Kristietības vēsture

Tā saukto Apustulisko Tēvu raksti pārstāv aplūkojamā perioda senāko slāni. Cik tālu tas attiecas uz ticības apliecībām, viņi atklāj situāciju, kas cieši saskan ar to, kuru jau esam īsumā pamanījuši pašā Jaunajā Derībā. Tajos nav nekā tāda, kas vedinātu uz domām, vai vēl mazāk, skaidri pieminētu kādā vietā formālu un oficiālu ticības apliecību, un mēģinājumi tādu atklāt ir noveduši pie tieši tādas pašas neveiksmes kā mēģinājumi atklāt īstu Apustuļu ticības apliecību Jaunajā Derībā. No otras puses, šeit atrodama kvazi-ticības apliecību uzmetumu bagātība, kas norāda, ka ticības apliecību veidošanas impulsi bija dzīvi un aktīvi. Pēc savas struktūras un satura šie fragmenti ilustrējoši vēstī par to attīstību, ko vēlāk uzņēmās oficiālie formulējumi.

Dažreiz šie apliecinājumi, kas atrodas vēl iedīglī, uzrāda izteikti Trīsvienīgu raksturu. Piemēram, Didahe, dod nepārprotamas norādes par kristības norisi[i]: “Pēc tam, kad esat visu šo mācījuši, kristiet tekošā ūdenī Tēva, Dēla un Svētā Gara nēmenā.” Divas nodaļas vēlāk, nosakot prasības tiem, kas drīkst piedalīties Euharistijā, nezināmais autors apraksta viņus kā tos, “kas kristīti Kunga nēmenā,” kas, iespējams, ir īsāks veids kā pieminēt daudz garāku trīsvienīgo formulu, kas tikusi izmantota iniciācijas dievkalpojumā. Liturģijās, kā mēs to noskaidrojām iepriekšējā nodaļā, kristīt Tēva etc. nēmenā, nozīmēja uzdot trīs reizes jautājumu: “Vai tu tici…?”, un atbilstoši pagremdējot kandidātu pēc katras atbildes. Tā kā Didahe arī paredz trīskāršu apslacīšanu, šāda veida interogarīvu ticības apliecību (protams, mēs nevaram pateikt, vai tikai aprobežojoties ar vienkāršiem, nepaplašinātiem jautājumiem par trīs Personām) ir gandrīz nepārprotami paredzēta. I Klementa vēstules autors nāk klajā ar līdzīgu formulu, kad atbalsojot Sv. Paula teikumu,[ii] viņš jautā saviem lasītājiem[iii]: “Vai mums nav viens Dievs un viens Kristus, un viens žēlastības Gars, kas pār mums izliets?” Uzsvars uz viens-viens-viens izriet no ķildīgās šķelsanās korintiešu vidū, bet nav izslēdzama iespēja, ka šeit viņš domā par kristības interogatrīvo ticības apliecību. Tas, ka viņš piemin Garu, kurš, kā uzskatīja, tiek piešķirts kristībā, un viņa atgādinājums nākošā rindā par “vienu aicinājumu Kristū,” izskatās, paredz kristību struktūru un tādā veidā uz to norāda. Iespējams, ka var saklausīt mājiemu par to pašu formulu svinīgā, zvērestam līdzīgā apgalvojumā 58. nod.,[iv] “Jo kā Dievs dzīvo, un Jēzus Kristus dzīvo, un Svētais Gars,” jo sevišķi tādēļ, ka tūdaļ seko piebilde, ka šis trīsvienīgais Dievs ir “izredzēto ticība un cerība,” un tā kā vispārējais konteksts ir pamudināt savus lasītājus uzticēties “viņa majestātes visvētākajam nēmenam,” proti, uz diženo Nēmenu, kurā viņi tika kristīti.

