlēšanos piedēvēt Vārdam dzimšanu reālā nozīmē – vienīgā “dzimšana” bija vēsturiskā Jēzus dzimšana. Attiecībā uz pēdējo anatēmu, Marcells piederēja pie tiem, kas atteicās atzīt, ka Tēva “izvēle un griba” bija līdzdalīga Dēla dzemdināšanā[v] – sakot, ka tās bija līdzdalīgas, viņam šķistu līdzvērtīgs apgalvojumam, ka Tēvs ir pirms Dēla, un tas robežojās ar ariānismu. Vēl jo zīmīgāk, pats sv. Atanāzijs uzskatīja, ka izteiciens “no Tēva gribas” ir neatbilstošs. Tā kā Dēls bija Tēva Dēls no mūžības, Viņa dzemdināšana pārsniedza jebkuru gribas aktu.[vi]

Visumā austrumu bīskapu nostāja bija mērena, ja pat ne izlīgstoša. Neskaitot viņu apņemšanos pasludināt Marcella teoloģiju par aplamu, viņi, kā redzams negribēja nostādīt sevi neērtā stāvoklī, kļūdami par uzbrucējiem. Viņu rietumu brāļi nebija noskaņoti atdarināt viņus. Osijam un vietējam bīskapam Protogēnam esot par vadītājiem, viņi nolēma reabilitēt sv. Atanāziju, Gazas Asklēpu un Marcellu. Tad viņi ekskomunicēja veselu rindu austrumu bīskapu, pamatojoties uz to, ka viņi ir ariānisma piekritēji. Kad šie saskaņotie uzdevumi bija izpildīti, bīskapi apkopoja rezultātus encīkliskā vēstulē, un pievienoja tai teoloģisku paziņojumu, kas saturēja koncila uzskatus par aktuālajiem doktrinālajiem jautājumiem, sevišķi, definējot savu attieksmi pret “ariānismu”. Šis atklātais, nekādā ziņā ne pārāk skaidrais paziņojums, kas, galvenokārt, bija Osija un Protogēna darbs, ir pazīstams kā Serdikas rietumu ticības apliecība.[vii]

Atšķirībā no tā laika konciliāro ticības apliecību lielākās daļas, tas ir garšs, juceklīgs dokuments, kuram ir maz sakara ar kādu no parastajām kristības ticības apliecībām. Polemiskais tiešais uzbrukums, kā to reiz aprakstījis Harnaks[viii] bija “visskaidrākā rietumu domas izteiksme par tēmu” Trīsvienība. Pati par sevi, tā ir rūpīgas analīzes vērta.[ix] Apgalvojot, ka tas ir uzbrukums ariānismam (bīskapi ekstrēmisti Valenss un Ursācijs sākumrindkopā tiek nosaukti par “diviem odžulēniem, dzimušiem no odzes Ārija”), doktrīnu, kurai tika uzlikta anatēma, var diez vai saukt par paša Ārija izdomājumu, bet iekļāva jebkuru mācību, kas pieļāva trīs hipostāzes Dievišķībā un piedēvēja Logosam jeb Dieva Dēlam neatkarīgu, personālu ekstistenci no Tēva. Tas ļoti svarīgi, jo šāda oficiāla kara pieteikšana origēnistu teoloģijai vēl nebija piedzīvota. Doktrīna pozītīvi izprasta, nozīmēja, ka ir tikai viena dievišķa hipostāze, “ko herētiķi sauc par ousia”. Ir tikai viens Dievs, viena Tēva, Dēla un Svētā Gara dievišķība, viena hipostāze. Dēla hipostāze ir viena un tā pati, kas Tēvam. Tomēr Tēvs un Dēls nav vienādi. “Mēs nesakām, ka Tēvs ir Dēls, vai arī, ka Dēls ir Tēvs – Tēvs ir Tēvs, un Dēls ir Dieva Dēls. Kā Tēva Logoss, Dēls ir Viņa spēks (dunamis) un gudrība (sofia). No tehniskajiem terminiem, ko izmantoja Marcells, apdomāti izvairījās, un tika pat apgalvots pretēji viņa uzskatiem, ka “Dēls valda mūžīgi ar Tēvu, un Viņa valstība nav ierobežota un paliek mūžīgi”. Neraugoties uz to, teoloģija izpauda savu nostāju ar galvenajām tās īpašībām. Tēvs, teorija pieļāva, ir lielāks nekā Dēls, bet “ne tādēļ, ka Viņš ir cita hipostāze vai kādā veidā atšķirīgs, bet gan tādēļ, ka Tēva nēmens ir pārāks par Dēla nēmenu”.Skaidrojums, ka Viņi ir viens gribas saskaņas spēkā (dia tēn sumfōnian kai tēn homonoian), formula, kuru aizguva Antiohijas Otrā ticības apliecība no Origēna,[x] tika apzīmēta par zaimojošu un samaitātu. Taču veids, kādā Viņi ir atsevišķas Personas saprotamā veidā arī netika atbildēts.

