Kristietības vēsture

Līdz šim aplūkojot populāro uzskatu, ka deklaratīvās ticības apliecības savā izcelsme ir meklējama kristību liturģijā, mēs esam ierobežojuši savu uzmanību IV gs. un sekojošajam periodam. Tagad laiks būtu jautāt, kā mūsu problēmu var apgaismot pirmie trīs gadsimti. Vēl svarīgāk ir aplūkot to liecības par ticības apliecību pielietojumu, ņemot vērā, ka pat pēc IV gs. deklaratīvās ticības apliecības nebija nedz vienīgās, nedz arī vissvarīgākie ticības apliecinājumu veidi, kuri tika lietoti kristībā. No sākuma īsumā aplūkosim, ko šajā jautājumā var pateikt Jaunā Derība, un tad pievērsīsimies II un III gs. autoriem. Atšķirība starp īstajām deklaratīvajām ticības apliecībām un vienkāršu piekrišanas izteikšanu, atbildot uz jautājumiem, ir jāpatur prātā.

Attiecībā uz Jaunās Derības posmu, nav šaubu, ka ticība tika uzskatīta par neaizvietojamu priekšnoteikumu kristībai no paša sākuma. Tik daudz ir skaidrs no rita kodola, kas veidoja uzņemšanu Baznīcā. Tāpēc, lai pārliecinātos par ticību, tika pieprasīta viena vai otra veida ticības apliecība. Vissīkākais apraksts par ticības apliecināšanu, kas atrodams Jaunajā Derībā, ir Etiopieša eunuha kristība, kas atrodams Darbu 8:36–8. Kā stāsts mums pauž, eunuhu tā iespaidoja Sv. Filipa sprediķis par Cietēju-kalpu, ka viņš izsaucās: “Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?” Saskaņā ar Rietumu tekstu (kurš dod nojausmu par pirmkristiešu praksi arī tad, ja nav orģināls) Sv. Filips atbildēja: “Ja tu to no visas sirds tici, tad to var.” Tad eunuhs apliecināja savu ticību: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” un tūdaļ pat Sv. Filips viņu kristīja.

Vairāki citi fragmenti Darbos liek domāt, ka kristībā tika prasīta ticības deklarācija. Piemēram, Darbu 16:14 seq. Lidija tiek kristīta Filipijā pēc tam, kad noklausījusies Sv. Paula sprediķi, viņa notikumu noslēdz ar vārdiem: “Ja jums šķiet, ka es ticu Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet tur!” Acīmredzot tika saprasts, ka viņa izrādījusi kādu pazīmi, ka uzņēmusi Apustuļa mācību. Tā arī panikas pārņemtajam cietumsargam Filipijā Sv. Pauls apgalvo, ja viņš grib tapt izglābts, viņam jātic Kungam Jēzum – pēc tam viņš viņam pasludina evaņģēliju un, iespējams, pēc sava veida piekrišanas tam, ko bija dzirdējis, cietumsargs tika kristīts.[i] Daudz tiešāka norāde uz kristāmā savas ticības apstiprināšanu varētu būt stāsts par Sv. Paula kristību, kas ielikts Apustuļa mutē – viņš atceras, ka Ananias viņam tika teicis: “Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa nēmenu!”[ii] Darbos vairāk kā citās Jaunās Derības grāmatās, tiek teikts, ka kristība tiek viekta “Kunga Jēzus nēmenā” – Mt. 28:19 un Didache 7 apgalvo, ka tas tika darīts Trīsvienības nēmenā. Tiek izteikts minējums, ka ticības deklarācija tika izteikta saskaņā ar šo formulu, un šo varbūtību bagātīgi apstiprina Baznīcas prakse attiecībā uz formulu sekojošajās paaudzēs.

