Kristietības vēsture

Konstantinopoles ticības apliecības uzvaras gājiens nav attiecināms tikai uz kristību dievkalpojumu. Lai arī tai bija nozīmīga loma kristiešu katehūmenu iniciācijā, tai bija lemts tapt aizēnotai ar vēl daudz iespaidīgāku vietu, kas bija daudz ciešāk saistīta ar ticīgā ikdienas dzīvi. C īsā laika sprīdī, t.i., dažu desmit gadu laikā Austrumos un Rietumos pakāpeniski vairāku gs. gaitā, no pārvietojās kristības uz Svēto Euharistiju, un kļuva par excellence kristiešu dievkalpojuma ticības apliecība. Šis bija revolucionārs jauninājums, jo tās sākotnējā, autentiskajā veidolā euharistiskā liturģijā nebija atrodams formāls, neatkarīgs ticības apliecinājums. Kad apstākļi pamudināja to iekļaut, C ar tās majestātiskām frāzēm un svinīgo ritmu šķita tieši kā radīta šai lomai.

Pirmais iemesls, lai ticības apliecība tiktu iekļauta euharistiskajā dievkalpojumā, šķiet, nebija galvenokārt izglītojošu iemeslu dēļ. Lasītājam jāatgādina, ka monofizīti bija ārkārtīgi vīlušies Halkedonas koncila lēmumā, un bija uzsākuši nesamierināmu karu ar tā Definīciju. Viens no galvenajiem pamatprincipiem viņu propogandā bija, ka tās mācība bija pilnīgi aplama, un tā tika nepamatoti uzspiesta uz citas, pilnīgi pietiekamas ticības apliecības. Atsevišķā, anonīmā teikumā, kas nezināmā veidā bija iekļuvis Teodora Lektora apkopotajos fragmentos,[i] tiek minēts ka Pēteris (Vēlējs) Fullo, izbijis mūks, kas četras reizes bija ieņēmis Antiohijas patriarha troni, “ieviesa […] ticības apliecības rečitēšanu katrā sanāksmē”. Fanātisks monofizīts, kas bija pieredzējis, kā viņa Halkedonas lēmumus atbalstošais priekštecis Kalendions tika izsūtīts trimdā (484. g.); bija pats parakstījis Zenona Henoticon (kas netieši noliedza 451. g. koncilu), un baudīja personīgā un partijas triumfa reibinošo vīnu. Ja stāsts ir patiess, viņa rīcība bez šaubām bija domāta kā rūpīgi pārdomāts žests, izrādot cieņu Nikajas ticībai, un, netieši, kā apvainojums Definīcijai, kas bija gājusi tālāk. Dažus gadus vēlāk, 511. g. vai pat nedaudz vēlāk, Konstantinopoles ortodoksais patriarhs Maķedonijs II, kuru ar sazvērestību palīdzību atstādināja imperators Anastāsijs I, sadarbojoties ar monofizītu Timoteju , kas līdz tam bija sīks ierēdnis sv. Sofijas katedrālē, un kurš pēc tam ieņēma Maķedonija II vietu. Saskaņā ar vēstrunieka Teodora Lektora ziņojumu,[ii] kas bija viņu laikabiedrs, Timotejs “pavēlēja, lai trīssimtastoņpadsmit tēvu simbols tiktu rečitēts katrā dievkalpojumā par pazemojumu Maķedonijam, it kā viņš nebūtu pieņēmis ticības apliecību, jo pirms tam tā tika teikta tikai vienreiz gadā, saistībā ar katehūmenu apmācību, kuru bīskaps noturēja Lielajā Piektdienā”. Šie divi atstāsti tiek uzskatīti par pretrunīgiem, un priekšroka tiek dota otrajam kā daudz detalizētākam un kā tādam, ko pierakstījusi uzticama liecinieka spalva.[iii] Taču jāpamana, ka Teodors neapgalvo, ka Timotejs bija šī paraduma ieviesējs, tikai, ka šis ir jauns paradums Konstantinopolē.

