Kristietības vēsture

Tā kā C kanonizēja Konstantinopoles koncils un no jauna to apstiprināja Halkedonas Definīcija, tad tāpat kā īstā Nikajas ticības apliecība, tā tika izmantota kā līdzeklis ortodoksās ticības formālai pārbaudei. Tomēr, ir visi iemesli uzskatīt, ka to jau sen izmantoja kā kristības ticības apliecību. Iespējams, ka tieši tāda bija tās funkcija, pirms simtpiecdesmit tēvi to pieņēma koncilā, un tās raitais stils un līdzsvarotais teoloģiskais saturs padarīja to par ērti lietojamu liturģijā. Nav neiespējams, ka tā bija kļuvusi par oficiālo kristību ticības apliecību Konstantinopolē un tās apkārtnē pirms 451. g. Būtu pilnīgi saprotams, ka Konstantinopole, kas bija pilsēta, kuras baznīcas dzīvi galvenokārt bija pārvaldījuši ariāņi kopš sv. Aleksandra nāves, pieņēma 381. g. ortodokso ticības apliecību katehētiskiem nolūkiem. Tas izskaidrotu sevišķo dedzību, ar kādu Konstantinopoles imperatora sūtņi un baznīcas runas vīri to atbalstīja Halkedonā. Gandrīz ir pilnīgi droši, ka pēc 451. g. tā bija Konstantinopoles kristību apliecība. Kā piemēru tam mēs varam minēt, ka Bazilisks savā 475. g. encīklikā raksta, ka viņš un visi ticīgie pirms viņa tikuši kristīti ar Nikajas ticību apliecību, kamēr Zenons savā Henotikonā (482. g.) runā par trīssimt piecpadsmit tēvu ticības apliecību, un apstiprinājušu simtpiecdesmit tēvi, kā vienīgo simbolu ar kuru kristieši tiek kristīti.[i] Tomēr konteksts neatstāj šaubas, ka C tiek saprasts kā par pilnīga un noteikta Nikajas ticības apliecības forma. Kad neilgi pēc tam C tika ievietota Euharistijas svinībās Kontstantinopolē, mums tiek skaidri pateikts, ka kopš tā brīža tā tiek lietota kā kristību ticības apliecība.[ii]

Tomēr laika gaitā C bija lemts kļūt par vienīgo kristību apliecību visās austrumu baznīcās. Dažas kopienas atturējās no šīs ortodoksijas galvenās straumes, tāda bija Jakobītu baznīca Sīrijā,[iii] un Nestoriāņu,[iv] Armēņu[v] un Abesīnijas baznīcas,[vi] kas turpināja lietot ticības apliecības, kas bija atvasinātas no N. Taču, visumā, savā sākotnējajā formā C katrā ziņā kopš VI gs. kļuva par vienīgo kristībā lietoto ticības apliecību. Vairs nevar izsekot visām tās attīstības pakāpēm, līdz tā ieņēma šo sevišķo vietu, taču ir skaidrs, ka tas notika pakapēniski. Sākotnēji Austrumu prakse no sākuma bija iekļaut Nikajas ticības apliecības galvenās frāzes vietējo kristību ticības apliecību tekstos – Jāņa Kasiāna citētā Antiohijas ticības apliecība ir uzskatāms piemērs. Vēlāk, V gs., vēl pirms Halkedonas, kristībā tika lietotas formulas, kas ārkārtīgi līdzinājās C, kā mēs to jau redzējām Nestorija un Mopsuestijas Teodora ticības apliecībās. Nav īsta pamata izplatītajam uzskatam, ka N tieši tādu, kādu to tika pieņēma koncilā, tika lietota kristībā, turklāt, vai tā vispār tika lietota šādam mērķim. Šādam pieņēmumam, jāizskaidro kādos apstākļos ticības apliecība, kas bija ar tik skaidriem trūkumiem, sevišķi, tik nabadzīgu trešo artikulu, varēja būt noderīga katehētiskiem mērķiem. Aiz šī uzskata popularitātes atrodas nespēja novērtēt faktu, ka bija ierasts, ikvienu formulu, kas bija uzticīga Nikajas tradīcijai, saukt par “Nikajas ticību”. Pēc Halkedonas, lokālo ticības apliecību saskaņošana ar C norisa daudz ātrāk, lai gan Hieropolis (Mabugas) Filoksena[vii] un Antiohijas Severa[viii] raksti liecina, ka joprojām tika lietotas formas, kas nebija ne tuvu līdzīgas C. Piektajā vispārējajā koncilā, kas tika sasaukts Konstantinopolē 553. g., gan N, gan C tika citētas pilnībā,[ix] un līdz ar to C stāvoklis tika nodrošināts. Tas bija tikai laika jautājums, līdz to, kā patriarhāta metropoles ticības apliecību, pieņēma visur, kur vien Konstantinopoles vara sniedzās.

