Kristietības vēsture

Kad R attīstība jau tuvojās nobriedumam, otrā artikula īsais un vienkāršais apgalvojums nestāvēja viens pats, bet izvērsies plašā kristoloģiskā apliecinājumā, kas uzsvēra gan Pestītāja dzimšanu no Svētā Gara un sv. Jaunavas, gan Viņa ciešanas, paaugstināšanu un Otro atnākšanu. Kā jau mēs to redzējām iepriekš, Kristus-kērigma atradās apustuliskās sludināšanas centrā, tā bija droši ietverta II gs. ticības likumā un bija ļoti nozīmīga katehētiskajā izglītībā. Sv. Ignācijs, sv. Justīns un sv. Irenejs[i] uzmana tieši ši veida kērigmu, kas balstījās un ietvēra Kunga dzimšanu un Viņa ciešanas etc., kā paralēlas patiesības, kas parādās arī ticības apliecībā. Pirms sākt komentēt to sīkāk, uz brīdi apdomāsim motīvus, kas varēja pamudināt pilnīgi izvērstas kristoloģijas un jau pastāvošās trīsvienīgās formulas apvienošanos. Iepriekšējā nodaļā mēs kritizējām nesenos ieteikumus, ka kristoloģiskais ekskurss ir jāuzskata par sava veida “Dēla” un “Kunga” teoloģisku eksegēzi.

Visticamākais alternatīvais skaidrojums ir, ka ievietot iespraudumu radīja vēlšanās izslēgt herēzes iespēju. Sākotnēji, vēl ilgi pirms tās neatkarīga pastāvēšana tika pieļauta, daudzi pētnieki uzskatīja,[ii] ka šī ticības apliecības daļa, iespējams, bija antidokētiska. Ja ar to viņi domāja, ka šī teikumu virkne tika izveidota ar šo nodomu, viņi kļūdījās. Kristus-kērigma bija raksturīgs elements kristiešu pasludinājumam, un tas jau bija sasniedzis zināmu nobeigtību apustuliskajā laikā. Tomēr šo pašu hipotēzi var izmantot, kaut arī ar zināmu modifikāciju, lai izskaidrotu tās ievietošanu kristoloģijā. Tam par argumentu kalpo lielais uzsvars ticības apliecības šajā daļā uz Kristus cilvēciskajām pieredzēm: Viņa dzimšanu, Viņa fiziskajām ciešanām, Viņa nāvi un apglabāšanu. Būtu jāatceras, ka sv. Ignācija strīds pret jūdaistiskajiem dokētistiem bija balstīts tieši uzsverot iemiesotās dzīves realitāti.[iii] Ļoti līdzīgs uzsvars, lai gan arī nedaudz izmainīts, jo gnostiķi uzsvēra atšķirību starp Kristu un vēsturisko Jēzu, ir atrodams pie sv. Ireneja, kur tas atkārtojas gandrīz monotoni. Herētiķu uzskats, ka Kristus miesa nebija reāla, un ka Viņš nevarēja izjust ciešanas, bija ticības artikuli, kas viņiem piemita (si enim quis regulas ipsorum omniun perscrutetur).[iv] Tas bija pats par sevi saprotams, ka daļa no Baznīcas reakcijas uz gnosticisma krīzi bija manāma doktrīnas formulējuma sastingšanā un ka tā aizvien biežāk apzināti atsaucās uz seno, tradicionālo ticības likumu. Ticības apliecības izmaiņas un nostiprināšana, kam par ilustrējošu piemēru kalpo R paplašināšana, ļoti iespējams, bija šīs kustības rezultāts.

