Kristietības vēsture

Šīs nodaļas mērķis ir aplūkot ticības apliecību (lietojot šo vārdu tā elastīgajā un netehniskajā nozīmē, kura tika pieņemta pirmajā nodaļā) evolūciju periodā starp I gs. vidu un III gs. vidu. Pētījuma robežas nav izvēlētas patvaļīgi, bet noteiktas, pamatojoties uz vēsturiskiem apsvērumiem. Mēs jau īsumā aplūkojām kā Baznīca veidoja ticības apliecības apustuliskajā laikmetā – pašsaprotamu iemeslu dēļ tas veido patstāvīgu tematu, kas pelna atsevišķu apspriešanu. Kā jau tika apgalvots, pēc III gs. vidus, radās pilnīgi jauna situācija ieviešot ticības apliecības “nodošanu” un “atdošanu”, un disciplina arcani, kas ar tām bija saistīta. Šīs ceremonijas ne tikai izvirzīja deklaratīvās ticības apliecības priekšplānā, bet arī radīja priekšnoteikumus, lai stabilizētu to vārdisko formulējumu. Tādēļ var uzskatīt, ka mūsu aplūkojamais periods veido dabisku vienību. Tas, ka šis jautājums arī pelna tuvāku apskatu, jābūt skaidram ikvienam, kurš atceras, ka šīs sešas paaudzes institucionāli bija vienas no visradošākajām Baznīcas vēsturē. Katolisma pamats galvenajās līnijās jau bija ieskicēts I gs., taču tieši II un III gss. uz šī pamata pacēlās katolisma viengabalainā ēka. Šis vispārinājums ir vienlīdz attiecināms kā uz ticības apliecībām un liturģijām, tā arī uz citām katoliskā gara izpausmēm.

Kad mēs virzāmies cauri teritorijai, kas atrodas mūsu priekšā, pastāv bīstamība, ka mēs apmaldīsimies, ja vien mums nebūs skaidrs, ko tieši mēs meklējam. Tieši kad un kā radās oficiālie ticības kopsavilkumi, jo sevišķi ticību apliecinājumi un to saistību ar citiem ticības apliecību izteikumiem, kādā pakāpē ārējie faktori, kā piemēram, Baznīcas cīņa ar pagānismu un herēzi noteica agro ticības apliecību saturu – šie ir daži no tematiem, kuri mums būtu jāapgaismo. Ilgu laiku šīs tēmas ir apspriestas ticības apliecību pētnieku vidū, un ir izveidojušies zināmi konvencionāli uzskati. Tomēr pārāk bieži tos sabojā premisas, kuras šodien ir jāuzskata par novecojušām un kā rezultātā mums atkal no jauna pamatīgi jāpārvērtē fakti šajā pētniecības laukā. Mācība, ko esam guvuši iepriekšējā nodaļā, piemēram, ietver radikālas izmaiņas ticības apliecību studiju perspektīvā. Nav neiespējams, ka šie fakti ierosinās un pat noteiks pilnīgu perspektīvas pārorientāciju noteiktos jautājumos.

Nepārprotami, šodien būtu pārsteidzīgi uzskatīt par pašsaprotamu stereotipu, oficiālu formulu rašanos samērā agrā periodā, pat ja tas būtu noticis lokāli. Ar dažiem izņēmumiem, klasisko ticības apliecību vēsturnieku vidū galvenā tieksme bijusi uzskatīt, ka virzība uz pabeigtību, vismaz atsevišķās baznīcās, atradās procesā jau II gs. pirmajā pusē. Austrumos šis process bija lēnāks, bet Roma, saskaņā ar vācieti Katenbušu[i] un angli Bērnsu[ii], varēja lepoties ar stingri noteiktu un dominējošu ticības apliecību formu pirms herētiķa Markiona laikmeta, proti, pirms II gs. četrdesmitajiem gadiem.[iii] Šādu hipotēzi nedrīkst atmest, taču tās ticamība balstās uz diviem nepārbaudītiem pieņēmumiem. Pirmkārt, ka “ticības likums” ir tas pats, kas ticības apliecība, un, otrkārt, ka kristību dievkalpojumā vienmēr atradusies deklaratīvā ticības apliecība. Ja reiz saprotam šo pieņēmumu nepamatotību, rodas iespēja aplūkot faktus nepieņemot idejas jau iepriekš, bet izvērtēt tos, par ko tie liecina bez iepriekšēja pieņēmuma par oficiālas formulas pastāvēšanu. Pati teorija par pēkšņu Baznīcas ticības kodifikāciju īsi pēc 100. g., pat tik attīstītā draudzē kāda bija Romā, ir mazticama, jo sevišķi ja ņemam vērā ārkārtējo formu nenoteiktību kādu tā pieņēma iepriekšējās desmitgadēs un pakāpenību ar kādu veidojās citi liturģijas aspekti. Tiešām, ja liturģijas vēsturē atrodama atbilstoša līdzība, mums jāpieņem, ka dabisks ticības apliecību attīstības otrais posms būtu vairāku skaidru apliecinājumu tipu formulācija, kuri pastāvētu viens otram līdzās, draudzīgā sacensībā un bez stingri noteiktas vārdiskās formas.

