Kristietības vēsture

Interesanti savijusies ar vairākiem pēctecīgiem notikumiem ticības apliecības ceļā, kurā tā kļuva par euharistijas daļu, ir problēma liktenīgajam iespraudumam trešajā artikulā, kurš kopš VIII gs. ir viens no vissāpīgākājiem jautājumiem Rietumu un Austrumu baznīcu diskusijās. Vairākus gadsimtus C teksts, kas bija pieņemts latīņu baznīcā un ar to saistītajās kopienās, satur teikumu par Svēto Garu, “kas iziet no Tēva un Dēla (filioque)”. Austrumu ortodoksās baznīcas palikušas nelokāmi, pat fanātiski, pie orģinālā formulējuma “kas iziet no Tēva”. Lai pilnībā aplūkotu šo strīdus izraisošo pielikumu, ar visām konsekvencēm, kas no tā izriet, ir jāaplūko vismaz trīs jautājumi: dubultās iziešanas teoloģija, filioque ievietošanas ticības apliecībā vēsture, un ilgstošā strīda, ko tas izraisījis starp Austrumiem un Rietumiem, vēsture. Šeit mēs pievērsīsm uzmanību galvenokārt otrajam, lai gan nedaudz, ievada veidā, ir jāpieskaras arī pirmajam. Trešais pieder ar visām tiesībām baznīcas vēsturei un nevis ticības apliecību pētniecībai.

Runājot par teoloģiju, tad doktrīna, ka trešās Personas esamība iziet vienlīdz un attiecīgi gan no pirmās, gan otrās Personas, ir bijusi raksturīga savā attīstītajā formā Rietumu mācībai par Trīsvienību, un, sevišķi, sv. Augustīna šīs domas izvērsumam. Kopš Tertuliāna laikiem ir bijusi pazīstama formula: “No Tēva caur Dēlu”. [i] Taču sākot ar IV gs. no tā tika izsecināts daudz vairāk, proti, ka Dēls līdz ar Tēvu ir Svētā Gara avots. Fragments, uz kuru regulāri atsaucās, bija Kunga apgalvojums Jņ. 16:14: “Viņš [t.i. Gars] ņems no tā, kas ir mans.” Viens no pirmajiem, kas aizstāvēja šādu domu bija Sv. Hilārijs (sk. viņa Patre et Filio auctoribus) [ii] un Marius Viktorīns [iii] (bet ne sv. Abrozijs, [iv] kura teksti ir attiecināmi uz Gara ārējo misiju), bet viņi abi izvairās runāt tieši par Gara iziešanu no Dēla. Sv. Augustīns nesaskatīja nepieciešamību šādai atturībai. Viņa mācība par Trīsvienību nesākas ar Tēvu, kas būtu abu pārējo Personu avots, bet gan ar ideju par vienu, vienkāršu Dievišķību, kas savā būtībā ir Trīsvienība. Viņa domas loģiskā attīstība ietvēra ticību, ka Svētais Gars tādā pašā mērā nāca no Dēla, kā no Tēva, taču viņam nerūpēja to izskaidrot sīki un precīzi, kaut arī viņš to bieži piemin. [v] Viņš pieļāva, ka pirmatnējajā nozīmē (principaliter), Gars izgāja no Tēva, tādēļ ka Tēvs piešķīra spēju Dēlam dot Svēto Garu. [vi] Tas bija izšķirošs priekšnoteikums viņa teoloģijai, ka jebko, ko var apgalvot par vienu no Personām, var apgalvot arī par abām pārējām. Tāpēc bija neizbēgami, ka viņš uzskatīja dubultās iziešanas noliegumu par tādu, kas lauž Dievišķības vienību un vienkāršību.