Prakse, kuru iesāka herētiķi tik neskaidros apstākļos, šķiet, tūdaļ iesakņojās, un netika arī atmesta, kad ortodoksija no jauna atgriezās imperatora pilsētā. Spilgts piemēru tam, kā tas tika pieņemts kā pats par sevi saprotams, sniedz kāds interesants stāsts, kas seko patriarha Timoteja nāvei (518. g. 5. aprīlī), un monofizītu imperatora Anastāsija I nāvei (518. g. 9. jūlijā), un atrodams Konstantinopoles koncila, kuru sasauca patriarhs Mennas 536. g., aktos. Šis dokuments attaino aizraujošu ainu ar juceklīgajiem dievkalpojumiem, kurus vadīja jaunais arhibīskaps Jānis sv. Sofijas katedrālē svētdien un pirmdien, 15. un 16. jūlijā. Tajā aprakstīts kā pirmdienas dievkalpojumā, ortodoksu vairākuma entuziasms pārkāpa visas robežas, ar diezgan zīmīgiem vārdiem: “Pēc evaņģēlija lasījuma, liturģija turpinājās parastajā kārtībā – durvis tika aizvērtas un svētā ticības apliecība (mathēma) tika nolasīta saskaņā ar paradumu […]”.[iv] Acīmredzot, ļaudis uztvēra ticības apliecību kā pašu par sevi saprotamu dievkalpojuma daļu, aizmirstot, ka tie bija monofizīti, kas to bija tur ieviesuši. Tās atrašanās vieta, kas atbilst vietai, kur tā atrodas tagad Austrumu ritā šodien, bija uzreiz pēc ofertorija un pirms miera sveiciena. Pēc pusgadsimta tās vieta Euharistijā tika vēl stingrāk noteica imperators Justīns II pavēlē, kura tika izdota 568. g., proti, ka ticība ir jādzied katrā katoliskā baznīcā pirms Kunga lūgšanas.[v] Ja rīkojumā minētais ticības apliecības novietojums ritā bija domāts nopietni, tad tas drīz vien tika aizmirsts, jo visās Austrumu liturģijās ticības apliecības vieta ir tieši pirms anaforas.

Dažreiz tiek uzskatīts, ka ticības apliecība, kas šādā veidā tika ieviesta liturģijā bija īstais Nikajas simbols. Teodors Lektors runā par trīssimtastoņpadsmit tēvu ticības apliecību, kad stāsta par Timoteja jauninājumu Konstantinopolē. Teoriju attiecīgi ir attīstījuši jaunākie pētnieki,[vi] kas uzskata, ka Pētera Fullo un Timoteja īstais mērķis bija apiet C, un lietot autentisko Nikajas definīciju N. C, viņi domā, monofizīti neuzticējās, daļēji tādēļ, ka daudz precīzāka mācība par inkarnāciju nesaskanēja ar viņu gaumi, un vēl vairāk tādēļ, ka to bija atbalstījuši Halkedonas tēvi. Tāpēc Pēteris Fullo un Timotejs iesāka ieražu dziedāt N Euharistijā, paradums iegājās, un vairs nebija tik viegli izbeidzams, un tāpēc ortodoksi to turpināja, kad atguva varu, tomēr veikli apmainīja N ar C. Tomēr galvenais šīs rekonstrukcijas pieņēmums, ka monofizīti bija nesamierināmi C pretinieki, ir diezgan nepamatots. Baziliska enciklikā un Zenona Henoticon, kā mēs to iepriekš pamanījām, lai arī tie bija izteikti monofizītu teksti, C tiek aprakstīts ar godbijību,[vii] un vadošie monofizītu autori, kā, piemēram, Antiohijas Severs,[viii] to labi pazina, un neizrādīja ne mazāko nepatiku pret Konstantinopoles tēvu ieguldījumu. Turklāt, lai arī jāatzīst, ka Teodors Lektors min, Timotejs ieviesis Euharistijā to kā trīssimtastoņpadsmit tēvu ticības apliecību, jau ar nākošajā elpas vilcienā viņš apliecina, ka tā bija formula, kuru izmantoja Lielā gavēņa katehizācijā. Un tā nevarēja būt N, kas Teodoram, kā sv. Sofijas katedrāles lektoram, bija jāzin. Jaunākajiem pētniekiem likusi maldīties parastā kļūda, ka apzīmējums “trīssimtastoņpadsmit tēvu ticība” bija ļoti ietilpīgs, un aiz ieraduma tika izmantots lai norādītu ne tikai nemainīto N, bet arī uzlaboto N versiju, kuru 381. g. tēvi apstiprināja.

