Kristietības vēsture

To, ka Baznīcai apustuliskajā laikmetā bija ticības apliecība, atzītas mācības korpusa plašā nozīmē, var pieņemt kā pierādītu faktu. Taču ir pieļaujams iet vienu soli tālāk. Jaunajā Derībā ir daudz pierādījumu, lai parādītu, ka ticība jau sāka iegūt formu konvenciālos kopsavilkumos. Ticības apliecībām, šo vārdu īstajā nozīmē, vēl bija tikai jārodas, taču virzība uz formulāciju un nobeigtību bija sākusies. Tā Jaunās Derības lasītājam nepārtraukti jāsastopas ar saukļiem un šabloniskiem izteicieniem, atslēgas vārds, kurus rakstīšanas laikā kristiešu valoda bija konsekrējusi. Turklāt viņš izskaidro garākus fragmentus, kuri, lai gan joprojām vēl brīvi savā izteiksmē, nodod sevi ar kontekstu, ritmu un vispārējo izkārtojumu, kā arī ar savu saturu, ka tie drīzāk nāk no kopienas tradīcijas nevis autoru brīvas izdomas. Uzskatīt tos par izvilkumiem vai par atbalsīm no oficiālas eklezistiskas formulas, kā to ir bijis iecienīts darīt, nav nepieciešams un tas ir maldinoši. Tā kā pati ticības apliecības pastāvēšana šī vārda tiešā nozīmē ir vienīgi hipotēze, turklāt maz ticama, ir daudz dabiskāk uzskatīt tos par nesaistītām vienībām un pētīt tos pēc to pašu būtības.

To, ka Baznīcai apustuliskajā laikmetā bija ticības apliecība, atzītas mācības korpusa plašā nozīmē, var pieņemt kā pierādītu faktu. Taču ir pieļaujams iet vienu soli tālāk. Jaunajā Derībā ir daudz pierādījumu, lai parādītu, ka ticība jau sāka iegūt formu konvenciālos kopsavilkumos. Ticības apliecībām, šo vārdu īstajā nozīmē, vēl bija tikai jārodas, taču virzība uz formulāciju un nobeigtību bija sākusies. Tā Jaunās Derības lasītājam nepārtraukti jāsastopas ar saukļiem un šabloniskiem izteicieniem, atslēgas vārds, kurus rakstīšanas laikā kristiešu valoda bija konsekrējusi. Turklāt viņš izskaidro garākus fragmentus, kuri, lai gan joprojām vēl brīvi savā izteiksmē, nodod sevi ar kontekstu, ritmu un vispārējo izkārtojumu, kā arī ar savu saturu, ka tie drīzāk nāk no kopienas tradīcijas nevis autoru brīvas izdomas. Uzskatīt tos par izvilkumiem vai par atbalsīm no oficiālas eklezistiskas formulas, kā to ir bijis iecienīts darīt, nav nepieciešams un tas ir maldinoši. Tā kā pati ticības apliecības pastāvēšana šī vārda tiešā nozīmē ir vienīgi hipotēze, turklāt maz ticama, ir daudz dabiskāk uzskatīt tos par nesaistītām vienībām un pētīt tos pēc to pašu būtības.

