Kristietības vēsture

Spilgts piemērs tam, cik ciešas saites saista deklaratīvās ticības apliecības ar kristību liturģiju, neraugoties uz to katehētisko izcelsmi, ir vārds, kurš beidzot tika tām piešķirts vispirms Rietumos un vēlāk arī Austrumos. Šis vārds bija “simbols” – latīniski symbolum un grieķiski symbolon. Labi pazīstamajā Tertuliāna fragmentā,[i] kas bieži tiek citēts, pieminot pirmo norādi par šo ticības apliecības apzīmējumu. Savā skarbajā stilā viņš apstrīd herētiķi Markionu, kurš braucis kā kapteinis Melnajā jūrā. Lai parādītu kādas viņam tiesības atteikties no Vecās Derības un Darbiem, bet pieņemt Sv. Paulu kā apustuli. “Es gribētu lai tu mums dari zināmu,” viņš ar dzēlību jautā Markionam, “Pontas kuģa kaptein, uz kāda pamata (quo symbolo) tu esi uzņēmis uz sava kuģa klāja apustuli Paulu?” Vārds symbolum šeit nenozīmē neko vairāk kā dokumentāru pilnvaru pasažiera uzņemšanai, bet daži tur apgalvo, ka Tertulliāns to ir izvēlējies tādēļ, ka tas ir ticības apliecības nosaukums. Tomēr tas ir ļoti maz ticams,[ii] jo Tertuliāns nevarēja ar to domāt ticības apliecību – daudz ticamāk tie ir Raksti, kurus Markions atteicies pieņemt. Bez šīs vietas, par agrāko symbolum šajā nozīmē pieminēšanu Rietumos tiek uzskatīts Sv. Kipriāna teikums Ep. 69, kurš tika citēts iepriekšējajā apakšnodaļā, lai gan tā nozīme var būt daudz plašāka kā vienīgi ticības apliecinājums. Austrumos parastais apzīmējums ticības apliecībai bija “ticība (hē pistis)” vai “mācība (to mathēma),” un mums jāgaida vēl 100 gadi pēc Sv. Kipriāna, līdz tā sauktajiem Laodiķejas koncila kanoniem,[iii] kad to symbolon tiek lietots šajā nozīmē. Septītais kanons (viņu atbilstība to nosaukumam ir ļoti apšaubāma) nosaka, herētiķiem “iemācīties ticības simbolus (ta tēs pisteōs symbola).” Ņemot to vērā un arī to, ka šis apzīmējums nekļuva regulārs līdz pat V gs., šķiet, pamatoti uzskatīt, ka tas ir radies Rietumos.

Modernajā periodā visplašāk pieņemtais ir Rufīnam piedēvētais symbolum skaidrojums. Savā ticības apliecības skaidrojuma priekšvārdā,[iv] kad stāsta pazīstamo stāstu kā tie Divpadsmit kopīgi sacerēja ticības apliecību, viņš piezīmē, ka grieķu vārds symbolum var nozīmēt vai nu “zīme (indicum jeb signum)” vai arī collatio, tas ir kopums, kura veidošanā piedalījušies vairāki cilvēki. Tā izveidoti simboli (symbola). Piemēram, Plutarham ir teikums,[v] kurā viņš piemin “Dionīsija orģiju mistiskos simbolus, kuros mēs, kas esam dalībnieki, dalamies.” Sv. Aleksandrijas Klements izsmejot Attis kultu, piemin dažas no tā sakrālajām formulām un sauc tās par simboliem.[vi] To, ka Latīņu autoriem vārds bija pazīstams šajā kulta formulu nozīmē, norāda arī Firmicus Maternus piezīme, uzsākot apspriest šādas frāzes:[vii]

Es tagad vēlos zīmes jeb simbolus (quibus […] signis vel quibus symbolis) ar kuru palīdzību samaitātais pūlis pazīst viens otru savās māņticīgajās ceremonijās. Jo viņiem ir sevišķas zīmes, viņu sevišķās atbildes, kas tiem izpaustas viņu zaimojošajās sanāksmēs pēc velna padoma.

