Kristietības vēsture

Nākošais aiz Sv. Justīna kā liecinieks ticības apliecību evolūcijai seko Sv. Irenejs, izcilais II gs. otrās puses kristiešu teologs un apoloģēts. Tas bija viņa pastāvīgais apgalvojums, ka Baznīcas ticība ir visur viena un tā pati. Šajā slavenajā fragmentā [i] viņš kavējas pie sekojoša fakta: lai arī Baznīca ir izkaisīta no viena zemes gala līdz otram, tā dalās vienā ticības sistēmā, kura ir nākusi no Apustuļiem un viņu mācekļiem, un lai gan cilvēces valodas ir dažādas, “tradīcijas saturs (hē dynamis tēs paradoseōs)” visur ir viens un tas pats. Viņa iecienītākais termins, lai to apzīmētu, bija “patiesības likums,” ar kuru viņš nedomāja vienu universāli pieņemtu tcības apliecību, nedz arī kāda cita veida formulu, bet gan drīzāk kristīgās ticības doktrinālo saturu, kas tikusi nodota tālāk katoliskajā Baznīcā. [ii] Viņš apgalvoja, ka tas ir visur identisks un saskanīgs pretstatā gnostiķu dažādajām, herētiskajām mācībām. Ir vairāki fragmenti, kuros viņš to piemin vai pat atstāsta tā kopsavilkumus, un mums tagad tie būtu jāaplūko. No diviem apcerējumiem, kuri ir svarīgi Epideixis [iii] un Adversus haereses, pirmais ir populārs, mazāk kontroversiāls darbs, kas uzrakstīts kā kristīgās mācības kompendijs apmācāmo konvertītu lietošanai, kamēr otrs, protams, ir Sv. Ireneja polemiskais magnum opus. Mūsu uzdevums būs atrast norādes uz formālām un neformālām ticības apliecībām un pamanīt ticības aplliecību kopsavilkumu struktūru un savstarpējo saistību.

Gandrīz pašā Epideixis sākumā, [iv] autors pārliecina savu lasītāju (grāmata ir veltīta draugam vārdā Markiāns) par ticības nozīmību, un ko tā ietver. “Vispirms,” viņš saka, “tā mums liek atcerēties, ka mēs esam saņēmuši kristību grēku piedošanai Dieva Tēva nēmenā, un Jēzus Kristus, Dieva Dēla nēmenā, kurš bija inkarnēts un mira, un augšāmcēlās, un Dieva Svētā Gara nēmenā.” Ir vēl viena atsauce uz trīsvienīgo nēmenu 7. nod., kur viņš paskaidro, ka “mūsu atdzimšanas kristība izriet no trīs punktiem, Dievs Tēvs dāvā mums atdzimšanu caur savu Dēlu Svētajā Garā.” Tādu pašu uzsvaru uz kristības “trim punktiem” jeb “artikuliem” atrodam tuvu sacerējuma beigām. [v] Viņa izteiksmes veids skaidri norāda, ka viņš zināja vairākus kristību jautājumus, kuri skanēja vismaz aptuveni (nav nepieciešams pieņemt, ka viņa pierakstītajam tekstam jābūt pilnīgam vai precīzam):

Vai tu tici Dievam Tēvam? Vai tu tici Jēzum Kristum, Dieva Dēlam, kurš bija iemiesots un mira un augšamcēlās? Vai tu tici Dieva Svētajam Garam?

“Trīs punktu” detalizētai skaidrojumam, kontekstā, kas arī līdzīgi saistīts ar kristību, mēs pievērsīsimies 6, nod., kur Sv. Irenejs raksta:

Tātad šī ir ticības likuma kārtība un celtnes pamats, un mūsu sarunas stabilitāte: neradīts, nemateriāls, neredzams, viens Dievs, visu lietu radītājs – tas ir mūsu ticības pirmais punkts. Otrais punkts ir šis: Dieva Vārds, Dieva Dēls, Kristus Jēzus mūsu Kungs, kurš tika atklāts praviešiem saskaņā ar viņu pravietošanas veidu un saskaņā ar Tēva dispensation metodi – caur kuru (i.e. Vārdu) visas lietas tika radītas; kas arī laiku beigās nāks, lai piepildītu un apkopotu visas lietas, tika padarīts par cilvēku starp cilvēkiem, redzams un uztverams, lai uzvarētu nāvi un atklātu dzīvību un radītu kopību Dieva un cilvēka starpā. Un trešais punkts ir: Svētais Gars, kurā pravieši sludināja, Tēvi mācījās Dieva ceļus un taisnie tika vadīti taisnības ceļos; un kas laiku beigās tika jaunā veidā izliets pār cilvēci visā pasaulē, atjaunojot cilvēku Dieva līdzībā.