Jaunajā Derībā atrodamas arī citas vietas, kas liecina par ticības apstiprināšanu kristībā. Šajā sakarā bieži tiek pieminēts 1. Pet. 3:21, taču vārdi (syneidēseōs agathēs eperōtēma eis theon) šķiet, nozīmē patiesībā “uz Dievu vērsta labas sirdsapziņas izlūgšanās.”[iii] No otras puses ir ļoti iespējams, kā tas tika norādīts iepriekšējā nodaļā, ka Sv. Paula piezīme “ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem,”[iv] būtu jāattiecina uz kristību – ja tā, tad mums ir arī kristību apliecība. Īsta apliecība, šķiet, ir atklāti pieminēta 1. Tim. 6:12 (tēn kalēn homologian), tāpat kā Ēbr. 4:14 (“Turēsimies pie apliecības – kratōmen tēs homologias”). Cits interesants fragments, kas dažreiz paliek nepamanīts, ir Ef. 1:13; “viņam ticēdami esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma” – un tā mums ir jāsecina, ka ticībai un sava veida tās vārdiskai manifestācijai bija jānāk pirms kristības.

Šie un citi fragmenti (nav nepieciešams aplūkot jau pazīstamo lauku tuvāk) pamato hipotēzi, ka tajā laikā, kad citētie dokumenti tika sarakstīti, kristībā parasti tika sagaidīts ticības apliecinājums. Tomēr tie nekādā veidā viennozīmīgi neliciena, vispirmām kārtām attiecībā uz mūsu jautājumu, ka apliecinājums pēc formas bija deklaratīvs. Eunuha kristības atstāsts ir vienīgais, kas liek domāt, ka tāds tas bija – ar vienlīdz lieliem panākumiem var interpretēt arī visus pārējos tekstus, ka tie pieprasa vienkāršas atbildes uz jautājumiem, kuri tika uzdoti kandidātam. Kad mēs pievēršamies Sv. Justīna[v] pazīstamajam kristības aprakstam ap II gs. vidu, mūsu šaubas par to, vai ticības apliecības deklaratīvā forma tika uzskatīta par nepieciešamu, pastiprinās. Viņš pavēsta:

Visi tie, kuri ir pārliecināti un kuri tic, ka mūsu pamācība un vēsts ir patiesa, un apsola, ka viņi ir spējīgi dzīvot saskaņā ar tām, tiek pamudināti lūgt un ar gavēšanu vērsties pie Dieva pēc savu iepriekšējo grēku piedošanas, un mēs lūdzam un gavējam kopā ar viņiem. Tad mēs viņus novedam uz vietu, kur ir ūdens, un tiek atdzemdināti atdzimšanā, kurai arī mēs agrāk esam gājuši cauri. Jo viņi saņem šķīstījošu mazgāšanu ūdenī Tēva un universa Dieva Kunga nēmenā, un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus nēmenā, un Sv. Gara nēmenā […] Pār to, kurš ir izvēlēts atdzimšanai un kas ir nožēlojis savus grēkus, tiek Tēva un universa Dieva Kunga nēmens piesaukts. Kalpotājs, kas ved kandidātu pie ūdens, lieto šo un vienīgi šo Dieva aprakstu. […] Šīs šķīstījošās peldes nosaukums ir “apgaismošana,” jo ar to tiek saprasts, ka tie, kas saņem šo mācību, tiek apgaismoti savā sapratnē. Bez šī nēmena, pār cilvēku, kurš ticis apgaismots un tagad tiek mazgāts, vēl tiek piesaukts Jēzus Kristus, kurš tika krustā sists zem Poncija Pilāta, nēmens un Svētā Gara nēmens, kurš agrāk caur praviešiem pasludināja par Jēzu.

