Kristietības vēsture

Pagājušajā nodaļā mēs redzējām, ka vairākas situācijas apustuliskajā Baznīcā prasīja semiformālu ticības apliecinājumu izveidošanu. Kristība, lūgšanas, sprediķošana, katehētiskā apmācība, polemika ar ķeceriem un pagāniem, eksorcisms – tas viss bija par iemeslu konkrētai kristīgās ticības kardinālo artikulu izteiksmei, kuras robežas noteica atbilstošā brīža nepieciešamība. No katra atsevišķi, vai visiem kopā, tā kā liturģija veidojās noteiktās veidnēs, stereotipu formulāriju izveidošanos varēja sagaidīt savā laikā. Īstenībā tie izveidojās no vairākiem iemesliem, kā to no pirmā acu uzmetiena atklās jebkurš, kas aplūkotu lielo sakramentālo ritu un dievkalpojumu daudzumu, kas ticis mantots tālāk Baznīcā. Taču šajā grāmatā mēs nenodarbosimies nedz ar vienu atsevišķu, nedz visiem formulāriju tipiem, bet ar ticības apliecībām vārda tehniskajā nozīmēm – piemēram, tādu kā Apustuļu ticības apliecību. Tas, ko mēs vēlamies izzināt, ir vide, kurā deklaratīvie izteikumi, tādi kā iepriekšminētais, radās un kādi motīvi pamudināja kristiešus tos izveidot. Un šeit mums jāsastopas ar universāli pieņemtu atbildi. Tiek apgalvots, ka ticības apliecības radās saistībā ar kristības ritu. “Nav apšaubāms,” piebilst Hans Lietzmann, “ka visu ticību apliecību pamatā ir formula, kuru pirms savas kristības izteica kristāmais vai arī, kura tika viņam dzirdot izrunāta un viņš tai piekrita.”[i]

Šis jautājums, prasa smērā rūpīgu pārbaudi. Nevar būt šaubu (un šīs nodaļas debate kalpos, lai to pamatotu), ka ticības apliecības ir, vēsturiski runājot, cieši saistītas ar kristību. Jebkurā gadījumā, turklāt jāatzīst, ka bija ārkārtīgi tuva saistība starp to formulējumu un neofītu uzņemšanu Baznīcā. Tomēr nepieciešams noskaidrot, kas tieši tās bija par attiecībām un tieši kāds bija šo saistību raksturs. Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka iepirekš ir tikušas pielaistas ievērojamas neskaidrības un kļūdas. Pētījums, ko esam uzsākuši, un tiks turpināts šajā nodaļā būs spiests būt savā veidā virspusējs. Taču tam jāpalīdz izskaidrot gan ticības formulu rašanos Baznīcā, gan kādā veidā tās tika izmantotas kristību liturģijā.

Iespējams, ka labs sākuma punkts ar kuru sākt, ja mēs noskaidrojam visā tās nepabeigtībā teoriju par ticības apliecību saistību ar kristību. Savā pašreizējajā formā ticības apliecības ir deklaratīvas, tās ir, sava veida īsi apgalvojumi, izteikti pirmajā personā, apliecinot ticību atsevišķu faktu un doktrīnu apkopojumam, kas tiek uzskatītas par vitāli svarīgām. Šāda veida deklaratīvās ticības apliecības gadsimtiem ilgi ir spēlējušas ievērojamu lomu kristībā. Romas rituālā pirms 1969. gada,[ii] piemēram, pēc ceremonijām pie baznīcas durvīm, priesteris veda visus pie kristāmtrauka un, ejot, rečitēja kopā ar kūmām Apustuļu ticības apliecību un Mūsu Tēvs lūgšanu. Tā Austrumu Baznīcās,[iii] pēc eksuflācijām jeb eksorcisma dažādām kandidāta ķermeņa daļām, un pēc trīskāršas Sātana noliegšanas un trīskārša paziņojuma par nodošanos Kristum, viņu lūdz rečitēt Nikajas, i.e. Konstantinopoles ticības apliecību. Par vispāratzītu faktu atzīts, ka dažiem šādiem deklaratīvajiem ticības apliecinājumiem, vienmēr ir bijusi daļa no kristību dievkalpojumiem. Īstenībā, tā bija tieši nepieciešamība pēc formālas piekrišanas tai ticībai, kas bija jāatkārto katehūmenam kristībā, kas galvenokārt pamudināja Baznīcu radīt ticības apliecības. Lai arī kādu citu pielietojumu tās vēstures gaitā ieguvušas, viņu primārais raison d’être bija kalpot par ticības svinīgiem apliecinājumiem kristību iniciācijas kontekstā.

