Kristietības vēsture

Jaunu nodaļu ticības apliecību vēsturē, kā arī liela doktrināla strīda sākumu, iesāka galējā Konstancija uzvara pār Magnenciju 353. g. augustā. No šī brīža līdz pat savai nāvei 361. g. viņš valdīja kā vienīgais imperators gan austrumos, gan rietumos. No tā izrietēja, ka uz laiku izšķirošu pārākumu ātri ieguva antiatanāziešu un antirietumu Baznīcas daļas. Viņu uzvara bija tik pilnīga, jebkurā gadījumā uz laiku, kad visas šaubas tika atmestas, un pirmo reizi Nikajas ticībai sāka uzbrukt atklāti. Pēc neilga brīža ietekmīgais kreisais spārns, atdzīvinot gandrīz aizmirstās Ārija idejas un no jauna tās formulējot radikālā valodā, izvirzījās vadībā ar tādiem ekstrēmistiem, kā Aēcijs un Eunomijs priekšgalā. Viņi, dēļ savas mācības, ka Dēls nav līdzīgs (anomoios) Tēvam, kļuva pazīstami kā anomoiāņi. Taču konflikta saasinājums radīja polarizēšanos to vidū, kas līdz šim bija uzlūkojuši homoousios ar neuzticību. Austrumu nometnes mērenajiem, kuriem ar šausmām bija jāatklāj, cik tālu viņu stūrgalvīgākie sabiedrotie ir gatavi iet, radās iespēja samierināties ar homoūsiāņiem, kā viņus sāka saukt. Lielākais šķērslis bija sadarbība, kas bija pastāvējusi starp sv. Atanāziju un Marcellu, taču viņi jau labu laiku bija beiguši savu draudzību. Tādā veidā, pēc 361. g., kad Konstancijs mira un tika sasniegta vienošanās par terminoloģiju Aleksandrijas koncilā (362. g.), nonākšana līdz pilnīgai savstarpējai sapratnei bija tikai laika jautājums.

No mūsu viedokļa, viens no visinteresantākajiem aspektiem šajā periodā ir uzmanības sakoncentrēšana uz Nikajas ticības apliecību. Pirmā norāde par jauno lomu, ko tā ieguva, atrodama pāvesta Libērija vēstulē Konstancijam 354. g. attiecībā uz spriedumu par sv. Atanāziju,[i] kas tika pieņemts pirms neilga laika Arlas koncilā (353. g.). Viņš pieprasīja, lai imperators sasauc ekumēnisku sinodi, kuras mērķis būtu ne tikai izskatīt jautājumus par dažādām personām, bet arī lai apstiprinātu Nikajā pieņemtos lēmumus. Nākošajā gadā (355. g.), kad pāvesta pieprasītā sinode sapulcējās Milānā, rietumu pārstāvis Vercelli Eusebijs pagatavoja Nikajas ticības apliecības kopiju un lūdza, lai pirms ķertos pie pasākuma pārējās daļas, delegāti apliecinātu savu doktrinālo vienprātību, parakstoties zem Nikajas ticības.[ii] Tiek stāstīts, ka Mursas Valenss iejaucās ar dramatisku spēku, izraudams no prelāta, kurš jau gatavojās parakstīties, rokām spalvu, un protestēja, ka nekādi panākumi nav sagaidāmi lietojot šādas metodes. Atgadījumi līdzīgi šim, liek domāt, ka atanāzieši, savu pretinieku iegūtā pārākuma un viņu pieaugošās uzskatu ekstravagances dēļ, bija nolēmusi atklāti pieņemt Nikajas koncilu un tā ticības apliecību kā savu normu ortodoksijai. Jāatceras, ka ap šo laiku sv. Hilārijs, pēc paša atzinuma,[iii] pirmo reizi iepazinās ar Nikajas ticības apliecības tekstu. Turklāt, tikai īsu laika sprīdi pirms tam sv. Atanāzijs bija sācis atklāti lietot pilnasinīgu homoousios mācību un terminoloģiju, un tikai nedaudz vēlāk mēs atklājam, ka Marijs Viktorīns, pazīstamais konvertīts, braši aizstāvēja Nikajas doktrīnu vistiešākajā veidā.[iv]

