Kristietības vēsture

Lai arī kāds būtu pēdējais spriedums par Apustuļu ticības apliecības textus receptus rašanos vietu Francijas dienvidrietumos, domājams, ka tikai retais noliegs, ka tās izcelsme ir meklējama uz ziemeļiem no Alpiem ap VI gs. beigām vai VII gs. Vienojušies par šo faktu, mums tagad ir iespēja pievērsties vienlīdz svarīgai un ne mazāk sarežģītai problēmai –kanonizāciju par vienīgo Rietumu baznīcas kristības apliecību. Kā T tika izvēlēta šai augstajai lomai, un kādā veidā ceļiem tā iekļuva Romas liturģijā? Jāizšķir divi dažādi jautājumi, jo izskatās, ka T vispirms oficiāli atzina Francijā un Ģermānijā, un tikai tad tā ieguva tādu pašu statusu Romā. Jāatzīst jau pašā sākumā, ka mēs nevarēsim izsekot pilnībā attīstības posmiem, kā šie mērķi tika sasniegti. Retās liecības, kas ir mums pieejamas, neļauj izstrādāt teoriju, kas atspoguļotu konkrētus notikumus noteiktos datumos. Lai arī teritorija, kuru apgūstam, ir miglas klāta, ir iespējams neskaidri izšķirt attīstība aprises, un tādā veidā rekonstruēt to ļoti aptuveni.

Ir pilnīgi skaidrs, ka apstākļi, lai izvēlētos un pieņemtu vienu oficiālu kristības apliecības tekstu, bija ārkārtīgi labvēlīgi Franku impērijā VIII un IX gs. sākumā. Pirmkārt, franku valdnieki, un sevišķi Kārlis Lielais, apzināti piešķīra liturģiskai vienveidībai lielu nozīmi savā kultūras atjaunošanas programmā. Tas bija viņu pastāvīgais mērķis, pēc tam, kad Pipīns un pāvests Stefens II apzīmogoja vienošanos 754. g., ieviest zināmu kārtību liturģiskajā dzīvē, kas šajā laikā izcēlās franku pārvaldītajās zemēs ar haotisku daudzveidību, un kas būtu saskaņota ar tā laika Romas praksi. Romai jau bija ietekme (e.g. tādi misionāri, kā sv. Bonifācijs, bija nenogurstoši romiskotāji), bet tā noteikti saņēma spēcīgu impulsu, kad Pipīns garīdzniekiem stādīja priekšā Romu kā piemēru, un rūpējās apgādāt sevi ar Romas liturģiskajām grāmatām.[i] Nav skaidrs, vai Pipīna reformas pārsniedza Romas antifonāles un responsoriāles dziedājumu ieviešanu.[ii] Lai arī kādi būtu uzskati šajā tehniskajā jautājumā, nevar būt šaubu, ka Kārlis Lielais dedzīgi turpināja uzturēt Romas liturģijas ideālu mesas svinēšanā un sakramentu pārvaldīšanā vispār. Šī mērķa sasniegšanā viņš daudz izmantoja īsto Gregora sakramentāriju, kuru pēc viņa lūguma viņam nosūtīja 785. vai 786. g. pāvests Hadriāns I ar Ravennas abata Jāņa starpniecību.[iii] To izplatot visās franku zemēs, šīs rokasgrāmatas kopijas tika pamatīgi papildinātas un mainītas, lai tās pārāk asi neatšķirtos no vietējām ieražām. Attiecībā uz kristību dievkalpojumu, mums nav iemeslu uzskatīt, ka šai attieksmei bija liela ietekme uz ticības apliecības tekstu. Ņemot vērā nepatiku, kādu Kārlis Lielais un viņa padomnieks Alkuīns izrādīja pret pārāk lielām izmaiņām esošajā praksē, viegli stādīties priekšā, ka viņi nebija noskaņoti ticības apliecības T variantu nomainīt ar C formu, kas joprojām tika lietota Romas ritā pie ticības apliecības nodošanas un atdošanas. Tomēr ne mazāk skaidrs, ka valdošā noskaņa bija nelabvēlīga turpmākām reģionālām īpatnībām, un tā virzīja attīstību uz vienveidīgiem, oficiāli atzītiem tekstiem.

