Kristietības vēsture

Vai ir iespējams pateikt vēl kaut ko par R izcelsmi, neminot, ka tā pieder pie Romas baznīcas neskaidrā grieķu perioda? Vissaprotamāk risināt šo jautājumu ir jautāt, vai ticības apliecības formas par kurām liecina Tertuliāns un sv. Hipolīts, met kādu gaismu uz R agrāko vēsturi. Katrā gadījumā, kas attiecas uz Tertuliānu, ir ticis plaši uzskatīts, ka viņam bijusi tieša saskarsme ar Veco Romas ticības apliecību. Lasītājs atcerēsies pazīstamo fragmentu no De praescriptione 36, kur viņš plaši apspriež attiecības starp Āfrikas baznīcām un Romu.

“Apskatīsim”, viņš sauc, “ko šī svētīgā (Romas) baznīca ir mācījusies, ko viņa ir mācījusi, ko viņa ir dalījusi (contesserarit) ar Āfrikas baznīcām: viņa apliecina vienu Dievu un Kungu, universa radītāju, un Kristu Jēzu, radītāja Dieva Dēlu no Jaunavas Marijas, un miesas augšāmcelšanos.”

Daudzi ir tikuši kārdināti uzskatīt šo par atklātu norādi uz R, vai pat iespējams, tās citātu. Mēs jau netieši norādījām,[i] ka viņu eksegēze ir aplama, un centāmies pamatot, ka Tertuliāns nedomā par oficiālu formulu. Šī ir vieta, kur jāpārbauda iespēja vai viņš pazina R daudz pamatīgāk.

Tomēr sāksim ar sv. Hipolīta Apustuliskās tradīcijas kristības ticības apliecību, noliekot abus tekstus R un H (Tradīcijas ticības apliecība) vienu otram blakus. Protams, jāatceras, ka R savā tagadējā formā ir deklaratīva ticības apliecība. Iespējams, kad tā tika lietota III gs. pirmajās dekādēs, to veidoja trīs jautājumi.

H
Vai tu tici visspēcīgajam Dievam Tēvam?
Vai tu tici Kristum Jēzum, Dieva Dēlam,
kas ieņemts no Svētā Gara piedzima no Jaunavas Marijas,
kas tika krustā sists Poncija Pilāta laikā, un mira,
un augšāmcēlās trešajā dienā dzīvs no mirušajiem
uzkāpa debesīs,
un nosēdās pie Tēva labās rokas,
un nāks tiesāt dzīvos un mirušos?
Vai tu tici Svētajam Garam svētajā Baznīcā?[ii]

R
Es ticu visspēcīgajam Dievam Tēvam;
un Kristum Jēzum, viņa vienpiedzimušajam Dēlam, mūsu Kungam,
kas zem Poncija Pilāta tika krustā sists, un apglabāts,
trešajā dienā augšāmcēlās no mirušajiem,
uzkāpa debesī,
sēž pie Tēva labās rokas,
no kurienes viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos;
un Svētajam Garam, svētajai Baznīcai, grēku piedošanai, un miesas augšāmcelšanai.

Mulsinošais ar šīm abām ticības apliecībām ir, ka tās spēj apvienot uzkrītošas līdzības ar vairākām zīmīgām atšķirībām. Līdzības uzreiz krīt acīs, pat tulkojumā. Tās nav tikai ticības apliecību vispārējajā uzbūvē, to saskaņā uzsverot Kristus dzimšanu no Svētā Gara un Jaunavas Marijas vairāk par viņa pre-kosmisko dzemdināšanu, un abas lieto tipisko Romai “Kristus Jēzus”. Tie arī ietver ievērojamas valodas līdzības, kuras ir pamanāmas uzreiz orģināltekstos. Taču acīmredzamas ir arī nesaskaņas. Pirmkārt, H nerunā par Jēzu kā “vienpiedzimušo” un “mūsu Kungu”. Otrkārt, kamēr H, iespējams, apraksta viņa zemes dzimšanu kā “ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas”, R ir atšķirīgs formulējums “no Svētā Gara un Jaunavas Marijas”. Treškārt, R atrodams “apglabāts”, turpretim H “un mira” (“un tika apglabāts” variants no Frag. Ver. nav orģināls). Ceturtkārt, H iesprauž vārdu “dzīvs” pirms “no mirušajiem”. Piektkārt, R un H traktē dažādi viņa Otro atnākšanu – H iespējams atradās divdabis (erchomenon), turpretim R atrodams “no kurienes viņš atnāks” (hoten erchetai). Sestkārt, H nav nekā (šī teksta varianti, kur ievietoti šie vārdi ir daudz vēlāki), kas atbilstu R varianta “grēku piedošanai un miesas augšāmcelšanai”. Beidzot, ir vairākas mazākas atšķirības izteiksmē un “svētās Baznīcas” raksturojumā.

