Kristietības vēsture

Ja nošķir Vecās Romas ticības apliecības otro artikulu no sevišķās Kristus kērigmas, tas ir ārkārtīgi kodolīgs – “un Kristum Jēzum, Viņa vienīgajam Dēlam, mūsu Kungam” (kai eis Christon Iēsoun huion autou ton monogenē ton kurion hēmōn; et in Christum Iesum filium eius unicum dominum nostrum). Lai gan šai formai jābūt patiesā oriģināla paplašinājumam, jo “vienīgais”, gandrīz droši var teikt, ka ir atradis savu vietu sākotnējā formā daudz vēlāk pēc tās sarakstīšanas, un ir arī iespējams, ka “Kungs” arī ir vēlāks iespraudums. Neparastā vārdu savienojuma kārtība “Kristus Jēzus” liek salēkties aiz pārsteiguma. Tas arī parādās sv. Hipolīta Tradīcijas kristību jautājumos, vismaz vienā no Tertuliāna formulām un Rufīna (Akvilejā) un sv. Pētera Krizologusa (Ravennā[i]) ticības apliecībās – visās pārējās vietās atrodam parasto savienojumu “Jēzus Kristus”. Šīs vārdu izmaiņas atrašanās Vecajā Romas ticības apliecībā ir pierādījums tās kodola senumam. Kad šie vārdi tika savienoti, “Kristus” nebija tikai nēmens – tam joprojām piemita kaut kas no tā sākotnējā titula nozīmes, kas pielīdzināma Mesijam vai Svaidītajam. Var rezēt, ka sv. Pauls apzinājās vārda patieso nozīmi, jo viņš izrāda tieksmi izvēlēties vārdu kārtību Kristus Jēzus. Taču visilustrējošākās paralēles ir atrodamas apustuliskās sludināšanas piemēros, ko pierakstījis Darbu autors. Tā tiek atstāstīts, kā sv. Pēteris (2:36) sludina, “Tad lai viss Israēla nams zina, ka Dievs viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā”. Vēlāk (5:42) par viņu un viņam līdzejošajiem apustuļiem tiek teikts, ka “un viņi nemitējās […] ikdienas mācīt un sludināt, ka Jēzus ir Kristus.” Kā mums tiek stāstīts, Apolls Efezā (18:28), “dedzīgi pārliecināja jūdus, ļaužu priekšā no rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.” Acīmredzot R kodols apvienojās ar seno kērigmu.

Pamats, protams, šim lietojumam atrodams Vecajā Derībā. Ho Christos, Svaidītais, bija parastais ēbreju Mashiah tulkojums Septuagintā.[ii] Mesiānisko jēdzienu lietoja Jēzus pats, un bija dabiski agrīnajai kristietībai, kas sakņojās jūdaismā, atsaukties uz to kā Viņa personas nozīmības skaidrojumu. Pēcapustuliskajā laikmetā citi jēdzieni kļuva aizvien biežāk lietoti, un senā ēbreju apzīmējuma vēturiskā saistība bija mazāk skaidra konvertītiem, kas ienāca Baznīcā no pagānu vidus. Tātad vārdam “Kristus” bija nepieciešams izskaidrojums. Sv. Romas Klements lieto vārdu biežāk ar artikulu nekā bez, un dažos kontekstos[iii] ir skaidri redzams, ka tas priekš viņa bija saglabājis kaut ko no mesiāniskās nozīmes. Taču sv. Justīns, kas pilnībā izprata tā sākotnējo nozīmi (kā to var redzēt no viņa Dialoga[iv]) uzskatīja par nepieciešamu izskaidrot neizprotamo jēdzienu Romas Senātam. Tas attiecas, viņš saka,[v] uz Logosu, kuru vienīgi var patiesībā saukt par Dieva Dēlu. “Dzemdināts sākumā, kad Dievs radīja un izkārtoja visas lietas caur Viņu, Viņš tiek saukts par Kristu tādēļ, ka Viņš ir ticis svaidīts un ka Dievs caur Viņu ir iedibinājis kārtību.” Pats nēmens, viņš piebilst, satur sevī neizsakāmu nozīmi (onoma kai auto periechon agnōston sēmasian). Vispār Christus interpretācija kā “svaidītais” tomēr saglabājās pat tad, kad sevišķā mesiāniskā izpratne bija atvirzījusies jau otrajā plānā. Tā piemēram, Tertuliāns norādīja,[vi] ka Christus patiesībā nav nēmens, bet gan nosaukums un nozīmē “svaidītais (unctus)”. Viņš tā ir ticis nosaukts dēļ “svaidīšanas sakramenta”. Sv. Jeruzalemes Kirils aplūko abus vārdus “Jēzus” un “Kristus” savas Katehēzes desmitajā nodaļā,[vii] kur viņš secina, ka “Viņš tiek saukts Kristus, nevis tādēļ, ka Viņu būtu svaidījušas cilvēku rokas, bet gan Viņu svaidījis Tēvs mūžībā pārcilvēcīgai priesterībai”. Pievēršoties tam pašam nēmenam nedaudz vēlāk,[viii] viņš dod kopsavilkumu, sakot, ka “Viņam ir divi nēmeni, Jēzus – jo Viņš dāvā pestīšanu, Kristus – savas priesterības dēļ”. Rufīns atrodas tajā pašā tradīcijā.