Ja piekrīt, ka R redakcija tikusi izdarīta kaut kur ap II gs. trešo ceturtdaļu, tad šīs hipotēzes pamatojums ir stiprs; gandrīz nav iespējams noliegt ievērojamu patiesības daudzumu tajā. Neviens, kas iekļāva šī veida kristoloģiju jau pastāvošajā trīsvienīgajā formulā, nevarēja neapzināties tā apoloģētisko derīgumu pret gnostiķu kļūdām. Taču mums jābūt uzmanīgiem piešķirt pārāk lielu lomu vai arī sakoncentrēties vienīgi uz šo motīvu. Nepatika pret gnosticismu, kas tika piešķirta ticības apliecībai, nekur netiek skaidri izteikta. Sv. Ignācijs uzsvēra savu viedokli pievienojot sevišķus apstākļa vārdus (“patiesi dzimis” etc.), un aptuveni gadsimtu vēlāk sv. Gregors Taumaturgs pārņēma tādu pašu metodi savā ticības apliecinājumā.[v] Citas līdzīgas brīva papildinājuma iezīmes, kam būtu polemisks mērķis, iztrūkst. Savādi ir arī tas, ka tajā nebija atrodamas citas antignosticiskās kampaņas iezīmes, kā piemēram, uzsvars, kas tik bieži atrodams pie sv. Ireneja, uz Dieva Tēva vienīgumu un uz to, ka Viņš radījis gan debesis, gan zemi. Turklāt būtu jāatceras, ka ticības apliecību otrā artikula paplašināšana, bez jebkādām manāmām antignostiskām arrière pense´e, jau bija sākusies sen, jau sv. Justīna laikā. Interpolētais materiāls arī nebija ierobežots tikai ar jautājumiem, kas bija svarīgi saistībā ar gnosticismu – tie aptvēra bez šiem faktiem, kas bija loģiski saistīti ar inkarnāciju, Kunga paaugstināšanu, un Otro atnākšanu, un Beidzamo tiesu. Kopā savelkot, šie apsvērumi, šķiet, norāda uz to, ka, lai gan Kristus-kērigmas apvienošana ar ticības apliecību bez šaubām norāda uz apzinātu nodomu izmantot apoloģētiskos nolūkos ticības likumu, kuru pamudināja radīt gnosticisms, darbojās arī citi iemesli, kas bija daudz vienkāršāki un cilvēciskāki. Gesta Christi bija vienmēr un neapšaubāmi bijuši kristīgās katehētiskās apmācības neiztrūkstoša tēma. Tā kā kristību jautājumi tiecās kļūt par apmācības kursa, kas veda uz sakramenta saņemšanu, kopsavilkumu, agri radās nepieciešamība iekļaut tajos savā veidā pilnīgāku kristoloģisku apliecinājumu. Vienkārši tas arī bija ērti apvienot divus neatkarīgus, bet savstarpēji loģiski saistītus ticības kopsavilkumu tipus. Kristiešiem būtu bijis jāapzinās šī atšķirība tik ilgi, kamēr tādi artikuli, kā Kristus paaugstināšana un atkalatnākšana uz tiesu, un kas ieguva aizvien lielāku vietu cilvēku apmācībā, nebija atrodami ticības apliecības jautājumos. Tādā veidā laikmeta kontroversiālā atmosfēra bija labvēlīga R paplašināšanai, nebūtu prātīgi nepievērst uzmanību citiem, daudz vienkāršākiem iemesliem, kas, iespējams, darbojās tajā pašā virzienā.

Dažādie apgalvojumi, kas ir apvienoti kristoloģiskajā daļā tagad būtu jāpakļauj tuvākai apskatei. Pirmais no tiem ir apliecinājums par Pestītāja dzimšanu “no Svētā Gara un Jaunavas Marijas”. Jau sv. Ignācija laikā[vi] dzimšana no Jaunavas ir atrodama kērigmas kopsavilkumos, un tēvi pieturējās pie Jes. 7:14 seqq. kā pravietiska pareģojuma.[vii] Tomēr interesanti pamanīt, ka līdz pat sv. Ireneja laikam Jēzu parasti pieminēja kā vienkārši dzimušu no Jaunavas, Svētais Gars, neraugoties uz Evaņģēlija liecību, tika noklusēts. Nav nepieciešams to novērtēt pārāk augstu, it kā Vecā Romas ticības apliecība būtu ieviesusi pārsteidzošu jauninājumu. Iespējams, ka skaidrojums tam rodams daļēji tajā faktā, ka pieminētais Vecās Derības pravietojums piemin vienīgi jaunavu, un daļēji tajā neskaidrībā kādā strādāja lielākā daļa seno autoru (šai tēmai mēs vēl pievērsīsimies) par Svētā Gara identitāti un lomu, kas atrodama pie Evaņģēlija autoriem. Jebkurā gadījumā galvenā interese par teikumu saistās ar to, kā tas varētu paskaidrot, kas tā bija par Kristus Personas doktrīnu, kura bija R redaktoru prātā. Vienu laiku Harnaks domāja, ka ticības apliecības galvenā ievirze bija neapšaubāmi adopcionistiska, un šajā jautājumā viņam pievienojās arī Kārlis Holls. Pamatojot, ka teikums ir veidots lai izskaidrotu, ka Kristus Dievdēlība sākas ar Viņa cilvēcisko dzimšanu, Holls uzskatīja, ka tas nedod nekādu pamatu nedz Logosa teoloģijai, nedz arī jebkādai idejai par dzemdināšanu mūžībā.[viii]