Plaši runājot (ir daži izņēmumi, kas tiks minēti vēlāk) šis viedoklis ir tik tālu pietiekami pareizs cik tas attiecas uz ticības apliecību pielietojumu IV gs. un ilgajā periodā, kas tam sekoja. Austrumu un Rietumu kristību liturģijas, kas līdz mums ir nonākušas, savā sarežģītībā ir biezoknim līdzīgas – arī pati viņu dažādība rada grūti pārvaramus šķēršļus katram, kas mēģinās izlauzties tam cauri. Taču vispārējā struktūra, ko tā uzrāda, ir diezgan skaidra, vismaz tiktālu, cik tas attiecas uz kandidāta savas ticības apstiprināšanu. Viena lieta bija pati kristīšanas darbība visas ceremonijas kulminācijā. Kad kristāmais stāvēja kristību avota ūdenī, viņš tika uzaicināts atbildēt uz trim sekojošajiem jautājumiem – vispirms, vai viņš tic Tēvam, pēc tam Dēlam, tad Svētajam Garam. Kad viņš uz tiem atbildēja “Es ticu,” viņš pēc katras atbildes tika pagremdēts ūdenī, kopumā trīs reizes, un viņa kristība bija pabeigta. Lai gan bez tā, daudz senākos dievkalpojumos vai pat kristībai sagatavojošajās ceremonijās, bija vēl viens gadījums, kur no viņa tika sagaidīts apliecināt ticību. Šajā gadījumā nebija jāpiekrīt uzdotajiem jautājumiem, bet gan jārečitēt deklaratīvu ticības apliecību. Šis rits pēc tehniskā nosaukuma bija pazīstams kā ticības “atdošana” (lat. redditio symboli; gr. apaggelia tēs pisteōs) un tas iezīmēja katehētiskās apmācības kulmināciju, kas veda uz pašu sakramentu.[iv] Noteiktā apmācības stadijā (nebija noteikts kad tieši, bet tas iezīmēja viņu pāriešanu augstākā līmenī, kā competentes vai fōtizmenoi) bīskaps formāli “nodeva” ticības apliecību (tā bija traditio symboli) labākajiem katehūmeniem. Viņu uzdevums tagad bija to mācīties un apdomāt, lai īsi pirms savas iniciācijas varētu to atbildēt kā sava garīgā īpašuma daļu. Valdīja uzskats, ka ticības apliecība ir slepena formula, kuru nedrīkst pierakstīt, bet ticīgajiem tā jāiegaumē. Izskatās, ka daudzās baznīcās bijusi vairāk kā viena ticības apliecības “atdošana.” Tā tas bija Austrumos;[v] un Sv. Augustīns zin stāstīt,[vi] ka iepriekšējā ticības apliecības “atdošana” bija saistītas ar Mūsu Tēvs lūgšanas uzticēšanu, i.e., astoņas dienas pēc ticības apliecības uzticēšanas. Taču vairumā gadījumu (Gallu rits ir izņēmums) sevišķa formāla “atdošana” bija paredzēta pašā kristību dienā.