Tāpat arī Arnobius attiecina[viii] tieši to pašu terminu symbola uz vienkāršām formulām, kuras tika sagaidītas no iniciētajiem, lai tie tās teiktu Eleusis rituālos. Skaidri redzams, ka šeit atrodama zināma līdzība ar kristiešu ticības apliecībām, un tas nav pārsteidzoši, jo sevšķi, ja mēs atceramies cik lielā mērā Baznīcas skolotāji bija gatavi izmantot mistēriju kultu terminoloģiju, ka dažiem pētnieki secinājuši, ka arī symbolum ir pieņemto vārdu vidū.

Pirms sākam izšķirt starp konfliktējošajām teorijām, kura ir uzticama un kura nē, būtu vēlams paraudzīties vēlreiz uz galvenajiem fragmentiem saistībā ar Sv. Kipriāna fragmentu, kurā vārds tiek pirmoreiz lietots ticības apliecības sakarā. Jāatceras, ka viņš Ep. 69,7 ir pievērsies herētiskā Novatiāna apgalvojumam, ka viņa kristība ir derīga, jo “viņš krista ar to pašu simbolu, ar kuru mēs katoļi, atzīst to pašu Dievu Tēvu, to pašu Kristu – viņa Dēlu, to pašu Svēto Garu, un […] neizskatās, ka viņš atšķirtos no mums kristības jautājumos,” un atbildot uz sevis paša uzstādīto jautājumu noraidīja varbūtību, ka shizmatiķiem varētu būt “tas pats simbola likums un tie paši jautājumi.” Līdzīgi Firmiliāns, Ep. 75: 10–11, Sv. Kipriāna rakstu korpusā, apspriežot kristības, kuras izdara kāda jukusi sieviete, pieļauj, ka tām netrūkst nedz “Trīšvienības simbols, nedz noteiktie un baznīciskie jautājumi.” Šodien lielākā daļa piekrīt, ka nevienā no šiem fragmentiem simbols nenozīmē deklaratīvo ticības apliecību, jo nedz “kristīt ar ticības apliecību” nedz “Trīsvienības ticības apliecība” nav dabiskas izteiksmes formas. Gandrīz droši var teikt, ka tas, k autori ar to domāja, bija kalpotāja trīskāršie jautājumi un kandidāta trīskāršās, apstiprinošāa atbildes[ix] – iespējams, ka viņi arī domāja trīskāršo pagremdēšanu vai apslacīšanu.[x] Šis skaidrojums apbrīnojami labi atbilst izteicieniem “kristīt ar simbolu” un “Trīsvienības simbols;” tai pašā laikā Tertuliāna piezīme,[xi] ka “kristības likums (lex tinguendi) tika noteikts un forma bija noteikta: ‘Ejiet,’ viņš teica, ‘un māciet tautas, kristot tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara nēmenā,’” ilustrē izteiciena “simbola likums” izpratni. Interesantu apstiprinājumu dod Arlas koncila (314 g.)[xii] devītais kanons, kurš sniedz sekojošu noteikumu:

Attiecībā uz āfrikāņiem, ciktāl viņi praktizē pārkristīšanu pēc saviem priekšrakstiem, tiek nolemts, ja kāds atstāj herēzi un pārnāk uz Baznīcu, viņam jāuzdod jautājumus par simbolu (interrogent eum symbolum). Ja tiek manīts, ka viņš ir kristīts Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, tad vienīgi nepieciešams uzlikt viņam roku, lai viņš saņemtu Svēto Garu. Taču, ja pēc jautājumiem viņš neatbild saskaņā ar Trīsvienību (non responderit hanc Trinitatem), viņš ir jākrista.

Šeit frāze interrogent eum symbolum skaidri nozīmē “uzdot viņam kristības jautājumus.” Tieši tādā pašā izpratnē symbolum tiek lietots Sv. Augustīna teksta fragmentā,[xiii] kurš jau tika pieminēts, kur viņš apgalvo, ka tā nav īsta kristiešu kristība, ja evaņģēliskie vārdi, no kā simbols veidots, iztrūkst.”