Acīmredzot Sv. Justīna baznīcai bija izstrādāta kārtība, kādā konvertīti tika apmācīti kristīgajā doktrīnā un kādā tie tika pārbaudīti vai tie to ir pienācīgi apguvuši. Tomēr, neraugoties uz biežajiem mēģinājumiem rekonstruēt deklaratīvo ticības apliecību, nav nevienas nepārprotamas norādes uz tādas pastāvēšanu. Nav neiespējams, ka tāda ir tikusi teikta, tomēr Sv. Justīna izteikumi izskatās daudz sakanīgāka ar ticības apliecinājumu atbilžu uz jautājumiem formā. Notiekošo procedūru izgaismo nejauša piezīme, ka kalpotājs bija tas, kas izrunā Dieva Tēva nēmenu (tas arī, domājams, norāda, ka viņš teica vārdus “Jēzus Kristus, kurš bija krustā sists…” un “Svētā Gara, kurš pasludināja…”). Ir ļoti mazticams, ka šeit iet runa par kristības formulu (“Es tevi kristu…”), daļēji tāpēc, ka to nevar pierādīt un nepavisam neizskatās, ka šādas formulas tika lietotas šajā agrajā periodā, un vēl vairāk tāpēc, ka tad, kad tās sāka lietot, tās bija daudz īsākas nekā varēja būt šeit pieminētās. Nevar izvairīties no aizdomām, ka Sv. Justīns šeit piemin jautājumu sēriju par ticību, kas ir līdzīga tām, kuras mēs pamanījām kā neiztrūkstošu iezīmi vēkākajos kristības rituālos.

Tertuliāns ir autors, no kura mēs, protams, sagaidītu lietderīgu informāciju par kristību ticības apliecībām. Viņš ir uzrakstījis detalizētu apcerējumu, kas pilnībā veltīt kristībai (jāpiezīmē gan, ka viņš to aizstāvēja pret tiem, kas samazināja tās vērtību, nevis aprakstīja tās rituālu), un viņā darbs mudž no ilustratīviem piemēriem par kristību norisi. Lai arī šeit populārie pieņēmumi par saistību starp deklaratīvajām ticības apliecībām un kristību nespēj atrast apstiprinājumu. Katenbušs labu laiku atpakaļ novēroja,[vi] ka ticības apliecības “atdošanas” ceremonija, kas bija galvenais notikums deklaratīvai ticības apliecināšanai un kas bija uzkrītoša iezīme vēlākajā Āfrikas un Romas praksē, acīmredzot nav atradis vietu Tertuliāna sakramenta pārvaldīšanas aprakstos. Spriežot pēc sateigtā kopsavilkuma, kuru atrodam darbā De corona,[vii] uzreiz pēc velna noliegšanas baznīcā liturģija turpinājās ar trīskāršajiem jautājumiem un pagremdēšanu baptistērijā. Deklaratīvā ticības apliecība, tiešām, nekur netiek nepārprotami pieminēta. No otras puses, vienmēr, kad viņam ir iespēja aprakstīt kristieša savas ticības apliecināšanu kristībā, viņš to dara tādā veidā, kas daudz vieglāk saskan ar piekrišnau uz jautājumiem, nevis ar deklaratīvu apliecinājumu. Vairākkārtīgi viņš izmanto metaforu par imperiālās armijas kareivi, kurš dod savu militāro zvērestu.[viii] Bija jābūt lielai līdzībai starp abām norisēm, un tā kā kareivju zvērests tika nolasīts viņam dzirdot, kamēr viņš vienkārši apliecināja savu piekrišanu, pašsaprotams slēdziens ir, ka tam ļoti līdzīgi būtu bijis jānotiek kristībā. Labi pazīstamais teikums, kas atrodams viņa sacerējumā De spectaculis,[ix] ved pie tā paša slēdziena: “Kad mēs iekāpām ūdenī un apstiprinājām kristīgo ticību atbildot uz vārdiem, kurus noteica tās likums (in legis suae verba profitemur), mēs apliecinājām ar savām lūpām, ka esam nolieguši velnu, viņa greznību un viņa eņģeļus.” Fragments no De corona, kuru jau pieminējām, ir līdzīga savā nozīmē: “Tad mēs tiekam trīsreiz pagremdēti, atbildot savā viedā pilnīgak nekā Kungs noteica evaņģēlijā (amplius aliquid respondentes quam Dominus in evangelio determinavit).” Ir iespējams no tā izdarīt pieņēmumu, ka deklaratīvā ticības apliecība tikusi izteikta pagremdēšanas brīdī, taču tā kā šī ir vienīgā vieta, kur pieminēta ticības apliecība šajā dievkalpojuma vietā, padara šo interpretāciju par neloģisku. “Atbildot” ir daudz dabiskāk saprotams kā kristāmā atbildes (iespējams, ka vēlākajās liturģijās, tās kļuva par strupo “Es ticu”) uz kalpotāja trīs jautājumiem, no kuriem katrs tagad bija pilnīgāks un garāks nekā Kunga pavēle Mt. 28:19. Tas, ka šī būtu norise ar kuru Tertuliāns ir pazīstams, norāda ar viņa piezīmi citviet[x] – “Jo mēs esam kristīti nevis vienreiz, bet trīsreiz, trijās personās atsevišķi atbildot uz viņu dažādajiem nēmeniem.” Nozīme, kādu viņš piešķīra šīm atbildēm, var tikt izsecināta no cita viņa apgalvojuma,[xi] ka “dvēsele tiek saistīta nevis ar mazgāšanu, bet ar kandidāta atbildi.”