Mainījusies situācija nelika sevi ilgi manīt. Ilustratīvs dokuments ir ticības apliecība,[v] kas tika sacerēta imperatora klātbūtnē, Sirmijas sinodē (trešā pēc kārtas, kas tur notika, un kuru apmeklēja galvenokārt rietumu bīskapi) 357. g. rudenī, un kura tika tūdaļ izplatīta visās baznīcās. Šajā laikā atanāziešu partijas situācija bija viskritiskākajā stāvoklī, sv. Atanāzijs bija ar varu atstādināts no savas katedras (356. g.) un rietumu episkopāts pārsvarā bija atmetuši viņu un padevušies notikumu spiedienam. Vadošo lomu spēlēja politiski noskaņotie prelāti Singidunas (Belgrada) Ursācijs un Mursas (Osidžeka) Valenss, kuri bija kļuvuši par Konstancija uzticamības personām teoloģiskajos jautājumos, un vietējais bīskaps Germīniuss. Nav nepieciešams šeit nodrukāt viņu ticības apliecinājuma latīņu oriģinālu, jo tas nesaskan ne ar vienu no parastajiem ticības apliecību paraugiem, taču tā tulkojums ir sekojošs:

Tā kā tika uzskatīts, ka pastāv nesaskaņas par ticību, visi jautājumi tika rūpīgi aplūkoti un izanalizēti Sirmijā, mūsu svēto brāļu un bīskapu Valensa, Ursācija un Germīniusa klātbūtnē. Tika nolemts, ka ir viens Dievs, visspēcīgais Tēvs, kā to tic visā pasaulē, un Viņa vienpiedzimušais Dēls, Jēzus Kristus mūsu Kungs un Pestītājs, kas dzemdināts no Viņa pirms visiem mūžiem. Taču mēs nevaram un nedrīkstam sludināt, ka ir divi Dievi, jo pats Kungs ir teicis: “Es aizeju pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva.” Tādēļ pāri visam ir viens Dievs, kā Apustulis ir mācījis: “Jeb vai Dievs ir tikai jūdu, ne arī pagānu tautu Dievs? Protams, arī pagānu! Tik tiešām, ka ir tikai viens Dievs, kas uz ticības pamata taisnos jūdus un ticībā arī nejūdus.” Un visos šajos jautājumos visi bija vienisprātis un nepieļāva nekādas nesaskaņas. Bet tā kā daži vai daudzi bija uztraukušies par substanci (substantia), kas grieķiski tiek saukta usia, tas ir, izsakoties skaidrāk, homousion jeb termins homoeusion, tos vispār nevajag pieminēt un nevienam tie nav jāsludina tā iemesla dēļ, ka tos nesatur inspirētie Raksti, un tādēļ, ka šis jautājums stāv pāri cilvēka prāta spējām, un neviens nevar izskaidrot Dēla dzimšanu, par kuru ir rakstīts: “Kas izskaidros Viņa cilti?” Jo ir skaidrs, ka vienīgi Tēvs zina, kā Viņš dzemdināja Dēlu, un Dēls kā Viņu Tēvs dzemdināja. Tas nav jautājums par to, vai Tēvs ir lielāks. Jo neviens nevar apšaubīt, ka Tēvam pieder lielāks gods, cieņa, godība, majestāte nekā Dēlam, un paša Tēva nēmenā Dēls pats liecina: “Tas, kurš mani sūtījis, ir lielāks nekā es.” Un visi zina, ka tā ir katoliskā mācība, ka ir divas Personas – Tēva un Dēla, un ka Tēvs ir lielāks, un Dēls ir subordinēts Tēvam, līdz ar visām tām lietām, ko Tēvs ir sev pakļāvis, un ka Tēvam nav sākuma un Viņš ir neredzams, nemirstīgs un bezkaislīgs, bet ka Dēls ir Tēva dzemdināts, Dievs no Dieva, gaisma no gaismas, un ka Dēla izcelšanos, kā jau tika teikts, nezin neviens izņemot Viņa Tēvu. Un ka pats Dieva Dēls, mūsu Kungs un Dievs, kā mēs lasām, pieņēma miesu jeb ķermeni, tas ir, kļuva cilvēks no Jaunavas Marijas klēpja, kā eņģelis to bija pasludinājis. Un kā visi Raksti māca, un jo sevišķi Apustulis, pagānu mācītājs, no Jaunavas Marijas pieņēma cilvēciskumu, ar kura starpniecību Viņš piedalījās ciešanās. Visa ticība ir apkopota un nostiprināta šādi – Trīsvienība vienmēr ir jāpatur, kā mēs lasām evaņģēlijā: “Ejiet un kristiet visas tautas Tēva un Dēla, un Svētā Gara nēmenā!” Trīsvienības skaitlis ir pilnīgs un pabeigts. Taču Paraklēts, Gars, ir caur Dēlu – Viņš tika sūtīts un nāca saskaņā ar apsolījumu, lai mācītu, pamācītu un svētdarītu apustuļus un visus ticīgos.