Tātad mēs varam droši uzskatīt, ka symbolum sākumā apzīmēja trīskāršos kristības jautājumus – Sv. Kipriānam tas varēja ietvert arī trīskāršo pagremdēšanu ūdenī. Kas tieši lika izšķirties par šo vārdu, paliek mulsinošs noslēpums, lai gan protams atbilde uz mūsu jautājumu ir atkarīga no vārda blakus nozīmes, kuru zināja tie, kas iesākumā lietoja vārdu šajā nozīmē. Rufīna izskaidrojums, ka tas nozīmēja “zīme” vai “nosacīts apzīmējums” šodien stipri tiek apšaubīts,[xiv] galvenokārt pierādījumu trūkuma dēļ, ka ticības apliecība jebkad tikusi lietota kā slepena parole. Taču jānorāda, ka tas ko Rufīns uzsver ir ticības apliecības loma kā cilvēku atpazīšanas līdzeklis, un viņš piemin armijas praksi pilsoņu karā kā piemēru. Līdzīgi mistēriju reliģiju hipotēze ir nonākusi uguns joslā[xv] – varēja sagaidīt, ka grieķiski runājošās baznīcas, kā tas tika apgalvots, uzņēmās vadošo lomu izveidojot ticības apliecības simbolu un ir arī interesanti, ka parastais latīņu apzīmējums kulta formulai bija signum. Tomēr tas, ka mistēriju dalībnieki lietoja noteiktas paroles, kurus tie sauca par simboliem; ka tiem bija uzkrītoši līdzīgas funkcijas ticības apliecības jautājumu funkcijām; ka Baznīcas valoda attiecībā uz kristību bija lielā mērā ietekmēta ar mistēriju žargonu; un ka latīņu autori, kā piemēram Firmikus Maternus un Arnobius, ik pa laikam atsaucas uz kulta formulām kā simboliem, paliek fakti, ar kuriem jārēķinās. No otras puses, pēdējā laikā ir ticis apgalvots[xvi] ar ievērojamiem panākumiem, ka vārdā apslēptā atsauce īstenībā attiecas uz nozīmīgo kontraktu jeb paktu starp Dievu un cilvēku, kas ticis slēgts kristībā, un kurā kristības jautājumi, atbildes un pagremdēšana saņemti kopā varētu tikt uzskatīti par zīmogu vai zīmi. Šis problēmas apraksts saskanētu ar vairākiem faktoriem, it īpaši ar (a) latīņu sekulāro autoru symbolum biežo lietošanu garantijas, kontrakta vai zīmoga nozīmē; (b) atkārtotu kristības aprakstu kā paktu un symbolum saistīšana, ticības apliecības nozīmē, veselā rindā tēvos, ar to pašu ideju un (c) lielo kristības norises līdzību, ietverot formālos jautājumus un atbildes, ar līguma noslēgšanu, kas paredzēja atbilstošu legālo formu.

Pēc vispārēja atzinuma šim pēdējam skaidrojumam ir daudz pievilcīgas īpašības – būtu bīstami izslēgt iespēju, ka tas satur atslēgu mūsu problēmai. Tomēr ar šo skaidrojumu saistītas arī zināmas grūtības, kuras jāņem vērā. Piemēram, var apšaubīt vai agrīnajos gadsimtos tā laika teologi, izņemot Tertuliānu,[xvii] apzināti izprata kristību kā derību. Nav šaubu, sakramenta ārējās formas vienmēr bijušas veidotas tā, lai uzvestu uz domām par lietišķu un legālu vienošanos, un pēc III gs. daudzi autori labprāt izvēlējās līguma koncepciju, bet laikā, kad simbols tika pirmo reizi attiecināts uz ticības apliecību, citas idejas atradās priekšplānā. Turklāt, ja jau derības alegorija bija tiešām tik ievērojama tajā laikā un ja tas tiešām daudzus iedvesmoja izvēlēties simbolu par terminu ar kuru aprakstīt ticības apliecības jautājumus un atbildes, tad ir ļoti savādi, ka Tēvi tik maz to lietoja IV un V gss. Visneparastākais un no mūsu viedokļa arī nozīmīgākais, ir cik maz viņi acīmredzot apzinājās sākotnējo vārda aizguvumu. Atkal, lai arī cik labi simbola skaidrojums kā pakta ārēja zīme neiederētos atsevišķos kontekstos, tas gandrīz neveido apmierinošu domas pavedienu tik būtiski svarīgā frāzē kā Firmiliāna “Trīsvienības simbols.” Saprast to kā ekvivalentu “derībā stāšanās ar Trīsvienību ķīlu” nozīmētu tālu aiziet no pieņemtās vārda orģinālās nozīmes kā līgums vai garantija.