Jābūt skaidram, ka šis bija ekstrēms un provokatīvs paziņojums, un apvainojošā valoda, kurā tas tika ietērpts, nepadarīja to pieņemamāku. Pati par sevi pieminētā teoloģija bija pietiekami grūti pieņemama pat mēreni noskaņotajiem austrumu nometnē, bet viņi to nevarēja pieņemt dēļ formulas “viena hipostāze”. Ir daudz runāts par to, cik atbilstoši patiesībai ir to saukt par oficiālu koncila formulu. Visi piekrīt, ka visticamāk formulu sacerēja Osijs ar Protogēnu, bet vispārējais viedoklis ir bijis, ka sinode nekad to oficiāli neapstiprināja. Tā vēlējās to darīt, taču sv. Atanāzijs, novērtēdams izaicinošo raksturu, pārliecināja vairākumu palikt pie Nikajas ticības apliecības. Taču galvenais atbildīgais par šo situāciju bija pats sv. Atanāzijs.[xi] Viņš rakstīja laikā (362. g.), kad daudz kas Serdikas ticības apliecībā viņu neapšaubāmi mulsināja (tās uzsvars uz “vienu hipostāzi” nesaskanēja ar Aleksandrijas sinodes lēmumiem attiecībā par hypostasis un ousia lietošanu), un kad viņš bija ieguvis pārliecību aizstāvēt Nikajas simbolu kā vienīgo autoritatīvo kritēriju ortodoksijai. No otras puses, mēs redzam, ka Antiohijas eustatiāņi, kuriem sv. Atanāzijs rakstīja par ticības apliecību, no viņa rakstītā saprata, ka tas ir koncila simbols. Teodorets bija tādās pašās domās.[xii] Turklāt, mums ir pieejama Osija vēstule pāvestam Jūlijam,[xiii] kurā viņš to pārliecina, ka ticības apliecība nebija paredzēta, lai atmestu Nikajā pieņemto. Ir savādi, ka viņam bija jāuzņemas pūles rakstīt šādu apoloģiju formulai, kurai būtu vienīgi privāts raksturs, un kuru koncils apzināti būtu izšķīries neatbalstīt. Iespējams, ka patieso priekšstatu par notikumu gaitu mums sniedz vēsturnieks Sozomens.[xiv] Saskaņā ar viņu, sacerētā ticības apliecība, neraugoties uz neērtībām, ko tā sagādāja sv. Atanāzijam, bija encīkliskas vēstules uzticama daļa. Osijs un Protogēns uzskatīja par nepieciešamu rakstīt pāvestam Jūlijam, gadījumā, ja tas turētu viņus aizdomās par neuzticību Nikajai, un savai aizstāvībai viņi apgalvoja, ka viņi gribējuši, skaidrības dēļ, dot pilnīgāku skaidrojumu N.[xv]