Šajā sakarā ir vērts pieminēt divas lietas. Pirmkārt, mācības kristalizācijas sākumi nebija nejauši, tos izprovocēja īpašas situācijas Baznīcas dzīvē. Īpaši notikumi kļuva par iemeslu, lai kristiešu doktrīna tiktu atklāti pausta un sludināta – tas prasīja kaut ko līdzīgu ticības apliecībai. Viens no iemesliem, kas ir ticis visvairāk un pamatīgāk izpētīts ir kristība. No kandidātiem, kuri meklēja uzņemšanu Baznīcā, tika pieprasīts sava veida ticības apgalvojums, un tādēļ arī sava veida atklāta ticības atzīšana. Tomēr koncentrēties vienīgi uz kristību, kā pētnieki dažreiz ir bijuši noskaņoti to darīt, būtu kļūda. Katehētiska izglītība, kam sekoja kristība, bija labvēlīgs apstāklis ticības apiecības kopsavilkumu veidošanai. Tāpat arī sludināšana – dažādu sprediķotāju metode un stils atšķīrās, taču vēsts saturs un izteiksmes veids notiekti tiecās ievērot noteiktas, pieņemtas robežas. Baznīcas polemika no dienas dienā, vai nu pret herētiķiem savā vidū, vai arī ārpusē ar pagānu pretiniekiem, radīja vēl vienu labvēlīgu situāciju ticības apliecību radīšanai. Vēl citu sniedza liturģija – ticības svinīgi izeicieni, himnu, lūgšanu un dievbijīgu izsaucienu veidā, tur tie bija savā dabiskajā vietā. Sevišķi interesants ir eksorcisma rits. Velna eksorcisms tika plaši praktizēts agrīnajā Baznīcā, un atbilstoša formula, kurai bija pārbaudīts spēks, šķiet, ir sacerēta samērā agri. Mēs arī nedrīkstētu palaist garām Baznīcas vadītāju formālo saraksti ar saviem ganāmpulkiem. Kā modernajā, tā arī senajā pasaulē vēstules, jo sevišķi oficiālās (šeit jāatceras, ka kristiešu vēstules bieži bija paredzētas publiskai lasīšanai Baznīcas sanāksmēs), bija pārpilnas ar stereotipiem frāzes pavērsieniem, un dažreiz tiem bija kaut kas no īsa, formāla apliecinājuma rakstura.

Otrkārt, Sitz im Leben, ja šis tehniskais apraksts šeit ir vietā, ne vien radīja iespēju pagaidu ticības apliecībām – tas arī zināmā mērā noteica to stilu, saturu un struktūru. Dažreiz to forma bija izplūdusi, citreiz kodolīga un sausa. Ja formāls Kristus pestīšanas darbu uzskaitījums bija derīgs katehisma apmācībai, vairāk entuziastiska, bagatīga izteiksme varēja tikt sagaidīta pielūgsmes aktā. Dažos apstākļos atbilstošākais šķita trinitārs vai binitārs izkārtojums, pirmajā gadījumā uzsverot ticību trijām dievišķajām Personām, otrajā – ticību Tēvam un Dēlam. Visbiežāk Kristoloģisks īss teikums bija pietiekams attiecīgās situācijas nepiecišamībai. Šis pēdējais iedalījums, pamatots uz apakšā esošo plānu, ir izrādījies tik nozīmīgs, ka, turpinot aplūkot faktus kvaziticības apliecību Jaunajā Derībā, mēs tos iedalīsim saskaņā ar to struktūru. Tajā pašā laikā mēs mēģināsim, lai gan ne vienmēr ar lielām cerībām uz panākumiem, atrast situāciju Baznīcas dzīvē, kurā aplūkojamajai formulai ir savas saknes.

