Kristietības vēsture

Gadu simtiem kristieši ir pieraduši saprast vārdu salikumu «ticības apliecība» kā fiksētu formulu, kas apkopo viņu reliģijas būtiskākos artikulus un bauda baznīcas autoritāšu sankciju. Šķiet, ka, sākot studiju par galveno kristiešu ticības apliecību izcelsmi un to attīstību, būtu piemēroti mēģināt noskaidrot vai, un ja tā, tad kādā veidā var pamatoti apgalvot, ka ticības apliecība ir pastāvējusi Jaunās Derības laikā. Vairāk kā pusi no Baznīcas pastāvēšanas laika neviens par to nešaubījās – ar pārliecību tika pieņemts, ka pirmo ticības kopsavilkumu ir izveidojuši Divpadsmit Apustuļi. Nosaukums “Apustuļu ticības apliecība,” jeb simbolum apostolorum, kas pirmoreiz atrodams vēstulē, [i] ko Milānas sinode (390. g.) sūtīja pāvestam Sirīcijam, un kuru iespējams izveidojis Sv. Ambrozijs (viņš bija viens no tiem, kas to parakstīja), ir raksturīgs tā laika vispārīgajai attieksmei. To, kā cilvēki iedomājās ticības apliecību sākumu, labi attaino sīks apraksts, ko atstāsta Tirānijs Rufīns, sākotnēji Sv. Hieronīma draugs, bet vēlāk nikns pretinieks, savā ticības apliecības skaidrojumā (kurš, varētu teikt, ir senākais ticības apliecības skaidrojums Rietumos, kas līdz mums nonācis), kuru viņš sarakstīja aptuveni 404. gadā. Viņš stāsta, [ii] ka Apustuļi Vasarsvētkos ieguvuši spēju runāt dažādās mēlēs, saņēma no mūsu Kunga pavēli doties tālāk un pasludināt Dieva vārdu visām pasaules tautām:

Tādēļ pirms vienam no otra atvadīties, viņi apsēdās un vienojās par savas nākamās sludināšanas normu, tā, lai tad, kad viņi atradīsies tālu viens no otra, viņiem nenāktos atklāt, ka izplata dažādas doktrīnas cilvēkiem, kurus tie aicinātu ticēt Kristum. Tā nu viņi satikās vienā vietā, un Svētā Gara piepildīti, apkopoja šo īso ticības ķīlu savai nākamajai sludināšanai, kā jau es minēju, katrs pasakot ko tādu, ko uzskatīja par noderīgu, un nosprieda, ka tas jānodod ticīgajiem kā normatīva mācība.

Rufīns šo stāstu, kuru šeit citē, neizdomāja pats. Tieši otrādi, viņa acīs tas pārstāvēja senu un cienījamu tradīciju. Īstenībā šī tradīcija pamanāma citā, tā paša laika Ziemeļitālijas dokumentā – Explanatio symboli ad initiandos, [iii] kas, iespējams, ir Sv. Ambrozija brīva stāstījuma piezīmes, [iv] un Apustuliskajās konstitūcijās, [v] kas arī ir datējamas ar ceturtā gadsimta otro pusi. Šajā otrajā dokumentā nezināms kompilators attaino kā tie Divpadsmit, lai nostātos pret hairēzes draudiem un stiprinātu episkopāta autoritāti, bija apspriedušies un uzrakstījuši šo “katolisko mācību,” no kuras tad viņi viens aiz otra citē fragmentus. Kad un kur šis stāsts ieguva šeit redzamo formu, tagad mēs varam tikai minēt. Daudz agrāk, otrā gadsimta otrajā pusē, katoliskajās aprindās kā pats par sevi saprotams tika pieņemts tas, ko drīz vien sāks saukt par “ticības likumu” (īss kristīgās mācības kopsavilkums, kuru lietoja katehētu apmācībā un citiem nolūkiem), un kas pilnīgi droši tika uzskatīts uzskatīts par Apustuļu sacerētu. Ticības likumu nedrīkst sajaukt ar ticības apliecību, kaut gan (kā vēlāk atklāsim) tās ir ļoti tuvas viena otrai. Piemēram, Sv. Irenejs, to rezumējot, paskaidro, [vi] ka tā ir saņemta no “Apustuļiem un viņu mācekļiem.” Tas, ka viņš piebilst, [vii] ka, ja Apustuļi nebūtu atstājuši mums savas rakstiskās liecības, tad mums būtu jāseko “ticības likumam, kuru tie nodeva tālāk Baznīcas vadītājiem,” ir tipiski tam laikam. Līdzīgi runā Tertuliāns [viii] par “patiesības likumu, kas nāk no Kristus, un kuru tālāk nodeva Viņa līdzgaitnieki.” Vēl agrāk sastopami līdzīgi uzskati ir raksturīgi Sv. Justīna, Sv. Ignācija un Didahes [ix] autora domām.