Šī doma tika pieņemta visos Rietumos V un VI gss. – nav spilgtāka piemēra lielā āfrikāņu teologa ietekmei uz latīņu kristietību. Tomēr grieķu teoloģija nekādā ziņā nebija gatava spert tik pārdrošu soli, kas bija šķitis tik viegli un dabiski izdarāms sv. Augustīnam. Var citēt daudzus fragmentus, kas šķietami ir tuvi dubultās iziešanas mācībai, no austrumu tēviem, un, protams, tie arī tikuši citēti garajā un asajā strīdā. Viens vai divi autori, kā piemēram, sv. Epifānijs, [vii] iespējams, pat padevās savu latīņu līdzgaitnieku ietekmei, pieņemot viņu terminoloģiju. Tomēr, vispārīgi runājot, viņi paturēja ideju, kuru sv. Nīsas Gregors pārliecinoši izklāsta sava darba Quod non sunt tres dii beigās, [viii] ka atšķirības Trīsvienībā ir saprotamas, kā viena no Personām atrodas cēloņa (to aition) attiecībā pret abām pārējām. Tādēļ viņi nesaskatīja grūtības apgalvot, ka Gars iziet no Tēva caur Dēlu, jo Dēls tiek uzskatīts par Tēva instrumentu jeb starpnieku. Taču viņi uzskatīja par neapstrīdamu, ka vienīgi Tēvs ir Dievišķības pirmavots jeb cēlonis, un ka gan Dēls, gan Gars iegūst ceļas, vienīgajā šī vārda likumīgajā nozīmē, no viņa, viens ar izcelšanos un otrs caur iziešanu. Viņu nelokāmā atteikšanās pievienoties latīņu uzskatam nebija vienīgi stūrgalvības rezultāts, bet izrietēja no instinktīvas nojausmas par šeit iekļauto dziļo principu. Tas, kas patiešām atšķīra Rietumus un Austrumus viņu asajos, un brīžiem pat nejaukajos, strīdos par filioque, bija būtiski atšķirīgā pieeja trīsvienīgās Dievišķības noslēpuma problēmai.

Protams, ka rietumu kristietības vadošie domātāji, lai arī pilnībā pieņēma un mācīja dubultās iziešanas doktrīnu, bija pārāk uzmanīgi un diplomātiski, lai pārsteidzīgi pieņemtu to austrumu teologu priekšā par oficiālu dogmu. Perifēras sanāksmes, kā piemēram, trešais Toledo koncils (589. g.) un angļu Hatfīldas sinode (680. g.), [ix] varēja oficiāli pieņemt šo mācību un nosodīt tās noliedzējus, tomēr pāvesta institūcija apzināti pretojās kārdinājumam tai padoties. Minot tikai vienu piemēru, Svētā Gara iziešanu no Dēla tāpat kā no Tēva, skaidri mācīja sv. Gregors Lielais [x] (590–604 g.), taču izteikums, kurā tas tika formulēts, ar apdomu netika iekļauts ticības apliecinājumā, kuru sacerēja gandrīz gadsimtu vēlāk (680. g.) pāvests Agatons Romas sinodes vārdā. [xi] Runājot par ticības apliecībām, izskatās, ka dubultā iziešana pirmo reizi parādās Spānijā, lokālu formulu apkopojumā, kas bija vērsts pret priscilliāņu herēzi. Viena no visvecākajām šīm ticības apliecībām ir t.s. Damasa ticības apliecība, [xii] kas savā sākotnējajā formā tiek piedēvēta sv. Hieronīmam, kurā A. E. Bērns sazīmējis pāvesta atbildi traktātam, ko viņam bija nosūtījis Avilas Priscilliāns 380. g. K. Kunstle iedrošinājies izteikt minējumu, [xiii] ka tā patiesībā tika kompilēta Saragosas sinodē, kura nosodīja minēto herētiķi tajā pašā gadā, un kas varēja nosūtīt savu ticības apliecību Damasam, lai tas to apstiprina. Tā ir nepārprotami vērsta pret priscilliāņiem, un satur apgalvojumu: “Mēs ticam […] uz Svēto Garu, kas nav dzemdināts, nedz nedzemdināts, nedz radīts, nedz veidots, bet kas iziet no Tēva un Dēla.” Vēl viens piemērs ir ticības apliecība ar divpadsmit anatēmām, kas bieži tiek piedēvēta pirmajam Toledo koncilam (400. g.), [xiv] bet kuru Morīns uzskata [xv] par sen pazaudēto Pastora, Gallīcijas bīskapa 433. g. darbu Libellus in modum symboli. Arī šeit ir izteikta ticība “Garam, Paraklētam, kas nav nedz Tēvs, nedz Dēls, bet iziet no Tēva un Dēla”. Var citēt vēl daudz citus tekstus, un pētniekam var rasties kārdinājums secināt, ka filioque izteikumā, bija kaut kas sevišķi iznīcinošs priscilliānismam. Taču patiesais izskaidrojums ir atrodams faktā, ka priscilliānismam piemita līdzība ar sabeliānismu, un tā nosodīšanai bija nepieciešams smalks Trīsvienības mācības skaidrojums. Filioque atrašanās šī perioda spāņu ticības apliecībās vienīgi liecina par šīs mācības popularitāti šajā Rietumu baznīcas daļā.

