Kristietības vēsture

Mums tagad japievēršas Tertuliānam[i] un jājautā kādā veidā viņš izgaismot ticības apliecību formu izcelsmi. Ticības apliecību pētnieki ir vienoti uzskatā, ka viņa sniegtais faktu materiāls ir ārkārtīgi vērtīgs; domstarpības rodas brīdī, kad šie fakti jāsāk interpretēt. Metodiski mums būs ērti izdarot to pašu izšķirību, kuru atradām par noderīgu pie Sv. Ireneja. Ir vairāki konteksti (vairumu no tiem mēs aplūkojām no nedaudz citas perspektīvas iepriekšējā nodaļā), kur Tertuliāns piemin kristību jautājumus un atbildes. Tai pašā laikā viņš līdzīgi Sv. Irenejam pazīst “ticības likumu (regula fidei)” vai “likumu” un vairrākkārtīgi uz to atsaucas. Spriežot pēc izteiksmes, viņš to uzskata ļoti līdzīgu tam ko Sv. Irenejs saprot ar savu “patiesības likumu,” i.e., mācības kopumu, kas Baznīcā tiek nodots ar Svēto Rakstu un tradīcijas palīdzību. Katrā ziņā, viņa koncepts ir daudz precīzāk definēts – viņš iezīmē daudz skaidrāk likuma doktrinālo saturu.[ii] Šī iemesla dēļ pētnieki ir izdarījuši secinājumu, ka viņš ir daudz vairāk atkarīgs no pabeigtas ticības apliecības, nekā Sv. Irenejs. Būtu ieteicams, tāpat kā iepriekšējā apakšnodaļā, rūpīgi atšķirt Tertuliāna kristību ticības apliecības no atsauksmēm uz ticības likumu kontekstos bez tieša sakara ar kristību.

Pirmkārt, atcerēsimies īpašos kristību fragmentus. Vienā no tiem[iii] viņš saka: “Kad mēs iekāpjam ūdenī un apstprinām kristīgo ticību, atbildot uz vārdiem, ko nosaka tās likums.” Jādomā, ka ar “likumu” šeit tiek domāta Kunga pavēle kristīt visas tautas trīskāršajā nēmenā. Citviet,[iv] viņš piemin cilvēku, kas nokāpj ūdenī un “tiek pagermdēts ar dažiem vārdiem (inter pauca verba tinctus).” No iepriekš sacītā mēs ar šiem dažiem vārdiem saprotam jautājumus par ticību, kurus viņam uzdeva kalpotājs. Cits labi pazīstams fragments[v] ļauj mums nojaust, kas šie vārdi bija: “Tad mēs tikām trīsreiz pagremdēti, atbildot nedaudz pilnīgāk nekā Kungs ir noteicis evaņģēlijā.” Acīmredzot sakramenta izpildītājs uzdeva kristāmajam trīs jautājumus – “Vai tu tici Dievam Tēvam?” – “Vai tu tici Jēzum Kristum viņa Dēlam?” – “Vai tu tici Svētajam Garam?” – taču šī vienkāršā trīs dievišķo Personu pieminēšana tika papildināta ar epitetiem vai papildus teikumiem, kuri nebija ietverti Kunga pavēlē. Sekojošais uzdevums ir atklāt kas tieši viedoja šo papildus materiālu. Vāju gaismas staru uz jauatājumu met cits fragments[vi] no tās pašas grāmatas. Pēc tam, kad pieminējis trīs Personu dievišķos nēmenus, kas ir vienlaicīgi ticības liecinieki un pestīšanas, kuru tiek meklēta, nodrošinātāji, Tertuliāns turpina:

Bet pēc tam, kad esam liecinājuši par mūsu ticību un mūsu pestīšanas apsolījums ir galvots pēc trīs liecinieku apstiprinājuma, klāt vēl tiek pieminēta Baznīca; jo kur ir Trīs, tas ir, Tēvs un Dēls, un Svētais Gars tur ir arī Baznīca, kas ir miesa, ko viedo trīs.

