Kristietības vēsture

Mūsu mērķis veicot garo pētījumu divās iepriekšējās apakšnodaļās, bija noteikt cik lielu lomu spēlēja kristība tā saukto kristības ticības apliecību formulēšanā. Līdz šim aplūkojām ticības apliecību pielietojumu kristību liturģijā, bet tagad esam daudz izdevīgākā pozīcijā, lai risinātu mūsu galveno jautājumu. Pārsteidzošais fakts ir ticis celts gaismā, ka pirmajos pāris gadsimtos jebkurā gadījumā vienīgā ticības apliecība, ja ticības apliecība ir tam atbilstošais vārds, kas tieši bija saistīta ar kristību, bija kristāmā atbildes uz garīdznieka jautājumiem par viņa ticību – pat tad, kad tās atrada savu vietu liturģijā, deklaratīvo ticības apliecību loma ilgi palika otršķirīga.

Ko tad mēs teiksim par šo ticības izteikumu pirmajā personā izcelsmi? Ir skaidrs, ka tiem jāmeklē daudz plašāks fons nekā pati kristības ceremonija. To saknes atrodas ne tik daudz kristiešu sakramentālajā iniciācijā Baznīcā, cik gan katehētiskajā sagatavošanā, kas notika pirms tās. Deklaratīvās ticības apliecības, uztvertas savas orģinālās nozīmes kontekstā, bija kristīgās mācības rezumējoši kopsavilkumi, kas tika izveidoti konvertītu labā, kas izgāja apmācību. Vācu pētnieks A. Zēbergs gāja pareizā virzienā, kad konstatēja: “Primitīvās kristiešu ticības apliecības ir tikai un vienīgi formulā koncentrēts galveno katehētisko patiesību kopsavilkums, kas pamatots Trinitārajā struktūrā.”[i] Angļu vēsturnieks C. H. Tērners pasaka to pašu citiem vārdiem: “Ticības apliecība pieder nevis pie kristības rita izpildīšanas, bet gan pie sagatavošanas tai.”[ii]

Pirmajā nodaļā pārliecinājāmies, ka pat Jaunās Derības posmā Baznīcas centrālā vēsts, mācības depozīta kodols, sāka nostiprināties semi-stereotipos paraugos, un ka katehētiskā apmācība bija viens no laukiem, kur šis process sākās visagrāk. Process noritēja pilnā spēkā II gs., un nākošajā nodaļā garāmejot mēs īsi apskatīsim dažas formas, kurās t.s. “ticības likums” vai “patiesības likums” atrada izteiksmi tajā periodā. Acīmredzami, ka skolotājiem vienmēr ir bijuši nepieciešami īsi kopsavilkumi, kas savā kodolīgumā jau līdzinās formulai, un oficiālais Baznīcas apmācību iestādījumu raksturs to padarīja vēl steidzamāku. Kas ir zīmīgi, ka pirmoreiz sastopot deklaratīvās ticības apliecības, to sevišķais uzdevums ir kalpot populārās izglītības mērķiem. Kad bīskaps bija “nodevis” ticības apliecību Gavēņa beidzamajās nedēļās, viņš turpināja to skaidrot teikumu pa teikumam, kamēr no katehūmeniem tika prasīts, lai viņi to iemācas no galvas kā ērtu kopsavilkumu tam, ko viņi apņēmušies ticēt. Līdzīgi no viņiem tika sagaidīts, ka viņi to “atdod” atpakaļ savas kristības priekšvakarā. No viņu spējas to noskaitīt varēja secināt, ka viņi tagad ir pietiekami pamatoti ticībā. Šī ticības apliecības sākotnējā funkcija, tāpat kā to vēlākā loma pašā kristību liturģijā, labi ilustrē Cezarejas Eusebija vārdi, ar kuriem tas ievada ticības apliecību, kuru viņš sacerēja Nikajas koncil laikā, cerot uz savu doktrinālu rehabilitāciju: “Tāpat kā mēs saņēmām no bīskapiem pirms mums, gan mūsu katehētiskajā apmācībā, gan kad mēs saņēmām kristību peldi […] tāpat mēs tagad ticam un nododam savu ticību jums.”[iii]

Tādēļ deklaratīvās ticības apliecības var tikt uzskatītas par Baznīcas pilnībā attīstītās katehēzes sistēmas blakus produktu. Tai pašā laikā, kā to mums atgādina Eusebija piezīme, tradicionālo tiltu, kas tās savieno ar kristību, nevajadzētu bez žēlastības noārdīt. Būtu vienlīdz kļūdaini un maldinoši samazināt saistību starp abiem – īstenībā šī saistība bija ārkārtīgi cieša. Katehēzes apmācība, no kuras deklaratīvās ticības apliecības bija praktiski kopsavilkumi, bija apmācība ar skatu uz kristību. Katehūmens visu laiku raudzījās pretī tai lielajai pieredzei, kas vainagos visas viņa intensīvās sagatavošanās pūles. Tik cieši katehēzes apmācība bija savienojuses ar iniciācijas ceremoniju, kurai bija jākļust par tās kulmināciju, ka viens vienīgs vārds “kristība” plašākā nozīmē varēja runāt par “ticības likumu […], kuru viņš bija saņēmis kristībā (dia tou baptismatos).”[iv] Turklāt katehētisko sagatavošanos ieitekmēja tās tai sekojošā sakramenta iezīmes, kas veidoja šīs sagatavošanās mērķi, proti, trīskāršos jautājumus ar trīskāršo piekrišanu un trīskāršo pagremdēšanu. Sekojoši, apmācība apzināti tika virzīta uz (daži ilustrējoši piemēri atrodami Sv. Ireneja rokasgrāmatā Epideixis)[v] nodalot un skaidrojot dievišķās Būtnes trīs aspektus, kuras trīsvienā nēmenā kristība tiks piepildīta un katehētiskie kopsavilkumi, kuru veidošanu tā pamudināja, tika neizbēgami veidoti Trīsvienības veidnē. Atstāti savā vaļā vai pakļauti citām ietekmēm katehētiskie kopsavilkumi, iespējams, būtu attīstījušies pavisam citādi. Pastāvēja spēcīga virzība agrīnajā Baznīcā izveidot vienu vai divu teikumu ticības formulējumus, taču kristības pavēle, nepieminot kristietībai piemītošo ģēniju, bija izšķiroša. Beidzot un visnozīmīgāk, neskaitot Trīsvienīgo struktūru, jauno deklaratīvo ticības apliecību vārdiskais saturs tika lielā mērā pārņemts no kristības jautājumiem. Paši kristības jautājumi, kā to jau Tertuliānam bija iespēja pamanīt,[vi] ap IV gs. kļuva mazliet pilnīgāki nekā Kunga pavēle, šķiet, bija pilnvarojusi, un papildus materiāls tika atvasināts no katehisma vielas. Periodā, kad sāka attīstīties deklaratīvās ticības apliecības, ietekme notika pretējā virzienā. Jauni teikumi varēja un tika uzskatīti par nepieciešamiem, un citas izmaiņas varēja tikt ieviestas. Taču pamats, uz kura tās tika veidotas parasti bija tie paši agrākie kristības jautājumi, kas tika apvienoti vienlaidus formulā un ievietoti pirmajā personā.