Kristietības vēsture

Ja teorija, ka T bija radusies un nākusi no Romas, tiek atmesta, tās avots vienkārši jāmeklē kādā no provinces centriem. Atbilstoša metode problēmas risināšanai būtu izpētīt, cik vien tas iespējams, vietējo ticības apliecību dažādos tipus un salīdzināt tos ar T. Lai gan ir skaidrs, ka ticības apliecību formas nebija stingri noteiktas, ir tāpat skaidrs, ka teksti, kas tika lietoti dažādās vietās, ieguva raksturīgas iezīmes. Hipotēzei prima facie ir liela ticamība, ka T ir cēlusies reģionā, kurā bija sastopamas apliecības formulas, kas tai ir līdzīgas.

Ja izvēlas šo pieeju, var noteikti izslēgt dažus reģionus. Domājams, ka neviens neizvēlēsies Āfriku par vidi, kurā T radās, taču interesanti piezīmēt, ka ticības apliecības, kuras mēs varam identificēt kā Āfrikas izcelsmes, izteikti atšķiras no T. Aplūkosim formulas, kas citētas lpp. ***s. kā tipiskas Āfrikas ticības apliecības. No vienpadsmit provinciālismiem, kas uzskaitīti 12. nodaļas pirmajā apakšnodaļā, tajās atrodami ir tikai pieci: vārdi kārtība “Jēzus Kristus”, “miris”, “no turienes”, “katoliska” un “mūžīgā dzīve”; turklāt no šiem nedz “miris”, nedz “katoliska” (izņemot pie sv. Augustīna), šķiet, nebija iegājušies. Tai pašā laikā, spilgtā pretstatā T, tām ir neparastas iezīmes, kā “mūžības ķēniņš”, “nemirstīgs” un “caur svēto baznīcu”. No otras puses, dažreiz tiek apgalvots, ka T varētu būt Ziemeļitālijas ticības apliecības variants. Tam kā pierādījums tiek minēta Bobbio misāle, lai gan (neraugoties uz to, ka Bobbio misāle diez vai patiesībā ir Ziemeļitālijas dokuments) šai teorijai prakstiski nevar atrast pamatojumu šī reģiona ticības apliecībās. Tās ir, kā mēs to redzējām lpp. ***s., daudz tuvākas R nekā T.

Spānijas baznīcas var pretendēt uz to daudz lielākā mērā. Izskatās, ka Spānijā ir bijusi diezgan nemainīga ticības apliecības versija kopš sv. Brāgas Mārtiņa († 580. g.) laika līdz pat VIII gs., un tā sakrīt ar T vairumā detaļu. Dabiski, ka visām tā laika Spānijas ticības apliecībām bija vārdu kārtība “Jēzus Kristus”. Tači vēl tajās atrodami teikumi “cietis”, “nokāpis ellē”, “Dievs visvarenais Tēvs” fragmentā par Sēdēšanu, “katolisks” un “mūžīgā dzīve”.[i] Mozarābu liturģija varēja pat lepoties ar “svēto kopību”. Tomēr jāpamana, ka neraugoties uz to, ka Spānijā Nikajas-Konstantinopoles ticības apliecība tika lietota mesā kopš 589. g., vārdi “debess un zemes veidotājs” iztrūkst visās bez izņēmuma. Tā arī trūkst būtiskais izšķīrums “ieņemts no?? […] piedzimis no […]”.