Skaidrs, ka šī nav kristību ticības apliecība – drīzāk tas ir sava veida īss ticības apliecības komentārs. Tas sniedz pirmskristību katehētiskās apmācības kodolu un attaino kā tas bija izveidots pēc kristības jautājumu parauga.

Abi šie ticības apliecības kopsavilkumi no Epdeixis ir trīsteikumu Trīsvienīgi apliecinājumi. Tāds pats arī ir visvarīgākais, kas atrodams Adversus haeresis. Piemērs tam ir pazīstamais fragments, [vi] kurā Sv. Irenejs runā par ortodokso baznīcēnu “visaptverošo ticību (pistis holoklēros) vienam visspēcīgajam Dievam, no kura visas lietas; un viņu stpro ticību Dievam Dēlam, Jēzum Kristum mūsu Kungam, caur kuru visas lietas un uz viņa pestīšanas plānu (tas oikonomias autou) kādā veidā Dieva Dēls kļuva cilvēks, un […] Dieva Garam, kurš katrā paaudzē publiski atklāj cilvēku vidū Tēva un Dēla pestīšanas plānu, saskaņā ar Tēva gribu.” Lai gan otrā un trešā iedaļa ir ļoti brīvi pārstāstīta, diez vai nepieciešams norādīt, ka šis apliecinājums ir apzināti veidots pēc Sv. Paula teiktā I Kor. 8:6. Kas attiecas uz doktrinālo saturu, tad, neraugoties uz visu tā kodolīgumu, radniecība ir cieša ar ticības apliecības komentāru Epideixis 6. Abi uzsver Tēva radošo darbu un viņa vienīgumu, abi māca, ka Dēls ir radīšanas instruments, un abi pakavējas pie Gara pravietiskā darba cauri laikiem.

Taču Sv. Ireneja visievērojamākais ticības apliecības fragments un arī visbiežāk citētais ir veidots pēc cita plāna. Tas ir fragments, kuru pieminējām šīs apakšnodaļas sākumā, un tas skan sekojoši: [vii]

Jo Baznīca, kaut arī izkaisīta pa visu pasauli līdz pat zemes malām, ir saņēmusi no Apustuļiem un viņu mācekļiem uzticētu savu ticību vienam, visspēcīgam Dievam Tēvam, kas radījis debesis un zemi un jūras un visu, kas tajās; un vienam Jēzum Kristum, Dieva Dēlam, kurš kļuva par cilvēku mūsu pestīšanas dēļ; un Svētajam Garam, kurš caur praviešiem pasludināja pestīšanas plānu un mīļotā Kristus Jēzus mūsu Kunga nākšanu un dzimšanu no Jaunavas, un ciešanas, un augšāmcelšanos no mirušajiem, un miesīgu debesīs uzņemšanu, un viņa otro atnākšanu no debesīm Tēva godībā, lai apkopotu visas lietas un argšāmceltu visas cilvēces miesas, tā lai […] viņš varētu tiesāt visus cilvēkus, nosūtot mūžīgā ugunī ļaunuma garīgos spēkus un eņģeļus, kas noziedzās un sāka dumpi, un bezdievīgos […] cilvēku vidū, bet taisnajiem […] piešķirtu dzīvību un nemirstību un nodrošinātu viņiem mūžīgu godību.