Spilgta ilustrācija, cik nopietna ietekme bija dubultās iziešanas mācībai spāņu kristietībā, ir atrodama Rekārda Toledo koncila 589. g. notikumu pierakstos. Atklāšanas sanāksmē ķēniņš uzrunāja sapulcējušos bīskapus un prominences, ilgāk pakavējoties pie savas pievēršanās kristietībai un savu neviltotāko vēlmi darīt visu, kas viņa spēkos, lai darītu skaidru patieso ticību. [xvi] Pēc tam viņš turpināja nolasīt tās skaidrojumu, kur parādījās arī sekojošs apgalvojums:

Tāpat mums jāapliecina Svētais Gars, un mums jāsludina, ka viņš iziet no Tēva un Dēla, un ir viena substance ar Tēvu un Dēlu. Turklāt, ka Svētā Gara persona ir trešā Trīsvienībā, tomēr neraugoties uz to, viņš pilnībā ir līdzdalīgs dievišķajā būtībā ar Tēvu un Dēlu.

Acīmredzot, tika uzskatīts, ka doktrīna vēršas pret ariānismu. Tā nozīmēja, ka Dēls, kas arī ir Svētā Gara avots, nav nekādā ziņā mazvērtīgāks par Tēvu, un ka visas trīs Personas ir pilnīgā saskaņā un vienlīdz līdzdalīgas dievišķajā būtībā. Koncils dedzīgi sekoja Rekārda paraugam, un izveidoja savu trešo anatēmu sekojoši: “Ikviens, kas netic Svētajam Garam, vai arī netic, ka viņš iziet no Tēva un Dēla, un noliedz, ka viņš ir līdzvērtīgs un pastāv mūžīgi līdz ar Tēvu un Dēlu, lai viņš ir nolādēts.” [xvii] Šāda valoda liek noprast, ka lai arī doktrīna tika uzskatīta par saistošu, tā nepārsteidza koncilu kā jaunievedums, bet drīzāk kā pieņemts ortodoksijas artikuls.

Bieži ticis uzskatīts, ka vārds filioque ievietots ticības apliecības tekstā tieši šajā koncilā. Ķēniņš Rekārds svinīgi nolasījia Nikajas ticības apliecību ar visām tās anatēmām un Konstantinopoles ticības apliecību, kas abas ietver pirmo četru vispārējo koncilu ticību. Šķita neiespējami, ka pēc viņa spēcīgajiem izteikumiem dubultās iziešanas jautājumā, un ar kādu dedzību koncils to uzņēma, šis termins, aiz kura atradās vesela doktrīna, netiktu iekļauts ticības apliecībā. Taču manuskriptu liecības nav viennozīmīgas šajā jautājumā. Jau pirms vairākiem gadiem A. E. Bērns pievērsa uzmanību faktam, ka vairākos svarīgos manuskriptos, kuros pierakstīti koncila notikumi, šis nozīmīgais vārds nav atrodams vai arī var redzēt, ka tas ierakstīts vēlāk. [xviii] Šis jautājums vēl ir jāpēta, taču, šķiet, nevar izvairīties no secinājuma, ka C teksta forma, kas tika nolasīta Toledo koncilā bija nemainīta, t.i., bez filioque. Tomēr nenovēršami, ka līdz ar pieaugošo uzsvaru, kas tika likts uz šo mācību, vārds drīz vien iezagās ticības apliecībā. Sekojošo gadsimtu spāņu manuskripti sniedz bagātīgu materiālu par šo norisi.

