Kristietības vēsture

Tagad no Apustuliskajiem Tēviem pievērsīsimies Sv. Justīnam Martīram. Viņa pirmā Apoloģija, kas uzrakstīta Romā ap 150 – 155 g. un adresēta imperatoram Antonijam Pijam, kā arī viņa Dialogs ar jūdu Trifo, kas sarakstīts ap 155 – 160 g., un apraksta sarunu, kas notikusi Efezā dažus gadus agrāk, ir vērtīgi avoti, no kuriem varam uzzināt par liturģisko praksi II gs. vidū, tāpat arī par tā paša perioda apoloģētisko teoloģiju. Ticības apliecību vēsturniekam to vērtība ir neizmērojama. Atšķirībā no Apustuliskajiem Tēviem, kuru rakstos mēs varam saklausīt vienīgi attālas atbalsis no ticības apliecības formulām, Sv. Justīna darbos mēs pirmo reizi sastopam kaut ko, kas varētu pamatoti tikt uzskatīts par citātiem no semiformālām ticības apliecībām. Tieši šis fakts ir radījis sevišķu problēmu ticību apliecību pētniekiem. Fragmenti ir bieži izmantoti, lai noskaidrotu kāda tieši saikne valdīja starp Sv. Justīna formulāriem un tā laika Romas baznīcas ticības apliecību. Cik tālu tas attiecas uz mums, mēs uzskatām, ka daudz ērtāk būtu atlikt sīkāku jautājuma iztirzāšanu nākamajām nodaļām, kad mēs būsim tuvāk iepazinuši tā saukto Veco Romas ticības apliecību. Šajā vietā būs pietiekami ievērot, ka pastāv ievērojamas pretrunas starp to (tehniski apzīmēta ar R) un formulām, kas, kā tiek uzskatīts, atrodas aiz Sv. Justīna izteikumiem, un hipotēze, ka Romas baznīcai tai laikā bija viena oficiāla ticības apliecība, jebkurā gadījumā, ir augstākā mērā apšaubāma.

Lielākā daļa apliecinājumu, ko atrodam pie Sv. Justīna, uzrāda pazīstamo trīs teikumu struktūru. Patiešām, nevar nepamanīt cik dziļu iespaidu šī struktūta bija atstājusi uz viņa domāšanas veidu. Lai to ilustrētu var atrast neskaitāmus īsus fragmentus, piemēram, kā šo Apol. 1, 6, 2:[i]

Bet mēs godājam un pielūdzam viņu [i.e. patieso Dievu], un Dēlu, kas no viņa nāca un mācīja mums šīs lietas […] un profētisko Garu;

vai Apol. 1,65,3:[ii]

Universa Tēvam, caur viņa Dēla nēmenu, un Svēto Garu;

vai Apol. 1,67,2:[iii]

Visu lietu Radītājs, caur viņa Dēlu Jēzu Kristu, un Svēto Garu.

Garākais un visrūpīgāk izstrādātais atrodams Apol. 1,13:[iv]

Tādejādi mēs neesam ateisti, jo mēs pielūdzam šī universa Radītāju […] un mēs pamatoti godājam viņu, kas mums ir mācījis šīs lietas, un šī iemesla dēļ dzima – Jēzu Kristu, kas tika krustā sists Poncija Pilāta laikā, jūdejas pārvaldnieka Cēzara Tiberija laikā, uzzinājuši, ka viņš ir patiesā Dieva Dēls, mēs ticam viņam kā otrajam, un profētisko Garu, trešo pēc kārtas, ar ko mēs turpināsim.

Otrā un trešā fragmenta konteksts ir Euharistijas apraksts – iespējams, ka tie ir nedaudz saīsināti kopsavilkumi no dievkalpojuma lūgšanām. Pilnīgi skaidrs, ka pēdējais, kuru tūdaļ aplūkosim, ir ļoti brīvs ticības apliecības pārstāsts paša autora vārdiem. Tā detalizētība un skaidrojošais tonis, iespējams, ir pārmantots no apmācību klases.