Ticības apliecība, kas ir interesanta meklējot T izcelšanos, noteikti ir Remeziānas Niceta IV gs. otrās puses formula, kas nāk no reģiona, kas tagad tiek saukts par Dienvidslāviju (anachonisms!).[ii] Teksts, kuru var rekonstruēt no viņa De symbolo, ir ārkārtīgi tuvs T. Bez šaubām Nicets pazina mainīgās formas, kā “Jēzus Kristus”, “cietis”, “miris”, “katolisks” un “mūžīgā dzīve”, un runāja par Kristus sēšanos pie “Tēva” labās rokas (izlaižot “visvareno”). Ļoti iespējams, lai gan to nevar apgalvot ar tādu pat pārliecību, ka viņš zināja par variantu “debess un zemes radītājs”. Visspilgtākā viņa ticības apliecības iezīme, protams, ir, ka tajā ir ietverta “svēto kopība”. Galvenā atšķirība starp viņa ticības apliecību un T, ir, ka tā izlaiž “ieņemts no” un “nokāpis ellē”. Vērts pieminēt, ka Niceta variants nav vienīgais, kas tik daudzos punktos saskan ar T, jo var norādīt uz citām labi pazīstamām ticības apliecībām, kuras cēlušās Rietumu impērijas austrumu rajonos un Austrumu impērijas robežas apgabalos, kas līdzīgi sakrīt minētajos punktos ar T. Sirmijas Ceturtajā ticības apliecība un Nicé ticības apliecība [iesp. Nike, sal. iepriekš ar Niké], abās ir atrodami “miris” un “nokāpis ellē”. Tā sauktajā “Sv. Hieronīma ticība”, lai arī kāda būtu tās patiesā saistība ar šo svēto, apvieno sevī elementus no Nikajas un lokālajām ticības apliecībām (kas tai laikā bija izplatītas, iespējams, Pannonijā ap Stridonu), un uzrāda, ka tām pazīstams “debess un zemes Radītājs” (tekstā lasāms “redzamo un neredzamo lietu Radītājs”), “nokāpis ellē”, un “svēto kopība”.[iii]

Taču paliek neapstrīdams fakts, ka ticības apliecības, kas ir praktiski identiskas ar T, sāka parādīties Dienvidgaulā, un sevišķi Provansā, sākot ar V gs. Atcerēsimies sv. Rīcas Fausta ticības apliecību (V gs. vidus), kurā jau ir ietverts formulējums “ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas”, un lepojas arī ar frāzi “svēto kopība”.[iv] Ļoti nozīmīga ir ticības apliecība, kuras autoru – sv. Arlas Cezāriju († 542. g.)[v] – nesen identificēja G. Morīns. Tā satur “debess un zemes Radītājs”, izšķir “ieņemts no […], piedzimis no […]”, un atrodamas frāzes “cietis, miris, nokāpis ellē”, “visvarenais Tēvs”, “no turienes” un “svēto kopība”, un, protams, “Jēzus Kristus”, “katolisks” un “mūžīgā dzīve”. Tā atšķiras no T ar dažām nelielām īpatnībām: “vienīgā” vietā tiek lietots “vienpiedzimušais”, ievietots papildus “es ticu” otrā artikula sākumā, un apgriezta vārdu kārtība sanctum Spiritum. Sv. Cezārija māceklim un jaunākajam līdzgaitniekam sv. Tulonas Kipriānam ir ļoti līdzīgs formulējums. Saglabātajā fragmentā neparādās “debess un zemes Radītājs” (tieši tāpat kā sv. Cezārija ticības apliecībā no viņa skaidrojošā sprediķa), nedz “miris”, nedz “visvarenais” teikumā par Kristus Sēdēšanu, bet pievienots “mūsu Kungs” un izlaists “mūžīgais” pēc “vienpiedzimušā”.[vi] Tai pašā laikā, kā mēs to redzējām iepriekš šajā nodaļā, ir daži liturģiskie dokumenti, it īpaši Bobbio misāle un Missale Gallicanum Vetus, līdz ar nedaudz vēlāko Gellones sakramentāriju, kuri liecina par formām, kas praktiski neatšķiras no T, un kas ir gandrīz neapšaubāmi saistīti ar Gaulu.