Vispirms tad, uzmetīsim skatienu formulārajiem elementiem, kuri sastāv no vienkāršas, viena teikuma Kristoloģijas. Populārākais, tāpat kā īsākais Jaunajā Derībā ir sauklis Kyrios Iēsous (Kyrios Iēsous – Jēzus ir Kungs). Sv. Pauls to izsaka (1. Kor. 12:3), “Neviens nevar teikt: ‘Kungs ir Jēzus,’ kā vien Sv. Garā,” un citā vietā (Rom. 10:9), “Ja ar savu muti apliecināsi Kyrios Iēsous un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu ir uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi glābts.” Viņš neatklāj situāciju, kurā šie izteikumi tikuši izdarīti, taču pirmā fragmenta kontekstā, ar savu atsauci uz alternatīvu teicienu Anathema Iēsous (i.e. “nolādēts lai ir Jēzus”) uzvedina uz domām, ka viņš domā par situāciju, kurā kristiešu lojalitāte tiek pārbaudīta (iespējams, ar vajāšanām, taču ne tikai).[i] Tas labi saskan ar uzsvaru, ko agrīnie kristieši lika uz Kristus noliegšanas grēcīgumu pārbaudījumu priekšā,[ii] tāpat kā ar to, ko mēs zinām par civilo autoritāšu praksi censties piespiest viņu priekšā atvestos kristiešus lādēt Kristu.[iii] Pants no Romiešiem parasti ir ticis uzskatīts par norādi uz Kristus, kā Kunga atzīšanu, kas tika izdarīta kristībā. Atkārtotais kristību apraksts, ka tā tiek darīta “Kunga Jēzus nēmenā” (cf. eg. Ap. d. 8:16; 19:5; 1. Kor. 6:11) bez šaubām liek manīt, ka formulai “Jēzus ir Kungs” bija vieta ritā. Šie vārdi atkal parādās Fil. 2:11, kur Sv. Pauls runā, ka “visas mēles apliecinās, ka Jēzus Kristus ir Kungs,” šajā gadījumā konteksts ir liturģisks. Atkal šabloniskā frāze tika nodota konvertītiem kā viņu ticības īss kopsavilkums, par to liek domāt tādi fragmenti kā Kol. 2:6, “Jūs pieņēmāt Kungu Jēzu Kristu,” un atsauksmēm Ap. d. uz “ticību Kungam Jēzum Kristum” (eg. 11:17; 16:31) un uz “sludināt Kungu Jēzu” (cf. 11:20). Sv. Polikarpa martīrijs[iv] atstāsta, ka impērijas maģistrāts, mēģnot visiem spēkiem pārliecināt sirmo bīskapu pakļauties, jautāja viņam: “Kas tur slikts, pateikt – ķeizars ir Kungs?” Apliecinājums Kyrios Kaisar, šķiet, ir bijis populārs Romas impērijas civilajā kultā, un kristieši, bez šaubām, apzinājās, ka viņu pašu apliecinājums Kyrios Iēsous ir kategorisks noliegums tam.

Vēl viena formula, vienlīdz īsa un sena, lai gan lemta aizmirstībai, kad tās sākotnējā mesiānskā nozīme tika aizmirsta, ir “Jēzus ir Kristus.” 1. Jņ. 2:22 apliecina tās pielietojumu (“kas ir melis, ja ne tas, kas liedz, ka Jēzus ir Kristus?”), tāpat kā to dara Mk. 8:29 (Pēteris teica Viņam: ”Tu esi Kristus.”). Vēl cits, kas parādās, ir “Jēzus ir Dieva Dēls.” Spilgts piemērs tam, ka šī formula tika pielietota kristībā kā ticības apliecība, ir stāsts par to, kā Sv. Filips krista Etiopijas eunuhu, atrodams Ap. d. 8:36–38. Saskaņā ar Rietumu teksta lasījumu (mūsu gadījumā nav svarīgi vai tas ir orģināls vai interpolēts), eunuhs apliecina savu ticību ar vārdiem: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” 1. Jņ. autors to ņem ļoti nopietni, apgalvojot (4:15), ka “ikviens, kas apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tanī paliek Dievs un viņš Dievā,” un vēlāk jautā (5:5) “Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” Vārdiem, kurus viņš lieto, lai gan tie satur agrīno kristiešu apliecību, ir zināma poleimiska pieskaņa, kas tiek vērsta pret Dokētistiem, kuriem viņš uzbrūk. Tas izriet no citas, daudz pārdomātākas poleimiskas formulas (4:2), “Jēzus Kristus ir nācis miesā.” Tas pats apgalvojums, ka Jēzus ir Dieva Dēls, bez jebkāda mājiena, ka tas būtu saistīts ar hairēzes medībām, tiek citēts Ēbr. 4:14. Pavisam citā formā tas atrodams Mk. 5:7, kur velns, kuru mūsu Kungs tūdaļ eksorcizēs, kliedz: “Jēzu, Tu visaugstākā Dieva Dēls, es lūdzu Tevi …,” un Mk. 3:11, kur dēmoni Viņu sagaida ar vārdiem: “Tu esi Dieva Dēls.” Iespējams, ka šie fragmenti norāda uz pirmā gadsimta Baznīcā lietotām eksorcisma formulām.[v]

