Kristietības vēsture

Ar šo secinājumu varētu uzskatīt, ka pētījums par R izcelšanos ir nonācis strupceļā. Mēģinājumi, kas agrāk bija populāri, pamanīt R neskaidrās aprises aiz sv. Justīna ticības apliecību formulām, izrādījās neauglīgi. Tik tiešām, viņa kristības jautājumi, kā mēs to rekonstruējām, uz brīdi kārdina mūs, lai mēs atrastu norādes uz Veco Romas ticības apliecību, kā piemēram adjektīva “viens” trūkums pie Dieva Tēva un ievērojamā vieta, kas atvēlēta Kristus krustā sišanai Poncija Pilāta laikā. Taču viss ticības apliecības plāns īstenībā ir pavisam atšķirīgs, aprakstot Dievu kā “universa Tēvu un Kungu”, apzīmējot Jēzu (pamanīsim, Jēzu Kristu!) kā “mūsu Pestītāju” un pieminot Gara pravietojošo darbību. Tomēr pavisam jauns pavērsiens ienāca pētījumā 1919. g., kad Prūsijas Zinātņu Akadēmijā vairākus izcilus rakstus publicēja Kārlis Holls, Ādolfs fon Harnaks un Hanss Līcmanis. Neliels pārstāsts tagad jāvelta viņu celmlaužu darbam šajā jomā, kuru rezultāti ir tikuši atzīti ilgu laiku par pārliecinoši pamatotiem. Ja pieņemam minējumus, kurus viņi izvirzīja, tad R kompozīcija un raksturs tiek nostādīti pavisam jaunā perspektīvā.

Holls[i] koncentrējās uz ticības apliecības otrās jeb kristoloģiskās daļas analīzi. Pirmkārt, viņš pamanīja ka Kristum Jēzum tiek piedēvēti divi apzīmējumi: (a) “viņa vienīgais Dēls” un (b)“mūsu Kungs”. Pēc tam viņš novēroja, ka kristoloģija, kas no tās izriet, dabiski sadalās divos atsevišķos fragmentos, un katrs no tiem tiek iesākts orģinālajā grieķu valodā ar noteikto artikulu (ton gennētenta etc. un ton epi Pontiou Pilatou etc.) Pirmais no šiem apraksta Jēzus Kristus dzimšanu no Svētā Gara un Jaunavas Marijas. Otrais kavējas pie viņa krustā sišanas, apbedīšanas, augšāmcelšanās, debesskāpšanas, sēšanās pie Tēva labās rokas un nākamo atnākšanu tiesājot. Viņš uzsvēra, ka ir maz ticams, ka šī simetriskā struktūra, kas sevišķi izcelta ar noteiktā artikula atkārtošanu, ir nejauša. Tā drīzāk norāda, ka katrs no šiem aprakstošajiem fragmentiem ir viena no Pestītājam piedēvētajiem apzīmējumiem, teoloģisks skaidrojums. Tā pirmais no tiem izskaidro un apstiprina kopā ar Lk. 1:35, ka Jēzus ir Dieva Dēls, kur eņģelis pravieto, ka Svētais Gars nolaidīsies pār Jaunavu Mariju, un ka tādēļ (pamani dio grieķu tekstā!) viņas bērnu sauks par Dieva Dēlu (hyios theou, tas pats apzīmējums, kas ticības apliecībā). Līdzīgi otrais fragments izskaidro Kristus apzīmējumu par Kungu, kas ir it kā atlīdzība par viņa ciešanām un nāvi pie krusta. Teoloģija ir tieši tāda pati kā sv. Paulam Fil. 2:6seqq., kur viņš norāda, ka tas ir tieši tādēļ (pamani atkal dio 9. teikumā) viņš pazemoja sevi pie krusta, lai Dievs viņu paaugstinātu un dāvātu viņam nēmenu pāri visiem nēmeniem, lai katra mēle apliecinātu, ka viņš ir Kungs (grieķiski kyrios), kas ir otrais Kristus apzīmējums ticības apliecībā.