Šīs ticības apliecības ievērojamākās iezīmes ir ārkārtējais uzsvars uz Dieva Tēva vienīgumu un kategoriskais aizliegums lietot gan homoousios, gan homoiousios. Sv. Hilārijs asi piezīmēja, ka pirmā no šīm iezīmēm bija izveidota, upurējot Dēla pilnīgo dievišķumu, un turpināja norādīt, ka izteiktais agnosticisms attiecībā uz Dēla izcelsmi, pieļāva iespējas ticēt, ka Viņš dzima vai nu ne no kā, vai arī no citas, nekā Dieva Tēva substances. Nav jābrīnās, ka viņš nosauca dokumentu par “zaimošanu”.[vi] Bez tam, ticības apliecība ir pilna ar aizdomīgiem apgalvojumiem par Dēla subordināciju, un pat dod mājienu, ka pretēji Tēva bezkaislībai, Viņš bija savā veidā pakļauts kaislībām dēļ saistības ar cilvēku Jēzu. Mums jāpamana zīmīgais fakts, ka, lai arī visas austrumu centra partijas ticības apliecībās kopš Iesvētīšanas koncila bija neiztrūkstoši atrodamas ariānisma anatēmas, pirmo reizi uzkrītoši tās šeit iztrūkst. Nikajas atslēgas vārds, lai arī netiek paziņots par aplamu, tiek aizliegts, kā to varētu sagaidīt no iespējamās anomoiāņu formulas. Somu pētnieks J. Gummeruss ir devis precīzu tā rakstura novērtējumu, kad viņš rakstīja: “Atturoties no ariānisma atklātas sludināšanas, formula bija lēmums par labu iecietībai pret to, turpretim Nikajas partija tika no šīs iecietības izslēgta”.[vii] Nikajas ticības apliecība, pret kuru līdz šim visas Baznīcas daļas ieturēja korektu un smalkjūtīgu attieksmi, pēkšņi tika apzīmēta par neortodoksu un nelikumīgu. Kordobas Osijs, viens no sākotnējiem N atbalstītājiem, kas tagad jau bija vecs vīrs, arī piedalījās sinodē. “Zaimošanas” sacerētāji savā dedzīgumā piešķirt savai ticības apliecībai cik vien lielu autoritāti iespējams nejuta nekādus sirdsapziņas pārmetumus piespiest arī viņu, sagrauztu vīru, parakstīties.[viii]