Mūs šeit neinteresē Tertuliāna teoloģijas par Baznīcu nianses, bet svarīgi ir pamanīt, ka acīmredzot Baznīca tika pieminēta kristību jautājumos. Tā tika pieminēta arī, kā mēs to pamanījām iepriekš šajā nodaļā Epistula Apostolorum ticības apliecības kopsavilkumā – mēs drīz atkal to sastapsim kā ticības apliecības artikulu Dêr Balyzeh papirusā un teikumu kristības jautājumos, kas bija zināmas Sv. Kipriānam. Ļoti iespējams, ka Tertuliāna jautājumos bija vieta arī grēku piedošanai. Tā jebkurā gadījumā liek domāt fragments,[vii] kurā, aplūkojot problēmu kāpēc Jēzus pats nekristīja, viņš zobgalīgi jautā, iekš kā lai viņš cilvēkus kristītu, atrodot iemeslus, lai noraidītu katru iespējamo atbildi (grēku piedošanā? – kuru viņš pasludināja vārdiem, sevī – ko viņš pazemībā apslēpa; Svētajā Garā? – kas vēl nebija nācis no Tēva; Baznīcā? – kuru Apustuļi vēl nebija uzcēluši.”) Daudzi pētnieki ietu vēl tālāk, lai izmocītu no vārdiem “savā veidā pilnīgāku atbildi” norādi uz izstrādātu formulu, kas ir līdzīga, pat ja ne identiska, Vecajai Romas ticības apliecībai. Jautājumam, vai Tertuliāns pazina šo seno formulu, būs jāpievēršas vēlāk. Šeit mums jāapmierinās ar norādi, ka Tertuliāna izteiksmes veids ir samērā nepiemērots, ja viņš runātu par pilnībā izviedotu ticības apliecību. “Savā veidā pilnīgāka atbilde” nepārprotami norāda uz to, ka ticības apliecību veidoja jautājumi, un to kodolu un saturu veidoja Kunga vārdi, proti, triju dievišķo Personu nēmeni. Mēs pamatoti varam uzskatīt, ka Tertuliāna jautājumos bez Baznīcas pieminēšanas bija vēl pielikumi, bet kas tie bija, mēs varam tikai minēt. Tomēr, ļoti iespējams, ka pat visi kopā apvienoti, to nebija tik daudz, lai izjauktu vienkāršās triādiskās shēmas līdzsvaru.

Tik daudz par kristību fragmentiem – atkal jāuzsver, ka šie ir vienīgie, kur nepārprotami pamanāms kristību knoteksts. Pēc Tertuliāna ticības likuma citātiem, mēs varam griezties pie četriem galvenajiem fragmentiem, un tie tiks aplūkoti hronoloģiskā kārtībā. Pirmais ir no viņa De praescriptione,[viii] sarakstīts ap 200. g., un skan šādi:

Ticības likums ir […] likums, pēc kura mēs ticam, ka ir viens, un tikai viens Dievs, un viņš ir pasaules radītājs, kas sākumā ar savu Vārdu izsauca visas lietas no neesamības esamībā; un, ka šis Vārds, saukts viņa Dēls, parādījās dažādos veidos Dieva nēmenā patriarhiem, vienmēr lika atskanēt savai balsij praviešos, un visbeidzot ienāca Jaunavā Marijā ar Dieva, sava Tēva garu un spēku, viņas klēpī kļuva miesa un dzima no viņas kā Jēzus Kristus, pēc kā pasludināja jaunu bauslību un jaunu Debesu Valstības apsolījumu, veica brīnišķus darbus, tika pienaglots pie krusta un augšāmcēlās trešajā dienā, tika uzņemts debesīs un sēdās pie Tēva labās rokas, un savā vietā sūtīja Svētā Gara spēku, lai tas vadītu ticīgos, un atnāks godībā, lai uzņemtu svētos mūžīgās dzīves un debesu apsolījumu priekā, un nosodītu bezdievīgos mūžīgai ugunij; gan vieni, gan otri tiks augšāmcelti no mirušajiemu un viņu miesa būs atjaunota.