Šī fragmenta sevišķa iezīme ir tā, ka tas šķiet prasmīgs īsa un veiksmīgi izsvērta Trīsvienīgā apliecinājuma apvienojums ar izstrādātāku un sīkāku Kristoloģiju. Tā pirmā daļa, tāpat kā fragments, kurš tika citēts iepriekšējajā rindkopā, atbalso no jauna, lai gan daudz neskaidrāk, Sv. Paula formulu no I Kor. 8:6. Līdzība šeit nebeidzas, un īstenībā (neraugoties uz vārdu kārtību “Kristus Jēzus,” kas atgādina Epideixis 6) tā stipri atgādina Adv. haer. 1,10,1 un Adv. haer. 4,33,7. Būtu vērts piezīmēt, ka Kristoloģija nav pievienota otrajai daļai, kas būtu bijis dabiski vēlākam laika posmam, bet ir apvienota ar triādisko ticības apliecību kā Gara pravietošanas saturu. Viss liek secināt, ka reiz tā ir bijusi neatkarīgs viena teikuma apliecinājums, kurā neapšaubāmi epizodes, kas šeit pārstāvētas ar lietvārdiem (“nākšana,” etc.), bija izteiktas ar darbības vārdiem finītā formā.

Tomēr līdzās šīm apliecībām, pie Sv. Ireneja ir atrodamas arī divu artikulu ticības apliecības, un mūsu pētījums par viņa ieguldījumu būtu nepilnīgs, ja mēs tām nepievērstu uzmanību. Dažas no tām ir samērā vienkāršas formulas, tādas kā: [viii] “Un no visiem šiem evaņģēlistiem mēs esam saņēmuši mācību, ka ir viens Dievs, debess un zemes radītājs, kuru sludinājuši bauslība un pravieši, un viens Kristus – Dieva Dēls.” Citas raksturo pilnīgāka Kristoloģija, kur Dēla pieminēšana ir izstrādāta ar paplašinātu kērigmu. Piemēram, viņš apraksta [ix] barbaru ciltis, kurām nav Rakstu, bet kuru sirdīs ir ierakstīta kristīgā tradīcija, un kuri tic

vienam Dievam, debess un zemes un visa, kas tajās, radītājam, caur Kristu Jēzu Dieva Dēlu, kurš savas ārkārtējās mīlestības dēļ uz savu radību uzņēmās dzimšanu no Jaunavas, savienojot sevī cilvēku uz Dievu, un cieta Poncija Pilāta laikā un augšāmcēlās, un tika uzņemts in splendour, un atkal nāks godībā, kā to, kas ir pestīti, pestītājs un kā to, kas notiesāti, tiesnesis.

Pie šiem fragmentiem vēl jāpievieno ievērojamais fragments [x] , kas vērsts pret dokētistiem, un kas atšķir mūžīgo Dieva Dēlu no cilvēciskā Jēzus, kurā Kristoloģija ir brīvi piestiprināta detalizētai divu locekļu ticības apliecībai, kas atgādina I Kor. 8:6:

Viņš pats ir Jēzus Kristus, mūsu Kungs, kas cieta par mums un par mums augšamcēlās, un atkal nāks Tēva godībā augšāmcelt visu miesu, un atklāt pestīšanu, un parādīt taisnīgas tiesas likumu visiem, ko viņš ir radījis. Tādēļ ir viens Dievs Tēvs […] un viens Jēzus Kristus, mūsu Kungs.

