Kristietības vēsture

Trešais gadsimts no vairākiem viedokļiem bija kritisks laikmets Baznīcas vēsturē. Viena no daudzajām problēmām, ar kuru Baznīcai bija jācīnās, bija aizvien pieaugošais pagānu konvertītu pieplūdums. Uzmanīgs novērotājs būs pamanījis nopietnos draudus Baznīcas tradicionālās mācības integritātei – gnostiķu krīze bija pierādījusi, cik viegli to var pārplūdināt ienācēju straume, kam ir nepilnīgi vai pilnīgi maldīgi priekšstati par kristietības saturu. Lai to novērstu tika izveidota pamatīga katehētiskās sistēmas reorganizācija un pilnveidošana – daudzas šī procesa pazīmes var pamanīt tā laika liturģijās un III gs. Tēvu rakstos. No Sv. Hipolīta Apustuliskā tradīcijas var spriest, ka Romas baznīca šajā laukā bija viena no pirmajām, kas veica šīs radikālās pārmaiņas. Turpmāk tika veikti visrūpīgākie pasākumi lai sagatavotu kandidātus uzņemšanai Baznīcā ticības galvenajos artikulos, un lai pārbaudītu ar kādiem panākumiem viņi šo mācību apgūst. Šī stingrās diciplīnas attīstības viena atvase, kurai ir tiešs sakars ar mūsu pētījumu, šķiet, ir riti, kuri attīstījās, kaut kad III gs. un, iespējams, visupirms Romā. Šie riti ir ticības apliecības nodošana, jeb traditio, un atdošana, jeb redditio, kas bija daļa no tiešas sagatavošanas kristībai. Reiz šīs paražas bija nostiprinājušās, radās nepieciešamība pēc deklaratīvas formulas, un apstākļi, ka to lietoja bīskaps un to iegaumēja un svinīgi atkārtoja katehūmeni, bija tādi, lai tai piešķirtu ārkārtīgu prestižu. Paralēlā disciplina arcani, slepenības kārtības attīstība ar visu, ko tā nesa sev līdz no bijības un cieņas, kas bija saistīts ar kristietības centrālajām mistērijām, kalpoja vienīgi tam, lai vēl vairāk palielinātu ticības apliecību sevišķo stāvokli. Ticības apliecība, kuru izvēlējās bīskaps ātri vien izspieda visas pārējās apkārtnē, pati ieņemot oficiālā ticības simbola vietu. Deklaratīvo apliecinājumu ēra bija sākusies pilnā sparā, un lai gan būtu pārsteidzīgi uzskatīt, ka tekstu uztvēra kā neaizskaramu, katrai baznīcai turpmāk bija sava ticības apliecība, kura varēja ievērojami atšķirties no savu kaimiņu ticības apliecības. Izskatās, ka III gs. ejot, šī situācija kļuva universāla, un pastāvēja gadsimtiem ilgi, pat līdz tam laikam, kad Nikajas koncils uzsāka līniju ar konciliārajām ticības apliecībām, kuras pretendēja uz daudz ko vairāk, nekā vienīgi uz vietējo atzinību.

Romas baznīcas ticības apliecība bija viena no agrākajām vietējām ticības apliecībām, kas tika izveidota un kanonizēta šādā veidā. Šīs nodaļas mērķis ir aplūkot dokumentu, kas ir ticis identificēts kā senā Romas kristību apliecība (tās konvencionālais apzīmējums ir R), izpētīt tās uzticamību, un dot vispārēju tās vēstures apskatu cik tālu vien to ir iespējams izdarīt. Nav nepieciešama atvainošanās par tai iedalīto tik lielo vietu šajā pētījumā. Romas ticības apliecības sākumus, ar zināmu ticamības pakāpi, var izsekot līdz II gs., jebkurā gadījumā tā beigu dekādēm. Ja tas ir tiesa, tad tai jāpievērš sevišķa interese, jo tā spēj pacelt priekškaru vismaz par dažām collām no tā neskaidrā perioda, kuru pētījām pagājušajā nodaļā, kad visi ticības apliecību lokālie tipi cīnījās par monopolu. Tās ārkārtējo nozīmi no citiem viedokļiem diez vai nepieciešams uzsvērt. Tā kļuva par tiešu priekšteci visām lokālajām ticības apliecībām Rietumos, un tās ietekme bija pat jūtama uz Austrumu ticības apliecībām. Pati Apustuļu ticības apliecība, kuru vēlāk pacēla līdz vienreizējai autoritātei, kā Romas un pat visu Rietumu kristību formulu vispār, ir tikai viena no R daudzajām pēctecēm – īstenībā, kā mums vēlāk to būs jāatklāj, Vecā Romas ticības apliecība papildināta ar materiālu, kas bija kļuvis populārs provincēs.

Mūsu galvenais avots Vecās Romas ticības apliecības tekstam, tā latīņu formā, ir sacerējums Commentarius in symbolum apostolorum[i], kuru Akvilejas priesteris Tirānijs Rufīns sarakstījis ap 404. g. No šīs slavenās grāmatas, pirmajā nodaļā mēs uzzinājām leģendu par to, kā divpadsmit Apustuļi sacer ticības apliecību. Tajā Rufīns komentē, teikumu pa teikumam, kristību ticības apliecību viņa paša baznīcā Akvilejā, un salīdzina to ar Romas ticības apliecību. Iemesls, kādēļ viņš dara šo savādo procedūru, bija, ka viņš jutās spiests (proti, mēs varam secināt, aiz saprotamas dievbijības) lietot formulu, kuru viņš pats bija izteicis savā kristībā, par pamatu savam darbam. Tā kā viņš skrupulozi norāda uz punktiem kuros Akvilejas ticības apliecība atšķiras no Romas ticības apliecības, parasti ticis uzskatīts, ka rekonstruēt pēdējo tādu, kāda tā pastāvēja viņa laikā ir viegls darbs. Tekstu, kas tādā veidā iegūts, apstiprina latīņu ticības apliecība, kas tikusi ievietota uz pēdējās lapaspuses aizmugures (p. 226 verso), grieķu–latīņu unciālraksta manuskriptā Laud. Gr. 35, kas atrodas Bodleian bibliotēkā. Tas ir VI gs. vai VII gs. manuskripts, un vislabāk pazīstams kā Apustuļu darbu kodekss E (Codex Antiquissimus). Tālāku apstiprinājumu gādā astotā gadsimta Kotona manuskripts (2 A XX), kas patreiz atrodas Britu muzejā.