“Viņš tiek saukts par Kristu,” viņš piezīmē,[ix] “dēļ krizmas, i.e., dēļ svaidīšanas. […] Kristus ir vai nu augstā priestera vai nu ķēniņa apzīmējums. Jo sendienās gan augstie priesteri, gan ķēniņi tika konsekrēti svaidot ar krizmu. Taču viņi, tā kā bija mirstīgi un nepilnīgi, tika svaidīti ar zemišķu ziedi; bet Viņš ir darīts par Kristu ar Svētā Gara svaidījumu.”

Pie “Jēzus Kristus” tika pievienoti vēl divi apzīmējumi – “Viņa vienpiedzimušais Dēls” un “mūsu Kungs”. Vārdam “vienpiedzimušais” (monogenēs; unicus) jāveltī neliela uzmanība, sevišķi tādēļ, ka, iespējams, tas ir pievienots sākotnējam kodolam vēlāk. Jaunajā Derībā to lieto sv. Lūka, sv. Jānis un Ēbreju vēstules autors, taču neviens cits. Tā īstā nozīme ir skaidri izteikta Ēbr. 11:17, kur Īzaks tiek aprakstīts kā Ābrama “vienpiedzimušais dēls”, un Lk. 7:12, kur Kungs augšāmceļ no mirušajiem Naines atraitnes “vienpiedzimušo dēlu”. Sv. Jāņa rakstos[x] tas attiecas uz sevišķajām Jēzus attiecībām ar Dievu. Tāpat Jēzus unikalitāte tiek uzsvērta Viņa Dievdēlībā (kas ir ļoti atšķirīga no veida, kādā cilvēki var būt Dieva dēli), Viņa sevišķi tuvajās attiecībās ar Tēvu, un no tā izrietošajā Tēva pazīšanā. Taču pirms sv. Ireneja kristīgo autoru darbos tas ir sastopams ārkārtīgi reti. Sv. Ignācijs aprobežojas, saucot[xi] Jēzu par “Viņa vienīgo Dēlu (tou monou huiou)”, taču vienīgās drošās vietas, kur jēdziens tiešām parādās, ir sv. Justīna Dial. 105,[xii] Martyrium Policarpi 20[xiii] un Ep. ad Diognetum 10.[xiv] Šī iemesla dēļ šī jēdziena pēkšņā parādīšanās ticības apliecībā prasa paskaidrojumu. Problēmas atslēgu mēs gandrīz droši varam atrast faktā, ka aptuveni II gs. vidū vārds bija kļuvis par klišeju valentiniāņu gnostiķu vidū. Iespējams iespaidojušies no Ceturtā Evaņģēlija,[xv] viņi tiecās to monopolizēt kā apzīmējumu savam Nūs aionam, strikti nodalot starp Monogenēs un vēsturisko Jēzus personu. Viņi pat uzskatīja, ka sv. Jānis atbalsta viņu apgalvojumu, jo viņš raksta “mēs skatījām viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla”. Ir interesanti pamanīt, ka sv. Irenejs, atbildot[xvi] uz šo izsmalcināto mācību, sparīgi citē autoritātes vienu aiz otras, lai pierādītu, ka tieši pretēji, patiesais Monogenēs ir Vārds, kas paklausot Tēva gribai, iemiesojās kā mūsu Kungs Jēzus Kristus, cieta mūsu vietā un augšāmcēlās.[xvii] Tādēļ, visticamāk, ka šis vārds ienāca ortodoksijas vārdu krājumā un to iekļaušana ticības apliecības jautājumu vidū bija kā pretreakcija gnostiķu uzskatiem.[xviii] Ja tas tā ir, mēs varam minēt, ka tas ienācis R kaut kur ap sešdesmitajiem vai septiņdesmitajiem gadiem.