Ir jāpiemin vēl divas ticības apliecības, kas piederēja lielā dogmatiskā strīda periodam. Abas no tām ir austrumu partijas gara darbs. Pirmā no tām, pazīstamā Ecthesis Macrostichos, jeb Daudzrindu ticības apliecība,[xvi] kuru nogādāja Milānā 345. g. četri bīskapi, kuriem bija uzdots izskaidrot austrumu teoloģisko nostāju saviem rietumu kolēģiem un imperatoram Konstansam. Pa to laiku apstākļi bija izmainījušies par labu sv. Atanāzijam, un arī pats Konstans bija parādījis viņam un viņa atbalstītājiem neparastu labvēlību. Tādēļ, pilnīgi saprotams, ka ticības apliecībai piemita samierināšanās pieskaņa. Iespējams, sacerēta Antiohijā, tā sastāvēja no Serdikas austrumu ticības apliecības, i.e., Iesvētīšanas koncila Ceturtās ticības apliecības ar pievienotajām anatēmām,[xvii] un bija papildināta, tā ka pārsniedza vairākas reizes savu sākotnējo garumu, ar astoņiem paskaidrojošiem paragrāfiem, veltītiem saviem rietumu kolēģiem.[xviii] Šo paragrāfu visuzkrītošākā iezīme bija, ka tie ļoti apzinīgi izvairījās no pārpratumus izraisošajiem un ietilpīgajiem vārdiem hypostasis un ousia, un formulas, kura bija iemantojusi lielu nepatiku rietumos, “trīs hipostāzes”. Tā vietā komentārs runāja par trim Personām, kā par “trim lietām un trim prosôpa (tria pragmata kai tria prosōpa)”, noraidot interpretāciju, ka to varētu pamatoti uzskatīt par Dievišķības vienības neatzīšanu. Tā pasludināja Dēlu “līdzīgu Tēvam visās lietās”, sekojot sv. Atanāzija agrīno rakstu piemēram, un apliecināja, ka abi ir neatdalāmi. Uzsvars uz šo vienību tika izteikts ļoti stipros vārdos: “Apgalvojot, ka Dēls eksistē sevī, un abi dzīvo un pastāv līdzīgi Tēvam, mēs tomēr neatdalām Viņu no Tēva, jo uzskatām telpu un atšķirtību Viņu vienībā ne pēc miesiska parauga. Jo mēs ticam, ka Viņi ir vienoti viens ar otru bez starpniecības vai atšķirtības, un ka Viņi pastāv nedalāmi, visam Tēvam ietverot Dēlu, un visam Dēlam saistītam un turoties pie Tēva, un vienīgajam, kas nepārtraukti atrodas Tēva klēpī”. Lai gan valodai brīžiem ir subordinācioniska pieskaņa, tās ticības apliecinājums “vispilnīgai Triādei” (tēn panteleion triada)” un “Dievišķības vienlīdzīgam cienīgumam (en […] tēs theotētos axiōma) bija pietiekami nepārptotams. Tai pašā laikā tas nevairījās no atklātas valodas par Marcellu un viņa pat pārdrošāko mācekli Fotinu (dzimušu Ankirā, kas bija uzaudzināts Marcella skolā un tobrīd ieņēma Sirmijas bīskapa katedru), vai atteicās no viņu nosodīšanas līdz ar Samosatas Paulu.

Nelaimīgā kārtā, rietumu bīskapi, kas bija sapulcējušies Milānas sinodē 345. g., nebija gatavi atbildēt uz šo izlīgšanas žestu. Uz brīdi notikumi pavērsās tik labvēlīgi viņu viedoklim, ka viņi bija gatavi pieņemt tikai un vienīgi bezierunu padošanos. Vienu lēmumu, kuru viņi bija gatavi pieņemt (tas būtu bijis ļoti gandarījoši) nosodīt Fotīnu kā herētiķi.[xix] Bija kļuvis skaidrs, ka viņa ekstravagantā mācība nopietni mulsināja viņus, un šis upuris nebūtu liels. Tomēr viņi uzstāja, ka miera cena ir atteikšanās no doktrīnas par trīs hipostāzēm. Tā viņiem šķita galvenā kļūda, neapšaubāms ariānisms – tas ko viņi bija pasludinājuši ārpus likuma Serdikā. Tā kā četri bīskapi nevarēja spert šo soli, viņiem bija jāatstāj sava misija nepabeigta.