Nelielu priekšstatu par to, kā tas ir noticis, var iegūt no kristības attēlojuma, kas notikušas Jeruzalemē IV gs. vidū, un kuru apraksts saglabājies Sv. Kirila Katehētiskajās lekcijās (kuras tikušas lasītas vai nu 348. g., kad viņš joprojām bija priesteris sava bīskapa rīcībā vai iespējams pēc viņa paša konsekrācijas par bīskapu).[vii] Visu Gavēņa laiku notika sagatavošanās apmācība, kā it visur tajās dienās, un kādā noteikta brīdī (tas nav tieši norādīts, bet iespējams, ka piektās nedēļas beigās) ticības apliecība tika nodota katehūmeniem.[viii] Atlikušās divas nedēļas pirms Klusās nedēļas tika veltītas tās izskaidrošanai – pati kristība tika izpildīta naktī, Lieldienu vigīlijā, un Sv. Kirils stāsta[ix] kā kandidāti tika ievesti baptistērijas priekštelpā (eis ton proaulion tou baptismatos oikon), un tur, pagriezušies uz Rietumiem, četrās atsevišķās darbībās noliedza Sātanu, viņa darbus, viņa greznību un viņa pielūgšanu. Tad pagriezušies uz Austrumiem, pret gaismas reģionu, viņi apliecināja savu ticību: “Es ticu uz Tēvu un uz Dēlu, un uz Svēto Garu, un uz grēku nožēlas kristību.” Mēs varam ar gandrīz droši uzskatīt, ka tas ir saīsinājums no daudz izstrādātākas formulas, kuru Sv. Kirils ir izskaidrojis teikumu pa teikumam, bet kuru viņš, iespējams, nav vēlējies pierakstīt. Nākamais viņu solis bija ieiet pašā baptistērijā, kur viņi novilka savas drēbes, tika svaidīti ar eksorcētu eļļu un iekāpa kaili ūdens traukā. Šeit viņiem tika katram atsevišķi jautāts vai viņi tic Tēva un Dēla un Svētā Gara nēmenam, un viņi izdarīja savu “pestījošo apliecību (tēn sōtērion homomogian)” pēc kā viņi tika trīsreiz pagremdēti ūdenī. Sv. Kirila stāstu apstiprina un papildina Etērijas kundze no Akvitānijas, kas aptuveni pēc 40 gadiem apmeklē Jeruzālemi un apskata svētās vietas, fiksējot liturģiskās un ekleziastiskās paražas ar dievbijīgu ziņkārību. Viņa ziņo,[x] ka bīskaps sestās Gavēņa nedēļas sākumā nodeva ticības apliecību katehūmeniem, kuru katehūmeni savukārt “atdeva” (šai jābūt pirmajai, ne tik nozīmīgajai “atdošanai,” ko Sv. Kirils nepiemin) pēc divām nedēļām – Pūpolsvētdienā.

Apustulisko Konstitūciju 7. grāmatā (kas uzrakstīta IV gs. beigās un attaino Sīrijas liturģiskās paražas) atrodams līdzīgs stāsts. Šeit netiek pieminēta ticības apliecības “nodošana,” lai gan tas ir skaidri nojaušams no uzsvara, kas tiek likts uz izsmeļošu pirmskristību apmācību ticībā.[xi] Taču tas sīki apraksta kā katehūmena Sātana noliegšanu un paziņojumu veltīties Kristum, un uzreiz pēc tam attēlo viņu noskaitot pilnu deklaratīvo ticības apliecību. Pati kristība tiek aprakstīta bez mazākās norādes uz ticības apliecību jautājuma formā, bet šķiet, ka tāda netieši tiek nosaucot svaidīšanu,[xii] kas sekoja dekaratīvajai ticības apliecībai, par “sagatavošanos kristību apliecībai (proparaskeyēn homologias baptismatos).” Lielākā daļa no Austrumu ritiem saskan ar šo paraugu. Sv. Jānis Hrizostoms, piemēram, sprediķojot Antiochijā ap 396. g. par I Kor. 15:29, citē fragmentu, kas acīmredzot ir daļa no deklaratīvās ticības apliecības, kura tika teikta pirms kandidāti kāpa ūdenī.[xiii] Aptuveni paaudzi vēlāk Jānis Kasiāns, pārmet hereziarham Nestorijam (ap 430/31 g.), ka tas atteicies no ticības apliecības, kuru tas apliecinājis savā kristībā, un pamatojo savu argumentu ar izvilkumu no Antiohijā kristības nolūkiem lietotas deklaratīvās ticības apliecības.[xiv] Nesen atrastās Mopsuestijas Teodora (ca. 350 – 428 g.) Katehētiskās lekcijas rūpīgi izsakidro ticības apliecību, kas ir variants no Konstantinopoles formulas, kura pēc autora vārdiem, tika rečitēta “pirms mūsu kristības.”[xv] Ja ticības apliecība tika rečitēta pašā kristības dienā, tad tās parastā atrašanās vieta bija uzreiz pēc velna noliegšanas.

