Kristietības vēsture

Pat ja, gribot negribot, tik daudz nākas atmest no triju vācu pētnieku kompleksās teorijas, pietiekami daudz atliek no viņu R saliktā rakstura, lai uzrādītu būtiskas sekmes ticības apliecību pētniecībā. Nākamais jautājums, kurš jāapskata, ir, kad šī vienkāršā, trīs artikulu ticības apliecības, kas atrodas Vecās Romas ticības apliecības pamatā, ir tikusi paplašināta, ievietojot tajā pilnīgi attīstītu kristoloģiju. Cik var spriest vispārīgi, tas varētu būt noticis II gs. otrajā pusē, kas visvairāk saskanētu ar pieejamajiem datiem. Vēlāku datumu būtu grūti saskaņot ar sv. Hipolīta lietoto kristību apliecību, kas tik ļoti līdzinās R un kurā ietverta līdzīga kristoloģija. Bez tam mēs zinām, ka sv. Hipolīts bija konservatīvs, tāds kuram patīk iet vecos ceļus; no tā izejot ir iespējams uzskatīt, ka liturģijas, kuras viņš pierakstīja, tika uzskatītas par autoritatīvām vismaz vienu paaudzi pirms viņa. Datēt R pirms 150 g. arī radītu iebildumus. Sv. Justīns ir būtisks liecinieks par Kristus kērigmas pastāvēšanu, taču otrajā no saviem kristību jautājumiem, lai gan piemin krustā sišanu, neizskatās, ka viņš iekļautu visu kristoloģisko fragmentu. Tradīcija, kurā viņš atrodas nav tā pati kas R, taču viņa pieminētās formulas liek domāt, ka pirmie mēģinājumi ievietot kristoloģiskus apgalvojumus otrajā jautājumā tika izdarīti aptuveni gadsimta vidū. Jebkurā gadījumā ir samērā grūti atrast jebkāda veida pabeigtas formulas pirms sv. Justīna. Pirmais piemērs par diezgan pilnīgu kristoloģisku iespraudumu atrodams dokumentā, kas ir vienu paaudzi vēlāks. Tas ir sv. Ireneja Epideixis. Ja lakoniskie vārdi “kas bija iemiesots un mira, un augšāmcēlās,” var tikt uzskatīti par nedaudz attīstītākeim apgalvojumiem, tad tas nebūtu gluži aiz matiem pievilkts, cik tālu tas attiecas uz struktūru, redzēt tajā ārkārtīgi tuvu paralēli R. Pārējās norādes par laiku, kurā R varētu būt rediģēts ir ieteikts izsecināt no iespējamajiem motīviem, kas vadīja tos, kas to izdarīja. Ja viņu mērķis, vai vismaz viens no viņu mērķiem, bija dot prettriecienu dokētismam, uzsverot Kristus pieredžu realitāti, tas sniegtu papildus apstiprinājumu datumam uz kuru tiecas norādīt fakti. Baznīcas polemika pret gnosticismu sāka veidoties II gs. 70-os un 80-os gados un kļuva par spēku ar kuru jārēķinās.

Tomēr ir viena liecība, kas vēl nav citēta un kas, izskatās, pieprasa vēlāku datējumu. Tas ir labi pazīstamais fragments, kas bieži tiek saukts par Mazo labirintu, kuru pierakstījis Eusebijs, un kas tiek piedēvēts sv. Hipolītam.[i] Autors analizē savu adopcionistisko oponentu pretenziju uz to, ka viņi pārstāv sākotnējo kristoloģisko tradīciju.

“Jo viņi apgalvo”, viņš saka, “ka visi senākie skolotāji, ieskaitot pašus Apustuļus, saņēma un mācīja tieši to pašu mācību, ko viņi māca tagad, un ka sludināšanas patiesība ir tikusi saglabāta nemainīga (tetērēstai tēn alētheian tou kērigmatos) līdz pat Viktora laikam, kurš bija trīspadsmitais Romas bīskaps pēc Pētera, taču sākot ar viņa pēcteci Zefirīnu, patiesība tika sagrozīta (parakecharachthai tēn alētheian).”

Protams, autors noraida viņu pretenziju, lūgdams tos ielūkoties sv. Justīna, Miltiades, Taciāna, sv. Klementa un citu autoru rakstos, “kuri visi apliecinājuši Kristu kā Dievu (theologeitai ho Christos)”. Taču termini, ko viņš izvēlas lietot, dažiem moderniem pētniekiem licis domāt, ka oficiālais Romas ticības kopsavilkums, citiem vārdiem ticības apliecība, ir tikusi izmainīta Zefirīna pontifikāta laikā.[ii] Sevišķi vārdi “sludināšanas patiesība tika sagrozīta”, darbības vārds paracharassein lietots nozīmē kā sagrozīt vai izmainīt tekstu,[iii] šķiet, uz to norāda. Tākā pētnieki W. M. Peitz, J. Haussleiter un K. Leiks ir vienisprātis jautājumā par šo incidentu, par kuru ziņots tik neskaidrā valodā, ka tas nav nekas cits kā gara kristoloģiskā fragmenta iespraudums īsajā trinitājā formulā, kas atrodas R pamatā. No šī viedokļa galējā ticības apliecības redakcija ir jādatē jau labi III gs., jo Zefirīna pontifikāta gadi ir 197–217.