Holla lekcija neizdarīja neko vairāk kā sadalīja R pa daļām, no kurām tā ir veidota. Taču ja viņa arguments ir patiess, tad loģiski, ka var spert vienu soli tālāk. Pēc tā, kādu mēs pazīstam R, ir jāsecina, ka tai būtu jābūt atvasinātai ticības apliecībai, kas ir pēctece daudz primitīvākai formai, kas reiz bijusi patstāvīga un bez dubultas kristoloģijas, kura paplašinātu abus Kristum piedēvētos apzīmējumus. Tieši šādu secinājumu izdarīja A. fon Harnaks savā papildu rakstā,[ii] kas bija veltīts Berlīnes Akadēmijai un iznāca vienu mēnesi pēc Holla raksta. Sākotnējais ticības apliecības skelets varēja izskatīties aptuveni šādi:

Es ticu Dievam visspēcīgajam Tēvam,
un Jēzum Kristum, viņa vienīgajam Dēlam, mūsu Kungam,
un Svētajam Garam, svētajai Baznīcai, grēku piedošanai, miesas augšāmcelšanai.

Šī ticības apliecība, Harnaks norādīja, satur sevī skaidras pazīmes, ka tā reiz ir bijusi patstāvīga. Tā ir nevien veidota pēc simetriska principa – trīs galvenie artikuli, katrs ar trīs pakārtotiem locekļiem (viņš uzskatīja, ka “grēku piedošana” un “miesas augšāmcelšanās” ir apvienojami), bet arī līdzīga simetriska atbilstība ir pamanāma domu gājienā.

Šīs Harnaka izvirzītās hipotēzes galvenā grūtība ir, ka tā apvieno sevī divas lietas: “grēku piedošana” un “miesas augšāmcelšanās” šajā tā sauktajā deviņdaļīgajā shēmā. Ne visi bija gatavi pieņemt Harnaka piedāvājumu atrisināt sarežģījumu savienojot tos kā divus, viens otru papildinošus, vienas un tās pašas idejas aspektus – pestīšanas augļus, ko drīkst baudīt ticīgie. Šajā brīdī simpozijā ienāca H. Līcmanis ar savu risinājumu.[iii] Pirmkārt, viņš stingri uzstāja, ka nav iespējams uzskatīt divus palīgteikumus par vienu. Īstais atrisinājums, viņš ieteica, ir atmest “grēku piedošana”, kā nepiederošu pie ticības apliecības skeleta. Īstenībā, sākotnējās formulas skelets patiešām bija veidots no deviņiem teikumiem, un viņš pieminēja Dêr Balyzeh papirusa ticības apliecību kā paraugu.[iv] Pēc viņa pieņēmuma trešais artikuls ir lasāms “[…] un svētajai, katoliskajai Baznīcai”, tas dod tieši deviņu teikumu ticības apliecību, kas iedalīta trīs galvenajos teikumos, kurus Harnaks vēlējās redzēt, un tajā nav pieminēta “grēku piedošana”. Līcmanis izkliedēja šaubas, ņemot vērā zināmo Ēģiptes baznīcas liturģisko formu atkarību no Romas, ka Dêr Balyzeh papiruss ir saglabājis II gs. sākuma Romas tradīciju. Vēlākā pētījumā[v] viņš spēja parādīt rindu citu piemēru no radniecīgiem Ēģiptes tekstiem, kuri visi liecināja par īsu, deviņu teikumu ticības apliecību pastāvēšanu. Starp tiem bija sena koptu kristību liturģijas ticības apliecība,[vi] kas bija sv. Hipolīta Tradīcijas ticības apliecības etiopiešu tulkojums,[vii] un formula no Aleksandrijas patriarha Epistula Systatica.[viii] Viņš uzskatīja, ka vēl iespējams atrast īsu ticības apliecību piemērus, kas datējamas ļoti agri, Armēņu kristību rituālā, ko izdevis Konibīrs iekš Epistula Apostolorum, un Romas Gelāzija sakramentārijā.[ix]

