Kristietības vēsture

Visietekmīgākais sacerējums ticības apliecību jomā IV gs. bija formula, ko bieži pazīst pēc tehniskā nosaukuma Nikajas-Konstaninopoles ticības apliecība.[i] Ierindas kristieši to pazīst kā mesā lietoto ticības apliecību, kur tā aplami tiek saukta par Nikajas ticības apliecību. Tās izmainītais nosaukums sevī ietver populāro, taču kļūdaino tradīciju, ka tā īstenībā ir Nikajas ticības apliecība, turklāt to bieži to pavada uzskats, kas jebkurā gadījumā jau kopš V gs. vidus bijis plaši izplatīts, ka tā papildināta Otrajā vispārējajā koncilā, kurš pulcējās 381. g. Konstantinopolē. No visām esošajām ticības apliecībām šī ir vienīgā, uz kuru var tikt attiecināts ekumēniskums jeb universāla atzinība. Atšķirībā no vienīgi rietumos lietotās Apustuļu ticības apliecības, tā tika atzīta par autoritatīvu gan austrumos, gan rietumos sākot ar 451. g., un tā ir saglabājusi savu stāvokli, ar vienu būtisku izmaiņu tekstā, līdz pat mūsu dienām. Reformācija nebūt nevēlējās to aizvietot, bet apstiprināja no jauna tās normatīvo raksturu un deva tai jaunu dzīvības vilni un plašu pielietojumu, pārtulkojot to dažādu tautu valodās. Tādā veidā tā ir viena no tiem dažiem pavedieniem, kas satur kopā kristietības tērpa saplēstās skrandas. Tomēr tās sacerēšanas un publicēšanas apstākļi, tāpat kā tās vēstures gaita, ir ļoti neskaidri. Šīs un nākamās nodaļas uzdevums būs mēģināt atrsināt samezgloto problēmu, kuru rada tās neskaidrā un samezglotā attīstība.

Pirmkārt, jānoskaidro ticības apliecības sākotnējais teksts, saīsināti pazīstams kā C. Pirmoreiz, vismaz kā oficiāla formula, tā parādās Halkedonas koncilā (451. g.). Koncila otrajā sanāksmē, 10. oktobrī, kad Nikajas ticības apliecība bija tikusi nolasīta un apsveikta, impērijas ierēdņi pavēlēja arī nolasīt “simtpiecdesmit tēvu ticību”.[ii] Izteiciens, ko viņi šeit lieto, tika parasti attiecināts uz 381. g. notikušo Konstantinopoles koncilu. Galvaspilsētas arhidiakons Aēcijs tūdaļ piecēlās un skaļi nolasīja šo ticības apliecību no rakstīta dokumenta. Tā atkal spēlēja ievērojamu lomu piektajā un sestajā sanāksmē,[iii] kas attiecīgi notika 22. un 25. oktobrī, kur tā līdz ar Nikajas ticības apliecību tika ievietota ticības definīcijā, ko pieņēma koncils. Pēdējā gadījumā, definīciju, kura to ietvēra, parakstīja imperatora Markiāna klātbūtnē pāvesta legāti un visi klātesošie bīskapi. Halkedonas koncila protokoli jeb acta, kas ir pilnībā saglabājušies, tādā veidā ir mūsu galvenais avots pētot šo ticības apliecību. Zemāk nodrukātais grieķu teksts, kam blakus atrodams tulkojums, ir tā versija, kas tika nolasīta otrajā sanāksmē, un publicēts G. L. Dosetī autoritatīvajā izdevumā:[iv]

[graeca]

Mēs ticam vienam Dievam, Tēvam, visuvaldītājam, debess un zemes, visu redzamo un neredzamo lietu radītājam;
Un vienam Kungam Jēzum Kristum, vienpiedzimušajam Dieva Dēlam, kas Tēva dzemdināts pirms visiem mūžiem, dzemdinātam, ne radītam, kas līdzbūtisks Tēvam, caur kuru visas lietas radušās, kas mūsu – cilvēku un mūsu pestīšanas dēļ, nonāca no debesīm un iemiesojās no Svētā Gara un Jaunavas Marijas, un tapa cilvēks, un tika krustā sists mūsu dēļ Poncija Pilāta laikā, cieta un tika apbedīts, un augšāmcēlās trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem, un uzkāpa debesīs, un sēž pie Tēva labās rokas, un atkal nāks godībā tiesāt dzīvos un mirušos, viņa valstībai nebūs gala;
Un Svētajam Garam, Kungam un dzīvudarītājam, kas no Tēva iziet, kas ar Tēvu un Dēlu ir līdzpielūdzams un līdzgodājams, kas runāja caur praviešiem; un uz vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu. Mēs apliecinām vienu kristību grēku piedošanai, gaidām mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā. Amen.