Iespaids, ko atstāj R salīdzinājums ar Tertuliāna izvilkumiem no ticības likuma ir vēl mulsinošāki. Grūtības pieņemt, ka viņš domāja par vienu formālu ticības apliecību, kad viņš rakstīja, jau tika pieminētas iepriekšējajā nodaļā, bet ir daži punkti, kurus var uzskatīt par nemainīgiem. Tā īsais kopsavilkums kuru viņš piemin savā De praescriptione 36, un iepriekšcitētais gabals norāda, ka apzīmējums Kristus Jēzus ir pazīstams, kas ir tik raksturīgi R un H. Atkal, visformālākais no viņa ticības apliecību izvilkumiem (De virg. vel. 1) sakrīt ar R izvēloties Dēla dzimšanu no Jaunavas Marijas viņa mūžīgās dzemdināšanas vietā, un pieminot viņa krustā sišanu “Poncija Pilāta laikā”. Dzimšana no Jaunavas Marijas arī ir atrodama Adv. Prax. 2. Turklāt daži no viņa labāk pazīstamajiem fragmentiem atklāj nepārprotamas burtiskas sakritības ar R, kā piemēram vārdu kārtība “trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem” iekš De virg. vel. 1, teikums “tagad sēž pie Tēva labās rokas” De virg. vel. 1 un “sēž pie Tēva labās rokas” Adv. Prax. 2, “apglabāts” tiek pieminēts Adv. Prax. 2, grieķu valodu atgādinošā nenoteiksme “tiesāt (iudicare)” kas seko nākotnes divdabim venturum iekš De virg. vel. 1 un Adv. Prax. 2. Lasot tādas drumslas kā šīs, rodas kārdinājums piekrist vecākajiem komentātoriem, kas centās pierādīt šur un tur neapšaubāmas atsauces uz R. No otras puses, šeit atrodamas iezīmes, kas uzrāda pavisam atšķirīgas ietekmes, un tās nevar ignorēt.

Vārds “Tēvs” savādā veidā nav atrodams pirmajā artikulā Tertuliāna tekstos, un viņš nekad neaizmirst pievienot īpašības vārdu “viens” (unum vai unicum). Pamatojoties uz šo dažreiz ticis apgalvots, ka sākotnējā Romas ticības apliecībā “Dievs Tēvs” ir aizvietots ar “viens”, vārdu, kurš tika piesardzīgi lietots kontraversijas laikā ar modālistiskajiem monarhiāņiem. Pati par sevi tā nav pārliecinoša hipotēze, un tā balstās uz apšaubāmiem pieņēmumiem: (a) ka mums ir Tertuliāna liecība par to, ka Āfrikas baznīca atvasināja savu oficiālo ticības apliecību no Romas, un (b) ka Romai šajā laikā bija viena oficiāla formula. Cita iezīme Tertuliāna ticības apliecībās, kas ir tieši pretējas R, ir pastāvīgā Dieva apzīmēšana par “pasaules veidotāju (mundi conditorem)”, vai “universa radītāju (creatorem universitatis)”. Arī šinī gadījumā, tāpat kā apzīmējuma “viens Dievs” lietojumā, mēs redzam tipisku Austrumu ietekmi. Turklāt, otrajā artikulā viņš nepiemin, tāpat kā sv. Hipolīts, divas vistipiskākās R iezīmes, Kristus apraksts kā “vienpiedzimušais” un “mūsu Kungs”. Ik palaikam viņš atsaucas[iii] uz Dēlu kā “Dieva Vārdu”, kas bija Tēva starpnieks radīšanā. Šajos pašos fragmentos mums veltīgi meklēt vārdus “no mirušajiem” un R tipisko formu “no kurienes viņš atnāks”.