Otrā ticības apliecība, kas jāpiemin, ir Sirmijas otrajā koncilā pieņemtā 351. g. (pirmais koncils tikās 347. g. un deva iespēju austrumu bīskapiem iespēju formāli izteikt Fotīna nosodījumu, kurš, kā mēs atceramies, bija Sirmijas bīskaps). Šo sinodi, kas sapulcējās pēc Konstancija (kas tagad bija vienīgais imperators) lūguma, apmeklēja vienīgi austrumu delegāti. Tā no jauna nosodīja Fotīnu, pēc viņa sarunas ar Ankiras Bazilu,[xx] un beidzot panāca viņa atstādināšanu no bīskapa katedras, kuru viņš bija spējis noturēt neraugoties uz vairākām ekskomunikācijām. Tā arī publicēja ticības apliecību,[xxi] kas pazīstama kā Sirmijas Pirmā ticības apliecība, kas nebija nekas cits, kā jau tagad pazīstamā Iesvētīšanas koncila Ceturtā ticības apliecība,[xxii] kas šoreiz tika papildināta ar divdesmit sešām papildus anatēmām, kas bija vērstas pret ariānismu vai arī pret priekšstatiem par to, kas bija rietumu bubulis. Piemēram, otrā anatēma nosodīja apgalvojumu, ka Tēvs un Dēls ir divi Dievi, tāpat divdesmit trešā nosodīja uzskatu, ka ir trīs Dievi, un divdesmit ceturtā pasludināja ārpus likuma formulējumu, ka “Dieva Dēls ieguva eksistenci, tāpat kā jebkura no radītajām lietām, ar Tēva gribas aktu”. Tomēr lielākais vairākums pieminēja no jauna tipiskās nostājas pret Marcellu un Fotīnu un aizliedza tos. Starp tiem bija apgalvojumi, ka Dēls nesadarbojās ar Tēvu radīšanas darbā (No. 3: cf. No. 27); ka Vārds nebija patiesi dzemdināts pirms visiem mūžiem, un ka dzimšana no Marijas bija patiesā (Nos. 4, 5, 9, 10, 27); ka Raksti pierāda, ka vienpiedzimušais nepastāvēja pirms mūžiem (No. 11); ka Vārds piedzīvoja izmaiņas un ciešanas inkarnācijā (Nos. 12, 13); ka Vecā Derība neliecina par Dēla eksistenci un darbību pirms inkarnācijas (Nos. 14, 15, 16, 17); ka Trīsvienības trīs Personas veido vienu prosôpon (No. 19); ka Svētais Gars ir nedzemdināts Dievs vai ir identisks Dēlam, vai ir Tēva un Dēla daļa (Nos. 20, 21, 22); ka Tēva griba nebija iesaistīta Dēla dzemdināšanā (No. 25: cf. No. 18); ka Dēls ir nedzemdināts un bez sākuma (No. 26); un ka apzīmējumi “Kristus” un “Dēls” ir attiecināmi uz Vārdu tikai pēc dzimšanas no Marijas (No. 27). Arī herētiķu filozofiskais žargons tika nodots lāstam. Tā, tādi apgalvojumi, kā “Dieva būtība izplešas vai saraujas (tēn ousian tou theou platunesthai ē sustellestai)” (No. 6); “Dēls liek Dieva būtībai izplesties (platunomenēn tēn ousian tou theou poiein)”, vai arī Viņš ir “Dieva būtības paplašinājums (No. 7), tika pakļauti anatēmai. Šie pārspīlētie uzsvari bija nelaipni, jo rietumu Baznīcas vadītāji bija nolieguši Fotīnu 345. g. Milānā (un vēlreiz 347. g.), un izskatās, ka sv. Atanāzijs un viņa piekritēji, lai arī nebija pārtraukuši komūniju ar Marcellu, bija neilgi pēc tam izbeiguši ar viņu attiecības.[xxiii] Tomēr, tai pašā laikā ticības apliecība centās saglabāt Dievišķības vienību, pamatojoties uz faktu, ka Tēvs ir viens, neierobežots princips (mian anarchon tōn holōn archēn), kas rietumiem varēja izskatīties apdraudēta, pēc tam, kad visas Marcella aizsargājošās frāzes tika likvidētas. Kopumā ņemot, tās noskaņa bija izlīgsotša; lai arī Personu atsķirība tika paturēta, netika pieminētas trīs hipostāzes. Nav pārsteigums, ka sv. Hilārijs vēlāk spēja to interpretēt pozitīvi.[xxiv]

Šis īsais desmit gados publicēto ticības apliecību apskats apstiprina iespaidus, kurus mēs ieguvām, pētot iepriekšējo fāzi. Kontroversija joprojām attīstījās tajā pašā gultnē, ko tā bija aizsākusi Iesvētīšanas koncilā. Pretējās puses palika pie savām pozīcijām, viena – tradicionālais rietumu trinitārisms, ar tā spēcīgo uzsvaru uz Dieva vienību un tieksmi par labu Marcellam (kura teoloģijas bīstamās puses sv. Atanāzijs un rietumi visumā kavējās izvērtēt), un otra – konservatīvā austrumu izpratne par Dievišķību kā trīs hierarhiski pakārtotām hipostāzēm. Rietumi konsekventi to uzskatīja par triteismu un nelokāmi, pat ja neteiksim negodīgi, uzskatīja to par ariānismu. Austrumi tikpat negodīgi nepārtraukti baidījās, ka rietumu teoloģija slīgst sabeliānismā. Gan viena, gan otra puse joprojām ļoti maz atklāti apsprieda Nikajas ticības apliecību un tās atslēgas vārdu homoousios. Protams, ka Nikajas koncils netika aizmirsts – Osijs un Protogēns juta nepieciešamību pārliecināt pāvestu, ka jaunā Serdikas ticības apliecība nav paredzēta Nikajas aizvietošanai. Arī austrumi bija, pats par sevi saprotams, neiecietīgi pret biežajiem apvainojumiem ariānismā, ar tajā ietverto apsūdzību neuzticībā Nikajai, un centās izskaidrot savu nostāju atkārtojot Nikajas anatēmas. Tomēr N joprojām atradās otrajā plānā, tā nebija nedz vienas partijas apvienošanās iemesls, nedz otras partijas uzbrukuma mērķis.