Ar šo arī nobeigsim aplūkot Sv. Ireneja rakstus. Fakti ļauj mums izdarīt dažus slēdzienus. Pirmkārt, viņš bija pazīstams ar īsu kristības ticības apliecību trīskāršu jautājumu formā, lai gan tagad vairs nav iespējams noteikt cik nemainīgs bija tās formulējums, vai cik lielā mērā Epideixis 3 attaino tās autentisko terminoloģiju. Otrkārt, Sv. Irenejs pazina arī sākotnējo Kristus-kērigmu, ar Kunga pieredžu un paveiktā uzskaitījumu. Ir interesanti novērot veidus, kuros viņš bija gatavs to ievietot vai kombinēt ar diādiskajiem vai triādiskajiem apliecinājumiem. Treškārt, viņš joprojām varēja lietot divu un trīs artikulu kristīgās doktrīnas kopsavilkumus. Dažreiz tie bija brīvi savā formulējumā, kā piemēram Epideixis 6, lai gan citos gadījumos to struktūra bija stingra un formāla, kā Adv. haer. 1,10,1 sākuma vārdos un augstāk citētajos divu artikulu kopsavilkumos. Neviens no tiem neuzrāda pazīmes, katrā ziņā ne vairāk kā Kristoloģiskie apliecinājumi, ka tie būtu ticības apliecība šī vārda tiešajā nozīmē – tie ir formulas, kas kļuvušas vairāk vai mazāk stereotipas. Ceturtkārt, Sv. Paula teksta I Kor. 8:6 ietekme pelna uzmanību. Visbeidzot, pret herētiķiem vērstu motīvu ietekme, visumā, ir pārsteidzoši maza, sevišķi tad, ja ņemam vērā Sv. Ireneja darba polemisko dabu. Būtu pārsteidzīgi to novērtēt par zemu – priekšroka, kas dota Dieva vienīgumam un nemateriāliskumam, Jēzus identitātei ar Vecā Derībā pravietoto Mesiju, un iemiesošanās realitātei Epideixis 6, iespējams, nodod vēlmi glābt Markianu no gnostiķu maldiem. Arī jūtamā iezīme uzsvērt “miesīgo uzņemšanu debesīs” Adv. haer. 1,10,1 ir pēc būtības vērsta pret gnostiķiem. Tomēr šīs ir virspusējas iezīmes un var tikt viegli atdalītas no laika pārbaudi izturējušā ticības likuma. Ir ievērības cienīgi, ka polemiskā nots pilnīgi iztrūkst īsajos kristību jautājumos.

Iespējams, šī būtu atbilstoša vieta pieminēt dažas citas formulas, kas pieder aptuveni tam pašam periodam, kuram pieder Sv. Ireneja ticības apliecības. Piemēram, līdzās viņa divu artikulu apliecinājumiem mēs varam nolikt atklātu atzīšanos, kas likta Sv. Justīna mutē (viņš cieta gadsimta sešdesmito gadu beigās) viņa martīrija senajā aprakstā: [xi]

Mūsu pielūgsme tiek dota kristiešu Dievam, kurš, kā mēs ticam, ir no sākuma vienīgais šo lietu radītājs un visas pasaules autors, un Dieva Dēlam, Jēzum Kristum, kuru arī pasludinājuši pravieši, ka viņš nāks kā pestīšanas ziņnesis cilvēku dzimumam un cēlās mācības skolotājs.

Līdzīgi Līcmanis [xii] norāda, ka ticības apliecība, kuru sacerējuši Smirnas “svētīgie presbiteri” (iespējams bīskapi [xiii] ) nostājoties pret herētiķi Noētu sniedz tiešu paralēli: [xiv]

Mēs godājam vienu Dievu, bet saskaņā ar to kā mēs viņu pazīstam, un mēs pieņemam Kristu, bet saskaņā ar to kā mēs viņu pazīstam – Dieva Dēlu, kurš cieta kā viņš cieta, mira kā viņš mira, augšāmcēlās trešajā dienā un ir pie Tēva labās rokas, un nāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Vēl svarīgāka ir ticības apliecība, kura atrodama koptu Epistula Apostolorum, pret gnosticismu vērstā darbā, kas iespējams, sarakstīts kaut kur Mazāzijā īsi pēc II gs. vidus. Etiopiskā varianta sākuma nodaļās atrodams traktāts, kas, kā tiek apgalvots, nācis no tiem Vienpadsmit, un ietver arī dažus Kunga brīnuma aprakstus. Mācekļi paskaidro, ka brīnumainās paēdināšanas pieci klaipi ir mūsu kristīgās ticības simbols, proti, ticības

(Tēvam kas kodeksā A nav atrodams) universa valdniekam, un Jēzum Kristum (mūsu Pestītājam, kas nav atrodams kodeksos A, C), un Svētajam Garam (Paraklētam, kas nav atrodams kodeksos A, B, C) un svētajai Baznīcai un grēku piedošanai. [xv]

Iespaids, ko atstāj konteksts, kā arī visa fragmenta stils, ir tāds, ka tā ir vairāk vai mazāk stereotipa forma. Turklāt, paralēle ar Evaņģēlija brīnumu nodrošina tā iedalījumu piecos artikulos. Gandrīz droši var apgalvot, ka tā ir trīs teikumu formula, kas veidota pēc kristību jautājumiem, un kura, piestiprinot beigās papildus artikulus, izvērsta piecos teikumos.