Vienīgais secinājums, ko tālredzīgs pētnieks var izdarīt[xii] ir, ka Tertuliāns neko nezināja par deklaratīvās ticības apliecības lietošanu kristībā. Neviens, kurš pieradis strādāt ar agrajām kristību liturģijām, nevar apšaubīt, ka vienīgā ticības apliecība, kuru Tertuliāns būtu atzinis, bija kristībnieka atbilde uz kristītāja uzstādītajiem jautājumiem ar “Es ticu.” Šim pieņēmumam ievērojams atbalsts atrodams Apustuliskajā tradīcijā, kuru sarakstījis Sv. Hipolīts ap 215. g. un, iespējams, ka tā atspoguļo Romas liturģisko praksi II gs. beigās un III gs. sākumā. Starp visvērtīgākajām šī dokumenta iezīmēm ir, ka šis dokuments sniedz sīku aprakstu par katehumenātu[xiii] un kristību liturģiju.[xiv] Visā šajā dokumentā ne vien netiek pieminēta ticības apliecības “nodošana” vai “atdošana,” bet orģināltekstā nav atrodama pat ne vismazākā norāde uz deklaratīvo ticības apliecību. Pēc formas deklaratīva ticības apliecība ir atrodama Etiopijas un Sahīdu variantos, bet eksperti ir pārliecināti, ka tas ir vēls iespraudums tekstā.[xv] Īstenībā, vienīgais prasītais ticības apliecinājums acīmredzot ir tas, kuru kandidāts izdara stāvot kails ūdenī. Tas saskan ar paraugu, kuram tagad jau būtu lasītājam jābūt pazīstamam:

Un kad tas, kuram jātop kristītam, nokāpis ūdenī, lai tas, kurš krista, uzliek roku uz viņa un saka: “Vai tu tici Dievam visvarenajam Tēvam?” Un tas, kurš tiek kristīts, lai atbild: “Es ticu.” Lai tad viņš tūdaļ kristī viņu vienreiz, uzlicis viņam savu roku uz galvas. Un pēc tam, lai viņš saka: “Vai tu tici Kristum Jēzum, Dieva Dēlam, kurš ieņemts no Svētā Gara piedzima Jaunavai Marijai, kurš tika krustā sists zem poncija Pilāta un nomira, trešajā dienā augšāmcēlās dzīvs no mirušajiem, uzkāpa debesīs un nosēdās pie Tēva labās rokas, un nāks tiesāt dzīvos un mirušos?” Un kad viņš atbild: “Es ticu,” lai viņu krista otru reizi. Un atkal lai viņš jautā: “Vai tu tici Svētajam Garam, svētajai Baznīcai un miesas augšāmcelšanai?” Un tas, kurš tiek kristīts, lai atbild: “Es ticu.” Un lai viņš krista viņu trešo reizi.