Vai šādi iebildumi ir vai nav izšķiroši šādai teorijai, kurai tik daudzi fakti runā par labu, ir jautājums, kura izšķiršana tiek atstāta lasītāja ziņā – iespējams, ka būtu pārāk optimistiski meklēt pilnīgi saliedētu risinājumu tādai problēmai kā šī. No otras puses, pastāv kārdinājums meklēt daudz tiešāku, ja ne skaidrāku, skaidrojumu par simbola izvēli pētījot tā pamatnozīmi. Ne uz brīdi nedrīkst aizmirst, ka galvenā ideja, ko symbolum gan latīniski, gan grieķiski sniedz ir zīmes, notiektas pazīmes, simbola ideja – tas nozīmēja jebko, kas apzīmē kaut ko citu. Tā bija šī aizgūtā nozīme, kas vienmēr atradās priekšplānā, kad vārds tika lietots, un nekad to nezaudēja, pat tad, kad tā tiešā nozīme bija, piemēram, zīmoggredzens vai garantija. Un ja symbolum tika lietots šajā zīmes vai nosacītas pazīmes nozīmē, lietojot to par apzīmējumu ticības apliecības jautājumiem un atbildēm, Firmiliāna daudz paskaidrojošā frāze var sniegt norādi uz tā precīzu blakus nozīmi. Jautājumi un atbildes bija Trīsvienīgā Dieva, kura nēmenā tika izpildīta kristība un ar kuru kristīgais katehūmens tika apvienots, zīme, izteiksmīgs un iespaidīgs simbols.[xviii] Tas, ka simbols bija Trīsvienības simbols, šķiet, netieši norāda jau citētā Arlas kanona izteiksmes veids – un nav nekāda vajadzības vēl uzsvērt to, kādā veidā jautājumi un atbildes bija parasti saistītas ar Kunga pavēli kristīt Trīsvienīgajā nēmenā. Pastāv iespēja (lai gan mūsu teorija nekādā veidā to nepadara par nepieciešamu), ka tas, ka simbols jau bija ērts termins kulta parolei, palīdzēja, ja pat ne tiešā veidā neierosināja tā attiecināšanu uz formulām, kuras kļuva par raksturīgiem katoliskās ortodoksijas sevišķām pazīmēm. Tomēr var arī gadīties, ka jāpiekrīt, ka Rufīns nemaz nav tik ļoti kļūdījies kā dažreiz tas ticis uzskatīts, interpretējot simbolu kā sevišķu zīmi vai nosacītu apzīmējumu. Protams, viņa laikā ticības apliecība bija visvairāk pazīstama deklaratīvajā formā, kas bija tekošs izteikums un bija pilnīgi šķirts no trīskāršajiem jautājumiem un pagremdēšanas. Mēs viegli varam saprast kā viņš un citi patristiskie autori no tā paša laikmeta un arī vēlākā laika posma nespēja izdibināt ticības apliecības pieņemto aprakstu kā simbolu, un jutās brīvi improvizēt ar skaidrojumiem, kādi tiem šķita pareizi.

Tomēr lai arī kādi nebūtu izšķirošie iemesli šī vārda izvēlei, nevar būt šaubu, ka III gs. tas nozīmēja kristības jautājumus un atbildes. Vēlāk tas kļuva par parastu deklaratīvās ticības apliecības nosaukumu. Kā un kad tieši šī izmaiņa notika, mēs pašlaik to pilnīgi droši nevaram noteikt. Tomēr nozīmes izmaiņa bija dabiska un viegla, jo līdzība starp deklaratīvajām ticības apliecībām un kristību jautājumiem bija ārkārtīgi liela – iespējams, tas sakrita ar deklaratīvo ticības apliecību ieviešanu kristību sagatavošanas ceremoniālā. Tas bija pilnīgi atzīts ap IV gs. vidu, kā mēs to varam secināt no Rufīna, Sv. Augustīna un citu atsaucēm uz ticības apliecības “nodošanu” un “atdošanu.” Tam visam ir liela un neatņemama nozīme, bet mums tai jāpievērš sevišķa vērība, tā kā mēs esam pievērsušies ticības apliecības saistībai ar kristību. Galvenais atklājums pie kura mūs novedis šis garais pētījums ir, ka klasiskais apzīmējums kristības ticības apliecībām savā izcelsmē ir visciešākajā veidā saistīts ar kristību rita pirmatnējo struktūru.