Grūtības, kas rodas no uzskata ka viena no galvenajām Romas ticības apliecības kopsavilkumiem bija joprojām nenobriedusi deviņu teikumu formula III gs. pirmajās desmitgadē ir acīmredzama, taču šādu iebildumu nevar uzskatīt par izšķirošu. Daudz svarīgāka ir R savā attīstītajā formā tuvā radniecība ar sv. Hipolīta Tradīcijas kristību ticības apliecību. Aplūkojamā hipotēze liek mums ticēt, ka disident bīskaps atļāva savas ticības apliecības kristoloģisko artikulu, kura kā mēs to redzam ir pilnīgs Kristus darbības uzskaitījums, nākt zem iespaida R ,jauni sacerētā pielikuma, kuru ieviesis viņa ienīstais pretinieks un laikabiedrs Zefirīns. Būtu pārāk daudz prasīts, lai tam ticētu. Vienlīdz svarīgs ir fakts, ka hipotēze balstās uz premises, ka III gs. sākumā pastāvēja formula, kuru varēja saukt par Romas oficiālo ticības apliecību. Tagad nav nepieciešams uzsvērt šāda pieņēmuma kļūdainību. Taču patiešām asa kritika ir pelnījusi teorija ir veidota pēc pavisam aplamas mūsu aplūkojamā fragmenta eksegēzes. Īsi izsakoties, šis dokuments nepavisam nerunā par anonīmiem adopcionistiem, kas runā par ticības apliecībām vai oficiālām formulām. Sūdzība ir, ka “sludināšanas patiesība” ir viltota, un ar to viņi domā vienkārši Baznīcas kristoloģisko mācību un nevis ticības apliecību. Grieķu darbības vārds paracharassein var vienlīdz nozīmēt “nepareizi izskaidrot” vai “nepareizi stādīt priekšā”, kā tas ir Sokrāta fragmentā,[iv] kurā Antiohijas Eustātijs, kā tiek stāstīts, apsūdz Cezarejas Eusebiju, ka tas aplami skaidro jeb izķēmo, Nikajas ticības apliecību. Tai arī jābūt nozīmei, kurā tas lietots šeit, jo objekts nav dokuments, bet gan “patiesība”. Pat ja autors būtu teicis, ka “sludināšana” ir sagrozīta, arī tad nebūtu atsauces uz ticības apliecību, jo kērigma šajā kontekstā, kā vienmēr, nozīmē Baznīcas vēsti un nevis formulu, ja kādu, kurā tā ir ietverta. Viņš pats dažas rindas vēlāk definē diskusijas subjektu nevis kā formulu, bet gan “Baznīcas ticību (tou ekklēsiastikou fronēmatos)”, un šim faktam ir jādzēš visas šaubas.

Kad nu šis vāji pamatotais tēze ir sagrauta, mēs atkal varam mierīgi atgriezties pie teorijas par nedaudz agrāku datumu. J. Lebreton uzdrošinājās izteikt minējumu,[v] ka pēdējā redakcija izdarīta Viktora pontifikāta laikā (189–197 g.). Šo dekādi lika viņam minēt pārliecība, ka ticības apliecības teoloģiskais tonis ir nepārprotami antiherētisks, un ka adopcionistu monarhiānisms līdz ar dokētismu bija tā uzbrukuma mērķis. Mēs zinām, ka agros 90-os gados adopcionisms nostiprinājās Romā, un ka Viktors spēcīgi reaģēja pret tā galveno paudēju Bizantijas Teodotu. Saprotami, ka Lebreton bija taisnība, lai gan viņa teorija ir diezgan vāja, un no pirmā acu uzmetiena kristoloģiskajā artikulā nav nekā izteikti anti adopcioniska. Tomēr kopumā (mēs vēl turpināsim risināt šo jautājumu nākošajā nodaļā), šķiet, ka viņš pārspīlēja polemisko aspektu ticības apliecībā un atrada to objektus daudz precīzāk nekā fakti pieļauj. Ja tas tā ir, tad būtu jāapsver apgalvojums par nedaudz agrāku datumu nekā pāvesta Viktora valdīšanas laiks, sevišķi tādēļ, ka mēs zinām, ka ticības apliecību otrais artikula paplašināšana bija pilnās burās kopš sv. Justīna laikiem. Tomēr godīgam pētniekam jāpaliek šajā jautājumā neuzticīgam dogmatismam – viņam ir godīgi jāatzīst, ka viņš ir apmulsis patiešām uzticamu faktu (uz kuriem paļauties) trūkuma dēļ. Tomēr viņam par mierinājumu viņam ir gandarījums, ka viņš spēj galvot par R izcelsmes senumu un uzticamību. Formula uz ko R tika balstīta visiespējamāk bija vienkārši trīs teikumu jautājumi, kas bija veidoti pēc (iespējams nedaudz plašāki) Mateja kristību pavēles – tādā veidā tas savienoja ticību un praksi I gs. Baznīcā. Kristoloģija, ar kuru tā vēlāk tika apvienota, bija tās semi-stereotipās labās vēsts par Kristu pasludināšanas paraugs, ko II gs. kristieši bija praktiski saglabājuši neizmainītu no Apustuļiem.