Tāda bija komplicētā hipotēze, ko pakāpeniski attīstīja viens aiz otra trīs vācu pētnieki. Raugoties uz to kritiski, ar pilnu atzinību ir jāatzīst tās spožumu un pievilcību, tāpat par lielo ieguldījumu, ko tā devusi mūsu R pirmsvēsttures izpratnē. Vēl var piebilst, ka šī hipotēze beidzot apstiprināja faktu, ka R, kādu mēs to pazīstam, ir salikums, kas radies apvienojot īsu trinitāru formulu un sākotnēji neatkarīgu kristoloģisku kopsavilkumu. Liels nopelns ir Harnakam un sevišķi Līcmanim, ka viņi atklāja to, kas līdz viņu dienām bija palicis nepamanīts, bet kļūst acīmredzams, ja reiz tam pievērš uzmanību, cik viegli kristoloģiju var atdalīt no pārējā ticības apliecības teksta. Lasītājs jau tika iepazīstināts ar pierādījumiem, kas bija savākti I un III nodaļās, par neatkarīgas Kristus kērigmas pastāvēšanu Baznīcā no I līdz vismaz II gs. beigām. Viņš arī tika informēts par veidiem, kādā šī Kristus kērigma tika tuvināta trinitārajai formulai, lai beidzot ar to apvienotos, tā ka dažreiz tā tika ievietota otrajā artikulā, bet dažreiz (kā sv. Ireneja, Adv. haer. 1,10,1) piestiprināta beigās. Līcmaņa demotnstrētā īsu trinitāro ticības apliecību pārpilnība un dažādība, no kurām katra sastāvēja no deviņiem teikumiem, agrajos gadsimtos uzreiz rada jautājumu, vai šī tipa īsos tekstus vai pilnīgi attīstītos, kas līdzinās R, vajadzētu uzskatīt par orģinālu. Ir grūti iedomāties motīvus, kas liktu saīsināt ticības apliecību, kurā jau būtu pilnībā izvērsta kristoloģija, kamēr īsas formulas paplašināšana ar kristoloģisko materiālu, diez vai prasa paskaidrojumus. Visu minēto faktu gaismā nevar apšaubīt, ka R atrodams šāds paplašinājums, kas ir pieveinots motīvu dēļ, kurus mēs aplūkosim nākošajā nodaļā, un ka aiz tās, kaut kur II gs. vēsturiskajā tumsā, atrodas vienkārša trinitārā ticības apliecība, kas veidota saskaņā ar jautājumiem, kuri tika uzdoti katehūmenam, un kura pati atsauc atmiņā Mateja evaņģēlija kristību pavēli. Ir vērts pamanīt, ka šis secinājums sakrīt un saņem atbalstu no mūsu pētījumu rezultātiem iepriekšējā nodaļā, kurā noskaidrojām, ka īsi, trīskārši jautājumi, veidoti pēc Kunga pavēles, kas pierakstīta pirmajā evaņģēlijā, bija agrākās ticības apliecības, kuras tika vēlāk pilnveidotas.