Tādā veidā liecības dod pietiekamu pamatu domāt, ka T izcelšanās ir meklējama Dienvidgaulā. Visumā, pētnieki ir nosvērušies par labu Burgundijai dēļ acīmredzamās šo svarīgo liturģisko dokumentu saistības ar šo vietu, un arī tādēļ, ka sv. Primīnija misija bija saistīta ar šo reģionu.[vii] No otras puses, ir vairāki apsvēruni kas norāda, ka T iespējamā dzimšanas vieta varētu būt pavisam citā franku apgabalā. Šī daļa ir Francijas dienvidrietumu apgabals, kas stiepjas no Pirenejiem līdz Ronai, ar centru Narbonnā, kas tajā laikā bija pazīstama kā Septimānija, un kas no V līdz VIII gs. bija zem Spānijas vizigotu valdības un ietekmes. Ir vērts veltīt dažas lapaspuses hipotēzei, ka T nāk tieši no šīs pasaules daļas.

Pirmkārt un galvenokārt, ir jāņem vērā sv. Primīnija liecība. Viņš neapšaubāmi ir pirmais, kas rakstiski liecina par T esamību. Minējums, ka viņš šo ticības apliecības formulu saņēma no Romas, tika noraidīts. Tādēļ kā alternatīvu var minēt, ka visdabiskāk viņam būtu bijis lietot formulējumu, kas veidojies apgabalā, kurā viņš darbojās. Taču Alemānija nebija šajā laikā zeme, kurā kristietība bija izplatīta, un liturģiskā dzīve tajā noteikti bija iedīgļa attīstības stadijā. Sv. Bonifācija vēstules Svētajam Krēslam dod satriecošu ainu par to ļaužu barbarismu, kuriem viņš nesa evaņģēliju, kā arī par viņu ārkārtīgi zemajiem standartiem attiecībā uz sakramentiem un liturģiju. Visticamāk, ka sv. Primīnijam nebija paveicies nonākt vidē ar dzīvāku un bagātāku tradīciju. Kopumā, ideja, ka vņš noteikti savu ticības apliecību ir balstījis uz vietējo ļaužu ieražām, kuriem viņš sludināja, ir jāatmet kā tādu, kas balstīta uz pārprastu situāciju. Taču daudz izšķirošāks iebildums, ir fakts, ka izskatās ārkārtīgi iespējams, spriežot no viņa literāro avotu dabas, ka viņš sacerēja savu Scarapsus pirms sava misijas darba sākuma Alemānijā. Tādā veidā ir viss pamats pieņemt par visticamāko teoriju, ka viņš lietoja ticības apliecību, ar kuru viņš bija uzaudzis savā dzimtenē.

Vissvarīgākais jautājums ir noteikt kas tā bija par ticības apliecību, un ir izteikti visdažādākie minējumi (tie diez vai pelna nopietnāku apzīmējumu) šajā jautājumā. Ticis apgalvots, ka sv. Primīnijs nāca no Īrijas, Anglijas, vai pat no Dānijas. Taču tagad ir noskaidrots, kas ir gandrīz droši, ka viņš īstenībā bija cēlies no romiešiem, un bija dzimis Francijas vizigotu apgabalā, kas gadsimtiem ilgi bija Spānijas kontrolē un kultūras iespaidā.[viii] To varētu uzskatīt par pārdrošu hipotēzi, bet tieši tā spēj apvienot vairākas liecību iezīmes. Viņa nēmena filoloģija ir skaidra: tas var būt cēlies no latīņu, un nevis no ģermāņu, sakšu vai īru valodu saknes. Arī viņa literāro avotu analīze atklāj, ka viņš lasījis gandrīz vienīgi spāņu autorus, tādus kā sv. Brāgas Mārtiņu, sv. Seviļas Izidoru un sv. Toledo Ildefonsu. Viņa teoloģiskās un liturģiskās intereses pilnībā ar to saskan, norādot uz spāņu ietekmi. Tāpat viņa dibināto klosteru struktūrā atrodamas iezīmes, kas atgādina praksi galējos Eiropas dienvidrietumos. Tradīcija liecina, ka viņš no savas dzimtenes ir devies trimdā. Ja tā ir taisnība, ka viņš sākotnēji dzīvojis apgabalā netālu no Narbonnas, var atrast vairākus iemeslus, kādēļ viņš būtu atstājis Septimāniju un uzsācis ilgus misijas ceļojumus. Saracēņu ordas, briesmīgā El-Hurra vadībā, 718. g. iebruka pāri Pirenejiem, atstājot aiz sevis postu, un 720. g. Narbonna krita viņu rokās. Baznīcas, ar visu iekārtojumu un bagātībām, un garīdznieki, kas to uzraudzīja, bija viņu sirojumu mērķis, un sv. Primīnijs ļoti labi varēja būt viens no tiem, kas glāba savu dzīvību bēgot.