Stāsta atlikušā daļa ir pietiekami pazīstama. Filioque lietojums izplatījās no Spānijas uz Gaulu, kur, pirms tā tika ievietota ticības apliecībā, dažos ritos atrada sev vietu mesas prefācijā. [xix] Sākotnēji Rietumi šķiet patiešām neapzinājās, ka dubultās iziešanas doktrīna ietvēra sevī noteiktu papildinājumu, vai vismaz skaidrojumu, iepriekšējo gadsimtu mācībai. Tādā veidā Hatfīldas sinode, kas tika sasaukta lai vērstos pret šķietamajām monotelētisma eutihiešu tendencēm, izteica savu uzticību pirmajiem pieciem ekumēniskajiem konciliem un 649. g.Laterāna sinodei, kuru noturēja pāvests Mārtiņš I. Taču ticības apliecinājums, kuru tā pieņēma, skan sekojoši:

Mēs atzīstam un godinām mūsu Kungu Jēzu Kristu, tāpat kā viņi (t.i. vispārējo koncilu tēvi) ir godinājuši, neko pieliekot vai atņemot, un mēs uzliekam anatēmu ar sirdi un balsi tiem, kuriem viņi uzlikuši anatēmu, un mēs atzīstam tos, kurus viņi ir atzinuši, godinot Dievu Tēvu bez sākuma, un viņa vienpiedzimušo Dēlu, dzimušu no Tēva pirms visiem mūžiem, un Svēto Garu, kas iziet neizsakāmā veidā no Tēva un Dēlam, kā apustuļi un pravieši, un doktori, kurus esam minējuši, to ir mācījuši. [xx]

Šādu izteikumu lasīt ir vēl savādāk, ja atceramies, ka arhibīskaps Teodors, kas vadīja sinodi, reiz bija mūks Tarsā, un tādēļ pieņemams, ka viņš zināja ticības apliecības īsto tekstu. Tomēr agrāk vai vēlāk sadursmei starp Austrumiem un Rietumiem bija jānotiek. Izskatās ka pirmā cīņa tika izcīnīta Gentīlijas koncilā, 767. g. Lieldienās. Galvenās sarunu tēmas bija tēlu pielūgšana un dažu Itālijas teritoriju pārņemšana, uz kurām Konstantinopole uzskatīja tai ir tiesības, tomēr ir pieminēts arī, ka “jautājums par Trīsvienību tika apspriests starp grieķiem un romiešiem, un jautājums par to, vai Svētais Gars iziet no Dēla, tāpat kā tas iziet no Tēva”. [xxi] Acīmredzot Rietumu delegāti apsūdzēja Konstantīna V (Kopronīma) sūtņus par nevērību tēlu pielūgšanas jautājumā, un tie, savukārt, atbildēja ar pārmetumu par nepiemērotību ievietot filioque ticības apliecībā.

Nebija ilgi jāgaidaida, lai strīds, kas šādi, gandrīz nejauši, bija uzliesmojis, izvērstos par nedzēšamu ugunsgrēku. Francijas ķēniņš Pipīns, kas bija apmeklējis kocilu Gentīlijā, mira 768. g. un viņa dēls un mantinieks Kārlis Lielais pieņēma filioque ar kvēlu dedzību, izmantodams katru iespēju, lai pieminētu to izbiedētajiem Austrumiem un cenzdamies visiem spēkiem panākt pāvesta morālu un praktisku atbalstu. Labs piemērs tam ir protests, ko viņš 794. g. iesniedza pāvestam Hadriānam I. Konstantinopoles patriarhs Tarāsijs bija izplatījis Antiohijas, Aleksandrijas un Konstantinopoles garīdzniecības vidū vēstuli, kurā bija ticības apliecība, kas izteica ticību, ka Svētais Gars iziet vienīgi no Tēva, un, izskatījās, ka Hadriāns bija piekritis šim apliecinājumam Septītajā vispārējajā koncilā Nikajā 787. g. Kārlis Lielais pārmeta pāvestam, ka tas pieļauj šādas kļūdainas doktrīnas, līdzīgas tām, ko pauž Tarāsijs, “kas apliecina, ka Svētais Gars neiziet no Tēva un Dēla, saskaņā ar ticību, kas pausta Nikajas simbolā, bet no Tēva caur Dēlu”. Pāvests savā atbildē, kas tika uzrakstīta tajā pašā 794. g., aizstāvēja patriarhu, apgalvodams, ka viņa teoloģija nav viņa ievedums, bet gan saskan ar daudziem senajiem tēviem un Romas baznīcas praksi. [xxii]