Ja mēs varam vienoties par šo jautājumu kā par atrisinātu, tad to pašu mēs nevaram teikt par hipotēzes pārējo daļu, kas cenšas izskaidrot R kristoloģisko daļu, it kā tai būtu jāpaskaidro Jēzum piedēvētie divi apzīmējumi.[x] Daži no izvirzītajiem iebildumiem, jāatzīst, nespēj pārliecināt. R. Zēbergs, piemēram, bija pārliecināts, ka viņš ir apdraudējis visu teoriju, pierādot, ka tā saturēja, pat balstījās uz kristoloģijas veidu, kurš nesaskan ar II gs. Romas teoloģiju. Viņš uzskatīja, ka Kristus dievišķo dievdēlību savienot ar viņa fizisko ieņemšanu no Svētā Gara nebija iespējams, laikā, kad katrs izglītots kristietis bija gatavs apliecināt Dieva Dēlu kā būtni, kas pastāvējusi pirms mūžiem. Nākošā nodaļa būs atbilstoša vieta, kur aplūkot kādus tieši kristoloģiskus uzskatus satur R, un var būt, ka mēs izlemsim, ka Holla interpretācija nav patiesa. Taču šeit būs vietā norādīt, ka Zēberga valoda lai arī ir ekstravaganta – Holla piedāvātā kristoloģija katrā ziņā neizslēdza preeksistenci, un tā veida teorijas, kuras viņš pieminēja, neapšaubāmi bija pazīstamas atsevišķās Romas aprindās. Taču šai hipotēzei ir daudz nopietnākas grūtības par šo. Piemēram, pretēji tam, ko pieprasa Holla teorija, ir augstākā mērā apšaubāmi vai tiešām R redaktors darīdams savu darbu domāja par Lk. 1:35. Nekas ticības apliecības formulējumā neliecina par Lūkas fragmentu, un valoda vairāk atgādina Mt. 1:20. Te mums nav tikai pagātnes divdabis “dzimis” (gennēthen) kas atbilst tieši ticības apliecībai, un atšķiras no tagadnes (gennōmenon) Lk. 1:35, bet mums ir arī tieši tie paši vārdi no ticības apliecības “no Svētā Gara”. Tomēr dievišķā dievdēlība nav saistīta ar Mateja fragmentu par to, kā svētā Jaunava kļūst grūta no Svēta Gara.

Tomēr daudz bīstamāka Holla hipotēzei ir analīze, kā viņš apietas ar vārdu “Kungs” un R kristoloģijas daļu, kura, kā viņš apgalvo, to paskaidro. Pirmkārt, tas ir neparasts un svarīgs fakts, ka atsevišķām Romas II gs. beigu ticības apliecībām kā redzams iztrūka apzīmējums “Kungs”, lai gan tomēr ietvēra fragmentu par Kristus ciešanām, paaugstināšanu un Otro atnākšanu, kas ļoti līdzinājās tai, kas ietverta R. Sv. Hipolīta Tradīcijas ticības apliecība ir visspilgtākais piemērs, kas pirmais nāk prātā, lai gan vērts pamanīt, ka Tertuliāna “ticības apliecībā” arī iztrūkst “Kungs”. Nav apmierinoši uzstāt, kā to darīja Līcmanis,[xi] ka “Kungs” apzināti izlaists ticības apliecībā dažās Romas aprindās, tādēļ ka uzskatīja to par daudz atbilstošāku apzīmējumu Dievam Tēvam. Autori, kā Novaciāns, kuram patika attiecināt “Kungs” uz Tēvu, bija vienlīdz gatavi attiecināt to uz Kristu;[xii] un jebkurā gadījumā “Kunga” iespējamais izsvītrotājs acīmredzot nav nemaz mēģinājis pārvietot to uz īsto vietu pirmajā artikulā. Nedz H, nedz Tertuliāna ticības apliecība, kā mēs jau esam mēģinājuši parādīt, nevar tikt uzskatītas par identiskām ar R, bet visas trīs piederēja pie tā paša veida un cirkulēja tajā pašā vidē. Ja ļoti līdzīga kristoloģija parādās H tāpat kā R neraugoties uz to, ka H iztrūkst “Kungs”, ir grūti ticēt, ka II gs. beigu Romas teologi šo kristoloģiju būtu uzskatījuši par paskaidrojumu pie virsraksta.