Otrkārt, fakts, ka sv. Arlas Cezārijs († 542. g.) lietoja ticības apliecību, kas ir ārkārtīgi līdzīga T divsimt gadu pirms sv. Primīnija, sniedz spēcīgu atbalstu mūsu hipotēzei. Arla atradās Ronas austrumu krastā. Taču tās ekleziālā saistība, atšķirībā no Vīnes (kas bija saistīta ar burgundiešiem), bija ar vizigotiem, kas dominēja Provansā, un 514. g. pāvests Simahs piešķīra sv. Cezārijam pilnvaras izšķirt ticības jautājumus Spānijā un Gaulā.[ix] Viņa paša attiecības ar gotu valdniekiem, neraugoties uz ārkārtīgi saspīlētiem brīžiem (viņš tika izraidīts trimdā ne vienu vien reizi), bija tuvas un izveidojās par prasmīgu sadarbi. Interesanti pamanīt, ka ticības apliecība, kuru mēs līdz ar Morīnu piedēvējam viņam, un kurā atrodamas nepārprotamas radniecības pazīmes ar T, vairākās detaļās atgādina Spāņu formulas.[x] Piemēram, īpašības vārds “vienpiedzimušais” (unigenitum) spāņu precendents ir atrodams IV gs. sv. Elvīras Gregora libellus fidei.[xi] Tas parādās atkal pie sv. Orleānas Teodulfa ap 800. g.;[xii] kas bija Spānijas gots. Unigenitum ir atrodams, kā mēs to redzējām, sv. Tulonas Kipriāna ticības apliecībā. Turklāt lietvārda un īpašības vārda apgrieztā kārtība savienojumā “Svētais Gars” (sanctum Spiritum) ir atrodams pie sv. Tūras Gregora († 594. g.),[xiii] un, iespējams, ir spāņu izcelsmes: jebkurā gadījumā tas parādās no jauna Mozarābu liturģijas ticības apliecībā.[xiv]