Šie abi Sv. Justīna rakstu fragmenti, kas ir sevišķi svarīgi, attiecas uz kristību dievkalpojumu, un pilnībā tika citēti iepriekšējā nodaļā. Tiem ir pārsteidzoša līdzība izteiksmē, un šī iezīme vien liek domāt par vairāk vai mazāk notiektu liturģisku formu. Pirmais[v] ir samērā īss un skan:

Jo viņi saņem šķīstījošu mazgāšanu ūdenī Tēva un universa Dieva Kunga nēmenā, un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus nēmenā, un Sv. Gara nēmenā […]

Dažas rindas zemāk mēs nonākam pie otrā fragmenta:[vi]

Pār to, kurš ir izvēlēts atdzimšanai un kas ir nožēlojis savus grēkus, tiek Tēva un universa Dieva Kunga nēmens piesaukts. Kalpotājs, kas ved kandidātu pie ūdens, lieto šo un vienīgi šo Dieva aprakstu. […] Bez šī nēmena pār cilvēku, kurš ticis apgaismots un tagad tiek mazgāts, vēl tiek piesaukts Jēzus Kristus, kurš tika krustā sists zem Poncija Pilāta, nēmens un Svētā Gara nēmens, kurš agrāk caur praviešiem pasludināja par Jēzu.

Teikuma stils par Dievu Tēvu ir identisks abos teikumos, un parādās atkārtoti, bez nozīmīgām izmaiņām Apol. 1,46.[vii] Tādēļ gandrīz droši var uzskatīt, ka tas attaino vispārpieņemtu kristību formu. Otrais un trešais teikums ir daudz brīvāks, bet to saturs ir visumā skaidrs. Nav nekādu pazīmju, lai uzskatītu, ka Kristoloģiskā daļa bija saturiski plašāka nekā mūsu fragmenti to uzrāda. Ja kaut kas arī slēpjas šajā frāzē “tas, kas attiecas uz Jēzu,” kā to dažreiz uzskata, tam būtu jānozīmē, ka vairāk vai mazāk attīstīta Kristoloģija bija pievienota tiekumam par Garu. Varēja sagaidīt, ka pētnieki jutās attaisnoti cenšoties atjaunot to, ko varētu saukt par “Sv. Justīna ticības apliecību.” Tomēr ir nepieciešams skaidri saprast par ko īsti iet runa. Sv. Justīns pats paskaidro ka formulas (un tās tiešām arī bija formulas) izteica kalpotājs un nevis kristību kandidāts. “Nēmenā” atkārtojums atbalsta šādu pieņēmumu. Kā jau mēs minējām, ir ļoti mazticams, ka kristību formulu, kā mēs to saprotam šodien (“Es tevi kristu…”) tika lietota šajā periodā. Sekojoši, kā jau mēs to apgalvojām iepriekšējā nodaļā, izskatās, ka šeit mums ir darīšana nevis ar deklaratīvo ticības apliecību, tādu, kādu pētnieki parasti rekonstruē, bet gan ar kristību jautājumiem. Baznīcā, kurai piederēja Sv. Justīns, jautājumi, kurus uzdeva kalpotājs, bija ieguvuši noteiktu formu un skan sekojoši:

Vai tu tici Tēvam un universa Dievam Kungam? Vai tu tici Jēzum Kristum mūsu Pestītājam, kurš tika krustā sists Poncija Pilāta laikā? Vai tu tici Svētajam Garam, kurš runāja caur praviešiem?

Līdzās šim stingri Trinitārajam apliecinājumam Sv. Justīns acīmredzot varēja lietot līdzās vienkāršu tā tipa Kristoloģisko kērigmu, kurai bija nepārtraukta vēsture kopš Apustuļu sludināšanas un Sv. Paula vēstulēm. To attaino daudzi fragmenti darbā, no kuriem ievērojami piemēri ir:

Mēs sakām, ka Vārds, kas ir Dieva pirmais pēcnācējs, dzima bez zemišķām attiecībām, Jēzus Kristus, mūsu skolotājs, un ka viņš tika krustā sists, mira un augšāmcēlās un uzkāpa debesīs;[viii]
Mēs arī atrodam praviešu grāmatās iepriekš pasludinātu, ka Jēzus Kristus nāks pasaulē, piedzims no Jaunavas, taps cilvēks […], tiks krustā sists un nomirs, augšāmcelsies un uzkāps debesīs;[ix]
Bet Jēzus Kristus, kurš nāca mūsu laikā, tika krustā sists un mira, augšāmcēlās, uzkāpa debesīs un valdīja;[x]
Viņu ieņēma Jaunava kā cilvēku, un viņu nosauca par Jēzu, un viņš tika krustā sists, mira augšāmcēlās un uzkāpa debesīs.[xi]