Vēl kāds secinājums, ko varam izdarīt no mūsu jau paveiktā pētījuma, ir samērā lielais pētījumu lauka plašums un bagātība, kuru ticības apliecības pētniekam ir jāapgūst. Tas arī kalpoja par iemeslu, lai sakoncentrētu visus spēkus vienīgi uz kristību liturģiju, jo ticības apliecība tika uzskatīta par iedīgli tās klēpī, un tāpēc viss materiāls tika ņemts no šīs vienas Baznīcas dzīves situācijas. Tomēr, mēs esam redzējuši, ka, cik tālu tas attiecas uz kristību, ir neauglīgi skatīties uz to kā deklatatīvo ticības apliecību rašanās avotu šajā periodā – drīzāk uzmanība jāpievērš kristību jautājumiem, cik tālu vien tas ir iespējams. Skaidrs, ka kristības konteksts ir jāpaplašina, lai ietvertu visu apmācības sistēmu, kas sagatavoja šim sakramentam. Tieši katehētisko skolu (varbūt “skola” ir pārāk grandiozs vārds apmācības izkārtojumiem II gs.) populārā teoloģija deva ticības apliecībām lielāko daļu no to satura. Nedrīkst arī aizmirst, ka Baznīcas dzīvē bija vēl dažādas situācijas, kuras tā izmantoja ticības pasludināšanai. Tadejādi mūsu meklējumi pēc citām ietekmēm, kas veicināja ticības apliecību formāciju, ja ņemam vērā jebkādus apliecinājumus, lai kur arī mēs viņus neatrastu, ir attaisnoti. Kā jau mēs to redzējām, kā tas bija I gs. un arī II gs., Euharistija, eksorcisms un daudzi citi formāli un neformāli notikumi kristieša dzīvē varēja veikt savu ieguldījumu. Šajā sakarā, pirmās nodaļas secinājumu gaismā, ir interesanti pajautāt, cik lielā mērā viena teikuma, divu teikumu un trīs teikumu apliecinājumi turpināja pastāvēt gan līdzās viens otram, gan neatkarīgi viens no otra II gs., tāpat kā tas bija noticis I gs.

Beidzot, ir vēl viens ticības apliecību formulu aspekts attiecībā pret kuru būtu vēlams palikt atvērtiem, proti, materiāls, kuru izvēlējās tajās iekļaut. Pagātnē plaši atbalstīta bija dogma, ka ticības apliecības attīstījās no īsiem apgalvojumiem uz daudz garākiem un sarežģītākiem, kuru vienīgais uzdevums bija atspēkot vai nepieļaut herēzi. Tā Dieva Tēva apraksts kā “debess un zemes radītājs” bieži tika uzskatīts[iv] par nostāšanos pret Markionu, kurš atšķīra debesu Dievu, kuru atklāja Jēzus, no Demiurga, kurš radīja materiālo pasauli. Vai atkal, Kristus cilvēciskās dzīves faktu uzsvēršana bieži tikusi uzskatīta par pret dokētistiem vērsto polemikas daļu[v] – dokētisti atteicās pieļaut Kristus miesas fizisko realitāti. Kāds vācu pētnieks gāja pat tik tālu, ka paziņoja, ka “Romas baznīcas kristību liturģija vienkārši bija cīņas pret Markionu kondensāts.”[vi] Īstenībā, daudzi teikumi, kas tika uzskatīti kā antiherētiski, bija parasti kristības ticības apliecinājumiem laikā, kad piedēvētie motīvi diezin vai jau bija operatīvi. Jebkurā gadījumā, kā mēs to redzējām pirmajā nodaļā evolucionārā pieeja ticības apliecību attīstībai ir nosēta ar lamatām. Kad mēs aplūkosim faktus par ticības apliecībām II un III gss., mēs mēģināsim bez aizsprieduma noteikt atstāto ietekmi uz to saturu un uz uzsvaru, kas tika likts uz to atsevišķajām daļām poleimisku iemeslu dēļ. Tomēr jāsaprot, ka katehētiskās apmācības (ko mums ir iemesls uzskatīt par visauglīgāko ticības apliecību attīstības lauku) galvenais uzdevums bija konstruktīvs – sniegt interesentam jeb katehūmenam pestīšanas darba, ko Dievs ir piepildījis savā Dēlā, brīnišķīgo stāstu. Nav šaubu, ka ik pa brīdim ieskanas antiherētiska nots – sevišķi griezīgi dažos Sv. Ignācija fragmentos, kuri drīz tiks citēti, un kuri pēc sava toņa ir asi antidokētiski. Tomēr mums nevajadzētu pārsteidzīgi pieņemt, ka tā ir vienīgā un vissvarīgākā ticības apliecību funkcija, kas ir pārāka par to sākotnējo un apliecinošo funkciju – skaidrot ticību.