Tik tālu mēs esam īsumā apskatījuši miniatūr-ticības apliecības, kas ir tikai nedaudz vairāk par atslēgas vārdiem. Līdzās tiem Jaunās Derības lappusēs ir atrodamas daudz detalizētākas ticības apliecības. 1. Kor. 15:3 seqq., Sv. Pauls atstāsta izvilkumu no tā, ko viņš īsumā apraksta kā “evaņģēliju (to eyaggelion), kuru es jums sludināju un kuru jūs saņēmāt”– viņš piebilst, ka pirms to sludināt, viņš pats to ir saņēmis, domājams no Baznīcas. Citējamais fragments ir sekojošs:

Jo es jums vispirms esmu macījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem saskaņā ar Rakstiem, un ka viņš aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies, kā tas pravietots Rakstos, un ka viņš parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam viņš parādījies vairāk kā piecsimt brāļiem vienā reizē […]. Pēc tam viņš parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem.

Acīmredzot tas ir kopsavilkums, kas izveidots katehētiskiem mērķiem vai sludināšanai – tas atklāj kristīgās vēsts kodolu koncentrētā veidā. Aizstāvoša, apoloģētiska pieskaņa saklausāma iespaidīgajā liecinieku sarakstā, ar kuru tas noslēdzas. Līdz ar to mums būtu jāpiemin daudz ciešāk saaustu teoloģisku apgalvojumu Rom. 1:3 seq.:

Evaņģēliju par viņa Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu, kas pēc miesas cēlies no Dāvida, bet Svētajā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem paaugstināts par Dieva Dēlu spēkā. Caur viņu esmu saņēmis žēlastību […],

kā arī īsākus fragmentus Rom. 8:34:

[…] Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv,

un 2. Tim. 2:8:

Turi prātā Jēzu Kristu, kas uzmodināts no miroņiem, no Dāvida cilts (saskaņā ar manu evaņģēliju).

Atsevišķi teikumi izbārstīti pa visām epistulām, šķiet, atbalso katehētiskās formulas, kā piemēram šo – Gal. 1:4 (“Kungs Jēzus Kristus, kas pats sevi ir nodevis par mūsu grēkiem”), 1. Tes. 4:14 (“Mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies”), un 1. Tes. 5:9 ([…] caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums miris”). Tā arī garāks, daudz brīvāk izteikts fragments 1. Pēt. 3:18 seqq.:

Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts Garā. Tanī Viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā. […] dibinoties uz Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas ir pie Dieva labās rokas, pēc tam kad viņš uzkāpis debesīs un viņam kļuvuši paklausīgi eņģeļi, varas un spēki.

lasās kā daļēja parafrāze un kā daļējs citāts no sagatavošanās mācības kristībai. Iestarpinājums, kas īsumā izskaidro sakramenta nozīmi teikumos 20 seqq., šādu minējumu atbalsta.

