Kristietības vēsture

Ja problēma tiek uzstādīta jautājuma formā – “Vai apustuliskajai Baznīcai bija oficiāli, tekstuāli noteikta ticības apliecība vai nebija?” – maz šaubu, ka ticības apliecības izcelsmes pirmo pētnieku noraidošā atbilde bija labi pamatota. Kas ir mazāk droši, vai atbildes, kas tiek piedāvātas ar šo jautājumu, ir atbilstošas un pieņemamas. Citiem vārdiem, rodas jautājums vai uzstādītā dilemma neaizklāj apskatāmo problēmu. Nedz vispārēja iespējamība, nedz dokumentu liecības nedara ticamāku pieņēmumu, ka Jaunās Derības dienās pastāvējušas stereotipas, verbāli formulētas svētas ticības apliecības, kādas parādījās vēlāk. Īstenībā, tās neparādijās agrāk kā tikai vairākas paaudzes vēlāk – pat teoriju, ka tās nevar datēt agrāk par otrā gadsimta vidu, var pierādīt kā pārmērīgi optimistisku. Taču vienošanās šajā jautājumā nekādā gadījumā neizslēdz iespēju, ka samērā agri tika lietotas brīvākas ticības apliecības, kurām trūka fiksētā un velāko formulējumu oficiālā rakstura, lai gan tās to paredzēja. Ja Baznīcai vispār bija ticības apliecības Jaunās Derības laikā, tās varēja būt līdzīgas vienīgi šīm. Ir vērts aplūkot, ko var teikt šai hipotēzei par labu.

Iztirzājot šo jautājumu jāpatur prātā divi apsvērumi. Pirmkārt, agrīnā Baznīca no paša sākuma bija ticoša, apliecinoša, sludinoša Baznīca. Nekas nevar būt vairāk mākslīgs vai vairāk neatbilstošs kā tik bieži novilktais robeža starp pirmā gadsimta Baznīcu, ar tās tīro Gara-reliģiju, gandrīz pilnīgu organizācijas trūkumu, un topošo, vēlā otrā gadsimta katolisko Baznīcu, ar visiem tās institucionālajiem atribūtiem. Ja apustuliskā laikmeta kristieši neuzskatītu sevi par tādiem, kam ir īpašs, apzināti turētu ticību korpuss, viņi diezin vai atdalītos no Judaisma un uzņemtos plašo misijas ekspansiju. Viss norāda uz to, ka pirmās kopienas sevi uzskatīja par unikāla pestīšanas stāsta nesējām. Tā bija viņu ticība šim evaņģēlijam, kas viņus radījis, un kuru viņi uzskatīja par savu pienākumu nodot tālāk jaunpienācējiem. Būtu pārsteidzoši, ja viņi to neizpaustu gan savā sludināšanā, gan kopīgajā dzīvē un organizācijā. Tāpat kā citas grupas, kurām bija pestīšanas vēsts, viņiem iekšējā impulsa dēļ būtu bijis jātiecas to iemiesot savā liturģijā, institūcijās, propogandā, un izmantot katru izdevību to aizvien no jauna izmantot.

Otrkārt, apustuliskās literatūras raksturs, un kā divdesmitā gadsimta sākuma pētniecība ir aizvien vairāk to atzinusi, saskan ar šo pieņēmumu. Tas laiks ir pagājis, kad ar Evaņģēlijiem un Epistulām varēja rīkoties tā, it kā tās būtu objektīvas biogrāfijas un atsevišķi komentāri par tematiskiem notikumiem. Jaunā Derība ir caurcaurim propogandisks krājums, rakstīts “no ticības uz ticību.” Paši Evaņģēliji ir rūpīgi izstrādāts zināms dogmatisks izklāsts par ticību uz Jēzu, kuru tie mēģina izskaidrot un attaisnot. Arī citi dokumenti paredz ticības pamatu, kuru dala autors un tie, kuriem viņš raksta. Neskatoties uz visām nianšu un nostāju atšķirībām, kuras pēc vispārēja atzinuma dokumenti uzrāda, tie satur literatūras korpusu, kurš varētu būt cēlies vienīgi no kopienas, kurai ir savs, stipri īpašs redzes viedoklis.