Šajā attīstībā nav nekā pārsteidzoša vai neparasta – jebkurā gadījumā mēs varējām sagaidīt, ka C beigu beigās izspiedīs visas pārējās ticības apliecības austrumos. Kas drīzāk liks aizrauties pētnieka elpai, ir fakts (vismaz tas izskatās pēc fakta), ka C patiesībā kļuva uz laiku par Romas un vēl dažu citu rietumu baznīcu kristības ticības apliecību. No sākuma, un tas bija pilnīgi dabiski, C nebaudīja lielu atbalstu apgabalos, kas atradās Romas pāvesta pārraudzībā. Tie dalījās vispārējajā nepatikā ar kādu Konstantinopoles koncils (kura trešais kanons mēģināja paaugstināt Konstantinopoles bīskapa katedru kā otro uzreiz aiz Romas) tika uzlūkots Rietumos. Piemēram, sv. Leo Lielais, lai arī pazina N nemainīto tekstu,[x] uzstāja, ka Halkedonas Definīcija jāsaglabā nemainīta,[xi] tomēr konsekventi klusē par Konstantinopoles simtpiecdesmit tēvu ticības apliecību. Iespējams, ka Harnakam bija taisnība, kad viņš apgalvoja, ka pirmā tiešā un nepārprotamā norāde uz to ir atrodama pāvesta Vigīlija 552. g. encikliskajā vēstulē.[xii] Tomēr no faktiem, kas norāda uz tās lietošanu Romas kristību kārtībā, nevar izvairīties. Pirmkārt, gan Gelāsija sakramentārijs,[xiii] gan Sacramentarium Gellonense[xiv] paredz lietot C grieķu orģinālā nododot ticības apliecību grieķiski runājošajiem kandidātiem. Tajā vēl nav nekā pārsteidzoša, jo tas tikai norāda, ka C tika atzīta Rietumos kā grieķu pasaules kristību ticības apliecība. Taču, otrkārt (un tas tiešām ir ļoti nozīmīgi), gan Gelāsija sakramentārijs[xv] gan Ordo Romanus VII[xvi] norāda, ka ticības apliecība tika nodota pie traditio symboli latīniski runājošajiem kandidātiem, un, iespējams, arī nodota atpakaļ pie redditio, bija neviena cita kā tieši C latīņu tulkojumā. Lai arī saīsināti, jautājumi kristības brīdī bija palikuši tie paši vecie, kas pēc formas un satura ir tuvi R. Mēs varam vēl piebilst, ka Ordo Romanus antiquus[xvii] (X gs.) kristību ritu juceklī C ir ticības apliecība, kas parādās visbiežāk, bet Codex Sessorianus 52[xviii] nosaka, ka C ir jālieto redditio symboli ritā Klusajā sestdienā. Šķiet, ka C joprojām tika lietota Romas kristību liturģijā IX gs. pirmajā pusē, jo sanāksmē, kurā tikās Kārļa Lielā sūtņi ar Leo III, pāvesta izteikumi liek domāt, ka C ir pamācoša, t.i., katehētiska loma.[xix]

Jāatzīst, ka šis jautājums ir ārkārtīgi noslēpumains, un materiāls prasa daudz vairāk studiju un pētījumu. Tomēr, vienīgais iespējamais secinājums, ko varam izsecināt no liecībām, ir nupat kā minētais, lai gan daudzi pētnieki to nevēlas pieņemt. Acīmredzot Romas baznīca, kas tā lepojās ar šīs pašas ticības apliecības, VI gs. no tās atteicās un aizvietoja C. Dažas citas rietumu baznīcas, kā piemēram Spānijā, turpināja šo tradīciju. Neraugoties uz apstākļu neskaidrību, kuros šī pārsteidzošā revolūcija praksē norisa, atsevišķi fakti var to mums apgaismot un izskaidrot motīvus, kas darbojās. Pirmkārt, R tika aizvietota ar C kristību kārtībā uzreiz pēc tam, kad Roma atmeta savu neuzticības pilno attieksmi pret Konstantinopoles koncilu. Otrkārt, Romas baznīca tajā laikā piedzīvoja nopietnus ariānisma draudus. Kādu laiku goti, kas pēc reliģiskās piederības bija ariāņi, bija ienākuši impērijā, savukārt Odoakrs un ostrogoti bija pārņēmuši Itālijas kontroli, un bija pienākuši jau pie galvaspilsētas vārtiem. Skaidrs, ja Romas baznīcas vadītāji nolēma pieņemt C par kristības apliecību kandidātu apmācīšanai, viņus mudināja doma, ka tā ir dadudz atbilstošāka, lai cīnītos pret tā brīža herēzi. Beidzot, taču ne mazāk nozīmīgi, šī izmaiņa ir jauzskata par zīmīgu blakus parādību tai atkarībai no Bizantijas, kurā Romas baznīca bija nonākusi VI gs. vidū.[xx]