Rietumos ticības apliecība iekļuva Euharistijā daudz pakāpeniskāk. Pirmais attīstības posms tika pabeigts Spānijā, pazīstamajā Toledo koncilā, kas notika 589. g., un kas arī iezīmēja būtisku pagrieziena punktu Spānijas katolicisma vēsturē. Šajā koncilā visigotu ķēniņš Rekārds, kurš bija ieradies sava svētīgā tēvoča Seviļas Leandra ietekmē, formāli savā un savu padoto nēmenā atteicās no ariānisma. Otrais kanons, kas tika pieņemts šajā sanāksmē, noteica, ka ticības apliecība ir jārečitē svētdienās visās baznīcās. Burtiski tas skan šādi:

Aiz bijības pret vissvētāko ticību un lai stiprinātu ļaužu šaubīgos prātus, svētā sinode ir nolēmusi, pēc dievbijīgā un godpilnā ķēniņa Rekārda ieteikuma, ka visās Spānijas un Gaulas baznīcās jārečitē Konstantinopoles koncila simbols, tas, ko pieņēma simtpiecdesmit bīskapi, tāpat kā tas tiek darīts Austrumu baznīcās, tā, ka pirms tiek teikta Kunga lūgšana draudzei skaļi jādzied ticības apliecība, tādā veidā nododot liecību par patieso ticību, un sagatavojoties tuvoties un piedalīties Kristus miesā un asinīs ar ticības šķīstītām sirdīm.[ix]

Vairākas vietas šajā fragmentā pelna tuvāku uzmanību. Pirmkārt, ticības apliecības pieņemšana ir skaidri pamatota ariānisma noliegumā. Rekārds savā uzrunā koncilam apgalvo, ka izmaiņas mērķis ir “apstiprināt mūsu ļaužu neseno pievēršanos īstenajai ticībai”.[x] Tādā veidā spāņu jauninājums bija saistīts ar iespējamo C ieviešanu Romas kristību liturģijā dažus gadus desmitus iepriekš. Otrkārt, tagad austrumu ortodoksijas ilgi pazīstamā paraža tika atklāti atzīta par piemēru, kam sekot. Pastāv minējums, ka viens no reformas iniciatoriem varētu būt bijis Jānis, Biklaro abats,[xi] kas bija pavadījis jaunībā septiņpadsmit gadus Konstantinopolē, un kuru ļoti augstu vērtēja Rekārds, un bija viņu iecēlis 592. g. par bīskapu Geronas diocēzē. Viņam rūpēja, lai ticības apliecību lietotu euharistijā, jo viņš bija ņēmis vērā imperatora Justīna pūles to izplatīt.[xii] Tomēr lai arī šī ir atjautīga teorija, tā ir pilnīgi lieka. Kontakti starp Spānijas kristietību un grieķu baznīcu nebija nedz reti, nedz tāli VI gs. Vēl 554. g., Justiniāns atbildot dižciltīgā gota Atangilda lūgumu, nosūtīja militāru palīdzību uz Spāniju, kā rezultātā impērijai no jauna tika pievienota Kartagena, Malaga, Kadiza un, iespējams, Seviļa. Tirdzniecības sakari bija ļoti attīstīti. Grieķu liturģiskajām paražām bija jābūt plaši pazīstamām, patiesībā, Mozarābu rits uzrāda vairākas Bizantijas iespaida iezīmes. Treškārt, ticības apliecībai ierādītā vieta bija ļoti īpaša – starp kanonu un Kunga lūgšanu. Tās mērķis bija svinīga ticības apliecināšana, kas sagatavoru ticīgos komūnijai. Mozarābu ritā ticības apliecība šo vietu saglabāja.