Tajā pašā gadā filioque izpelnījās lielu uzmanību sinodē Frankfurtē pie Mainas, kas bija sapulcējusies, lai nosodītu adopcionistu hairēzi un tās galvenos atbalstītājus – Toledo Elipandu un Urgelas Fēliksu. Bija ieradies Kārlis Lielais pats un pāvests atsūtījis savus legātus. Citu dokumentu starpā, kas tika lasīti, bija itāļu bīskapu Libellus pret Elipandu, kas, iespējams, ir sv. Akvilejas Paulīna darbs. Šajā sinodē dubultās iziešanas doktrīna tika dedzīgi aizstāvēta. [xxiii] Sinodes gaitā tika nolasīta Kārļa Lielā vēstule Elipandam un citiem Spānijas bīskapiem, tai bija pievienota ticības apliecība, kurā viņš apliecināja, ka tic dubultai iziešanai. [xxiv] Divus gadus vēlāk, 796. vai 797. g., sv. Paulīna sasauktajā Cividāles sinode pieturējās pie C ar filoque trešajā artikulā. [xxv] Sv. Paulīns savā ievadrunā prasmīgi attaisnoja šo iespraudumu – tas nepārkāpj vairāk principu, ka jaunas ticības apliecības vairs nav jāsacer, kā izmaiņas N, par kurām izšķīrās tēvi 381. g. Frāzi “un no Dēla” nepieciešams pievienot “dēļ herētiķiem, kas čukst, ka Svētais Gars nāk vienīgi no Tēva”. [xxvi] Nav šaubu, ka forma, kurā ticības apliecība tika dziedāta ķēniņa kapelā Āhenā un vispār franku zemēs pēc 798. g., saturēja šo apstrīdēto teikumu.

Neraugoties uz to, pāvesta akcepts tam netika sniegts un Kārlis Lielais, kas saskatīja filioque kā savu trumpi spēlē pret austrumu impēriju, nevarēja samierināties līdz nepārliecinās Romu pieņemt savu nostāju. Viņš ļoti centās to panākt līdz ar sarežģījumiem, kas radās 808. g. Jeruzalemē. Olīvkalnā bija latīņu mūku kopiena, pret kuriem ortodoksie kaimiņi izturējās kā pret herētiķiem un draudēja viņus izraidīt, jo viņi dziedāja mesā Konstantinopoles ticības apliecību ar pievinotu “un no Dēla”. Protams, ka viņi pretojās, aizstāvēja savas tiesības šajā jautājumā un nosūtīja vēstuli Leo III, [xxvii] kurā sūdzējās par situāciju un lūdza padomu kā rīkoties. Viņi arī lūdza pāvestu darīt to zināmu Kārlim Lielajam, jo tieši viņa kapelā viņi bija dzirdējuši, ka ticības apliecība tiek dziedāta ar filioque. Izskatās, ka pāvests tūdaļ nosūtījis viņiem ticības apliecinājumu, kas bija vērsta pret austrumu baznīcām un apstiprināja, ka Svētais Gars iziet no Tēva un Dēla. [xxviii] Tad viņš šo notikumu darīja zināmu imperatoram. Tā rezultātā Kārlis Lielais, kurš sevi uzskatīja par kristiešu aizstāvi Svētajā zemē, pasūtīja Orleānas Teodulfam sarakstīt De Spiritu sancto [xxix] un sasauca koncilu Āhenā 809. – 810. g. Ieradušies delegāti pieņēma un apstiprināja Teodulfa sacerējumu, kas bija sarakstīts filioque aizstāvībai, un, iespējams, pat atbalstīja tā ievietošanu ticības apliecībā. [xxx] Pēc šīs sapulces Kārlis Lielais nosūtīja savus sūtņus pie Leo III, un šo tikšanos apraksta abats Smaragds. No tikšanās apraksta var saprast, ka sūtņi pielika visus savus spēkus, lai pārliecinātu pāvestu, taču bez panākumiem. Sava romiskā konservatīvisma dēļ, un skaidri apzinādamies, ka piekrītot viņš nostādīs sevi neērtā situācijā Austrumu priekšā, viņš noraidīja sūtņu prasmīgos argumentus. Viņš labprāt piekrita, ka doktrinālā patiesība, kuru satur filioque ir būtiska ortodoksijai, bet ne visas būtiskās patiesības ir ietvertas ticības apliecībā. Viņš arī atzina, ka ir atļāvis dziedāt ticības apliecību franku zemēs, bet viņa atļauja nav attiekusies uz rediģētu ticības apliecības tekstu. Viņš turpināja, ka ja viņi vēlas dzirdēt viņa viedokli, tad no visiem šiem sarežģījumiem varētu izvairīties, ja viņi sekotu Romas baznīcas praksei un nedziedātu ticības apliecību mesā, bet lietotu vienīgi apmācības nolūkiem. Tādejādi viņa padoms bija pamazām atteikties no ticības apliecības lietojuma euharistijā, un sākt šo praksi ar ķēniņa kapelu. [xxxi]