Tai pašā laikā, kā jau iepriekš tika norādīts, atrodams plašs faktu materiāls, ka šie Austrumu riti paredzēja arī otro ticības apstiprinājumu, piekrišanas veidā, kas tika dota kā atbilde uz trīskāršajiem jautājumiem pašā kristībā. Labs piemērs atrodams sīriešu Testamentum Domini (Pēc-Nikajas perioda Sv. Hipolīta Apustuliskās Tradīcijas pārstrādājums, iespējams no V gs.). Šeit sniegtie norādījumi paredz velna noliegšanu (“Es tevi noliedzu, Sātan, un visu Tavu pielūgšanu, tavu izrādīšanos, tavas kaislības un visus tavus darbus”) un kandidāta svaidīšanu. Tad viņš tiek pamācīts pavērsties pret Austrumiem un paziņot savu nodošanos Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Pēc tam seko pašas kristības apraksts:[xvi]

Lai kristāmie stāv kaili ūdenī. Tāpat arī diakonam jānokāpj līdz ar viņiem. Tad, kad kristāmais ir iekāpis ūdenī, kristītājam jāuzliek viņam roku un jāsaka: “Vai Tu tici Dievam, Visspēcīgajam Tēvam?” un viņam jāatbild “Es ticu.” Uzreiz viņš jāpagremdē pirmo reizi. Tad priesterim jāsaka: “Vai tu tici arī Jēzum Kristum Dieva Dēlam, kurš nāca no Tēva, kurš ir ar Tēvu no sākuma, kurš piedzima Jaunavai Marijai no Svētā Gara, kurš tika krustā sists Poncija Pilāta laikā, mira, trešajā dienā augšāmcēlās, dzīvs darīts no mirušajiem, uzkāpa debesīs, sēž pie Tēva labās rokas, un nāks tiesāt dzīvos un mirušos.” Un kad viņš atbild: “Es ticu,” lai viņš tiek pagremdēts otro reizi. Tad viņam jāsaka: “Vai Tu tici arī Svētajam Garam un svētajai Baznīcai?” un kristāmajam jāsaka: “Es ticu.” Tad viņš jāpagremdē trešo reizi.”

No pirmā acu uzmetiena Testamentum atrodama mulsinoša iezīme, datējuma dēļ, jo tajā trūkst deklaratīvās ticības apliecības. Iespējams, tā netiek pieminēta dēļ tā laika vispārējā uzskata, ka šādas formulas ir slepenas. Ir atrodama viena liecība, ka jebkurā gadījuma viena deklaratīvā ticības apliecība ir pastavējusi IV gs., un ka tai bijusi piešķirta ievērojama vieta. Piemēram, Rufīns ziņo,[xvii] ka Romas Baznīcā (viņš rakstīja IV gs. beigās) bija ierasts, ka tie, kuriem bija jātiek kristītiem, rečitēja ticības apliecību draudzei dzirdot. Ceremonijai acīmredzot bija jābūt vairāk kā iespaidīgai, jo tā pārsteidza Rufīnu kā tāda, kas sekmējusi saglabāt Romas ticības apliecības tekstu nemainīgu. Arī Sv. Augustīns atstāsta notikumu, kas atklāj iespaidīgu, gandrīz dramatisku ticības apliecības “atdošanu” Romā. Atceroties pazīstamā konvertīta Viktorīna kristību, viņš dara zināmu, ka Romas katehūmeniem atrodoties redzamā vietā (de loco eminentiore), tieši pirms kristības bija jārečitē ticības apliecība, noteiktā vārdiskā formā, ko tie bija iegaumējuši, visas draudzes priekšā.[xviii] Tā arī Sv. Leo skarbā vēstulē Palestīnas mūkiem, kuru kristoloģiskie uzskati, kā viņš uzskatīja, bija nopietni nomaldījušies, pārmet viņiem,[xix] ka viņi aizmirsuši “svētīgo ticības apliecību un liecību, kuru jūs izteicāt daudzu liecinieku klātbūtnē.” Par nelaimi neviens no viņiem mums neatklāj noslēpumu, tieši kur liturģijā šī iespaidīgā scēna notika. Tomēr šis trūkums tiek izlīdzināts ar ārkārtīgi interestanto katehumenāta izkārtojumu, kuru pierakstījis Romas diakons Jānis ap 500 g.[xx] Šeit skaidri tiek pateikts, ka Apustuļu ticības apliecība atradās ārpus kristības rita, pirms Effeta svaidīšanas.