Otrkārt, bez vispārējās tieksmes pēc ritu vienveidības, saskaņā ar valsts politiku, franku valdnieki lika lielu uzsvaru uz ticības apliecības un Kunga lūgšanas iemācīšanu. Nožēlojamais izglītības un kultūras līmenis, morāles un reliģijas panīkums, ar kuru tie sadūrās, šķiet, lika viņiem tverties pie šiem tekstiem, kā sevišķi atbilstošiem izglītības minimuma noteikšanai. Tā Karlomans 742. g., sankcionējot sv. Bonifācija vadītā koncila lēmumus, pavēlēja, ka katru gadu Lielā gavēņa laikā bīskapiem ir jāpārbauda kā draudzes garīdznieki pilda amata pienākumus, un galvenokārt, viņu zināšanas par kristības ceremoniju, par mesas lūgšanām un rituālu, un par katolisko ticību.[iv] Bez šaubām, ar to tika domāta priestera kristīgo pamatmācību zināšanu pārbaude, taču tā laika prakse un vispārējā neizglītotība liek domāt, ka šajā pārbaudē tika arī prasītas ticības apliecības zināšanas.[v] Sākotnēji likums bija spēkā tikai Karlomana teritorijā – Austrāzijā, taču šo lēmumu akceptēja Pipīns Soissons koncilā 744. g. kā spēkā esošu Neustrijā,[vi] to vēlreiz apstiprināja franku vispārējais koncils 747. g.,[vii] un no jauna izsludināja Kārlis Lielais visās sev pakļautajās zemēs 769. g.[viii] Ārkārtējā nozīme, kuru viņš piešķīra patiesās ticības mācīšanai, spilgti parādās dokumentā Admonitio Generalis,[ix] kuru viņš publicēja 789. g. 23. martā, un vairāki paragrāfi (e.g. 32, 82) izskatās pēc Apustuļu ticības apliecības parafrāzes. Kārlis Lielais nekad nepagura atkārtot, ka viņš vēlas, lai priesteri būtu izglītoti, ar to saprotot, ka viņi labi zin savas liturģiskās funkcijas, kristībā un, jo sevišķi, mesā, un ir spējīgi izglītot ļaudis, saprotami komentējot Kunga lūgšanu un ticības apliecību.[x] Vietējie koncili īstenoja viņa vēlmes, apstiprinot ar likumu viņa ekleziālo studiju programmu. Mūsu rīcībā ir interesanta aptaujas lapa, kas, iespējams, sastādīta starp 803. un 813. g., kas sākas ar skarbiem jautājumiem garīdzniekiem vai viņi zina no galvas un saprot ticības apliecību un Kunga lūgšanu.[xi] Mums arī ir pieejams saraksts, kurā minētas lietas, kuras “visas baznīcas amatpersonas tiek mudinātas iemācīties”. Tajā ietvertas sv. Atanāzija ticības apliecība, Apustuļu ticības apliecība un Kunga lūgšana.[xii]

Līdztekus vairāki rīkojumi padarīja šo pamattekstu apgūšanu par obligātu visiem lajiem. Izvēlēsimies tikai divus no daudzajiem piemēriem. Pirmais ir Kārļa Lielā vēstule bīskapam Garibaldam (Ljēžas Gerbalds 784. – 810. g.), un kurā paustas viņa rūpes par ticīgo reliģisko apmācību.[xiii] Viņš uzstāj, ka neviens nedrīkst kļūt par krusttēvu vai krustmāti, ja vien viņš vai viņa nezin no galvas un spēj noskaitīt Kunga lūgšanu un ticības apliecību. Otrais ir jautājumu anketa, kas sastādīta Kārļa Lielā missi atbalstam, kurā līdzīgi tiek noteikts, ka tiek sagaidīts, ka no visiem kristiešiem tiek sagaidītas Kunga lūgšanas un ticības apliecības zināšanas, un ka tie ir spējīgi tās iemācīt arī citiem.[xiv] Šāda veida dekrētus var uzskaitīt bez gala. Tie netieši norāda, ka ticības apliecība, tāpat kā Kunga lūgšana, bija kļuvusi par pazīstamu un oficiālu izglītības līdzekli; un ja tā tas bija, ir skaidrs, ka atšķirīgo tekstu lielo skaitu vairs ilgi nevarēja paciest.