Šo Kristoloģisko kērigmu uzbūve ir vienkārša – tās ir veidotas pievienojot Jēzus nēmenam izvēlētus notikumus no pestīšanas stāsta. Ļoti bieži ir pamanāms pamatā esošais kontrasts starp miesu un garu, Dāvida un Dieva Dēlu, pazemojumu un paaugstinājumu. Tā visiespaidīgākais piemērs ir labi pazīstamais Kristoloģiskais fragments Fil. 2:6–11, kas ir pilnībā veidots uz antitēzes starp Kristus sevis iztukšošanu un Viņa paaugstināšanu Radības Kunga godā. Lai gan tā nav Sv. Paula sacerēta, var gandrīz droši teikt, ka tā ir sena kristiešu himna, iespējams, Palestīnas izcelsmes, kas jau bija aranžēta ritmiskās rindās tajā laikā, kad tā nonāca Sv. Paula rokās. Pētnieki[vi] ir uzdrošinājušies minēt, ka tam ir jābūt fragmentam no kādas senas euharistiskās liturģijas, bet tas ir tikai minējums – nekas valodā vai idejiskajā izkārtojumā par to neliecina. Lielākais, ko var apgalvot, ir, ka konteksts ir napšaubāmi kultisks, un ka tas ir labs piemērs liturģiskā materiāla agrajai kristalizācijai. Cits himnai līdzīgs fragments, kas izklāsta paradosis galvenās daļas ritmiskās rindās, atrodams 1. Tim. 3:16:

Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.

Tā paša tipa kērigma, protams daudz īsāka, tika lietota eksorcismā un dziedināšanā. Tā Sv. Pēteris (Ap. d. 3:6) izdziedināja paralizēto vīru pie Krāšņajiem vārtiem, tam no sirds pavēlot: “Nācarieša Jēzus Kristus nēmenā – staigā!” Nedaudz vēlāk, kad viņu lūdz izskaidrot brīnumu (4:10), viņš papildina formulu sekojoši: “Nācarieša Jēzus Kristus nēmenā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs ir uzmodinājis no mirušajiem.”

Tik daudz par viena teikuma, tīri Kristoloģiskiem apustuliskās Baznīcas doktrinālā depozīta formulējumiem. Skaidrs, ka tas nebija vienīgais formulējumu veids – vienlaicīgi ar tiem doktrinālais depozīts viedojās semi-formālās, divdaļu apliecībās, kas bija pamatotas uz Dieva Tēva un viņa Dēla Jēzus Kristus paralēlajām idejām. Viens no visvarīgākajiem šī tipa piemēriem ir Sv. Paula teikums (1. Kor. 8:6):

Bet mums ir tikai viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas, un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tikai viens Kungs, Jēzus Kristus; caur kuru visas lietas, un mēs caur viņu.

Šī fragmenta formulas raksturs ir nepārprotams, un tiek uzsvērts ar rūpīgu paralēlismu un mākslīgu uzbūvi. Daļēji šeit darbojas arī teoloģiski motīvi, jo Sv. Pauls ir ieinteresēts izcelt Tēva un Dēla kosmiskās lomas, taču tobrīd svarīgāki bija polemiskie. Sv. Pauls uzsver kristiešu Dieva vienumu, pretstatā pagānisma “daudzajiem dieviem un daudzajiem kungiem.” Tuvu saistīts fragments, izteikts daudz brīvāk, bet viedots pēc tā paša plāna, ir 1. Tim. 2:5 seq.:

Jo ir viens Dievs kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus, kas cevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem […].

Cita pazīstama divu teikumu apliecība, kurai ir ticības apliecībai līdzīgs raksturs, kas uzreiz izceļas, atrodams 1. Tim. 6:13 seq.:

Es piekodinu tev Dieva priekšā, kas visu dara dzīvu, un Kristus Jēzus priekšā, kas apliecinājis labo liecību Poncija Pilāta priekšā, turi šo pavēli neaptraipītu un nenopeltu, līdz mūsu Kungs Jēzus Kristus parādīsies savā godībā.