Neraugoties uz to, ka tas izskatās pēc binitārā ticības apliecinājuma, tas tomēr ir trinitārs, kā tas jau tika apgalvots. Viscaur formulējums ir ārkārtīgi brīvs, un tas attaisno, ka izvērstajā Kristoloģijā ticība Svētajam Garam tikusi ievietota palīgteikumā.

Mūsu nākošajiem diviem fragmentiem ir daudz formālāka pieskaņa. Viens no tiem, kādā no tā paša darba turpmākajām nodaļām,[ix] cildina kopējo ticību, kuru dala Romas un Āfrikas baznīcas:

Tā atzīst Kungu Dievu, universa radītāju, un Kristu Jēzu, Dieva radītāja Dēlu no Jaunavas Marijas, un miesas augšāmcelšanos.

Otrā fragmenta avots ir De virginibus velandis[x] (ap 208 – 211 gg.):

Ticības likums visur ir viens un tas pats, kuru nedrīkst nedz mainīt, nedz reformēt – likums, kas māca mums ticēt vienam visvarenajam Dievam, pasaules radītājam, un viņa Dēlam Jēzum Kristum, kas dzimis no Jaunavas Marijas, kurstā sists Poncija Pilāta laikā, trešajā dienā augšāmcēliesm no mirušajiem, uzņemts debesīs, tagad sēž pie Tēva labās rokas, un kurš, kā pasludināts, nāks tiesāt dzīvos un augšāmcels visu miesu.

Svētais Gars šeit netiek minēts, bet jāpiezīmē, ka Gars tiek bieži pieminēts sekojošajos teikumos.

Ceturtais ticības likuma citāts atrodams Adversus Praxeam,[xi] kas sarakstīts pēc 213. g.:

Mēs, turpretim, […] ticam, ka, protams, ir viens Dievs, bet saskaņā ar dievišķo pestīšanas plānu, ko mēs saucam par ekonomiju, ir arī šī vienīgā Dieva Dēls, viņa Vārds, kas nāca no viņa, caur kuru visas lietas tika radītas, un bez kura nekas netika radīts. (Mēs ticam, ka) Dēls tika Tēva sūtīts Jaunavā, un no viņas piedzima, cilvēka dēls un Dieva Dēls, un viņam tika dots nēmens Jēzus Kristus; ka viņš cieta, ka viņš mira un tika apglabāts saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, ka Tēvs viņu augšāmcēla un uzņēma debesīs, un ka viņš sēž pie Tēva labās rokas un nāks tiesāt dzīvos un mirušos; kurš sūtīja, kā to bija apsolījis, Svēto Garu, Paraklētu no Tēva, ticības svētotāju tiem, kas tic Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam.

Šeit tāpat kā pirmajā fragmentā atrodama apslēpta trīsvienīgā formula, kuru var viegli noturēt arī par binitāro. Cita tās interesanta iezīme ir veids, kādā tā beidzas kā īsa trinitārā ticības apliecība.