Šo apsvērumu gaismā ir neiespējami neievērot uzsvaru uz autoritatīvas doktrīnas tālāk nodošanu, kas atrodams Jaunajā Derībā. Vēlākajos līmeņos atrodamās atsauces uz mantotu mācības korpusu ir pietiekami skaidras. Jūdas vēstulē 3. nodaļā, piemēram, lasām par “ticību, kas reiz nodota svētajiem,” tālāk (20. teikumā) autors runā par “jūsu vissvēto ticību,” šo vārdu atkal lietojot pieņemtu ticību korpusa nozīmē. Līdzīgi Pastorālajās vēstulēs tādas frāzes prātīgu “vārdu modelis” (2. Tim. 1:13), “veselīga mācība” (2. Tim. 4:3; Tit. 1:9), “depozīts (tēn paratēkēn)” un “cēlais depozīts” (1. Tim. 6:20; 2. Tim. 1:14), “ticība” tajā nozīmē (1. Tim. 1:19; Tit. 1:13) un “brīnišķīgā mācība” (1. Tim. 4:6) veido pastāvīgu refrēnu. Arī Ēbreju vēstules autors bieži atsaucas uz “apliecinājumu (tēs homologias)” pie kura viņš pamudina turēties par katru cenu savus lasītājus (3:1; 4:14; 10:23). Citā fragmentā (6:2), rūpējoties par katehētikas praksi, viņš neapšaubāmi atsaucas uz kristīgās izglītības pamatlīmeni, kas ietver sevī apmācību par doktrīnu, ētiku un sakramentiem.

Neatlaidīgajai prasībai turēties pie tradicionālās doktrīnas ilustrējošu piemēru iespējams pamanīt 1. Jāņa vēstulē (1:1), autors lieto frāzi “dzīvības Vārds (tou logou tēs zōēs).” Parastākā interpretācija ir bijusi tāda, ka tas attiecas uz Iemiesoto Logosu, tādā veidā atsaucoties uz Ceturtā Evaņģēlija tēmu.[i] Citai eksegētu skolai analoģija ar Fil. 2:16 (“turieties pie dzīvības vārda”) un Ap. darbu 5:20 (“visi šie dzīvības vārdi”) ir nozīmējusi, ka šeit tiek runāts par pestīšanas vēsti, ko pasludina Baznīca.[ii] Šo grūtību ir iespējams, atrisināt atzīstot, ka viens no šiem aspektiem neizslēdz otru. Iemiesotais Kungs, bez šaubām, kristiešu acīs bija patiesais Dieva Vārds – Vārds atklājies Viņa Personā un Viņa pestīšanas darbos. Sv. Jānis šajā vietā atgādina saviem lasītājiem, kas sastopas ar kristietības karikatūrām, ko pārstāvēja hairētiķi, tīro un īsto pirmatnējo mācību, kas tiek turpināta Baznīcā, vēsti, kuras iemiesojums Viņš bija. Tas padara saprotamāku aicinājumu palikt viņiem tajā mācībā, ko viņi dzirdējuši no sākuma (2:24).