Zemāk ir nodrukāts paralēlās slejās R latīņu teksts tāds, kādu mēs to iegūstam no Rufīna teksta un manuskriptiem, ko nupat esam pieminējuši, un latviskais tulkojums:

Credo in deum patrem omnipotentem;
et in Christum Iesum filium eius unicum, dominum nostrum, qui natus est de Spiritu sancto et Maria virgine, qui sub Pontio Pilato crucifixus est et sepultus, tertia die resurexit a mortuis, ascendit in caelos, sedet ad dexteram patris, unde venturus est iudicare vivos et mortuos;
et in Spiritum sanctum, sanctam ecclesiam, remissionem peccatorum, carnis resurrectionem.

Es ticu visspēcīgajam Dievam Tēvam;
un Jēzum Kristum viņa vienīgajam Dēlam, mūsu Kungam, kas piedzima no Svētā Gara un Jaunavas Marijas, kas Poncija Pilāta laikā tika krustā sists un apglabāts, trešajā dienā augšāmcēlās no mirušajiem, uzkāpa debesīs, sēž pie Tēva labās rokas, no kurienes viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos,
un Svētajam Garam, svētajai Baznīcai, grēku piedošanai, un miesas augšāmcelšanai.

Aptuveni sešdesmit gadus pirms Rufīns uzrakstīja šo grāmatu, gandrīz identiska ticības apliecība ar nupat kā minētajai, taču grieķiski, tika atrasta labi pazīstamajā Ankiras Kapadoķijā bīskapa Marcella apoloģijā, kuru viņš iesniedza pāvestam Jūlijam I 340. g. Romas sinodē. Pārpārim dedzīgs Nikajas ortodoksijas aizstāvis, viņš bija Eusebija partijas strīdnieks un ticis atstādināts no savas bīskapa katedras, jo tika uzskatīts, ka viņš, iespējams, pārstāv sabeliāņu uzskatus. Tāpat kā citi, kas bija nokļuvuši tādā pašā nelaimē tajā laikā, viņš meklēja patvērumu Romā, kur arī tika laipni uzņemts. Savu apoloģiju viņš veidoja detalizētu savu uzskatu izklāstu aktuālajos teoloģiskajos jautājumos – viņa mērķis bija dot saviem Romas atbalstītājiem materiālu, ar kura palīdzību varētu pierādīt viņa nevainību. Šī dokumenta[ii] vidū parādās īsa ticības apliecība, kas ir, izņemot dažus samērā nesvarīgus punktus, ticības apliecības, kuru izdevās rekonstruēt no Rufīna sacerējuma, replika. Ap XVII gs. vidu Džeimss Asšers[iii], Armagh arhibīskaps un pētnieks (kurš bija arī pirmais, kas atšķetināja R latīņu variantu no Rufīna teksta), to identificēja ar tā laika Romas baznīcas ticības apliecību. Kā Asšers domāja, Marcells to interpolējis savai aizstāvībai ar prasmīgu gājienu, kam ar netiešu mājienu bija jāsniedz pilnīgi nevainojams pierādījums viņa ortodoksijai, ka viņš uzskata pāvesta kristību apliecību par visatbilstošāko savas ticības izteiksmi; un mēs zinām no pāvesta Jūlija atsauces uz to viņa sekojošajā vēstulē Austrumu bīskapiem, ka šis plāns izdevās.[iv] Praktiski visi pētnieki kopš Asšera dienām pieņēmuši viņa atklājumu, ka tā saskan ar Veco Romas ticības apliecību. Marcella ticības apliecība skan sekojoši:

[graeca]

Jāpiezīmē, ka teksts uzrāda vairākas novirzes no Rufīna pieminētās latīņu versijas. Galvenās no tām ir, ka tiek izlaists “Tēvs” (patera) pirmajā artikulā, un pēc “miesas augšāmcelšanās” tiek pievienots “mūžīgā dzīvība” (zoēn aiōnion), mazāk svarīga atšķirība ir “un” (kai) pievienošana pirms “trešajā dienā” un “sēž”.

Marcella vēstule nav vienīgā lieciniece Vecās Romas ticības apliecības grieķu tekstam – var pieminēt ievērojami vēlākus manuskriptus. Tās ir Etelstāna psaltēra liturģiskās daļas, kas atrodamas Britu muzeja Kotona kolekcijā. Manuskriptā (Galba A XVIII: IX gs.) ticības apliecība atrodama līdz ar citām formulām psaltēra beigās, savādā veidā grieķu vārdi ir transkribēti ar anglosakšu burtiem. Saturs pilnībā saskan ar R latīņu variantu, un teksts atšķiras no Marcella vairākos sīkumos (krinai vietā krinein, pneuma hagion vietā to hagion pneuma, etc.), tāpat kā agrāk pieminētajos punktos.[v]
..........