Bez tam jums jāpiekrīt, ka viņš labprātīgi ļāvās piedzimt par cilvēku no Jaunavas saskaņā ar sava Tēva gribu, un tikt krustā sists un mira, un arī, ka pēc tam viņš augšāmcēlās un uzkāpa debesīs;[xii]
Jo šī paša Dieva Dēla un visas radības pirmdzimtā nēmenā – kurš piedzima no Jaunavas, kļuva par cilvēku, kam nav svešas ciešanas, jūsu cilvēki krustā sita Poncija Pilāta laikā, un viņš mira, augšāmcēlās no mirušajiem, uzkāpa debesīs – katrs dēmons tiek izdzīts, uzvarēts un pakļauts;[xiii]
Jūs nedrīkstiet zaimot viņu, kas nāca pasaulē un dzima, un cieta, un ir uzkāpis debesīs, un atgriezīsies;[xiv]
Jēzus, kuru mēs esam atzinuši par Kristu un Dieva Dēlu, kas tika krustā sists, augšāmcēlās, uzkāpa debesīs, un atkal atnāks tiesāt visus cilvēkus līdz pat pašam Ādamam.[xv]

Diez vai var apšaubīt, ka šiem izvilkumiem ir kāda līdzība ar formulām – tie ir Baznīcas liturģijas vai mācības atbalsis. Tai pašā laikā tā būtu rupja kļūda uzskatīt, ka tās pieder pie tā veida trīsdaļu ticības apliecības ar pilnībā izvērstu Kristoloģisko daļu, kas vēlāk ieguva monopolu. Bija gadījumi, kā piemēram eksorcisma rits vai euharistiskais dievkalpojums, tāpat kā kristīgās vēsts sludināšana vai sistemātiska izskaidrošana, kad Kristoloģiskie apliecinājumi bija sevišķi piemēroti. Piemēram, eksorcisma formulai, kas tika citēta augstāk, ir visas pazīmes, lai to uzskatītu par diezgan tuvu repliku īstenībā lietotajai. Īsākā forma, kas atrodama Dial. 132,1, ir tai līdzīga, lai arī tā piemin Otro atnākšanu. Grūti pretoties secinājumam, ka Sv. Justīns zināja un dažos gadījumos pat izmantoja, izmantoja attīstītu Kristoloģisku kērigmu, kura jau bija daļēji pabeigta un kura tomēr joprojām bija samērā neatkarīga no Trinitārajiem apliecinājumiem.

Tādejādi, ticības apliecību pētniekam Sv. Justīna darbi ir ar vērā ņemamu nozīmi. Tie ir vienīgi minējumi, kurus nekas no viņa teiktā nepamato, un apgalvot, ka viņš bijis pazīstams ar oficiālu ticības apliecību, kas tikusi lietota Romas vai jebkurā citā baznīcā, būtu nepamatoti. No otras puses, viņš sniedz agrāko mums pieejamo tiešo pierādījumu par samērā nemainīgiem ticības apliecības jautājumiem kristībā; un viņš parāda, ka joprojām pastāv viena teikuma, tīri Kristoloģiski apliecinājumi blakus Trinitārajiem, kurus lietoja kristībā un citos gadījumos. Pieminēšanas vērts fakts ir uzticamība ar kādu tie attaino pirmatnējo kērigmu, cik tas manāms, nemēģinot tos pakļaut polemiskām vai apoloģētiskām vajadzībām vai iekrāsot ar paša Sv. Justīna filozofisko teoloģiju. Nupat kā pieminēto pēdējo punktu sakarā būs interesanti pamanīt vēl vienu Sv. Justīna laikabiedru, kuru arī var uzskatīt par aculiecinieku Kristus kērigmai II gs. vidū, proti, apoloģētu Aristīdu. Agrāk, kad viņa Apoloģijas sīriešu versija tika atrasta, daži pētnieki[xvi] izdarīja secinājumu, ka tas liecina par pilnībā izveidotu, formālu deklaratīvo ticības apliecību. Pat ja šādus optimistiskus apgalvojumus jānoraida, jāsaprot, ka sīriešu teksta 2. nod.[xvii] ilustrē Baznīcas tradīcijas par Jēzu parafrāzi. Pievienot šos apgalvojumus tiem, kas atrodami par Dievu Tēvu 1. nod., lai mēģinātu rekonstruēt triju locekļu ticības apliecību, nozīmētu pārprast Apoloģijas argumentāciju. Teoloģiskā tēma 1. nod. ir pavisam cita, un 2. nod. Aristīds uzmet tradicionālo Kristoloģisko mācību, kas pastāvējusi pati par sevi un neattaino daudzos punktos līdzību ar Sv. Justīna tekstu.