Ir ticis izteikts minējums, ka augšminētie un tiem līdzīgi teksti vienīgi pierāda, ka ticībai bija tieksme pieņemt stingru formu pirmā gadsimta beigās. Taču pats Sv. Pauls ir liecinieks faktam, ka process darbojās jau daudz agrākā laika posmā. Cenšoties pārliecināt galatiešus (Gal. 3:1), viņš viņiem atgādina, ka viņu acu priekšā Jēzus Kristus ir ticis “tēlots krustā sists.” 2. Tes. 2:15 viņš pamāca savus adresātus “turēties pie tradīcijām (tas paradoseis), kuras jums ir mācītas (pēdējais darbības vārds dod mājienu, ka viņš šeit domā doktrīnu),” un Rom. 6:17 viņš atklāti runā par “mācības tipu (typon didachēs),” kuru tie pieņēmuši. 1. Kor. 15:3 parādās tā pati ideja par tālāk nodotu un attiecīgi saņemtu tradīciju (cf. atslēgas vārdi parelabon un paredōka), vienā gadījumā attiecībā uz Euharistiju, otrā – Augšāmcelšanās stāstu. Lai arī šīs ir pazīstamākās, tomēr šīs nav vienīgās vietas, kur Sv. Pauls lieto šādu valodu. Kas, piemēram, ir “evaņģēlijs (to eyaggelion),” kuru, kā viņš apgalvo, viņš sludina starp tautām (Gal. 2:2) un kuru viņš piemin arī citos gadījumos (e.g. Rom. 2:16; 16:25; 1. Kor. 15:1), ja ne pestīšanas glābjošā vēsts? Cits termins ar ko viņš apzīmē to pašu ticību – kuram pēdējos gados ir pievērsta gandrīz visa uzmanība – ir “sludināšana” vai “Jēzus Kristus sludināšana” (to kērygma: cf. Rom. 16:25; 1. Kor. 1:21). Vēl viens, daudz vispārīgāk aprakstošs termins ir “ticība (hē pistis)” un tam atbilstošais darbības vārds. Tā Kol. 2:7 viņš pamāca savus lasītājus “palikt tajā ticībā, kuru jums mācīja;” Gal. 1:23 viņš ziņo baznīcām, ka “vīrs, kurš reiz mūs vajāja, tagad sludina ticību, kuru reiz postīja;” un Ef. 4:5 viņš pamato savu argumentu par miesas vienību, norādot, ka ir “viens Kungs, viena ticība, viena kristība.” Beidzot, redzot Evaņģēliju kā Baznīcas liecību, viņš ļoti bieži runā (cf. 1. Tes. 1:6; 2. Tes. 3:1; 1. Kor. 14:36; Gal. 6:6; Fil. 1:14 etc.) par “Dieva Vārdu” vai “Kunga Vārdu.” Pretrunā uzskatam, ka Sv. Pauls bija drosmīgs doktrinālu jauninājumu ieviesējs, iespējams, pat katoliskās teoloģijas aizsācējs, visi fakti drīzāk pierāda, ka viņam bija veselīgs respekts pret objektīvu mācības korpusu, kurš tika autoritatīvi uzturēts Baznīcā.[iii]

Sv. Pauls arī nebija vienīgais, kuram bija šāda attieksme. Saskaņā ar Ap. d. 6:4 Apustuļi uzskatīja “ministry of the word,” tas ir, tās vēsts, kuru viņi bija pieņēmuši, pasludināšanu par savu galveno uzdevumu. 1. Pēt. vēstules autors atgādina saviem adresātiem (1:25) “vārdu, kas jums tika sludināts,” un iespējams, kas veidoja viņu kristības apmācības pamatu. Šādu piemēru skaitu ir viegli vēl pavairot, un lai arī cik anahroniski nešķistu apgalvot, ka fiksētas ticības apliecības formas ir pastāvējušas apustuliskajā laikmetā, dokumenti paši apliecina īpaša kristīgas mācības korpusa pastāvēšanu. Šajā nozīmē katrā ziņā būtu pamatoti runāt par pirmatnējās Baznīcas ticības apliecību. Tā arī nebija kaut kas neskaidrs un nenoteikts, bez noteiktām robežām – galvenās iezīmes bija definētas pietiekami skaidri. Protams, Epistulas un Evaņģēliji reti kad un vai vispār rūpējas par ticības izskaidrošanu tās pilnībā – tie drīzāk to pieņem kā preikšnoteikumu un netieši norāda uz to. Pat tad ir iespējams rekonstruēt ar diezgan lielu uzticamības pakāpi, kas ir bijušas tās galvenās sastāvdaļas.