Rufīna mājiens, ka katrs Apustulis ir teicis savu teikumu ticības apliecībā, vēlāk tiek izstrādāts līdz pēdējam sīkumam. De symbolo sprediķu sērijā, [x] ko nepatiesi piedēvē Sv. Augustīnam, mēs redzam šo leģendu attīstītā formā. Tā mēs lasām pirmajā sprediķī: [xi]

Desmitajā dienā pēc Debesbraukšanas, kad mācekļi bailēs no jūdiem bija sapulcējušies vienkopus, Kungs sūtīja pār viņiem apsolīto Paraklētu. Tā nākšanas brīdī tie kvēloja līdzīgi sarkani nokaitētai dzelzij, un piepildīti ar visu valodu zināšanu, viņi sacerēja ticības apliecību. Pēteris teica: “Es ticu uz visvareno Dievu Tēvu, […]debess un zemes radītāju.” Andrejs teica: “un Jēzu Kristu, Viņa Dēlu, […] mūsu vienīgo Kungu.” […] Jēkabs teica: “kurš tika ieņemts no Svētā Gara […] piedzima Jaunavai Marijai.” […] Jānis teica: “cieta zem Poncija Pilāta, […] krustā sists, nomiris, aprakts.” Toms teica: “nokāpa ellē […] trešajā dienā augšāmcēlās no mirušajiem.” Jēkabs teica: “uzkāpa debesīs […] sēž pie Dieva–visvarenā Tēva labās rokas.” […] Filips teica: “no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.” […] Bērtulis teica: “Es ticu Svētajam Garam,” […] Matejs teica: “svētajai, katoliskajai Baznīcai, […] svēto sadraudzei.” […] Sīmanis teica: “grēku piedošanai.” […] Tadejs teica: “miesas augšāmcelšanai.” […] Matīss teica: “mūžīgajai dzīvībai.”

Jāpiezīmē, ka tas, ka šis teksts lielā mērā pārņemts no stāsta, kas atrodams Jņ. ev. 19. un 20. nodaļā, un saskaņā ar kuru vienīgi tiem Divpadsmit tika sūtīts Svētais Gars, nav izvēlēts nejauši. Tādā veidā ticības apliecības prestižs tika prasmīgi paaugstināts, piedēvējot to Gara nepastarpinātai darbībai, kas izmantoja Apustuļus par instrumentiem.