Pasniegta kā miera formula (imperators naivi cerēja, ka par tādu tā kļūs), Sirmijas Otrā ticības apliecība bija “trompetes sauciens, kas bija dzirdams no viena impērijas gala līdz otram”.[ix] Rietumos tā izraisīja tulītēju protestu, kas kļuva par dokumentu, ko bija pamatā sacerējuši rietumu bīskapi, un kura rezultāts bija Nikajas ticības apliecības pozīciju nostiprināšana. Piemēram, drīz pēc tam Āgenas Foebādijs nosauc šo dokumentu par “ideālu katoliskās ticības likumu”,[x] un uzbrūk “Zaimošanai”. Kāda gallu sinode ap to pašu laiku arī tai uzbruka un formāli to noliedza.[xi] Austrumos Sirmijas paziņojuma publicēšanas efekts, kopā ar vienlaicīgu Aēcija un Eunomija (anomoiāņu partijas vadoņi) ekstrēmo mācību parādīšanos, atvēra acis lielākajai daļai no centrālās partijas, jeb tā sauktajiem “semiariāņiem”, lai tie ieraudzītu draudus, ko nesa sev līdz jaunais, daudz bīstamākais ariānisms. Krīzes sapulce tika sasaukta Ankirā 358. g. vietējā bīskapa Bazila vadībā, un tās atbildes reakcija tika spilgti izteikta sinodālajā vēstulē,[xii] kurā tika paziņoti tās lēmumi. Lai arī nepieminot Nikaju un patiesībā noliedzot homoousios (viņi norādīja, ka vārdu atmeta koncils, kas nosodīja Samosatas Paulu), semiariāņi bija atklāti naidīgi pret anomoiāņiem un pastāvēja uz doktrīnu, ka Dēls ir līdzīgs Tēvam pēc substances (homoiousios). Kad Ankiras sinodes delegāti, kuru vadīja Bazils, satikās nedaudz vēlāk tajā pašā gadā ar Konstanciju Sirmijā, viņiem izdevās pārliecināt viņu atbalstīt semiariāņu jeb homoiūsiāņu nostāju un ieguva viņa piekrišanu sacerēt formulu, kas to atainotu, tā saukto Sirmijas Trešo ticības apliecību. Tā sastāvēja no Sirmijas Pirmās ticības apliecības[xiii] (t. i. Iesvētīšanas koncila otrās ticības apliecības ar antēmām pret Samosatas Paulu un Fotīnu) paplašinātu ar vairākām anatēmām no Ankiras vēstules.

Apreibis no saviem panākumiem un pārliecināts, ka spēs vadīt notikumu gaitu starp anomoiāņu mācību un neērto homoousios, Ankiras Bazils tagad spieda imperatoru sasaukt vispārēju koncilu, kas spētu pieņemt galējo lēmumu. Pēc dažām izmaiņām plānā un no tām izrietošās aizkavēšanās, kuru anomoiāņi prasmīgi izmantoja lai atgūtu cik vien iespējams savas zaudētās pozīcijas, Konstancijs deva savu atļauju, taču galaiznākums izrādījās, kā ticības apliecības, kuras tūdaļ aplūkosim, to parāda, pavisam cits, nekā to bija sagaidījis Bazils. Pēc anomoiāņu ieteikuma, Konstancijs sankcionēja pasākumu kā divus paralēlus koncilus, vienā no kuriem sapulcējās rietumu baznīca Riminī Adrijas jūras krastā, Ziemeļitālijā, otrā austrumu bīskapi Seleukijā, piejūras pilsētā, Kiliķijā. Pa to laiku, 359. g. maijā, Sirmijā sapulcējās maza komiteja un imperatora klātbūtnē izveidoja sekojošo formulu, kā darba materiālu, kas tiktu nosūtīts abiem konciliem apspriešanai un, kā tika cerēts, apstiprināšanai:[xiv]

[graeca]