Pēdējos gados šim jautājumam ir pievērsts daudz uzmanības. Pietiekami ironiski, rezultāts ir bijis gandrīz vispārēja atgriešanās pie pozīcijām, kuras kādu laiku atpakaļ mēdza atmest kā galēji konservatīvas.[iv] Pirmgājējs šajā jomā ir bijis Pauls Faine, kura pētījumi[v] pavēra jaunus apvāršņus viskonstruktīvākajā veidā. Viņa ietekme ir bijusi plaša, lai gan parasti (kā tas ir A. Zēberga gadījumā, kura grāmata jau tika pieminēta) palika bez atklātas atzinības. Tomēr Faine ir atklāts kritikai, gan pievēršoties vienīgi kristībai, gan acīmredzot uzstājot uz ticības apliecības izveidošanos apustuliskajā laikmetā, ar to saprotot oficiālu un tekstuāli pabeigtu formulu.[vi] Pie daudz uzmanīgākiem un visumā daudz uzticamākiem slēdzieniem ir nonācis C. H. Dods, kuri ir tikuši izklāstīti un izmantoti veselā rindā pazīstamu grāmatu.[vii] Uzmanīgi izpētot Sv. Paula vēstules un runas, kas atrodamas Ap. d. pirmās nodaļas sākumā (kuras satur, kā viņš domā, zīmes, kas nemaldīgi norāda uz to agro izcelsmi), viņš tic, ka ir spējīgs iezīmēt ticību galvenās vadlīnijās, kādās tā tikusi sludināta Baznīcā pirmajās divās-trīs dekādēs pēc Augšāmcelšanās. Viņš argumentē, ka tās kodols sastāvēja pasludinājumā, ka Jēzus no Nācaretes, no Dāvida cilts, ir nācis kā Dieva Dēls un Mesija; ka Viņš veica varenus darbus un deva jaunu un autoritatīvu mācību jeb bauslību; ka Viņš tika sists krustā, nomira, un tika apglabāts; ka trešajā dienā Viņš augšāmcēlās un tika paaugstināts pie Dieva labās rokas, uzvarējis visas varas un spēkus, un ka Viņš atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos. The setting of all this bija atklāti pasludināta pārliecība, ka Apustuļi un tie, kas bija ar viņiem sadraudzē, ir jaunais Dieva Israēls un seno apsolījumu mantinieks, un par tādu tika iecelts ar visiem redzamu Sv. Gara izliešanu. Tie, kuri pieņēma šo evaņģēliju, nožēloja grēkus un ticēja Kristum, saņēma savu grēku piedošanu un līdzdalību nākamā laikmeta dzīvē.

Zināmā mērā, šo apustuliskās Baznīcas propogandas analīzi diez vai varētu uzlabot. Tāda ir forma un saturs ticības tēmām, kuras uzmanīgs lasītājs pamanīs Jaunās Derības rakstos, un par kurām sinoptiskie Evaņģēliji ir apbrīnojami smalki izstrādātas variācijas. Viena nepilnība no kā tas cieš ir izmantotās metodes konsekventums. Tā kā tā ir pamatota agrīnās Baznīcas sludināšanā, kas atspoguļota Sv. Paula vēstulēs un Ap. d., tā sliecas sniegt nedaudz vienpusīgu ainu par tās ticības korpusu. Sludināšana ir tikai viena sfēra, kurā izpaudās pirmā gadsimta kristiešu ticība, un sludināšanā, acīmredzamu misijas iemeslu dēļ, uzsvars bija likts gandrīz vienīgi uz Kristoloģiju. Tomēr Baznīca pārņēma no saviem jūdu priekšgājējiem radušos ticību Dievam Tēvam, debess un zemes radītājam, visas pasaules vienajam Dievam – turklāt Jēzus mācība bija piešķīrusi sevišķu svarīgumu Dieva Tēvišķībai. Jaunā Derība vairākkārtīgi uzsver vietu, kuru šis kardinālais apliecinājums ieņēma pirmā gadsimta kristiešu domāšanā. Bet ja uzmanība tiek vienīgi koncentrēta uz kērigmu, kā tā parādās sludināšanā, ir viegli šo nozīmīgo daļu palaist garām. Tāpat arī agrīnajai Kristietībai piemītošo Trīsvienīgo motīvu šajā pieejā, kuru patreiz aplūkojam, ir pilnīgi pamatoti ignorēt. Jaunās Derības Trinitārisms reti kad ir izteikts; taču biežums ar kādu triādiskā shēma atkārtojas (kā mēs to redzēsim nākošajā apakšnodaļā) liek domāt, ka šis modelis jau no sākuma ir ietverts kristiešu teoloģijā. Taču ja robi netiek aizpildīti, mēs esam ieguvuši pilnvaras ar zināmu ticamību pieņemt, ka tas, kas atrodas mūsu priekšā, lai arī visai aptuvenos vilcienos, ir doktrinālais depozīts jeb prātīgu vārdu modelis, kas tika izklāstīts apustuliskajā Baznīcā kopš tās sākumiem un kas veidoja tās īpašo vēsti.