Šajā ietērpā viduslaikos leģenda ieguva gandrīz universālu atzinību. [xii] Tas ir vēl zīmīgāk, jo nebija viegli izveidot no ticības apliecības tieši divpadsmit artikulus. Piemēram, Sv. Akvīnas Toms uzskatīja to par zināmā mērā visai apgrūtinošu prasību, un par labāku uzskatīja izšķirt septiņus artikulus, kas attiecas uz Dievišķību, un septiņus par Kristus cilvēcību. [xiii] Tomēr populārās izglītošanas mērķiem Baznīca uzturēja stāstu par ticības apliecības apustulisko izcelsmi, kas tika izgreznota ar tēlainām detaļām, kas bija izdevīgi, lai nodrošinātu autoritāti tam, kas nu bija kļuvusi par sakrālu formulu. Dažreiz tai tika dota izteiksme attēlā, kā piemēram Liebfrauenkirche Trīrā, kur divpadsmit slaidas kolonnas, uz kurām balstās velvējums, tika piecpadsmitajā gadsimtā izdaiļotas ar Apustuļu attēliem un artikuliem, kurus katrs bija izteicis. Tā bija iemīļota tēma Psaltēru un stundu lūgšanu grāmatu iluminācijās un vitrāžās, kur katrs Apustulis nesa savu emblēmu, kura bija apvīta ar katram sevišķo ticības apliecības teikumu. Ir arī izdzīvojis deviņu heksametru sacerējums, [xiv] kas tiek piedēvēts Sv. Bernarda spalvai, un kas piedēvē divpadsmit apstiprinājumus to iedomātajiem autoriem (neveiklajam dzejniekam bija divi jāizlaiž, jo viņš ar atskaņām nespēja tos iekļaut savas dzejas rindās). Acīmredzami, panti baudīja lielu piekrišanu, bez šaubām, tādēļ, ka bija tie bija veidoti ar mērķi, lai ļaudis ticības apliecības mācību varētu viegli iegaumēt.

Lai arī stāsts tika uzskatīts par vēsturisku līdz pat piecpadsmitajam gadsimtam, bija visi iemesli, lai to uzskatītu par dievbijīgu izdomājumu. Nevarēja sagaidīt, ka tas izturētu kritiskā prāta atmodu. Pirmie nopietnie jautājumi par izglītojošo izdomājumu kļuva dzirdami Florences koncilā (1438. – 45. g.), kurš mēģināja panākt, lai Austrumu un Rietumu Baznīcas no jauna apvienotos. Sarunu sākumā, 1438. gadā, kad koncila tēvi joprojām atradās Ferārā, Latīņi pieminēja Apustuļu ticības apliecību. [xv] Grieķiem nekā tāda nebija, un viņu vadītājs Markus Eugenikus, Efezas metropolīts, kategoriski iebilda: “Mums nav, un mēs nekad neesam redzējuši šo Apustuļu ticības apliecību. Ja tā būtu eksistējusi, Apustuļu darbu grāmata būtu to pieminējusi, aprakstot sinodi Jeruzalemē, pie kuras jūs apelējat.” Viena vai cita iemesla dēļ, taču nekādi panākumi par šo jautājumu koncilā netika sasniegti. Tomēr nedaudz vēlāk ticības apliecības apustulisko izcelsmi kritizēja Lorenco Valla – renesanses ideju zinātnisks izplatītājs un Pāvestu laicīgās varas pārliecināts ienaidnieks. [xvi] Neilgi pēc tam, mazāk brutālu un teoloģiski daudz prasmīgāku kritiku veica Reginalds Pekoks, Sv. Asafas (1444. g.) un vēlāk Čičesteras (1450. g.) bīskaps. Viņš noliedza, ka ticības apliecību būtu sacerējuši Apustuļi un atteicās no artikula par nokāpšanu ellē. [xvii] Lai arī uz brīdi šīs idejas tika apspiestas (Valla bija spiests no saviem uzskatiem atteikties un Pekoku piespieda atstāt bīskapa katedru 1458. gadā), un lai arī Reformācijas lielās kontroversijas tās atstāja ēnā, tomēr no jauna šīs idejas ieguva aktualitāti septiņpadsmitajā gadsimtā, kad G. J. Voss (1642. g.) un Arhibīskaps Ašers (1647. g.) atklāja ticības apliecību pētniecības moderno ēru.