Diez vai šeit nepieciešama bagāta iztēle, lai pamanītu aiz šīs brīvās parafrāzes formālu apliecinājumu ticībai Dievam Tēvam, visa Radītajam, un Jēzum Kristum Viņa Dēlam, kas cieta (tā nepārprotami ir martyrēsantos tēn kalēn homologian īstā izpratne) zem Poncija Pilāta, un atkal atnāks godībā.[vii] Situācija, kurai tas pieder, iespējams ir doktrinalā sagatavošana kristībai. Līdzīga tipa fragmentāra ticības apliecība tiek citēta 2. Tim. 4:1 kā nopietns piekodinājums:

Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, un minēdams viņa parādīšanos un valstību…

Šeit Otrā atnākšana, ko parasti piemin pie Kristus pestījošo darbu uzskaitījuma, parādās kā līdztiesīgs ticības artikuls.

Fragments, kas liecina par nedaudz cita veida divdaļu formulu, ir Rom. 4:24:

mūsu dēļ, […] kas ticam tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti,

kur ticības apliecības iezīme ir nepārprotana. Fragmenti ar tieši šādu struktūru un saturu parādās ļoti bieži, kā tas ir Rom. 8:11; 2. Kor. 4:14; Gal. 1:1; 1. Tes. 1:10; Kol. 2:12; un Ef. 1:20. Tie arī neaprobežojas tikai ar Sv. Paula vēstulēm. 1. Pētera vēstules autors uzrunā savus adresātus (1:21) sekojoši:

Jūs caur Viņu [i.e. Jēzu] ticat uz Dievu, kas viņu ir uzmodinājis no miroņiem un to godā cēlis.

Lai kādā situācijā tā izveidojās, ir skaidrs, ka “Dievs, kas uzcēlis Kungu Jēzu Kristu no mirušajiem” ir kļuvis par stereotipu tag vai klišeju pirms pirmā gadsimta trešās paaudzes.

Šie fragmenti aptver divdaļu apliecinājumu piemērus Jaunajā Derībā, pie kuriem parasti apelē. Tomēr tie nekādā ziņā neizsmeļ šo sarakstu – to var bagātīgi papildināt, ja formulāro elementu meklējumi tiek izdarīti uz plašāka pamata. Piemēram, gandrīz katra Sv. Paula vēstule sākas ar konvencionālo sviecinājumu: “Žēlastība jums un miers no Dieva mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus.”[viii] Acīmredzot tā bija šabloniska frāze. Tas arī nebija izteiciens raksturīgs vienīgi Sv. Paula sveicinājumiem. Ļoti līdzīgi sveicinājuma vārdi raksturo Pastorālās vēstules (1. Tim. 1:2; 2. Tim. 1:2; Tit. 1:4) un 2. Pēt. (cf. 1:2, “Dieva un mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā”); arī 2. Jņ. 1:3 (“žēlastība, apžēlošana un miers no Dieva Tēva un no Jēzus Kristus, Tēva Dēla”). Atkal, izteikums “Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs” arī ir izveidojies par stereotipu formlu, kā to pierāda tās pielietojums Rom. 15:6; 2. kor. 1:3; 11:31; Ef. 1:3; 1. Pēt. 1:3.[ix] Iespējams, ka tā sākotnēji bija saistīta ar liturģiju, kā mēs varētu izsecināt no Rom. 15:6 (“lai jūs vienprātigi, vienā mutē slavētu Dievu…”) tāpat kā no biežā pielietojuma kā svētības vārdus. Taču neatkarīgi no šādiem sevišķiem kontekstiem, neskaitāmi citi fragmenti kalpo, lai ilustrētu veidu kādā apustuliskās Basznīcas ļaudis instinktīvi akceptēja Tēva un Dēla koordināciju. Tā gandrīz bija viņu domāšanas kategorija. Tā Sv. Pauls lūdz 1. Tes. 3:11 “lai mūsu Dievs un Tēvs, un mūsu Kungs Jēzus pašķir mums ceļu pie jums;” kamēr 2. Tes. 2:16 viņš vēl saviem adersātiem, lai “mūsu Kungs Jēzus Kristus un Dievs mūsu Tēvs” tos iepriecinātu un stiprinātu. Sv. Jēkabs sauc sevi (1:1) par “Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalpu,” un Sv. Pēteris (1. Pēt. 2:5) runā par “garīgiem upuriem, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” Apokalipses autors arī runā par sevi kā tādu, kas (1:2) “apliecinājis Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību.” Sarakstu var paplašināt gandrīz bezgalīgi. Piemēri tajā, lasītajam diez vai nepeiciečams atgādināt, nav ticības apliecības – bet tās ir ārkārtīgi nozīmīgas kā piemēri, kā fundamentālās teoloģiskās idejas tika kodificētas apustuliskajā laikmetā, un tās palīdz izskaidrot vadlīnijas gar kurām attīstījās ticības apliecības vārda īstjajā nozīmē.