Ja šo triādisko apliecinājumu fons ir liturģisks, pazīstamo piekodinājumu no Hermas Gana,[v] “Vispirms tici, ka ir viens Dievs, kas radīja un veidoja visas lietas, un visas lietas ieveda būtībā no nebūtības […],” skaidri mums sniedz tā laika katehētiskās apmācības paraugu. Hermam ir pazīstama Tēva, Dēla un Svētā Gara triāde;[vi] un šis fakts, ņemot to kopā ar uzsvaru uz “pirmkārt,” norāda, ka katehēzes pamatstruktūra, kuras fragments tas ir, bija trīsvienīga. No otras puses, lai gan konkrēti citāti no tās neparādās, mēs varam pamanīt nepārprotamas Kristus-kērigmas atbalsis gan Sv. Klementa, gan Hermas rakstu fragmentos. Pirmā atsaukšanās uz “vienu aicinājumu Kristū”[vii] var netieši norādīt uz to[i.e. Kristus-kērigmu] – tāpat kā tādi viņa izteikumi kā “visu lietu radītājs, caur savu mīļo Dēlu Jēzu Kristu […] aicināja mūs no tumsas gaismā,”[viii] vai “caur Kunga asinīm pestīšana tiks dota visiem, kas tic un cer uz Dievu,”[ix] vai “Jēzus Kristus mūsu Kungs izlēja savas asinis mūsu dēļ,”[x] vai arī “Par tās [augšāmcelšanās] pirmajiem augļiem viņš darīja Kungu Jēzu Kristu, augšāmceļot viņu no mirušajiem.”[xi] Hermas atsauces uz Kristus-kērigmu ir daudz neviennozīmīgākas. Viņš apgalvo,[xii] ka Dieva likums, kas dots visai pasaulei, ir “Dieva Dēls, sludināts līdz pasaules galam,” kamēr kristieši ir tie, kuri dzirdējuši kērigmu un ticējuši viņam. Baznīcas amatpersonas tiek sauktas par “Dieva Dēla sludināšanas apustuļiem un skolotājiem”[xiii] – viņu uzdevums ir sludināt Dieva Dēla nēmenu un dot kristību kā tā zīmogu.[xiv]

Sv. Ignācija vēstules jau ilgāku laiku tiek uzskatītas par sevišķi daudzsološu lauku ticības apliecību pētniekiem. Laiku pa laikam Trīsvienīgā struktūra tajās ir pamanāma, Magn. 13[xv] ir viens piemērs, kur viņš aicina savus adresātus, lai ko viņi darītu, staigāt “ticībā un mīlestībā, Dēlā un Tēvā un Svētajā Garā, sākumā un beigās,” un pēc dažām rindām, atrasties padevībā bīskapam un vienam pret otru “kā apustuļi Kristum un Tēvam, un Garam.” Tā pati vēstule[xvi] uzrāda neformālu atpazīstamo divu locekļu apliecinājumu: “Ir viens Dievs, kurš atklāja sevi caur Jēzu Kristu savu Dēlu, kas ir viņa Logoss, kas nāk no klusuma.” Bez tam viņa ievērības cienīgākais kvazi ticības apliecību fragments, kas pēc formas un satura ir Kristoloģisks, un sniedz dažus no vispārliecinošākajiem faktiem par viena teikuma atsevišķiem apliecinājumiem. To piemērs atrodams summarizējošā apgalvojumā Efez. 18,2:[xvii]

Jo Marija ieņēma mūsu Dievu Jēzu Kristu saskaņā ar Dieva plānu, no Dāvida sēklas un Svētā Gara, kurš piedzima un tika kristīts, lai ar savām ciešanām viņš attīrītu ūdeni.

Cits atrodams Trall. 9:[xviii]

Esiet kurli, ja kāds uzrunā jūs, lai atrunātu no Jēzus Kristus, kas bija no Dāvida cilts, kas bija no Marijas, kas patiesi bija dzimis, ēda un dzēra, kuru patiesi vajāja Poncija Pilāta laikā, tika patiesi krustā sists un mira debesu, zemes un pazemes būtnēm to redzot, kas arī patiesi tika augšāmcelts no mirušajiem, kad viņa Tēvs uzcēla viņu […]

Un trešais fragments atrodams Smyrn. 1:1–2:[xix]

[…] esot pilnīgi pārliecināts, kas attiecas uz mūsu Kungu, ka viņš tiešām pēc miesas bija no Dāvida cilts, pēc dievišķās gribas un spēka Dieva Dēls, patiesi dzimis no Jaunavas Marijas, Jāņa kristīts, lai viņš varētu piepildīt visu taisnību, patiesi miesā krustā sists mūsu dēļ Poncija Pilāta un tetrarha Hēroda laikā […], lai caur savu augšāmcelšanos viņš varētu pacelt karogu […] savas Baznīcas vienā miesā.