Reiz jautājums bija pamatoti uzdots, arkārtēji mazā iespēja, ka Apustuļi būtu izveidojuši oficiālu ticības kopsavilkumu, vairs nebija pat diskusiju vērta. Kopš Reformācijas teoriju, ka viņi to būtu varējuši izdarīt, visi pētnieki, klusi atlika malā kā leģendu, izņemot konservatīvi noskaņotos, kuri paturēja tiesības apgalvot, ka formula, kura pazīstama ar Apustuļu ticības apliecības nosaukumu, attaino autentisku apustulisku doktrīnu. Bija kļuvis skaidrs, ka šajā gadījumā jāsastopas ar agrīnās Baznīcas pazīstamo tieksmi piedēvēt visu savu doktrinālo, liturģisko un hierarhisko stuktūru tiem Divpadsmit, un caur viņiem mūsu Kungam pašam. Tik tālu ir iespējams brīvi un bez aizspriedumiem piekrist jautājumā par to, vai otrā gadsimta katolisma runasvīri nekļūdījās savā pieņēmumā, ka viņu ticības likums, atšķirībā no jebkuras citas oficiālas formulas, bija identiska Apustuļu ticībai. Tomēr deviņpadsmitajā gadsimtā kritiskais arguments nosliecās arvien vairāk skepticisma virzienā, un tika izteiktas šaubas par to, vai Jaunās Derības laikā vispār varēja pastāvēt kāda ticības apliecība, jebkāda organizēta doktrīnas vienība, nemaz nerunājot par pašu Apustuļu radītu formulu. Nebija atrodamas nedz skaidras norādes, nedz uzticamu citātu no Jaunās Derības teksta, šķiet, nebija atrodami apustuliskajā literatūrā. Ja Baznīcai būtu bijusi šāda formula, tās ietekme noteikti būtu bijusi neizmērojama, un tāpēc vajadzēja izdzīvot vismaz kaut kādām liecībām no tā laika. Katrā gadījumā, piešķirot kādai no ticības apliecībām šādu statusu, nozīmētu padarīt vēlāk zināmo ticības apliecību attīstību otrajā un trešajā gadsimtā bezjēdzīgu. Beidzot tika norādīts, ka piedēvēt ticības apliecības un fiksētas formulārijas Baznīcas bērnībai ietvertu sevī nopietnu anahronismu. Pati ticība vēl nebija sasniegusi to pakāpi, kurā to varētu destilēt par ticības apliecību, un pašam priekšstatam par stereotipām definīcijām bija vēl tikai jārodas.

Šādu un līdzīgu apsvērumu spēks no pirmā acu uzmetiena ir iespaidīgs. Tādēļ tas maz pārsteigs, ka ticības apliecību studiju lielajā uzplakuma laikā 1860. – 1914. gadam uzskats izšķiroši nosvērās pret pirmatnējās Baznīcas ticības apliecības tradīciju. Būtu jāatceras, ka Harnakam līdzīgu pētnieku ietekmē, valdošajā noskaņojumā dominēja īpatnēja Kristietības izcelsmes teorija. Bieži tika novilkta asa robeža starp Gara-vadīto, spontāno Jaunās Derības fāzi un otrā gadsimta laika posmu ar primāru formālismu un institucionālismu. Tik ilgi cik tas tika uzskatīts par vēsturisko ietvaru, nebija vietas kaut kam tādam kā pilnīgi izveidota ticības apliecība Kristietības bērnības laikā. Lielākā daļa pētnieku (taisnība, bija daži ievērojami izņēmumi) [xviii] izlēma, ka formulētas ticības apliecības jebkurā pieļaujamā šī vārda nozīmē netika izveidotas līdz otrā gadsimta vidum, vai, iespējams, nedaudz agrāk. Pirms tam, ja kaut kas, kas līdzinātos ticības apliecībai tika lietots Baznīcā, tas nav varējis būt nekas vairāk izstrādāts kā vienkāršais kristības apliecinājums “Jēzus ir Kungs” vai “Jēzus ir Dieva Dēls.” Ticības apliecību vēsture bija šo īso apliecinājumu attīstības vēsture, ko radīja kontroversijas un nobriedušas katolisma teoloģijas evolūcija.