Lai arī šķiet, ka šis svinīgais mēģinājums ticības apliecības “atdošana” bija visraksturīgākā Romā, tomēr pirms kristības tas tika ievērots visos Rietumos. Ticības apliecības “atdošana” tika uzskatīta par gadījumu sevišķam sprediķim, un vairākas šādas runas ir līdz mums nonākušas. Sv. Augustīns liecina par to cik svarīgu vietu tā ieņēma Āfrikā. Taču viņš nesaka, ka tas bija vienīgais, vai pat visvarīgākais ticības apstiprinājums kristībā. Deklaratīvās ticības apliecības rečitēšana, kā viņš to paskaidro, iezīmēja katehumenāta beigu daļu, turpretī apliecība kristības momentā bija atbilžu uz jautājumiem formā. Tāpat arī bija citās Rietumu baznīcās. Piemēram, V gs. apcerējumā De sacramentis attaino iztaujāšanu detalizēti. Tas satur sešas īsas bīskapa uzrunas nule kristītajiem (tas ir gandrīz droši, ka autors ir pats Sv. Ambrozijs),[xxi] un cik vien iespējams cenšas sekot Romas modeļiem.[xxii] Saskaņā ar to kanditdāts iekāpa kristāmavotā, tad noliedza velnu un viņa darbus, un tad pasauli un tās baudas.[xxiii] Pēc tam stāstītājs turpina:

Jums tika jautāts: “Vai tu tici visspēcīgajam Dievam Tēvam?” Jūs atbildējāt: “Es ticu,” un tikāt pagremdēti, tas ir, apglabāti. No jauna jums tika jautāts: “Vai tu tici mūsu Kungam Jēzum Kristum un viņa krustam?” Jūs atbildējāt: “Es ticu,” un tikāt pagremdēti. Tādā veidā jūs tikāt apglabāti kopā ar Kristu, jo tas, kurš ir apglabāts kopā ar Kristu, augšāmceļas kopā ar viņu. Trešo reizi jums tika jautāts: “Vai tu tici arī Svētajam Garam?” Jūs atbildējāt: “Es ticu,” un trešo reizi tikāt pagremdēti. Tā jūsu trīskāršā apliecība izdzēsa jūsu agrākās dzīves daudzkārtējās kļūdas.[xxiv]

Sv. Ambrozija darbs, De mysteriis,[xxv] kurš ir ļoti līdzīgs un, šķiet, lielā mērā atkarīgs no De sacramentis, sniedz mums līdzīgu aprakstu, pieminot “velna un viņa darbu, pasaules, tās greznību un baudu” noliegšanu pēc tam, kad kandidāts bija ienācis baptistērijā,[xxvi] īsi piemin trīs atsevišķās atbildes[xxvii] – apstiprinājumus ticībai uz Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Iespējams, ka šis ir tas ticības akts, ko Sv. Leo domāja, kad viņš piezīmēja:[xxviii] “savā atdzimšanā […] mēs noliedzam velnu un izsakam ticību Dievam,” un citur,[xxix] “tas nav saskaņā ar Dievu, kas nav saskaņā ar liecību, kuru viņš deva savā atdzimšanā, un kurš, nedomājot par dievišķo derību, joprojām pieķēries tam, ko noliedzis, tai pašā laikā atstājot to, uz ko apliecināja savu ticību.”