Pirmais, kam jāpievērš uzmanība šajos izvilkumos no Tertuliāna ticības likuma, ir veids, kādā tās atspoguļo viņa polemiskās intereses. Otrais un trešais fragments, kas ņemti no kontekstiem bez doktrināli kontroversiālas piegaršas, ir izteikti svarigāko kristīgo mācību kopsavilkums. Tajos nav pamanāmi izteikumi, kurus raksturotu kāds kotrovesriāls vai apoloģētisks aizspriedums. Tam asā pretstatā pirmais fragments ir pārpilns ar iezīmēm, kas nepārprotami saistīti ar nepatiku pret un dedzību noraidīt dažādās sektas, kurām viņš uzbrūk šajā sacerējumā. Piemēram, Dieva vienīgums ir celts augstā godā, un iespēja par otro dievu ir skaidri noliegta; Jēzus ir identificēts ar agrāko pravietojumu Mesiju un tiek apgalvots, ka viņš piedzīvojis īstu dzimšanu no Marijas, arī miesas augšāmcelšana tiek stipri uzsvērta. Tieši šīs bija domstarpības, par kurām Baznīca un gnozis krustoja zobenus. Līdzīgi ceturtais fragments no grāmatas, kas veltīta herētiķa atmaskošanai, kas sajauc Tēva un Dēla Personas un apgalvo, ka īstenībā cieta Tēvs, dod sevišķu piebildi par abu Personu atšķirīgo pastāvēšanu. Tas bija Jēzus Kristus, tas skan, sūtīts no Tēva, kas dzima kā Dievs un cilvēks un viņš arī cieta. Grāmata neapšaubāmi ir Tertuliāna montānisma perioda produkts, un šī iemesla dēļ šeit beigu daļā atrodams sevišķais uzsvars uz Garu. No otras puses polemika ir viegli atšķirama no ticības likuma, un nav uz to atstājusi būtisku iespaidu.

Tomēr īstais jautājums ir – vai var apgalvot, ka fragmenti liecina par ticības apliecības, vārda īstajā nozīmē, pastāvēšanu. Nepārprotami, ja šo fragmentu pamatā atrodas ticības apliecība, Tertuliāns nevarēja uzskatīt to vārdisko ietērpu par pārkāpjamu. Citādi viņš būtu jutis pārmetumus mainot valodu, kuru viņš piemeklēja savām vajadzībām. Jāattceras, ka Tertuliāns bija jurists – viss, kam būtu bijusi oficiāla forma, būtu šķitis viņam saistošs. Pētnieku, kā Katenbušs, teorija, ka viņš atturējās rakstīt pilnu tekstu dēļ vienošanās, ka ticības apliecība ir mistērija, kuru drīkst atklāt tikai iniciētajiem, ir maz ticama. Nav iespējams, ka disciplina arcani būtu bijusi tik liela ietekme tik agrā periodā, turklāt tai pašā laikā Tertuliāns nevilcinās aprakstīt kristības ceremonijas. Tādēļ arī nav iespējams, pamatojoties uz ticības likuma citātiem uzskatīt, ka Tertuliānam bija pazīstama atsevišķa autoritatīva ticības apliecība, pat ja tā būtu bijusi lokāla.

Tai pašā laikā ir grūti pretoties iespaidam, ka aiz šiem baznīcas ticības paraugiem ir jāatrodas sava veida formulai vai formulām. Visi četri fragmenti ļoti līdzīgi pēc satura un pat pēc izteiksmes veida. Pirmā un ceturtā formulējums ir brīvs, jo apzināti pakļauts autora kontroversijas mērķiem, taču kad kontroversijas ietērps tiek noņemts, paliekošā, apakšējā struktūra ir ticības apliecībai līdzīgs ticības kopsavilkums. Otrā un trešā fragmenta ticības apliecības raksturs (lai arī otrais ir tikai izvilkums) ir diezgan uzkrītošs – jo sevišķi trešā fragmenta kodolīgajiem divdabja teicieniem ir nepārprotami formulāra pieskaņa. Jāpiezīmē, ka to lielākā daļa parādās no jauna, ar ļoti retām un nelielām izmaiņām, citos kontekstos. Izskatās, ka visticamākais risinājums būtu, ka Tertuliāns pamatojās uz formulām, kas sasniegušas nemainības zināmu pakāpi, lai arī viņam nebija pazīstama kāda atsevišķa oficiāla ticības apliecība. Iespējams, ka to ko viņš domā De praescr. 36 un De virg. vel. 1 bija kristības jautājumi, vairākas iezīmes šajos fragmentos saskanētu ar šādu pieņēmumu. Iespējams, viņa izteiksmes veids attaino vairāk vai mazāk stereotipizētus ticības kopsavilkumus, kuri tika izmantoti katehētiskajā apmācībā. Nākošajā nodaļā būs iespēja apskatīt šo jautājumu daudz pilnīgāk.