Treškārt, galvenā Bobbio misāles ticības apliecība – formula A, nepārprotami izskatās līdzīga šai ticības apliecībai (kas arī atrodama, atgādināsim lasītājam, Missale Gallicanum Vetus fol. 20. v.), kuru mēs identificējām kā sv. Cezārija ticību. Bobbio misāles versija sakrīt ar sv. Cezārija tekstu, izņemot, ka tā aizvieto “mūžīgi vienpiedzimušais” (unigenitum sempinternum) ar T variantā atrodamo unicum. Abās atrodams inde venturus iudicare (“no turienes viņš atnāks tiesāt”) bez est, īpašības vārda un lietvārda apgrieztā secība frāzē “Svētais Gars”, un daži svarīgas frāzes (“nokāpis ellē” etc.), kas padara tos par T un tās sākumu lieciniekiem. Vienīgās atšķirības starp tām atrodamas atsevišķās vietās Bobbio misālē, kas sarakstīta barbariskā rokrakstā, vai sīkas atšķirības formulējumā (Bobbio A ir izlaists et pēc otrā credo, un lietots ex Maria sv. Cezārija de Maria vietā, un sv. Cezārija divdabji akuzatīvā ir aizvietoti ar darbības vārdiem finītā). Šie fakti uzreiz liek jautāt par Bobbio misāles izcelsmes vietu. Mabilons noliedza tās saistību ar šo Ziemeļitālijas pilsētu,[xv] kuras nēmenā tā nosaukta. Viņš uzskatīja, ka tas ir gallu dokuments, kas sarakstīts klosterī Luxeuil. Duchesne,[xvi] kam sekojis Kagīns,[xvii] atsaucās uz Mabilonu un aizstāvēja tās sarakstīšanu Bobbio tuvumā. Pēc viņu domām tā ir vienreizējs IX gs. Ziemeļitālijas liturģijas liecinieks. S. Beumers,[xviii] F. Probsts[xix] un E. Bišops[xx] saskatīja tajā īru misionāru darba ietekmi. Jaunākajā misāles pētījumā A. Vilmarts[xxi] ir atgriezies pie Mabilona secinājuma, lai gan viņš ir gatavs pieļaut īru ietekmi. Viņš domā, ka šāda rakstura grāmatu, būtu bijis jāsaraksta un jāizplata kādam Burgundijas klosterim, kas atradās tuvu kādam īru centram, kāds šajā gadījumā bija Luxeuil. Taču no visiem ietektajiem minējumiem, vispārliecinošāko un pievilcīgāko ir piedāvājis G. Morīns. Gan 1914., gan 1934. g. viņš uzsvēra nozīmīgo vietu, ko misālē ieņem spāņu un mozarābu elementi.[xxii] Šo elementu klātbūtne, kā viņš norādīja, ir vislabāk izskaidrojami ar pieņēmumu, ka Bobbio misāle ir apkopota Francijas dienvidrietumu apgabalā. Daudzie īru ietekmes elementiem, kurus viņš nemaz nemēģina slēpt, pilnīgi iederās viņa izvirzītajā teorijā. Viņš jautā, kur Gaulā VII gs. beigās vai VIII gs. sākumā nebija atrodamas īru apmetnes? Un turpina:

On les retrouve partout, ces “peregrini” insularies, depuis le Quercy et l’Aquitaine jusqu’aux milieux monastiques de la Belgique, des rives de l’océan Atlantique jusqu’au delà du Rhin; et il n’est point douteux qu’ils n’aient pénétré en une foule de milieux au sujet dequels les documents nous font défaut.[xxiii]
[Aptuvens tulk. no fr. v. Šie insulārie “svētceļinieki” atrodami visur, sākot no le Quercy un Akvitānijas līdz Beļģijas monastiskajām kopienām, no Atlantijas okeāna krastiem līdz apvidiem aiz Reinas, un nav šaubu, ka tie ienāca dažādās vietās, par ko mums nav nekādu dokumentāru liecību.]

Morīns ir daudz strādājis, lai izpētītu sv. Cezārija homilētiskos rakstus. Šī darba laikā viņš pamanīja, ar aizvien pieaugošāku pārliecību, par tuvajām saitēm starp seno gallu sakramentāriju un liturģiju, kas tiek minēta sv. Cezārija sprediķos, un sevišķi, viņa bibliskajās, katehētiskajās apmācībās, kurās viņš sagatavoja kandidātus Lieldienu kristībām.[xxiv] Patiešām izskatās, ka risinājums, ko viņš piedāvā, atrisina seno mīklu par Bobbio misāles izcelsmes vietu.