Mēs ticam vienam vienīgam patiesam Dievam, visuvaldītājam, Tēvam, visa radītājam un veidotājam;
Un vienpiedzimušajam Dieva Dēlam, kas nepakļauts kaislībām tika dzemdināts no Dieva, pirms visiem mūžiem, pirms visa sākuma un pirms visa aptveramā laika, un pirms visas aptveramās esamības, caur kuru tika veidoti mūži un viss tapis, dzemdināts vienpiedzimušais, vienīgais no vienīgā Tēva, Dievs no Dieva, līdzīgs Tēvam, kas Viņu dzemdināja, saskaņā ar Rakstiem, kura izcelšanos neviens nezina, izņemot Tēvu, kas Viņu dzemdināja. Mēs zinām, ka šis vienpiedzimušais Dieva Dēls, pēc Tēva pavēles, nokāpa no debesīm, lai iznīcinātu grēku, un piedzima no Jaunavas Marijas, un bija ar saviem mācekļiem, un piepildīja visu pestīšanas plānu saskaņā ar Tēva gribu, tika sists krustā un nomira, un nokāpa ellē, un tur pārvaldīja, kuru elles vārtu sargi redzēja un drebēja, un augšāmcēlās no mirušajiem trešajā dienā, un bija ar mācekļiem, un piepildīja visu pestīšanas plānu, un kad četrdesmit dienas bija piepildītas, tika uzņemts debesīs, sēž pie Tēva labās rokas, un nāks pēdējā augšāmcelšanās dienā Tēva godībā, atmaksādams katram pēc viņa darbiem;
Un Svētajam Garam, kuru vienpiedzimušais Dēls, Jēzus Kristus, apsolīja sūtīt cilvēku dzimumam, Paraklētam, kā tas ir rakstīts: “Es aizeju pie sava Tēva, un es lūgšu Tēvu, un Viņš sūtīs jums citu Paraklētu, patiesības Garu. Viņš ņems no tā, kas ir mans, un mācīs un atgādinās visu, ko es esmu sacījis.”
Turpretim terminu “substance” tēvi ir pieņēmuši vienkāršībā, bet tā kā tas ir nepazīstams ļaudīm, tas kļūst par piedauzību, jo tas nav atrodams Rakstos, tādēļ, šķiet, labāk to atmest, un lai turpmāk substance attiecībā uz Dievu netiktu pieminēta, jo dievišķie Raksti nekur nerunā par Tēva vai Dēla substanci. Bet mēs sakām, ka Dēls ir līdzīgs Tēvam visā, kā to svētie Raksti apliecina un māca.

Dēļ precīzā datējuma, kas atrodas pašā sākumā (“slavenāko Flaviāna, Eusebija un Hipātija klātbūtnē vienpadsmitajā dienā pirms Jūnija kalendām”) šī, Sirmijas Ceturtā ticības apliecība kļuva pazīstama, diezgan smieklīgi, kā Datētā ticības apliecība. Tās kritiķi uzskatīja, ka ir uzjautrinoši iedomāties, ka katolisko ticību var datēt.[xv] Tiek uzskatīts, ka tās pēdējo uzmetumu izstrādāja Aretūzas Marks. Izskatās, ka tai par pamatu kalpojusi kāda kristību apliecība ar vispārpieņemtu struktūru, lai arī izmaiņas un iespraudumi ir pilnīgi izjaukušas pamatstruktūru. Dažas iezīmes tās tekstā norāda uz radniecību ar Antiohijas ticības apliecību. Piemēram, tādas frāzes, kā “viens vienīgs patiess Dievs” un “caur kuru tika veidoti mūži”, utt., atgādina ļoti līdzīgu terminoloģiju, kas atrodama Jāņa Kasiāna citētajā latīņu versijā.[xvi] Vēl šī ticības apliecība izceļas ar to, ka ir pirmā, kas oficiāli atzīst nokāpšanu ellē. Taču tās patiesā vērtība ir teoloģiska. Tas bija samierinošs paziņojums, kas bija veidots, cik tas vien iespējams, tā, lai apmierinātu visus, un tajā tika izteikta jaunā homoion kompromisa formula, kuru ieteica Cezarejas Akācijs un pieņēma imperators – “līdzīgs visā” – un stingri izvairījās no tehniskiem terminiem. Tika uzskatīts, ka “ortodoksiem” par lielu apmierinājumu, tie atklās, ka tajā pasludināta Dēla izcelšanās veidā, kas nav savienojams ar ariānismu. Savukārt jaunie ariāņi varēja sevi apsveikt, ka termini ousia līdz ar homoousios tika noliegti – uz Dēlu pat nevarēja attiecināt apgalvojumu, ka viņš ir “līdzīgs pēc substances”. Ankiras Bazilam un viņa ietekmīgā partijai patiktu, ja “līdzīgs pēc substances” būtu atļauts, bet viņiem bija jāsamierinās ar “līdzīgs visā”. Beigās tas aizgāja tālāk, nekā Valenss un Ursācijs to bija vēlējušies, ar savu uzskatu, ka Dēls ir līdzīgs Tēvam “pēc gribas un enerģijas”, taču atšķirīgs substancē. Kad pienāca brīdis ticības apliecību parakstīt, vairāku grupu vadītāji nevarēja apslēpt savu neapmierinātību. Tiek stāstīts, ka Valenss centās rakstīt vienkārši “līdzīgs”, atmetot “visā”, un Konstancijam vajadzēja viņu pierunāt. Arī Bazils, kopijā, ko Valensam vajadzēja nogādāt Riminī, pievienoja garu postskriptu, paužot savu ticības apliecības izpratni un uzsverot, ka Dēls ir līdzīgs Tēvam “visā, un ne tikai gribā, bet arī hipostāzē, eksistencē un substancē”.[xvii]