Koncila lēmumu tiešais rezultāts bija ticības apliecības lietošana euharistijā visā Spānijā un ziemeļos no Pireneju kalniem – vizigotu vara sniedzās līdz pat Ronai. Šajā vietā tās turpmāko izplatību aizturēja kontinenta robežas. Tomēr īru baznīca ar savu liturģisko eklektismu, šķiet, bija vēl atvērtāka šai jaunajai paražai. Saskaņā ar Stouas misāli, kuras pēdējais redaktors[xiii] to datē ar IX gs. pimo gadu desmitu, ticības apliecība jādzied pēc evaņģēlija lasījuma.[xiv] Agrāk pētnieki uzskatīja, ka tā ir sekojusi ticības apliecības interpolācijai mesā Kārļa Lielā galmā pēc 798. g., bet misāles agrīnais datējums, savienojumā ar atsevišķām iezīmēm pašā ticības apliecības tekstā, dara šo skaidrojumu par maz ticamu. Daudz ticamāku skaidrojumu ir nesen piedāvājis B. Kapels izcilā rakstā[xv] – ticības apliecība Stouas misālē ir spāņu liturģiskās ietekmes Īrijā piemērs. Mēs zinām, ka šīs ietekmes ziedu laiki bija posms starp VII un VIII gs., un īru aizguvumi bija ievērojami.[xvi] Īru mūki izrādīja sev raksturīgo oriģinalitāti ievietojot ticības apliecību pavisam citā vietā nekā tas tika darīts Spānijā. Tā varētu šķist, ka ieraža dziedāt ticības apliecību mesā bija labi iegājusies Īrijā VIII gs., un ir atrodami pierādījumi, ka no šejienes ieradums izplatījās arī uz Angliju. C teksts ar kuru Alkuīns, kas bija dzimis un uzaudzis Nortambrijā, strādāja bija ļoti tuvs Stouas misāles tekstam, un, šķiet, ka tas viņam bija pazīstams, vēl pirms Āhenas galms ieviesa ticības apliecību euharistijas svinēšanā.[xvii] Iespējams, ka šo pieredzi viņš bija guvis savā dzimtajā pusē Anglijas ziemeļos, kur ticības apliecības lietotā forma bija tā pati, kas bija atvesta no Īrijas.[xviii]

Ar nākamo C iekļaušanas rietumu ritā soli, galvenā darbība pārceļas no vizigotu metropoles Toledo un īru klosteriem uz Kārļa Lielā galmu Āhenā. Tam pierādījumi ir ļoti neskaidri un no pirmā acu uzmetiena pat pretrunīgi. Tā vairākas liturģikas autoritātes IX gs. Gaulā, kā piemēram Mecas Amalārijs[xix] († 850 vai 851. g.), Maincas Rabans Maurs[xx] († 856. g.) un Oksē Remigijs[xxi] († circa 908. g.), nelokāmi klusē par ticības apliecību un tās klātesamību mesā. No otras puses Parīzes Eneass († 871. g.), rakstot aptuveni tā paša gadsimta vidū,[xxii] piemin “katolisko ticību, kuru visa gallu baznīca rečitē mesā katru svētdienu”. Tomēr, ir divi ievērojami fragmenti, kas norāda uz īsto risinājumu. Pirmo atrodam pie Reihenauas abata Valafrīda Strabo († 849), un to vērts citēt pilnībā:

“Katoliskās ticības simbols”, viņš raksta, “ tiek pareizi dziedāts mesā pēc evaņģēlija, tā, ka mēs ar sirds ticību svētajam evaņģēlijam panākam taisnību, un ar mutes ticības apliecību – pestīšanu. Un vērts pieminēt, ka iemesls kādēļ grieķi ievietoja šo ticības apliecību un nevis citu, kuru mēs, atdarinot viņus, esam pielāgojuši mesai kā muzikālu rečitatīvu, bija tādēļ, ka tā bija Konstantinopoles sevišķā ticības apliecība. Iespējams, ka tā arī šķita daudz atbilstošāk pielāgojama mūzikai nekā Nikajas ticības apliecība, kas ir agrāka. Turklāt, viņi gribēja, lai ticīgo dievbijība, svinot sakramentus, pretotos herētiķu indei ar zālēm, kas pagatavotas pašā imperatora pilsētā. Tiek uzskatīts, ka no turienes tās lietošana ir nonākusi pie romiešiem. Taču galli un ģermāņi to pašu ticības apliecību sāka lietot daudz plāšāk un biežāk (latius et crebrius) eucharistiskajos dievkalpojumos pēc herētiķa Fēliksa gāšanas, kas tika nosodīts godājamā Kārļa, franku valdnieka, valdīšanas laikā.”[xxiii]