Izpratne par to, ka šī trīskāršā kristāmā atbilde viedoja Tertuliānam un Sv. Hipolītam vienīgo pazīstamo kristības apliecinājumu, ļaus mums lasīt dažus svarīgus III gs. tekstus ar neaizmiglotām acīm. Piemēram, Sv. Kipriāns nopietni iebilst vienā no savām vēstulēm[xvi] pret Novaciāņu herētiķiem un viņu pārliecību, ka tiem ir derīga kristība:

Taču ja kāds iebilstu, ka Novaciāns ievēro to pašu likumu, ko ievēro katoliskā Baznīca, krista ar to pašu simbolu (eodem symbolo) ar kuru mēs, atzīst to pašu Dievu Tēvu, to pašu Kristu – viņa Dēlu, to pašu Svēto Garu, un ka viņam ir vara kristīt, jo viņš, kā izskatās, neatšķiras no mums kristības jautājumos – visiem, kuri domā, ka šis uzskats ir pareizs, vispirms ir jāsaprot, ka shizmatiķiem un mums nav viens un tas pats simbola likums un vieni un tie paši jautājumi. Jo kad mēs sakam: “Vai tu tici grēku piedošanai un mūžīgajai dzīvībai caur svēto Baznīcu?” jautājums, kuru viņi uzstāda, ir melīgs, jo viņiem nav Baznīcas […]”

Vārds “simbols” šajā fragmentā bieži ticis izprasts kā deklaratīvā ticības apliecība. Tomēr “kristīt ar ticības apliecību,” saprotot ar to deklaratīvo ticības apliecību, ir neparasts, ja pat neteiktu, neiespējams runas veids – nevienā kristību liturģijas vēstures periodā netika uzskatīts, ka deklaratīvā ticības apliecība veiktu šo lomu. Ir jābūt skaidram,[xvii] ka šajā kontekstā “simbols” un “kristību jautājumi” pārklājas, “simbolam” ietverot gan pagremdēšanas, gan jautājumus.[xviii] Kādā vēlākā vēstulē,[xix] kas ir tikusi iekļauta Sv. Kipriāna rakstu kolekcijā, Sv. Kipriāna korespondents Firmiliāns atstāsta, kā kādai jukušai sievietei radusies pārdroša doma kristīt cilvēkus:

Starp citām blēdībām, ar kurām viņa pievīla pūļus, viņai pietika nekaunības izlikties, ka viņa svētī maizi ar iespaidīgu lūgšanu un svinēja euharistiju […], un daudzus kristīja, lietojot parastos un vispāratzītos jautājuma vārdus (usitata et legitima verba interrogationis usurpans), tā, ka viņa varēja izlikties, ka nemaz nav novirzījusies no Baznīcas noteikumiem. Kas tad mums būtu jāsaka par viņas kristībām […]? Protams, Stefanam un viņa atbalstītājiem tas būtu jāpieņem, jo sevišķi tāpēc, ka nedz Trīsvienības simbols (symbolum Trinitatis), nedz noteiktie un baznīciskie jautājumi neiztrūkst.

Šajā gadījumā atkal ir neatbilstoši tulkot “Trīsvienības simbols” kā deklaratīvo ticības apliecību – daudz dabiskāk ir saprast šos vārdus, ka tie attiecas uz kristības jautājumiem,[xx] vai iespējams uz jautājumiem, trīskāršās pagremdēšanas kontekstā.[xxi] Fragments ar ārkārtēju skaidrību atklāj “parasto un vispāratzīto jautājamo vārdu” sevišķo lomu. Ja vēl būtu nepieciešami pierādījumi, tad jācitē patētiskais stāsts, kuru Aleksandrijas Dionīsijs atstāsta savā vēstulē[xxii] pāvestam Xystus, par cilvēku, kas ieradās pie viņa lielās bēdās – viņš ļāvies kristīties herētiskās aprindās, un nupat kā bijis liecinieks katoliskajai kristībai un dzirdējis “jautājumus un atbildes (tōn eperōtēseōn kai tōn apokriseōn)” un viņš atskārta, ka nekas tamlīdzīgs viņa kristību iniciācijā nav bijis. Vai arī atminēties jautājumu,[xxiii] kurš tika pacelts Kartāgas koncilā (īsi pēc 342. g.)[xxiv] vai ir atļaujams pārkristīt cilvēku, ja tas reiz bijis ūdenī “un jautāts par Trīsvienību (interrogatum in Trinitatem) saskaņā ar evaņģēlija ticību un apustuļu mācību.”