Šī ticības apliecība parādās no jauna, nedaudz, bet būtiski izmainītā formā, tā lai tā saskanētu pēc iespējas vairāk ar Valensa un Ursācija gaumi, kā formula, kuru parakstīja rietumu bīskapu delegācija, kas bija ieradusies no koncila Riminī, 359. g. 10. oktobrī Trāķijas pilsētā Nīkē.[xviii] Šī pārpildītā sapulce (tiek stāstīts, ka to apmeklēja ap četriem simtiem bīskapu) izrādījās dedzīgi aizstāv homoousios, apstiprināja Nikajas ticības apliecību un termina “substance” lietošanu, atstādināja no bīskapa katedrām un ekskomunicēja Ursāciju, Valensu un viņu līdzgaitniekus, un nosūtīja delegāciju pie Konstancija, lai iepazīstinātu viņu ar koncila lēmumiem. Imperators, kā mēs to varam saprast, nekādā veidā nebija apmierināts ar faktu, ka viņa homoion ticības apliecības uzmetums tik ātri ticis atmests. Uz Nīki tika nosūtīti sūtņi, kur viņi tika pakāpeniski pārvarēti ar novilcinātu kavēšanos un propagandu, un draudiem, kuriem tie tika pakļauti.[xix] Beidzot, pretēji norādījumiem, ko viņi bija saņēmuši, viņi piekrita parakstīt rediģēto Datēto ticības apliecību, kas tagad tika stādīta priekšā kā atbilstoša Nikajai. Lielākā daļa izmaiņas bija tikai formālas un maz ko mainīja teksta saturā. Taču lielāka nozīme, kas apzīmēja būtisku Sirmijā pieņemtās ticības apliecības uzmetuma vājināšanu, bija: (a) tika izlaists “visā” kopā ar “līdzīgs”, un (b) aizliegums lietot ne tikai ousia, bet arī “viena hipostāze” Trīsvienības doktrīnā (“nedz Tēva un Dēla, un Svētā Gara prosôpon, nedz frāze “viena hipostāze” nav jālieto”).

