Kristietības vēsture

Mēs uzskatām to par pierādītu, ka formula, uz kuru atsaucas Rufīns un citē Marcells, nav nekas cits kā IV gs. Romas ticības apliecība. Tādā veidā mums tagad tā ir gan grieķu, gan latīņu versijā. Taču paliek jautājums, kura no valodām atrodama orģinālā. Tas ir jautājums, kurš ir daudz ticis apspriests, ne tikai lai apmierinātu akadēmisku ziņkāri, bet arī tādēļ, ka tas ietekmē atbildi par ticības apliecības uzbūvi un sacerēšanas laiku.

Praktiski vienbalsīgs spriedums ir bijis, ka grieķu teksts ir orģināls un tulkots latīniski – tā liek secināt ticības apliecība, kas atrodama sv. Hipolīta Tradīcijā, kas orģināli bijusi grieķiski. Taču ir ticis izvirzīts arī pretējs viedoklis, argumentējot,[i] ka latīņu tekstam piemīt ritms, kas zīmīgā veidā trūkst grieķu tekstam. Daži senie autori, kā piemēram Faustus of Riez,[ii] pat sauc to par carmen vai himnu. Tiek uzskatīts, ka versija, kura ir veidota ar stilistisku rūpību, ir senāka. Taču ne visi uzskata šo pieņēmumu par pārliecinošu. Liturģisku tekstu fragmentu gadījumā neritmiska orģināla ritmisks tulkojums ir tikpat iespējams kā ritmiska orģināla neritmisks tulkojums. Turklāt latīņu tekstā nav iespējams pamanīt nevienu no ritmiem, kas tika lietoti impērijas mākslinieciska prozas stilā. Ja tiek pārbaudīts zilbju skaits, vai uzsvari, rezultāti ir vienlīdz negatīvi, nedz arī ir atrodami pazīstami atskaņu vai asonances veidi.[iii] Arī ar vārdu carmen ne vienmēr jāsaprot ritmiska kompozīcija – tas var tikt lietots plašākā nozīmē kā svinīga, liturģiska formula.

Nevar izdomāt ieganstu, vismaz tik cik dod teksta iekšējā liecība, lai varētu uzskatīt vienu no latīņu vai grieķu variantiem par senāku. Abi ir raiti ritoši, prozas idiomātiski gabali. Ir ticis norādīts, ka viena vai divas iezīmes grieķu variantā, kā piemēram “trešajā dienā” (tēj tritēj hēmeraj) ir novietots pirms darbības vārda “augšāmcēlās”, norāda uz latīņu valodas vārdu kārtību. No otras puses, latīņu tekstā drīzāk ir atrodamas vairākas iezīmes, kas varētu norādīt, ka tas ir tulkojums. Piemēram, omnipotentem (visspēcīgais) un grieķu pantokratora nav precīzi ekvivalenti, bet jāvievēro, kamēr omnipotentem ir vistuvākais latīņu tulkojums no grieķu valodas, grieķu tulkam būtu pieejams pantodunmaon. Nenoteiksme no iudicare (tiesāt) pēc “nāks”, lai gan ir pilnīgi iespējams variants, ir raksturīgs grieķu izteiksmei, un latīņu orģināls iespējams būtu devis priekšroku ad iudicandos vai ut iudicet vai kaut ko tamlīdzīgu.[iv] Kristoloģiskajā daļā vārdu kārtība atbilst grieķu valodai, tā nav latīņu valodas paraža ievietot darbības vārdu teikumā pēc iespējas agrāk. Visbeidzot, Christum, kas atrodas pirms Jesum, tiek lietots šeit kā tituls un nozīmē Mesija, ir pietiekami raksturīgs agrīno kristiešu grieķu valodai, taču ir pilnīgi neraksturīgs latīņu valodai.

Neviena no šīm iezīmēm nav izšķiroša, pat ne tuvu tam. Tomēr visumā svari nosveras nedaudz par labu grieķu tekstam, un sv. Hipolīta ticības apliecība grieķiski novelk svaru kausu vēl vairāk. Protams, ka latīņu tekstam nevajag tādēļ būt daudz jaunākam. Jāatzīst, ka F. Lūfa apgalvojumā ir daudz taisnības,[v] ka no hronoloģiskā viedokļa abas formas ir gandrīz vienlaicīgas. Noteikti, vienmēr ir bijuši katehūmeni, kuriem bija nepieciešama ticības apliecība latīniski. Tomēr interesanta secinājumu interesants secinājums seko, ka sākotnējā R sacerēšana notikusi laikā, kad grieķu valoda bija Romas baznīcas oficiālā valoda. Tādā veidā mums tās izcelšanās jādatē vismaz simts gadus pirms Marcella. Ir labi zināms, ka grieķu valoda Romā bija oficiālā valoda liturģijā un arī citām vajadzībām visu II gs. Uzraksts[vi] uz pāvesta Gaja kapa, kurš mira 295. g.,[vii] atklāj cik ilgi šī valoda oficiāli tikusi lietota. Pilnīgi iespējams, ka Romas baznīcā grieķu draudzes pastāvēja pat vēl vēlāk.[viii] Tomēr latīņu valoda kļuva oficiāla III gs. pirmajā un otrajā paaudzē. Tādēļ šķiet pamatoti uzskatīt par R sacerēšanas laiku vēlākais III gs. sākumu. Īstenībā, tas nav agrāk, kā mēs varējām gaidīt arī no citiem avotiem, lai gan ir svarīgi, ka mums ir arī lingvistiks apstiprinājums. Arī viss teksta ārējo liecību svars liek domāt par R ļoti agru izcelsmi. Piemēram, fakts, ka sv. Hipolīts liecina par gandrīz identisku formulu III gs. pirmajās dekādēs, vien jau ir izšķirošs fakts. Turklāt, R bija liela ietekme, kā mēs pēc nākamās nodaļas atklāsim, uz visām pārējām Rietumu ticības apliecībām. To vienīgi iespējams izskaidrot ar pieņēmumu, ka tā bija stingri ieņēmusi savu vietu III gs. vidū.