Lai gan Leo III šo vārdu cīņu beidza kā uzvarētājs, izskatās, ka viņš vēlējās to darīt daudz plašāk un skaidrāk zināmu, ka viņš nelokāmi pieturas pie ticības apliecības sākotnējās versijas. Hronists Atanāzijs zin stāstīt, ka viņš licis izgatavot divus sudraba vairogus, uz viena no kuriem bijusi uzrakstīta ticības apliecība grieķu valodā, bet uz otras latīņu, un novietot tos sv. Pētera bazilikā. [xxxii] Vienpadsmitajā gadsimtā sv. Pēteris Damiāns līdz ar citiem pamanīja šo apbrīnojamo pieminekli un daļu no uzraksta pārakstīja. Viņu ziņojumā skaidri ir teikts, ka trešajā artikulā bija lasāms “kas no Tēva iziet”. [xxxiii]

Tādā veidā IX gs. sākumā, lai arī dubultās iziešanas doktrīna tika mācīta visā rietumu Baznīcā un teikums filioque bija ievietots ticības apliecībā Spānijā, Francijā, Vācijā, un jebkurā gadījumā Ziemeļitālijā, tomēr Roma izvairījās rotaļāties ar autorizēto tekstu. Bez šaubām iesīkstējis tradicionālisms bija viens motīvs, nevēlēšanās sekot provinciālo baznīcu pēdās varētu būt vēl viens, lai gan bija sācies laiks, kad Roma sāka iespaidoties no Gallu liturģijas. Noteikti savu lomu spēlēja saprotamais pāvesta lēmums nenostādīt sevi un visu Rietumu kristietību kā neatgriezeniski maldīgu Konstantinopoles acīs. Viena lieta bija nomales baznīcām ieviest pretrunīgu teikumu savās ticības apliecībās, pavisam cita Svētajam krēslam, kam tas nozīmētu spert neatgriezenisku soli. Izskatās, ka pāvesti saglabāja šo attieksmi vēl divus pilnus gadsimtus. Pat Fotija kontroversijas laikā, IX gs. vidū, kad Konstantinopoles patriarhs apbēra rietumu Baznīcu ar nopietniem apvainojumiem herēzē, un, sevišķi, to apsūdzot dubultās iziešanas doktrīnas pieņemšanā, nav nekādu faktu, kas liecinātu, ka ticības apliecība Romā būtu mainīta. Kādā tieši laikā un apstākļos Roma pieņēma filioque savā ticības apliecībā, paliek noslēpums. Teorija, kas plaši tikusi pieņemta, ir, ka izšķirošais notikums ir bijis, kad Benedikts VIII, padodoties imperatora Henrija II pārliecināšanai, piekrita, ka Konstantinopoles ticības apliecība tiek dziedāta Svētajā Euharistijā. Šis minējums ir diezgan pamatots – ir grūti ticēt, ka pāvests būtu bijis tik netaktisks, ka būtu imperatora priekšā demonstratīvi lietojis simbola tekstu, kurā iztrūktu frāze, kam Kārļa Lielā un viņa pēcteču baznīca bija piešķīrusi tik lielu nozīmi.