Mūsu otrais svarīgais teksts, ir ziņojums, ko saglabājis abats Smaragds,[xxiv] par pāvesta Leo III un trīs Kārļa Lielā uz Romu atsūtītajiem delegātiem jeb missi tikšanos, kas notika 810. g. Fragments ir pārāk garšs lai to nodrukātu pilnībā, un jebkurā gadījumā tā latīņu valodas barbariskums nepakļautos tulkojuma elegancei. Šīs tikšanās īstais iemesls bija vārdu “un no Dēla” ievietošanas pamatotība ticības apliecības teikumā par Svētā Gara iziešanu. Kārļa Lielā sūtņu uzdevums varētu būt bijis saņemt no pāvesta sava veida oficiālu apstiprinājumu šīs kontroversiālās frāzes iekļaušanai ticības apliecībā. Pāvesta kodolīgi atbildēja, ka lai arī viņš ir devis atļauju dziedāt ticības apliecību ķēniņa kapelā Āhenā un citur Gaulā, viņš nekad nav apstiprinājis frāzi “un no Dēla”. Interesantais punkts, kas parādās, tik daudz cik mūs interesē šobrīd, ir ka ticības apliecības dziedāšanu Franku ritā tika atzīta pāvesta Leo laikā, t.i. kaut kad pēc 759. g. Tas pilnībā saskan ar Valafrīda neatkarīgo ziņojumu, ka šī ieraža sākās pēc herētiķa Fēliksa gāšanas. Fēlikss, kā mēs zinām, pēc saviem uzskatiem adopcionists, bija Urgelas bīskaps Spānijā (adopcionisms strauji izplatījās Spānijā VIII gs. pēdējās desmitgadēs), kurš tika vēlāk nosodīts un spiests pakļauties koncilam Āhenā 798. g. oktobrī. Garāmejot, mums jāpamana, ka vieta, ko franki ierādīja ticības apliecībai, ir tā pati, kuru tā tagad ieņem Rietumos, proti, uzreiz pēc evaņģēlija lasījuma. Acīmredzot, viņi apzinājās, ka viņi pieņēmuši atšķirīgu praksi (piem. no Spānijas), jo Valafrīds uzskatīja par nepieciešamu pamatot franku nostāju.

Tomēr no Valafrīda liecības ir iespējams izsecināt daudz vairāk. Nav nepieciešams uzskatīt, ka viņš piemin Fēliksa atcelšanu tikai hronoloģiskā nolūkā. Viņa teiktajā pamanāma norāde, ka adopcionistu kontraversija bija par iemeslu liturģiskam jauninājumam. Apstiprinājumu viņa netiešajai norādei nevar sameklēt Āhenas koncila protokolos, jo tie ir zuduši. Taču ir pamats uzskatīt, ka sv. Akvilejas Paulīns, kurš līdz ar Alkuīnu ieņēma galveno lomu adopcionistu uzplūdu apturēšanā, apzināti izvēlējās Konstantinopoles ticības apliecību kā visiedarbīgāko līdzekli herēzes apspiešanai. Tajā viņš saņēma pilnīgu Alkuīna atbalstu. Piemēram, Paulīns sinodē Cividale del Friuli 796. vai 797. g., pēc tam, kad bija daiļrunīgi nosodījis adopcionismu, viņš deva padomu sapulcei, ka labākais pretlīdzeklis šāda veida maldiem ir Konstantinopoles ticības apliecība. Viņš gari un plaši izskaidroja, ka patiesā mācība ar ko nostāties pret adopcionismu ir atrodama šajā ticības apliecībā un nekur citur, un viņš noteica, ka viņam padotajiem garīdzniekiem jāiemācās ticības apliecība no galvas.[xxv] Ticības apliecības karolingu teksta, kas ir ļoti līdzīgs tam, kādu šodien lieto Rietumos, tuva analīze, atklāj, ka tas ir vienāds ar to, kuru sinodē izplatīja sv. Paulīns. Ņemot vērā viņa atzīto nostāju, un faktu, ka teksts, kas cirkulēja Kārļa Lielā zemēs, tika izveidots viņa iespaidā, ir grūti pretoties secinājumam, ka galvenais, pat ja ne vienīgais, motīvs izplatot ticības apliecību, bija vēlme apkarot adopcionismu.[xxvi] Jānorāda, ka šī prakse nepārsteigtu tā laika cilvēkus kā revolucionāra. Karolingu impērija iesniedzās tālu Spānijā, un tādā veidā iekļāva sevī provinces, kur ticības apliecība tika dzidāta mesā kopš ķēniņa Rekārda laikiem; un ir ārkārtīgi iespējams, ka šī paraža valdīja arī Anglijas ziemeļos. Tieši šis fakts izskaidro Valafrīda citādi mulsinošo apgalvojumu, ka ticības apliecības lietošana kļuva “daudz plašāk izplatīta un biežāka” pēc Fēliksa gāšanas. Ticības apliecības novietojums pēc evaņģēlija lasījuma norāda uz Alkuīna ietekmi. Nākdams no Nortambrijas, kur ticības apliecību dziedāja tieši šajā vietā, viņš, iespējams, bija tas, kas izdarīja izvēli par labu šim un nevis Spāņu novietojumam.