Pagrieziena punktu vienas, oficiālas ticības apliecības versijas attīstībā var gandrīz viennozīmīgi noteikt ar Kārļā Lielā nozīmīgo pasākumu, kuru viņš veica no 811. līdz 813. g. Aptuveni ap to laiku viņš nosūtīja vēstules visiem metropolītiem savās zemēs, pieprasot sīku informāciju kādu kristību rituālu un kādu kristību ticības apliecības tekstu lieto viņu diocēzēs. Savā vēstulē Milānas Odilbertam, viņš raksta:[xv]

Tā mēs vēlamies uzzināt, vai nu no jūsu vēstules vai mutiskas liecības, kādā veidā jūs un jums padotie sufragānbīskapi māca un skaidro Dieva priesteriem un jums uzticētajiem ļaudīm kristības sakramentu, tas ir, kādēļ bērnu no sākuma uzņem par katehūmenu, un kas ir katehūmens. Pēc tam, ko jūs viņiem stāstiet par katru no dievkalpojuma daļām pēc kārtas – par iztaujāšanu, kas iztaujāšana ir; par simbolu, un ko šis termins latīniski nozīmē; par ticību (de credulitate), kādā veidā viņiem ir jātic Dievam visvarenajam Tēvam un viņa Dēlam Jēzum Kristum, kas piedzima un cieta, un Svētajam Garam, svētajai katoliskajai Baznīcai, un citām lietām, kas ticības apliecībā seko; par Sātana un visu viņa darbu, un izrādīšanās noliegšanu, kas noliegšana ir, un kas ir velna darbi un izrādīšanās, etc.

Jāpamana, ka imperators šeit sevišķi uzsver ticības apliecību. Vienkārši viņa mērķis bija nodrošināt kristības kārtības vienveidību, pamatojoties uz Romas paraugu. Bīskapu atbildes, no kurām dažas ir saglabājušās, noteikti atklāja stāvokli ar ārkārtīgi lielu dažādību, un jādomā, ka viņa sliktākās aizdomas apstiprinājās. Tāpēc koncili, kas notika viņa pārraudzībā 813. g. no jauna uzsvēra, ka Romas ritam jākļūst par noteicošo, un ka bīskapiem jāmāca garīdznieki saskaņā ar šīm norādēm. Vienveidības ideāls tika dedzīgi īstenots, un šajā sakarā ir interesanti pamanīt, ka kristību ticības apliecības teksts bija to lietu vidū, kas imperatoram rūpēja visvairāk.

Šī pārskata rezultāti, no pirmā acu uzmetiena neizskatās nekas sevišķs. Bet ja arī nekur nevar pamanīt kādu skaidru norādi par T piešķirtajām izņēmuma tiesībām, vismaz tas attaino, cik labvēlīga gaisotne bija vienas, oficiālas ticības apliecības izveidei un dažādības izskaušanai. Nav nekāds pārsteigums, ja izvēle notika par labu T. Jāatceras, ka T bija ārkārtīgi labvēlīgā stāvoklī, lai ieņemtu šo vietu. Sākotnēji radusies Septimānijā, Francijas dienvidrietumos, tā tika pastāvīgi lietota Arlā, Ronas otrā krastā; un ar sv. Primīnija misijas ceļojumiem bija izplatījusies gan Francijas ziemeļos, gan arī daļā Ģermānijas. Reihenavas abatija, kuru viņš bija dibinājis, bija spēcīgs liturģiskais centrs ar plašu ietekmi. Apvienojot karolingu tieksmi pēc liturģiskās vienveidības kristības ticības apliecības padarīšanu par izglītības līdzekli, un Kārļa Lielā sevišķajām rūpēm par kristības kārtību, lai izveidotu vienotu formu, ļoti ticami, ka par izvēlēto formu kļuva tā, kas jau bija ieguvusi plašu izplatību un popularitāti.