Abu veidu apliecinājumi atrodami Gelāzija sakramentārijā, kurš, kā uzskata pētnieki, attaino Romas liturģisko praksi VI gs. Kā jau mēs to varētu sagaidīt, šeit dievkalpojuma sākumā atrodama atteikšanās no Sātana, kas notiek trīskārši atkārtojot saucienu: “Es atsakos (abrenuntio).” Tad seko ticības apliecība tās deklaratīvajā formā. Tā kā bērnu kristība ap šo laiku jau kļuvusi universāla, tad to pavada rubrika, ka priesterim tā jāsaka ar uzliktu roku uz bērna galvas.[xxx] Tas viss notiek ārpus baptistērijas, un tai seko rinda lūgšanu un liturģisku darbību. Pēc tam baptistērijā avots tiek detalizēti svētīts, un rubrika turpinās:[xxxi]

Pēc avota svētīšanas kristī ikvienu tajā secībā, kādā tu viņiem uzdod šos jautājumus (sub has interrogationes): “Vai tu tici Dievam visspēcīgajam Tēvam?” Resp.: “Es ticu.” “Vai tu tici arī Jēzum Kristum viņa vienīgajam Dēlam, mūsu Kungam, kurš piedzima un cieta?” Resp.: “Es ticu.” “Vai tu tici arī Svētajam Garam, svētajai Baznīcai, grēku piedošanai, miesas augšāmcelšanai?” Resp.: “Es ticu.” Tad pēc katras atbildes pagremdē ūdenī viņu trīs reizes (deinde per singulas vices mergis eum tertio in aqua).

Šo neskaidro faktu apkopojuma apskats neizbēgami bija īss un nepilnīgs. Liturģiju pētniecības laukā šodien neviens cits uzdevums nav tik svarīgs kā kristības un ar to saistītu ritu klasificēšana, un to evolūcijas konstruktīvas teorijas izstrādāšana. Tomēr no tā, kas tika pateikts, jābūt pietikamam, lai pierādītu, ka dekaratīvajām ticības apliecībām bija nodrošināta vieta kristību dievkalpojumā (visplašākajā tā nozīmē) vismaz no IV gs. Iespējams pat apgalvot, ka to nozīme aizvien pieauga. Austrumu Baznīcās jautājumi un atbildes kristības brīdī pamazām pazuda – viss, kas atlika trīskārša apslacīšana, sakot vārdus “tāds un tāds tiek kristīts Tēva etc.” Konstantinopoles ticības apliecība pēc atteikšanās no velna ir vienīgais ticības apliecinājums, kas saglabājās dievkalpojumā, un pēc formas protams tas bija deklaratīvs. Rietumos tas tā nenotika, lai gan atsevišķi mājieni ir manāmi, kas norāda, ka jautājumu un atbilžu nozīme samazinās (e.g. tos var izlaist gadījumā ja kristāmais ir slims un jau ir teicis deklaratīvo ticības apliecību),[xxxii] un beigu beigās tika atšķirtas no pagremdēšanas. Tomēr arī šeit deklaratīvā ticības apliecība, kuras rečitēšana agrāk notika ārpus paša dievkalpojuma, tiecās nostiprināties kristību liturģijā. Tik tālu populārā teorija, kuras uzskatus mēs aplūkojam, var tikt uzskatīta par sevi attaisnojušu.