Tai pašā laikā Romas baznīca, līdz ar visu ekleziastisko apgabalu pakļautu tās liturģiskajai ietekmei, kas izcēlās ar sev raksturīgo konservatīvismu un atturējās padoties jaunām straumēm. Jābrīdina, ka šos apgalvojumus nevajag saprast burtiski. Piemēram, kad Valafrīds apgalvo, ka “tiek uzskatīts, ka no turienes (t.i. no Konstantinopoles) tās lietošana nonākusi pie romiešiem”. Iespējams, ka drīzāk tas attaino, kā franku liturgi vēlējās domāt, un var būt tā arī domāja, lai gan piebilde creditur, izskatās, nodod šaubas. Mums arī jābūt uzmanīgiem pret apgalvojumu, kādu Mecas Amalārijs izsaka savā Eclogae de officio missae par romiešu ieražu teikt ticības apliecību mesā.[xxvii] Grāmata ir iespējams X gs. kompilācija; un, jebkurā gadījumā, tas par ko autors runā, nav Romas baznīcas prakse, bet gan Ordo Romanus, kuru pāvesta Leo priekšgājējs, Hadriāns I, nosūtīja gallu baznīcai pēc Kārļa Lielā pieprasījuma,[xxviii] un kurai, iespējams, vēlāk bija pievienotas rubrikas par ticības apliecības lietošanu. Patiešām uzticami pierādījumi (piemēram, Smaragda apraksts par missi tikšanos ar pāvestu Leo) dod skaidru priekšstatu, ka ticības apliecības rečitācija mesā Romā netika atzīta.

Bija jāpaiet divsimt gadiem, lai jau cits imperators (iespējams, mazāk pazīstama persona Eiropas vēsturē par Kārli Lielo, taču labvēlības izrādītājs pāvestam, kas, savukārt, par to varēja justies parādā) panāca, lai viens no Leo pēctečiem vienādo Romas praksi saskaņā ar pārējo kristietību. Abats Berno no Reihenavas, kurš bija šo notikumu aculiecinieks, mums stāsta, kā imperators Henrijs II, apmeklējot Romu 1014. g. lai tiktu kronēts, bija šokēts, atklājot, ka tur svinētajā mesā, joprojām netika teikta ticības apliecība.

“Ja mums,” rakstīja Berno, “kā tas bieži tiek norādīts, ir aizliegts dziedāt eņģelisko himnu svētku dienās, tādēļ ka Romas garīdzniecība to nedzied, mēs varam tādā pašā veidā izlaist ticības apliecību pēc evaņģēlija lasījuma, jo romieši to nedziedāja imperatora Henrija, tagad svētīgā piemiņā, laikā. Taču kad minētais imperators manā klātbūtnē jautāja, kādēļ viņi pieturas pie tādas paražas, es dzirdēju viņus atbildam, ka Romas baznīca nekad nav bijusi aptraipīta ar herēzes netīrumiem, bet palikusi nesatricināma katoliskās ticības skaidrībā pēc sv. Pētera mācības, tā kā nepieciešamāk bieži dziedāt šo simbolu tiem, kam ir briesmas sasmērēties ar kādu hairēzi. Tomēr kungs imperators nepiekāpās tikmēr, līdz viņš pārliecināja ar visu piekrišanu apustulisko kungu Benediktu, ka viņiem jārečitē simbolu publiskajā mesā.”[xxix]

Pāvests jau bija nopietni parādā Henrijam par viņa atbalstu, pārvarot sāncensi antipāvestu Gregoru 1012. g., un visumā viņa stāvoklis iepretim imperatoram, padara viņa piekrišanu šajā un līdzīgos jautājumos par pašsaprotamu. Jebkurā gadījumā, šajā periodā Romas baznīcu stipri ietekmēja ģermāņu baznīcas liturģiskā prakse, un ticības apliecības pieņemšana bija tikai augstākais punkts veselai rindai citu aizņēmumu.[xxx]