Jebkurā gadījumā, aptuveni IX gs. sākumā T praktiski bija ieguvusi izņēmuma tiesības Rietumeiropā. Iepriekš jau tika norādīts, ka ticības apliecība, kuru Treves Amalārijs nosūtīja Kārlim Lielajam, atbildot uz aptauju, bija T vai arī tai ļoti līdzīga ticības apliecība.[xvi] Būtu interesanti uzzināt kādu lomu (un vai vispār) šajā attīstībā spēlēja galma skolas Āhenā un Tūrā. Nav zināms, kas ir autors Disputatio puerorum, lai gan pēc tradīcijas tas tiek piedēvēts Alkuīnam.[xvii] Šī interesantā darba 11. nodaļā ticības apliecība tiek citēta divreiz, jautājumu un atbilžu formā, un abas reizes tā ir Apustuļu ticības apliecība. Disputatio glabājas Zalcburgas manuskriptā (No. 67), kas sarakstīts IX gs. beigās: citi darbu, kas manuskriptā apkopoti, autors neapšaubāmi ir Alkuīns. Frobens, Alkuīna kopoto rakstu redaktors, uzskatīja to par īstu, apstiprinot, ka tā stils un maniere pilnīgi atbilst Alkuīna rakstīšanas veidam, taču pētnieki vēl nav devuši savu galējo spriedumu. Ja traktātu tiešām sarakstījis Alkuīns, tas sniegtu pārliecinošu ilustrāciju, ka Kārļa Lielā vadošie teologi pieņēma T par kristības ticības apliecības oficiālo dokumentu. Turklāt, Alkuīna darbos nekur citur nav atrodamas nekādas pazīmes no T, lai gan viņš atsaucas uz Konstantinopoles ticības apliecību (kas viņam bija ticības apliecība par exellence) un uz “Apustuļu ticības apliecību”. Gandrīz visi citi IX gs. autori tāpat neko nemin par ticības apliecības tekstu, kuru tie zināja un lietoja. Bet ir viens ievērības cienīgs izņēmums – Rabans Maurs. Jāpamana, ka viņš bija Tūras Alkuīna māceklis, un viņš tiešām savos darbos vairākkārtīgi citē ticības apliecību autentiskā T formā.[xviii]

Cits piemērs sevišķajam stāvoklim, ko T sāka iegūt šajā laika periodā, ir tās iekļaušana psaltēros. Ap IX gs. sākumu, ticības apliecību sāka ievietot psaltēros līdz ar citām līdzīgām formulām, kā piemēram Te Deum un Quicunque Vult. Zīmīgi, ka ikreiz, kad Apustuļu ticības apliecība parādās šī laika psaltēros, tā ir formā, kuru šobrīd aplūkojam. Varētu būt, ka agrākā no šīm dievkalpojumu grāmatām ir Vīnes psaltēris (No. 1861 Vīnes Nacionālajā bibliotēkā), kuru saskaņā ar tradīciju Kārlis Lielais pasūtīja skriptoram Dagulfam, lai dāvinātu pāvestam Hadriānam I. Tas nozīmē, ka tas noticis pirms 795. g. Katenbušs sliecas apšaubīt tik agru datējumu, norādot, ka skriptora minētie Karolus un Hadrianus var tikpat labi attiekties uz Kārli Plikgalvi un pāvestu Hadriānu II, bet, iespējams, ka tam var iebilst par labu tradicionālajam datumam, pamatojoties uz paleogrāfiskiem un citiem pētījumiem.[xix] T šeit ir ievietots dievkalpojumu rokasgrāmatā, kas ir sarakstīta pēc paša ķēniņa pavēles. T atrodama arī slavenajā Utrehtas psaltērī, kas atrodas Utrehtas Universitātes bibliotēkā, un kas sarakstīta IX gs. pirmajās dekādēs.[xx] Vēl tā atrodama (fol. 167 r.) Kārļa Plikgalvja psaltērī (Parīzes Nacionālā bibliotēka, Cod. Lat. 1152).[xxi] Tas ticis pagatavots pašam ķēniņam ķēniņienes Hermentrūdes (842 g. – 849 g.) dzīves laikā. Mēs zinām, ka Kārlis Lielais raudzījās, saskaņā ar savām prasībām pret liturģisko jautājumu pareizību, lai garīdzniekiem būtu pieejami laboti psaltēri.[xxii] T neizbēgami bija jāiegūst oficiālas formas stāvokli un prestižu, ja tā tika izvēlēta iekļaušanai psaltēros, kas paredzēti ķēniņa namam. T vieta tajos, un, iespējams, arī garīdznieku rediģētajos psaltēros, jāatzīst par vienu no izskaidrojumiem, kādēļ tā tik strauji izplatījās IX gs., lai psalmu lasīšana un dziedāšana, kā lūgšanu sastāvdaļa, ieguva plašu popularitāti garīdznieku un laju vidū karolingu laikā.