Šeit beidzas mūsu pētījums par to, kā tika lietotas ticības apliecības saistībā ar kristību pirmajos trijos gadsimtos. Secinājums, uz kuru šis faktu lielais daudzums mūs vedina, ir skaidri redzams – parastā tipa deklaratīvās ticības apliecībām nebija vietas tā laika kristību rituālā. Ja IV gs. un vēlāk to loma, kā mēs to redzējām, bija otršķirīga, tad pirms IV gs. tām vispār nebija vietas kristību rituālā. Ticības apstiprināšana bija, protams, neaizvietojama, bet tā pieņēma kandidāta atbilžu uz kalpotāja jautājumiem formu.[xxv] Izņēmuma gadījumos (cf. eunuha apliecību) kandidāts varēja izteikt nepārprotamu ticības deklarāciju – Baznīcas bērnībā šajā jautājumā vēl nebija noteiktas kārtības. Visbiežāk viņš apstiprināja savu piekrišanu ar vienkāršu “es ticu.” Šis nebija vienīgais ticības apliecinājums, kurš tika lietots dievkalpojumā, bet ir daudz, kas uz to norāda, taču savienots ar trīskāršo pagremdēšanu, tas tika uzskatīts par centrālo un iedarbīgo iezīmi visā kristības norisē. Daudzi liturģījas eksperti[xxvi] nosliecas iet tālāk un apgalvot, ka šajā agrajā rita evolūcijas posmā, kristības jautājumi un atbildes ieņēma un izpildīja vēlākās kristību formulas vietu un funkcijas (“Es tevi kristu…” vai “Tāds un tāds tiek kristīts…”), kas nepārprotamā veidā pirmoreiz parādās salīdzinoši vēlu. Deklaratīvās ticības apliecības, ticības izteikumi pirmajā personā vairāk vai mazāk noteiktā vārdu formā, nav atrodamas agrīnajās lituģijās.

Lai arī izplatītā uzskata, kuru aplūkojām, piekritējiem šie rezultāti var šķist pārsteidzoši, tie mums ļauj skatīt kristības ritu un ceremoniju attīstību daudz skaidrākā perspektīvā. Rečitēt divkārt ticības apliecību – vienu deklaratīvo un vienu interogatīvo, vienmēr bijis nedaudz anomāliski. Izskaidrojums rodams tajā faktā, ka deklaratīvā ticības apliecība bija saistīta ticības apliecības “nodošanu” un “atdošanu,” un loģiski, ka tās pieder pie katehumenāta nevis pie pašas kristības. Vienīgā ticības apliecība, kas tiešām piederēja pie kristības bija interogatīvā. Pētnieki uzskata, ticības apliecības “nodošanas” un “atdošanas” ceremonija radusies ļoti agri. Taču pats katehumenāts, ta attīstītajā un artikulētaja formā parādās samērā vēlā attīstības posmā. Plaisa starp katehētisko kārtību, ko piemēram, Sv. Justīns paredz, un to, kuru nosaka Sv. Hipolīta Apustuliskā tradīcijas rubrikas, ir milzīga[xxvii] – lai gan process vēl nebija pabeigts. Ticības apliecības “nodošana” un “atdošana,” kā to pierāda arī abu neesamība Apustuliskajā tradīcijā, pieder pilnīgi izveidota katehumenāta ziedu laikiem, tas ir, agrākais III gs. otrajā paaudzē. Viss uzskats par ticības apliecību kā slepenu formulu, kuru nedrīkst pierakstīt, bet kuru bīskaps svinīgi uztic pārbaudītas lojalitātes katehūmeniem, arī norāda, ka “nodošanas” un “atdošanas” rašanās būtu bijis jānotiek III gs. Šajā laika posmā (mēs aplūkosim faktus VI nodaļā) uzplauka prakse, kas pazīstama kā disciplina arcani – apiešanās ar sakramentiem un ticības apliecību kā mistērijām, kuras tiek atklātas vienīgi pārbaudītiem baznīcēniem. Tādēļ, ja deklaratīvās ticības apliecības tajā veidā, kā tās tika pielietotas kristībā bija loģiski saistītas ar sagatavošanās fāzi, kas veda uz sakramentu, būtu riskanti meklēt tās kristības liturģijā pirms III gs.