Skaidrs, ka divdaļīgā shēma dziļi ietekmēja pirmkristīgo domu – tāpat, kā redzēsim, to darīja Trinitārā. Izteitkti Trinitāru apliecinājumu ir maz un sastopami ļoti reti; tur, kur tie parādās, ir maz pamata, lai izdarītu kādus secinājumus. Divas visbiežāk citētās ir Sv. Paula lūgšana 2. Korintiešu beigās (13:13), “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība, un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem,” un kristības pavēles vārdi, kurus Sv. Matejs liek augšāmceltā Kunga mutē: “dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, un Dēla, un Sv. Gara nēmenā.” Lai arī šie nav vienīgie piemēri šādai formulai Jaunajā Derībā, nodarbošanās galvenokārt ar tiem ir atstājusi nepamanītus citus, kas iespējams ir mazāk skaidri, tomēr īstenībā, ne mazāk svarīgi. Starp pēdējiem jāpieskaita 1. Kor. 6:11, “jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus nēmenā un mūsu Dieva Garā;” 1. Kor. 12:4 seq., “ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs;” 2. Kor. 1:21 seq. “tas, kas stiprina mūs un jūs Kristū, Viņš mūs ir svaidījis un apzīmogojis, un devis Gara ķīlu mūsu sirdīs;” un 1. Tes. 5:18 seq., “jo tāda ir Dieva griba Jēzū Kristū attiecībā uz jums – neapslāpējiet Garu.” Triādiskā shēma ir atkal skaidri redzama tādā kontekstā kā Gal. 3:11–14, “ir skaidrs, ka ar bauslību neviens netop taisnots Dieva priekšā, […] Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, […] lai ticībā mēs saņemtu Gara apsolījumu.” Izcils piemērs ir atrodams 1. Pēt. 1:2 “ […] ko Dievs Tēvs pēc iepriekšeja lēmuma izredzējis, Garā svētīdams, lai tie būtu Jēzum Kristum paklausīgi […],” un vēl viens Ēbr. 10:29, “Cik gan smagāku sodu pelnījis tas, kas minis kājām Dieva Dēlu […] un žēlastības Garu nievājis?” Varētu minēt daudzus citus fragmentus, kuriem raksturīgas tādas pašas iezīmes.[x] Tajos visos nav ne miņas no pabeigtības cik tālu tas attiecas uz to formulējumu, un neviens no tiem neveido ticības apliecību šī termina īstajā nozīmē. Neraugoties uz to, visur ir pamanāma Trinitāra struktūra, un tās klātesamība ir vēl uzkrītošāka tādēļ, ka vairumā no gadījumiem nav kontekstā nekā tāda, kas to padarītu nepieciešamu. Neizbēgami rodas iespaids, ka Dievišķības trejādā atklāšnās bija ietverta kristiešu domāšanā jau pašā sākumā, un sagādāja gatavu veidni, kurā apustulisko autoru idejas ieguva formu. Ja Trinitarian ticības apliecības ir retas, tad Trinitarian modelis, kurš vēlāk dominēs visās ticības apliecībās, bija kļuvis par kristiešu doktrīnas tradīcijas neatņemamu sastāvdaļu.