Šīs ticības apliecības parakstīšana bija pierādījums, ka ariāņi prasmīgi izmantoja jauno homoion kompromisu saviem mērķiem. Tai pašā laikā notikumi ritēja nedaudz līdzīgu gaitu paralēlajā austrumu koncilā Seleukijā. Tur lielākā daļa bija homoiūsiāņi, kurus vadīja Laodiķejas Georgs, kas vēlējās oficiāli atzīt Iesvētīšanas koncila Otro ticības apliecību. Tiešām, viņi to pieņēma otrajā sēdē (28. septembrī) aiz slēgtām durvīm, kad homoiāņu mazākums, kuru vadīja Akācijs, nebija klātesošs. Tomēr nākamajā sēdē 29. septembrī mazākums atgriezās kopā ar imperatora sūtni Leonasu, kā savu galveno runasvīru un iesniedza savu ticības apliecību.[xx] To iesāka neliels ievads, kurā tika paziņots, ka viņi nenoliedz pareizo ticību, kas tika pieņemta Iesvētīšanas koncilā, tomēr kopš tā laika ir radušās problēmas ar vārdiem homoousios, homoiousios un anomois. “Tādēļ mēs atsākāmies no homoousios un homoiousios, jo tie ir sveši Svētajiem Rakstiem, un uzliekam anatēmu anomois.” Doktrīna, kuru viņi piedāvāja pieņemt, bija, ka Dēls ir “līdzīgs Tēvam”, kā Apustulis ir par Viņu teicis, ka Viņš ir neredzamā Dieva attēls. Tad sekoja viņu ticības apliecība, kas patiesībā bija Sirmijas Datētā ticības apliecība ar dažām nelielām izmaiņām. Tomēr izšķirošais vārds “visā” tika aiz “līdzīgs” izlaists. Tad sekoja ilgas debates, kas tieši tiek saprasts ar “līdzīgs”, un beigās Leonass atlaida koncilu, pat neizvirzot jautājumu uz balsošanu. Tāpat kā tas bija noticis Riminī koncilā, abas grupas sūtīja savas delegācijas uz Konstantinopoli pie imperatora, lai ziņotu par saviem lēmumiem, taču Konstancijs bija izlēmis, ka homoiūsiāņiem, tāpat kā homoūsiāņiem, ir jāparaksta viņa homoiāņu ticības apliecības uzmetums. Pēc ilgas cīņas, kas ieilga līdz vēlai naktij, viņš izspieda no viņiem parakstus 359. g. 31. decembrī.[xxi] Tādā veidā homoiāņu uzvara bija notikusi, un sv. Hieronīms, to pieminot, rakstīja: “Visa pasaule nopūtās un atskārta, ka tā ir kļuvusi ariāniska (ingemuit totus orbis, et Arianum se esse miratus est)”.[xxii]

Tādēļ no oficiālā viedokļa Baznīcas ticība tagad bija homoiāņu. Tomēr, lai pabeigtu šo darbu, bija nepieciešams, lai Riminī un Seleukijas delegātu lēmumi tiktu izvirzīti lielam un vienotam koncilam, kas lemtu par to galēju apstiprināšanu. Šim mērķim tika sasaukta sinode Konstantinopolē 360. g. janvārī,[xxiii] to galvenokārt pārstāvēja bīskapi no Bitīnijas un pārsvarā bija homoiāņi. Sekojošā ticības apliecība tika pieņemta:[xxiv]

[graeca]