Nav šaubu, ka C, tāpat kā N teksts, kurus abus publiski nolasīja Halkedonas koncila otrajā sanāksmē, un nupat kā tika citēts pilnībā, pārstāv sākotnējo, autentisko ticības apliecības formu. Vai patiesībā tā tika sacerēta un apstiprināta 381. g. (nedaudz vēlāk mēs veltīsim nedaudz laika, lai aplūkotu tuvāk šo tradīciju), tās saistība ar Konstantinopoli neapšaubāmi tika uzskatīta par gluži dabisku. Iemesls, kādēļ impērijas galvaspilsētas arhidiakons Aēcijs tiek uzaicināts to nolasīt (lai arī kāds bija iegansts, kāpēc Eunomijs tika lūgts nolasīt N), neapšaubāmi bija, lai tiktu nolasīta īstā versija. Teksti, ko sanāksme uzklausīja, bija atgādāti no arhīviem, kuros, kā tika uzskatīts, galbājās oriģinālie dokumenti. Jāpamana, ka teksti, kas ietverti Definīcijā manāmi atšķiras vairākos aspektos no tiem, kas tika nolasīti otrajā sanāksmē, un kā E. Švarcs reiz apgalvoja,[v] tie tika apzināti izmainīti pēc Markiāna un imperatores Pulhērijas lūguma, tā lai tie pēc iespējas atbilstu vairāk viens otram. Lai kāds būtu galējais spriedums šajā sarežģītajā jautājumā,[vi] mēs varam būt droši, ka tas neietekmē mūsu uzticību C versijas, kas tika citēta otrajā sanāksmē, senumam un autoritātei. Būs interesanti pamanīt, ka ticības apliecība tika oficiāli nolasīta un parakstīta 680. g. 16. septembrī, Sestā vispārējā un trešā Konstantinopoles koncila astoņpadsmitajā sanāksmē, un ka protokols satur formu, kas tika nupat kā citēta.[vii]

Noskaidrojuši ar kādu tekstu mums jāstrādā, tagad pievērsīsimies C identitātei. Jau tika pieminēta plaši izplatītā tradīcija, ka tas ir Konstantinopoles koncila simbols. Halkedonā tas tika kā tāds stādīts priekšā un, acīmredzot, tēvi (mēs vēl aplūkosim viņu attieksmi tuvāk) pieņēma šo nosaukumu bez iebildumiem. Tradīcija, kas bija izplatīta sākot ar VI gs., apgalvoja, ka C ir vienkārši N, kas papildināta ar teikumiem, kas bija paredzēti, lai nostātos pret herēzēm, kas bija radušās pēc Nikajas koncila. Halkedonas koncila protokolā ir atrodamas netiešas norādes, ka N redakcijas teorija jau tika izstrādāta. Piemēram, pirmajā sanāksmē[viii] Dorilejas Eusēbijs un Cizikas Diogēns pielēca kājās un apsūdzēja Eutihu (jāatceras, ka pret viņu jau bija izvirzītas apsūdzības) maldos, ka tas noliedz, ka Nikajas koncila ticībai varētu kaut kas tikt pievienots. “Ticības apliecību”, kliedza Diogēns, “papildināja svētie tēvi dēļ Apolinārija un Valentīna, un Maķedonija, un viņiem līdzīgu aplamajiem uzskatiem. Vārdi ‘kas nonāca un inkarnējās no Svētā Gara un Jaunavas Marijas’ tika ievietoti ticības apliecībā, bet Eutihs tos ir izlaidis, jo ir apolinārietis. […] Jo izteicienu, ko svētie tēvi lietoja Nikajā, proti, ‘iemiesojās’, vēlākie svētie tēvi paskaidroja, pievienojot ‘no Svētā Gara un Jaunavas Marijas’.” Lai gan viņš skaidri nepiemin C, ir iespējams, ka Diogēns ar to saprata N paplašināto versiju. Viņa apgalvojums nepalika nepamanīts. Ēģiptes bīskapi tūdaļ protestēja pret ideju, ka jebkas varētu tikt pievienots Nikajas tēvu ticības apliecībai, un paziņoja, ka Eutihs ir rīkojies pareizi, citējot to tās sākotnējajā formā. Taču šī epizode pierāda, ka pat šajā salīdzinoši agrajā datumā, C tika uzskatīta par simtpiecdesmit tēvu pieņemtās N paplašinājumu.