Interesanti mēģinājis atrisināt mīklu par R saistību ar Tertuliāna un sv. Hipolīta ticības apliecībām ir pētnieks un benediktīņu mūks Bernards Kapels.[iv] Viņa teorija ir, ka visi trīs teksti liecina par Romas oficiālo ticības apliecību, bet tās ir liecības par dažādām attīstības fāzēm. Tādā veidā Tertuliāna ticības apliecība ir nedaudz jaunāka par sv. Hipolīta ticības apliecību, bet laikā, kad parādās R, tā jau ir piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas. Pamatojoties uz šo teoriju, viņš domā, ka ir iespējams pilnībā izskaidrot gan līdzības, gan atšķirības. Tiešāk, R veidotāji izmainīja Tertuliāna un H “Dieva Dēls” uz “vienīgo Dēlu”, jo gribēja lai izteikums vairāk saskan ar Svētajiem Rakstiem (cf. I Jņ. 4:9), un ielika “mūsu Kungs”, lai padarītu otro artikulu līdzīgu pirmajam. Pamatojoties uz savas teksta rekonstrukciju, ka “apglabāts” veido daļu no H, Kapels izskaidro “miris” trūkumu apliecībā ar pieņēmumu, ka acīmredzot tas šķitis lieks pēc “krustā sists”. “Dzīvs” (H variantā “trešajā dienā augšāmcēlies dzīvs no mirušajiem”) arī ticis atmests, tā kā tas daudz nepaskaidro pie “augšāmcēlies”, un “no kurienes viņš atnāks” ir aizvietots ar “nāk” (iespējams, ka grieķiski divdabis erchomenon), jo tā labāk skanējis. Tika pievienota “grēku piedošana”, jo atsauce uz kristību šķita piemērota formulā, kas bija paredzēta katehūmeniem. Pēc šīs teorijas R redakcija varētu būt notikusi tieši nenosakāmā laikā, III gs. otrajā paaudzē.

Tā ir prasmīga analīze, kas veikta ar zināmu izdomas spēju. Ja vienīgi to var uzskatīt par neapšaubāmu, ka ap 200 g. Romas baznīcai bija viena, oficiāla kristības ticības apliecība, bez šaubām ir nepieciešams pierādīt H un R savstarpējo radniecību, nemaz neminot Tertuliāna formulas, ar tik drastiskām metodēm. Jāpiezīmē, ka Kapels, šķiet, balstās tieši uz šādu pieņēmumu visā savā argumentācijā.[v] Viņš nekad neapšauba pieņēmumu, ka visi trīs ir “Romas ticības apliecības” varianti. Tādēļ vienā vai otrā veidā R ir jāpastiepj vai jāpaspiež, līdz kamēr atklājas, ka neraugoties uz maskēšanos, tas ir H. Par nelaimi visa šī sarežģītā veidojuma pamatā ir anahronisms. Mēs jau redzējām, ka uzskatīt it kā lokālajām baznīcām būtu, vārda stingrā nozīmē, viena, neaizskarama formula III gs. sākumā, nozīmētu pāragri datēt būtisku posmu ticības apliecību attīstībā. Visticamāk, ka Romā, tāpat kā citās baznīcās šajā periodā, tika vienlaicīgi lietotas vairākas formulas, un nav atrodams nekas, kas liktu domāt, ka to valoda būtu reliģiski sargāta. Var pieļaut, ka H, R un Tertuliāns (ja viņš vispār var tikt uzskatīts par liecinieku Romas ticības apliecību formām) visi sniedz dažādas tā laika tradīcijas, kuras visas ir atradušas Romas autoritāšu atbalstu. Šī hipotēze, vai ar nelielām atšķirībām, ir daudz iespējamāka, ja vien R raksturīgās atšķirības no H apstiprina Kapela uzskatu, ka tās būtu viena no otras atvasinātas.