Interesanta secinājumu virkne seko no šī Monogenēs lietojuma. Bieži ir ticis uzsvērts, ka Vecā Romas ticības apliecība izcēlās ar savu neieinteresētību Kristus eksistencē pirms vēstures – tās kristoloģija bija vērsta uz Viņa zemišķās ieņemšanas pārdabisko raksturu. Jāapšauba, kā mēs to drīz vien redzēsim, vai tas ir pareizs kristoloģiskās mācības daļas novērtējums, taču jebkurā gadījumā, attiecinot šo apzīmējumu Monogenēs uz Jēzu, teorija pilnīgi tiek sagrauta. Sv. Jāņa literatūrā, kur skaidri parādās mācība par Vārdu, kas ir mūžīgais Dieva Dēls, minējums par Monogenēs pirms-kosmisku saistību ar savu Tēvu nav tālu no tā, lai parādītos burtiski. Sv. Justīna vienīgais konteksts,[xix] kur termins skaidri parādās, izprot to kā Vārda radīšanu mūžībā. Beidzot, gan valentiniāņu Monognēs izkropļojums, gan sv. Ireneja noliedzošā atbilde viņiem norāda, ka apspriežamais jautājums, bija par to, vai vēsturiskais Jēzus un mūžībā no Tēva Vienpiedzimušais ir viens un tas pats. Tādēļ Vecā Romas ticības apliecība nostājas to pusē, kas tic Viņa preeksistencei, kas iemiesojās no sv. Jaunavas.

Neviens no abiem Kristum Jēzum piedēvētajiem apzīmējumiem “Viņa Dēls” un “mūsu Kungs” nevar šeit tikt pietiekami apspriests, neatvēlot tam vairāk vietas, nekā tas būtu šajā grāmatā praktiski. Pirmais apzīmējums ataino Viņa paša pretenziju uz dievišķo Dievdēlību, kas tik bieži tiek atainots Evaņģēlijos.[xx] Baznīca pieņēma šo pretenziju bez kavēšanās, un apzīmējums bija sevišķi iemīļots visu Jaunās Derības autoru vidū. Apliecinājums, ka Jēzus ir Dieva Dēls, kļuva par vienu no agrākajiem kristiešu ticības apliecības izteikumiem.[xxi] Protams, kādu tieši Dievdēlības teoloģiju ietvēra R vienkāršais jautājums, šodien ir neiespējami noteikt. Tāpat arī Jēzus apliecināšana par Kungu bija īpašs elements kristiešu mācībā un sludināšanā no pašiem sākumiem. Sv. Pauls to uzsver[xxii] kā raksturīgu ticīgā izteikumu Svētā Gara ietekmē, un mēs jau pamanījām pirmajā nodaļā, kā sākotnējā kristiešu kopiena to lietoja kā stereotipu kristību apliecinājumu. Cik dziļas bija šī apzīmējuma saknes norāda sv. Paula citāts[xxiii] no aramiešu lūgšanas Maranatha (i.e. “Nāc, mūsu Kungs!”). To turpināja lietot kā populāru jēdzienu, lai izskaidrotu Jēzus Personu. Tam palīdzēja apstāklis, ka, kaut arī tas bija parastais Septuagintas tulkojums no ēbreju Yahweh, tas nebija cieši saistīts vienīgi ar jūdaistiskām asociācijām. Mēs varam novērot, kā izteiciens “mans Kungs” iezogas Fil. 3:8, kamēr Rom. 15:30 un 16:18, un 1. Kor. 1:2 parādās “mūsu Kungs”. Tas, ka H un Tertuliāna apliecībās nav atrodams vārds “Kungs” liek mums domāt, lai gan tas nav obligāti, ka tas ticis pievienots vēlāk R kodolam.