Otrkārt, Holla pieņēmums, ka vārdi “kurš tika krustā sists etc.” izskaidro un apstiprina apzīmējumu “Kungs” līdzīgi kā Fil. 2:6–11 nevar pieņemt nešauboties. Pirmkārt, tas izskatītos, ka tas balstīts pilnīgi nenovērtējot to stīgu, kuru šai būtiskajai ticības apliecības daļai vajadzēja aizskart kristietī, kas to rečitēja. Viņam vārdu nozīmība neslēpās tik daudz Kunga pazemošanas un paaugstināšanas pretnostatījumā, kā viņa paša pārliecībā par pestīšanu Kunga triumfa dēļ. Lai gan doma par viņa paaugstināšanu un valdību bez šaubām šeit ir atrodama, visskaidrāk un visiespaidīgāk katehūmena apziņā iezīmējās viņa apsolījums atgriezties tiesāt dzīvos un mirušos. Otrkārt, pieņemt ar Holla interpretāciju mums jābūt apmierinātiem, ka “nēmens, kas ir pāri visiem nēmeniem” īstā atsauce II gs. ticīgajiem apzīmējumam “Kungs”. Moderno eksegētu lielākajai daļai šķiet neapšaubāmi, ka tā to sv. Pauls ir domājis. Tomēr senie Tēvi domāja citādi. Viņiem “nēmens, kas ir pāri visiem nēmeniem” bija galvenokārt Jēzus svētais nēmens; dažiem, kā piemēram sv. Augustīnam, tas bija Dēls. Nav atrodama neviena uzticama vieta, kur viņi ar to saprastu “Kungs”. Vienīgais fragments, uz kuru Līcmanis varēja norādīt, atbalstot Hollu, bija bieži citētā sv. Ireneja nodaļa Adv. haer. 1,10,1.[xiii] Šajā vietā autors noved ticības likuma un Kristus pestījošos darbu uzskaitījumu līdz kulminācijai, norādot atrisinājumu, kurā tie kulminēs – “tā lai Kristum Jēzum, mūsu Kungam un Dievam, un Pestītājam un ķēniņam, visi ceļi locītos viņa priekšā debesīs un uz zemes, un zem zemes, un visas mēles apliecinātu viņu”. Taču šeit, kā Kapels pareizi ir uzsvēris,[xiv] tas, kas atgādina sv. Irenejam sv. Paula slavas dziesmu ir ne tik daudz Pestītāja zemes pieredžu uzskaitījums, cik gan viņa nākamās Parūsijas pieminēšana un viņa visu lietu beigu piepildījums, kamēr “nēmens, kas ir pāri visiem nēmeniem” viņam pilnīgi skaidri nozīmē Kristus Jēzus.

Šie ir ļoti nopietni iebildumi – tie stipri apšauba minējumu, ka R kristoloģiskā daļa ir divdaļīgs teoloģisks komentārs par iepriekšminētajiem Kristus apzīmējumiem. Rodas jautājums vai īstenībā vispār pastāv kāds pārliecinošs iemesls, lai to pieņemtu. Ir vērts norādīt, ka nevajadzētu izdarīt galēju spriedumu dēļ fakta, ka kristoloģija ir veidota no divām dažādām Kunga pieredzes fāzēm – viņa zemišķo dzemdināšanu un viņa ciešanām un paaugstināšanu, it kā to kombinācija vienotā ticības apliecības deklarācijā būtu kaut kas, kas prasītu paskaidrojumu. Kristus kērigmas paraugi, kuros dzimšana no svētās Jaunavas un ciešanas ir nolikta viena otrai blakus, ir atrodamas tik senā pagātnē, kā, piemēram, sv. Ignācija vēstulēs.[xv] Tā arī sv. Justīns, kā mēs to redzējām iepriekšējā nodaļā,[xvi] liecina par tieši tāda paša veida kerigmu. Sv. Ireneja ticības apliecība no Epideixis,[xvii] ar tās atsauci uz “Jēzus Kristus, Dieva Dēls, kas bija iemiesots, un nomira, un augšāmcēlās”, izceļas kā ideāls priekštecis tā veida kristoloģijai, kādu mēs atrodam R. Vienīgā R īpatnējā iezīme ir tā pati, kas pievērsa vispirms Holla uzmanību, dubultais grieķu noteiktais artikuls ton (kas latīņu valodā atvietots ar qui), kas viņam šķita ļoti krasi izcēla kristoloģijas divas daļas. Neviens tagad nevar pateikt, kādēļ redaktors ievietoja šo iezīmi – varbūt viņš vienkārši gribēja pasvītrot dievišķās mistērijas divus aspektus, Kunga iemiesošanos un viņa pestījošo darbību. Tomēr pati par sevi tā ir pārāk vājš balsts, lai uzturētu tik pārdrošu un tālejošu konstrukciju kā Holla un viņa līdzgaitnieku hipotēze.