Var droši apgalvot, ka tās nav viena no otras atvasinātas. Neraugoties uz to, kas būtu tajās tieši raksturīgs III gs., praktiski tajās visās atrodams materiāls, kas pieļauj datēt Romas ticības apliecību ar II gs. Īpaši tas attiecas uz apzīmējumu “mūsu Kungs”, tāpat kā uz vārdu salikumu “grēku piedošana”, lai arī kāds būtu to patiesais ievietošanas laiks Romas ticības apliecībās. Pirmais ir bijis labi pazīstams no visagrākajiem laikiem,[vi] kamēr pēdējais atrodams II gs. -vidus ticības apliecībā no Epistula Apostolorum. Tiešām, Rietumos bija atrodamas aprindas, kuras deva priekšroku, pēc Vecās Derības parauga, attiecināt vārdu “Kungs” vienīgi uz Dievu Tēvu un tas iespējams izskaidro kādēļ tas nav atrodams H un Tertuliāna ticības apliecībās. Īpašības vārds “vienpiedzimušais (monogenē)”, iespējams, ievietots dēļ tā atrašanos Rakstos, kā Kapels apgalvo, bet iespējams ka darbojās arī dogmatiski motīvi, un tādēļ nav nepieciešams datēt to tik vēlu, kā viņš uzskata. Apgalvojums, ka Kristus ir patiesais vienpiedzimušais, izvirzīja sv. Irenejs pret valentiniāņu gnostiķiem ilgi pirms II gs. beigām.[vii] Tā atrašanā R drīzāk norāda uz polemisku paņēmienu, nevis III gs. sākuma Romas oficiāļu atgriešanos pie biblicisma. Citas valodas atšķirības starp H un R, kurām Kapels tik viegli paiet garām, kalpo, lai uzsvērtu abu ticības apliecību atšķirību. Piemēram, ir grūti ticēt, ka kaut ko varēja iegūt, izmainot precīzo “ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas”,[viii] kas iespējams atradās H, uz R daudz vienkāršāko “no Svētā Gara un Jaunavas Marijas”, nedz arī kā mainot “nāks tiesāt (erchomenon)” uz “no kurienes viņš atnāks tiesāt (hothen erchetai)”.

Patiesu problēmas atrisinājumu par līdzībām un atšķirībām starp Tertuliāna, sv. Hipolīta un R ticības apliecībām jau ticis ieskicēts. Ap 200 g. Romas baznīcā tika lietoti vairāki ticības kopsavilkumi. Nav iemesla apšaubīt, ka sv. Hipolīts mūs iepazīstina ar vienu no tiem, bet bija jābūt arī citiem – liturģiskās nobeigtības un vienveidības laikmets vēl nebija sācies. R ļoti labi varēja būt otrs kopsavilkums. Uzkrītošās līdzības starp R un H ir vislabāk izskaidrojamas ar hipotēzi, ka, lai gan abas bija savā veidā neatkarīgas formas, tās bija tuvu radniecīgas un savstarpēji sacentās kā līdzīgs ar līdzīgu. Tādā veidā bija jābūt diezgan lielai, savstarpējai ietekmei, jo sevišķi tādēļ, ka pēc mūsu teorijas ticības apliecības bija diezgan brīvas izteiksmē. Tāpat arī, šķiet, ka Tertuliāns ir pazinis R – daži no viņa izteikumiem jebkurā gadījumā ir lasāmi kā tās atbalsis. Taču izskatās, ka viņš ir zinājis un bieži vērsies arī pie citiem mācības kopsavilkumu tipiem. Viens no tiem varēja būt H – ir atrodami saskarsmes punkti starp viņa un H valodu. Pārējie ir nepārprotami Austrumu izcelsmes. Šis skaidrojums ir vienīgais, kas novērtē faktu, ka pagaidām neviena ticības apliecības formula, acīmredzot, vēl nebija izvirzīta par vienīgo. Ja arī šie fakti noliedz prasmīgo bet mākslīgo izcelsmes teoriju, ko iezīmēja Kapels, tie vismaz ļauj mums ar pārliecību atvirzīt R rašanās laiku uz II gs. beigām. Ja ir ļauts sekot izrietošajām sekām, ko satur polemiskais iespraudums Kristus aprakstā kā monogenēs, mēs varam tikt iedrošināti ieskatīties vēl dziļāk II gs. neskaidrajā vēsturē.