Tomēr jau no sākuma tika dots brīdinājums, ka tās attaisnojumam, pat tik tālu cik tas attiecas uz periodu, kas seko pēc IV gs., jābūt pakļautai atsevišķiem iebildumiem. Pirmais no tiem ir, ka vismaz pirmajos gadsimtos, deklaratīvā ticības apliecība nebija nedz vienīgā, nedz arī svarīgākā apliecība, kas tika teikta kristībā. “Jautājumi par kristību (interrogationes de fide)” un atbildes uz tiem, kā mēs to esam redzējuši, rāda ko citu. Patiešām, tā kā jautājumi un atbildes veidoja rita kodolu, ir grūti izvairīties nepieļaujot par iespēju, ka ticības apliecināšana, kuru tie paredzēja, tika uzskatīta par būtisku. Īstenībā to atbalsta autoru izteikumi, kuri visos gadījumos pieder mūsu aplūkojamā perioda agrākajai daļai. Sv. Jeruzalemes Kirils, piemēram, saka: “jūs apliecinājāt pestījošo apliecību (hōmologēsate tēn sōtērion homologian)”[xxxiii] apliecinot ticību kristībā, un tas ko viņš ar to domā ir atbildes uz “jautājumiem par ticību.” Apustuliskajās Konstitūcijās[xxxiv] apzīmējums “kristības apliecība” par exellence tiek attiecināts uz jautājumiem. Tā arī lielā nozīme, ko piešķīra Sv. Bazils[xxxv] un citi grieķu tēvi trīskārtējai pagremdēšanai un ar to saistītajai trīskāršajai liecībai atbildot uz jautājumiem, liek domāt, ka viņi to uzskatīja par sevišķu apliecība. Līdzīgi tas bija Rietumos. Piemēram, Sv. Augustīns jautā: “Kurš gan nesaprot, ka tā nav īsti kristīga kristība, ja iztrūkst evaņģēliskie vārdi, no kuriem simbols veidots?”[xxxvi] un citviet[xxxvii] viņš runā par “nepieciešamajiem jautājumiem īsos vārdos.” Gallijas rituālā, kā mēs to redzējām, šī bija vienīgā ticības apliecināšana, kuru izdarīja pašā kristību dienā.

Šie novērojumi mūs ved vienu soli tālāk – tie pierāda deklaratīvo ticības apliecību otršķirīgo lomu. Tās īstenībā nebija pat daļa no kristības. Tās īstenībā piederēja katehētiskajai apmācībai, kas tika veikta pirms sakramenta – to rečitācija loģiski veidoja šīs apmācības noslēguma posmu. Tas skaidri parādās ticības apliecības “nodošanā” un “atdošanā,” kas sākumā nekādā viedā nebija saistītas ar kristību. Lielākajā daļā ritu ticības apliecības formālā “atdošana” notika dažas dienas vai vismaz dažas stundas pirms kristības. Saskaņā ar Gallijas baznīcas praksi pašā kristības dievkalpojumā deklaratīvā ticības apliecība vairs netika lietota. Dažu Austrumbaznīcu praksē , kā mēs to redzējām, deklaratīvā ticības apliecība parādās uzreiz pēc velna noliegšanas, bet to var uzskatīt, un šajā gadījumā pilnīgi pamatoti, par pāreju no katehumenāta ritiem uz kristību. Arī tad, Ortodoksajās lūgšanu grāmatās ritu un ceremoniju grupa, kurās šodien atrodas arī iekļauta deklaratīvā ticības apliecība, ir skaidri atšķirta no kristību dievkalpojuma un apzīmēta kā “Lūgšana padarot par katehūmenu.”[xxxviii] Tas nav bez nozīmes, ka deklaratīvā ticības apliecība, visos ritos par kuriem mums ir saglabājušies apraksti, tika izteikta pirms kandidāts vispār iegāja baptistērijā un kāpa ūdenī. Tās apvienošanās procesu ar kristības liturģiju (īstajā nozīmē) visskaidrāk var studēt Romas praksē. Pirmajos gadsimtos tās raison d’être bija neapšaubāmi kalpot par katehētiskās sagatavošanas kulmināciju – to izceļ deklaratīvās ticības apliecības vieta “iztaujāšanā.” Vēlāk, ar pieaugušo kristības pakāpenisku izzušanu, kristību rits tika pakļauts radikālām izmaiņām, daudzas ceremonijas, kas īstenībā piederēja katehumenātam, tika pievienotas kristību dievkalpojumam. Uz šo pielāgošanās procesu mums jāattiecina deklaratīvās ticības apliecības klātesamība tajā ievērojamā pozīcijā, kuru tā ieņem Romas liturģiskajās grāmatās pēc VI gs.