Vecākās skolas pētnieki parasti strādāja ar pieņēmumu, ka fragmenti, tādi kā šie, bija brīvi pārfrāzēti izvilkumi no kristību ticības apliecības, kuru lietojis Sv. Ignācijs. Piemēram, Teodors Cāns[xx] pārliecināti norādija uz tādiem izteikumiem kā “apliecinot ticību” vai “apliecinot to ticību (pistin epaggellomenoi)” un “apliecinot piederību Kristum (hoi epaggellomenoi Christou einai)” Efez. 14:2,[xxi] un apgalvoja, ka aiz tiem pamananāmas norādes uz formulu, no kuras tie cēlušies. Mēģinājumi rekonstruēt “Sv. Ignācija ticības apliecību” ir bijuši daudz un pārdroši.[xxii] Tomēr viņi bija nolemti neveiksmei, jo martīrs un bīskaps pats nedod ne mazāko iemeslu, lai uzskatītu ka šāda formula pastāvējusi. Cāna citētais fragments attēlo ticību kā attieksmi, līdzīgu mīlestībai, nevis kā formulētu mācības kopumu, un augstāk citētās trīs Kristoloģijas ir nepārprotami savstarpēji neatkarīgi fragmenti. Tas, ko patiešām iespējams pamanīt starp izkaisītajiem Sv. Ignācija polemiskā stila grupējumiem, ir pirmatnējās Kristoloģiskās kērigmas aprises. Efeziešu teksts ar izteikti sauso faktu uzskaitījumu, varētu labi attainot vietējās katehētiskās apmācības satura esenci. Pārējiem diviem ir svinīgs, gandrīz himnai līdzīgs raksturs, kas licis dažiem pētniekiem[xxiii] domāt, ka to pamatā atrodas Euharistija vai kāda cita liturģiska situācija. Neapšaubāmi, tā ir viena no iespējām, lai gan pacilātais stils var būt vienkārši sekas autora spēcīgajam jūtu saviļņojumam. Visus trīs fragmentus vienojoša iezīme ir to teoloģiskās perspektīvas pamatidentitāte. Tie ir veidoti pēc tās pašas pamatidejas par antitēzi starp Kunga pazemošanu un viņa paaugstināšanu, un uzrāda to pašu shēmu – pēc miesas un pēc Gara, Dāvida dēls un Dieva Dēls. Tie atrodas tajā pašā tradīcijā, kuras sākumi meklējami Rom. 1:3 un Fil. 2:5–11. Otrais un trešais fragments ir izteikts ar savu antidokētisko ievirzi, kuru autors tiem piešķīris, apzinoties herētiķu draudus, kas noliedza Kunga cilvēciskās pieredzes.

Cits liecinieks dzīvajai Kristus-kērigmas pastāvēšanai ir Sv, Polikarps. Savā Vēstulē filipiešiem[xxiv] viņš vēršas pret tiem, kuri noliedz, ka Kristus ir nācis miesā, un noliedz krusta liecību (to martyrion tou staurou), apgalvojot, ka nav nedz augšāmcelšanās, nedz Pastarās tiesas. Viņš aicina savus adresātus atsacīties no iedomības, kas piemīt daudziem, un viņu maldu mācībām (pseudodidaskalias), un atgriezties pie “vārda, kas sākumā mums tika uzticēts (ton ex archēs hemin paradothenta logon).” Bez šaubām, ka ar to viņš domā tradicinonālo mācību, kas ir vienota galvenajos vilcienos, pat ja ir brīva vārdiskajā izteiksmē. Vienā no iepriekšējajām vēstules nodaļām[xxv] mēs varam sakalausīt tās atbalsi:

[…] ticot uz viņu, kas augšāmcēlis mūsu Kungu Jēzu Kristu no mirušajiem, un dāvāja viņam godību un troni pie savas labās rokas, kuram viņš ir nodevis visas lietas kā debesīs, tā arī virs zemes, kam kalpo katra vēja pūsma, kurš atgriezīsies kā dzīvo un mirušo tiesnesis.

Šī apliecinājuma struktūra ir divlocekļu, un ir interesanti pamanīt, ka garākais no tiem ir saistīts ar Kristoloģiju, un ir gramatiski pakārtots pirmajam, īsākajam loceklim. Ļoti iespējams, ka tas ir parastās mācības fragments, kas tika uzticēts konvertītiem Smirnas baznīcā. Fakts, ka tas ir citātu apkopojums no I Pētera[xxvi], pelna uzmanību, jo paskaidro, kādā veidā katehētiskās tradīcijas korpuss bija uzbūvēts.