Šis pats viedoklis ir pamanāms vairākos notikumos Halkedonas koncilā. Piemēram, ceturtajā sanāksmē, kad dalībnieki liecināja par sv. Leo Tome atbilstību N un C, Adrianopoles Pizīdijā Florencijs raksturoja šo ticības apliecību kā tādu, kas “skaidri pasludina, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus iemiesojās no Svētā Gara un Jaunavas Marijas”.[ix] Pašā Definīcijā koncils atsaucas uz “lēmumiem, kurus pieņēma simtpiecdesmit tēvi Konstantinopolē, lai iznīcinātu herēzes, kuras tolaik bija parādījušās, un lai apstiprinātu to pašu mūsu katolisko un apustulisko ticību”.[x] Beidzot, koncils griezās pie imperatora ar memorandu, kurā aizstāvēja sv. Leo Tome pieņemšanu pret apsūdzībām par jauninājumiem ticības jautājumos. Tajā viņi norādīja,[xi] ka agrāk ir bijis nepieciešams pievienot paskaidrojumus ticības likumam, lai atspēkotu herēzes. Kā piemēru tam viņi minēja vārdus “un Svētajam Garam” no Nikajas ticības apliecības. Saprotoši ticīgie, viņi apgalvoja to uzskatītu par pilnīgi pietiekamu, taču patreizējie uzbrukumi Gara statusam lika “tiem, kas nāca vēlāk” (hoi meta tauta: Konstantinopoles tēvu ierastā frāze) raksturot viņu kā “Kungu un Dievu, kas no Tēva iziet”. Šajā skaidrojumā no jauna mēs varam saskatīt skaidru atsauci uz viņu izpratni par C.

Nākamajos gadsimtos pieņemtā teorija par C izcelšanos aizvien vairāk pieskaņojās šai izpatnei par abu ticības apliecību vienlīdzību. Ļoti skaidru piemēru sniedz monofizītu uzurpators Bazilisks, kas ieguva troni 475. g. Encīklikas, kurā viņš atcēla Halkedonas koncilu un pāvesta Leo Tome un apstiprināja, ka vienīgā derīgā ticības formula ir 318. g. tēvu pieņemtā Nikajas ticības apliecība, publikācija, bija viena no pirmajām lietām, ko viņš izdarīja. Tai pašā laikā viņš noteica, ka simtpiecdesmit tēvu izveidotās definīcijas, kas tika izveidotas kā atbilde Svētā Gara zākātājiem, jāturpina uzskatīt par labām, un vienkārši uzskatīja, ka 381. g. koncils ir “apzīmogojis (epesfragisan)” N un izskaidrojis tā nozīmi.[xii] Zenons ataino tieši tādu pašu attieksmi savā darbā Henoticon, jeb vienības ediktā, kuru viņš publicēja 482. g. Viņš uzstāja, ka vienīgais atzīstamais simbols, ir 318. g. pieņemtais, “kuru simtpiecdesmit sapulcētie apstiprināja Konstantinopolē”.[xiii] Justiniāna uzskats pilnībā sakrita ar monofizītu viedokli, un 533. g. lēmumā[xiv] viņš apstiprināja savu uzticību “318 g. svēto tēvu izveidotajai svētajai pamācībai jeb simolam […], kuru simpiecdesmit svētie tēvi šajā ķēniņa pilsētā izklāstīja un izskaidroja”. Nākamā reize, kad mēs to varam pamanīt, ir Konstantinopoles koncilā 536. g.[xv] un piektajā Ekumēniskajā koncilā (kas arī notika Konstantinopolē) 553. g., šķiet, ar šo laiku nostiprinās teorija, ka C ir N uzlabota versija. Saskaņā ar piektā Ekumēniskā koncila protokoliem,[xvi] “tie paši svētie tēvi [t. i. simtpiecdesmit] sekoja 318. g. svēto tēvu paustajai ortodoksajai ticībai, lai arī pievienoja pilnīgu izklāstu par inkarnētā Vārda vietu pestīšanas ekonomijā”. Viduslaikos sākotnējā C atšķirība no N tika aizmirsta un plašākajās aprindās tā kļuva pazīstama kā Nikajas ticības apliecība. Tomēr arī tad, kad atšķirība tika pieminēta, C tika uzskatīta par identisku ar N, atskaitot ievietoto materiālu, kas bija nepieciešams dēļ vēlākajām herezēm. Piemēram, provinciālajā sinodē, kas notika Forum Iulii (Cividale del Friuli, Venēcijā), kuru sv. Akvilejas Paulīns sasauca 796. vai 797. g., C tika publicēta (protams, tās latīņu variantā) ar pievienoto iespraudumu par Svētā Gara iziešanu “un no Dēla (filioque)”. Savā skaidrojošajā runā sv. Paulīns mēģināja attaisnot jaunās piebildes ievietošanu, un atsaucās uz Konstantinopoles tēvu rīcību kā precedentu. Viņš uzsvēra, ka arī viņi bija sava laimeta apstākļu spiesti papildināt sākotnējo Nikajas ticības apliecību, un sevišķi izvērst tās mācību par Svēto Garu daudz sīkāku.[xvii]