Mēs ticam vienam Dievam, visuvaldītājam, Tēvam, no kura ir viss;
Un vienpiedzimušajam Dieva Dēlam, kas ir dzemdināts no Dieva pirms visiem mūžiem un pirms visa sākuma, caur kuru viss tapis, redzamais un neredzamais, dzemdinātajam vienpiedzimušajam, vienīgajam no vienīgā Tēva, Dievam no Dieva, saskaņā ar Rakstiem līdzīgam Tēvam, kas Viņu dzemdināja, kura izcelšanos neviens nezina, kā vienīgi Tēvs, kas Viņu dzemdināja. Mēs zinām, ka šis vienpiedzimušais Dieva Dēls, Tēva sūtīts, nonāca no debesīm, kā tas ir rakstīts, lai iznīcinātu grēku un nāvi, un piedzima no Svētā Gara, no Jaunavas Marijas pēc miesas, kā tas ir rakstīts, un bija ar mācekļiem, un piepildījis visu pestīšanas plānu pēc sava Tēva gribas, tika krustā sists un nomira, un tika apglabāts un nokāpa zemākās pasaulēs (kura priekšā pati elle drebēja): kas arī augšāmcēlās no mirušajiem trešajā dienā, un kādu laiku uzturējās kopā ar mācekļiem, un kad bija pagājušas četrdesmit dienas, tika uzņemts debesīs, un sēž pie Tēva labās rokas, nolēmis atgriezties augšāmcelšanās pēdējā dienā Tēva godībā, lai atmaksātu katram pēc viņa darbiem;
Un Svētajam Garam, kuru vienpiedzimušais Dieva Dēls, Kristus, mūsu Kungs un Dievs, apsolīja sūtīt kā Paraklētu cilvēku dzimumam, kā tas ir rakstīts, “patiesības Garu”, kuru Viņš viņiem sūtīja, kad bija uzkāpis debesīs.
Bet terminu “substance”, kuru tēvi ir pieņēmuši vienkāršībā, bet tā kā tas ir nepazīstams ļaudīm un kļūst par piedauzību, jo tas nav atrodams Rakstos, mēs esam izlēmuši, ka tas ir jāatmet un ka turpmāk tas vispār nav jāpiemin, tā kā, tik tiešām, dievišķie Raksti nekur nepiemin Tēva un Dēla substanci. Nedz arī termins “hipostāze” ir lietojams attiecībā uz Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu. Bet mēs apliecinām, ka Dēls ir līdzīgs Tēvam tā, kā to apgalvo un māca dievišķie Raksti. Un lai visas herēzes, kas ir vai nu noliegtas iepriekš, vai parādījušās nesen un ir pret šo ticības apliecību, lai ir pakļautas anatēmai.

Šī ir pēdējā no garās ticību apliecību rindas, kas tika pieņemtas šajā tik ražīgajā to sacerēšanas periodā. Sinode, kas to apstiprināja, atklāti atteicās no visiem iepriekšējajiem simboliem, un aizliedza formulēt jaunus nākotnē. Pati par sevi šī ticības apliecība attainoja to pilnīgo homoiāņu kompromisa triumfu, kas centās noturēt vidusceļu starp nesamierināmajām anomoiāņu nostāju no vienas puses un homooūsiāņu un homoiūsiāņu nostāju no otras puses. Protams, tā ir Nīkes ticības apliecība un arī Sirmijas Datētā ticības apliecība, nedaudz izmainītā izskatā. Tā kļuva par oficiālo formulu nostājai, kas turpmāk būs pazīstama kā ariānisms, sevišķi, impērijas nomalēs starp barbariem. Tā nebija nejaušība, ka Ulfila, gotu, kas bija apmetušies Danubes krastos, nacionālais bīskaps, un kurš gadījuma pēc bija nokļuvis impērijas pilsētā, piedalījās koncila apspriedēs.[xxv] Jānovērtē, ka ariānisms šajā gadījumā ir aplami pielietots apzīmējums, jo ticības apliecība nepauž nevienu no vecās herēzes artikuliem un atklāti nosoda anomoiānismu. Tomēr tās apzināti izvēlētā neskaidrība, ļāva to izmantot kristiešiem ar visdažādākajiem uzskatiem. Konstancija mērķis bija aptvert visus savus padotos, un termins “līdzīgs”, bez jebkādiem ierobežojumiem un pielikumiem, šķita vispiemērotākais, lai to sasniegtu, nevis jautājumus izraisošas frāzes, kuras bija saistītas ar rūpīgi izstrādātām spekulatīvās teoloģijas sistēmām. Ticības apliecība tika izplatīta visiem kristīgās pasaules bīskapiem kopā ar imperatora vēstuli, kurā tika pavēlēts to parakstīt vai arī uzņemties atbildību par sekām.[xxvi]

Šajā vietā iederētos mūsu šī posma pētījumu nobeigt. Šajā grāmatā, kas paredzēta vienīgi ticības apliecību formulu pētniecībai un tikai netieši pievēršas doktrīnas vēsturei, nav vietas iezīmēt posmus nākošajos divdesmit gados, kuros Nikajas ticība no jauna atguva savas tiesība un radīja apstākļus ticības apliecībai, kas izteiktu homoūsiāņu doktrīnu, un būtu spējīga izspiest un pārspēt Konstantinopoles šķietami neitrālo formulu.