Vēl viens fakts, kas padara ainu, kas pamazām iegūst aizvien noteiktākas aprises, skaidrāku, ir praktiski T identiskas ticības apliecības parādīšanās Sacramentarium Gellonense. Autoritātes liturģijas jomā piekrīt, ka to saturošais manuskripts ir sarakstīts VIII gs. beigu gados, un ir ļoti iespējams, ka tas ticis sarakstīts kādam klosterim Meaux tuvumā (netālu uz austrumiem no Parīzes). Tā pēdējais redaktors Dom P. Puniet, kā iepriekš minēts, ir apgalvojis, ka tas sarakstīts pašā Gelonā, Monpeljē tuvumā Dienvifrancijā. Gelonas St. Guilhem-du-Désert abatija tika nodibināta 804. g., kas ir pārāk vēls datums manuskriptam; turklāt nevar nepamanīt, ka martiroloģijā atkārtoti tiek pieminēta Rebais abatija (Meaux diocēzē). A. Vilmarta atklājums,[xxv] ka tā pati roka, kas bija rakstījusi sakramentāriju, ir strādājusi pie kāda cita manuskripta, kas pieder Kambrē kapitulam, nostiprina tā saistību ar Francijas ziemeļiem. No mūsu viedokļa interesants ir fakts, ka tradīcija ir saistījusi sv. Primīniju ar Meaux. Saskaņā ar viņa biogrāfu,[xxvi] šis benediktīņu mūks nedevās uzreiz uz Alemāniju. Iespējams, ka no sākuma viņš atrada patvērumu Akvitānijā, un tad ceļoja uz Austrāziju, kur “viņš nevainojami izpildīja pastorālo episkopātu” neilgu laiku vietā, kas saucās Castellum Melcis. Pētnieki nav varējuši vienoties, kur šī noslēpumainā vieta atradusies. G. Morīns secināja (jabaidās, ka vairāk patriotisku, nevis pamatotu iemeslu dēļ) ka tai vajadzētu būt bijušai Melsbrekai, agrāk sauktai Meltburha, netālu no Briseles. Šādu viņa minējumu darīja iespējamu, lai gan maz pārliecinošu, viņa izvēle, kas gan bija pretēja visu labāko manuskriptu liecībām, lasīt Melcis kā Meltis.[xxvii] Visumā pētnieki ir nonākuši pie slēdziena, ka Castellum Melcis ir tā pati Meaux.[xxviii] Protams, ka pēc visa spriežot, šī ir visticamākā teorija, ņemot vērā seno baznīcas tradīciju, ka sv. Primīnijs reiz bija Meaux bīskaps. Tādēļ iespējams, ka ticības apliecība, kas identiska T (sv. Primīnija ticības apliecība, atcerēsimies) Gelonas sakramentārijā ir sava veida atlikums no ietekmes, ko benediktīņu trimdinieks no Narbonnas tur noteikti atstāja savas uzturēšanās laikā divas vai trīs paaudzes iepriekš. Jāpiezīmē, ka manuskriptam ir vairākas citas spāņu ietekmes iezīmes.

Hipotēze, ka T cēlusies Francijas dienvidrietumos, apgabalā, kas reiz bija pazīstams kā Septimānija, un ka tas ieguva savu patreizējo formu tur VII gs., pelna tuvāku apskatu. Nav nepieciešams uzsvērt tās pārākumu pār Burgundijas hipotēzi – starp sv. Primīniju un Burgundiju nav nekāda sakara, un šī svarīgā liturģiskā manuskripta saistīšana ar Burgundiju ir pilnīgi nejauša. Turpretim, līdzīgu ticības apliecību parādīšanās latīņu Balkānos salīdzinoši agri, e.g., Remeziānas Niceta rakstos, dod tai apstiprinājumu. Starp Rietumu impērijas austrumu apgabaliem un no otras puses Gaulu un Spāniju bija ciešas saites. Piemēram, sv. Tūras Mārtiņš († 397. g.) bija ne tikai dzimis Pannonijā (Szombathely Ungārijā), bet arī tur ilgāku laiku darbojies. Sv. Brāgas Mārtiņš († 580. g.) arī bija no Pannonijas. Vizigoti, kas pakļāva Dienvidgaulu un tad Spāniju, un ap 470. g. ieveda vienu daļu burgundiešu ariānismā, bija apmetušies ilgāku laiku Dākijā un tās apkaimē. Ostrogoti, kas pārvaldīja Provansu vēl paaudzi pēc 510. g., nāca no Pannonijas. Tādēļ zināmu ticības elementu pārņemšanu var viegli izskaidrot. Attiecības starp Īriju, Spāniju un Gaulu bija vienlīdz tuvas, un īru misionāri plūda straumē pāri Eiropai sv. Kolumbāna pēdās. Īrija turpretim daudz ietekmējās no Rietumeiropas kultūras un liturģiskās mākslas. Tā arī var izskaidrot kā īru baznīcas vīriem bija pazīstams T.