Šāda veida teorijas, var pilnīgi droši apgalvot, ir tālu no patiesības. R bija ietekmīga ticības apliecība, kas pārstāvēja spēcīgu novirzienu Romas teoloģiskajā tradīcijā – tās sastādīšanas beigu datumu diez vai varētu attiecināt uz agrāku laiku nekā II gs. vidus. Ir paradoksāli apgalvot, ka minētā veida kristoloģiskajiem uzskatiem bija piekrišana oficiālajās aprindās šajā laikmetā; kamēr pārliecināti adopcionisti astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados labprātāk pievērsās Kunga kristībām, kā Viņa paaugstināšanas kritiskajam momentam.[ix] Turklāt R bija sv. Hipolīta Tradīcijas ticības apliecības tuva radiniece – neapšaubāmi, ka pēdējā diez vai būtu bijusi pievilcīga bīskapam, ja tā varētu šķist atbilstoša adopcionistu interpretācijai. Vēl mazāk šāda interpretācija saskan ar Monogenēs atrašanos tajā pašā artikulā. Šis vārds nepārprotami norāda, kas bija apzināti ievietots R beidzamās redakcijas laikā vai nedaudz iepriekš, uz to, ka Marijas Dēla Personā bija pārvēsturisks elements. Ja Holla teorija par teikuma saistību ar Lk. 1:35 jāuzskata par pieņemamu, mums būtu to atbilstošāk uzskatīt, ka tas izsaka ticību par to, ka Jēzus Kristus bija dievišķa Gara iemiesošanās, un ka tas, kas cēlās no dzimšanas no Jaunavas bija nevis Viņa pārdabiskais statuss, bet viņa Dievdēlība. Romā II gs. beigās un III gs. sākumā atrodami daudz faktu, ka kristoloģija, kas, lai arī atzina pilnu Pestītāja dievišķību, sliecās noliegt Viņa pirms-dzimšanas Dievdēlību.[x]

Tomēr, ja mēs noliedzam Holla hipotēzi, kā mēs to darījām iepriekšējā nodaļā, mēs vairs neesam saistīti uztvert teikumu tā, ka tas attiektos uz Kristus Dievdēlību, kas izriet no Viņa vēsturiskās dzimšanas saskaņā ar Lk. 1:35. Lai arī tajā ir priekšrocības, tas bez šaubām samazina mūsu iespējas noteikt, kāda tieši bija ticības apliecības kristoloģija tās redakcijas laikā. Nav atrodamas acīmredzamas norādes uz kāda veida doktrīnu. Pilnīgi droši te nav atrodama atklāta norāde uz Logoss teoriju, lai gan arīdzan nav atrodams nekas tāds, kas tai runātu pretī. Tomēr kopumā, tā kā kristību apliecības bija drīzāk populāras mācības kopsavilkumi nevis the´ologie savante manifesti, un tā kā Logosa doktrīna, kā to bija formulējis sv. Hipolīts, sastapa pretestību no pāvestiem Zefirīna un Kalista III gs. pirmajās dekādēs, būtu pārsteidzīgi secināt, ka tā atrodas R pamatā. No otras puses, te nav nekā tāda, kas izslēgtu pirmsesamības Dievdēlību. Tieši pretēji, tas, ka Kristus bija Dieva Dēls, un tas, ka Viņš kā Vienpiedzimušais arī pastāvēja pirms radīšanas kā Dēls, šķiet, uz to norāda vārdi, kas atrodas tieši pirms mūsu aplūkojamā teikuma. Tomēr mums jāuzmanās mēģinot atrast Kristoloģiju, kas saskanētu ar vēlākās ortodoksijas koncepcijām. Mēs jau netieši norādījām, ka II gs. tēvi nebija gluži pilnībā izšķīrušies par Svētā Gara identitāti inkarnācijā. Viedoklis, kas bija diezgan izplatīts, un ar kuru mācīti teologi juta nepieciešamību rēķināties, saskaņojot to ar savām daudz sofistizētajām spekulācijām, bija, ka tas, kas iemiesojās sv. Jaunavā, kā to stāsta sv. Matejs un sv. Lūka, bija dievišķais Gars. Tam skaidru apgalvojumu varam atrast sv. Justīna labi pazīstamajā fragmentā,[xi] kur Gars, kas tiek pieminēts Lk. 1:35 tiek identificēts ar Logosu. Līdzīgu mācību izteica, lai gan daudz atturīgāk, sv. Irenejs;[xii] un Tertuliāns[xiii] un sv. Hipolīts[xiv] bija starp tiem, kas pieturējās pie šādas mācības. Tā atkal parādās pie sv. Kalista,[xv] tikai šoreiz ietērpta formā, kas bija naidīga Logosa mācībai. Fakts, ka tik daudz teologi no dažādām skolām atainoja šo Gara-kristoloģiju, liek domāt, ka tas bija visizplatītākais uzskats Romas baznīcā II gs. beigās.[xvi] Ja mēs nosliecamies pierakstīt R redakciju šim periodam, mums jābūt gataviem meklēt idejas, kas ir tuvas tām idejām, kas atrodas aiz otrā artikula formulējuma.

Lai gan atsevišķas detaļas kristoloģiskās sekcijas atlikušajā daļā neprasa smalku analīzi, tomēr dažas piezīmes ir jāizdara. Praktiski visi no tiem jau atradās apustuliskā laikmeta sākotnējajā kērigmā, un tām ir atrodamas paralēles vissenākajā ticības apliecību materiālā. Izņēmums datējumā ir “Poncija Pilāta laikā”. Vārdi atrodami 1. Tim. 6:13, taču nav iekļauti kērigmas agrākajos kopsavilkumos. Tomēr tā pati formula, vai kaut kas ļoti līdzīgs tai, ir ārkārtīgi bieži sastopama pie sv. Ignācija[xvii] un sv. Justīna,[xviii] tāpat kā pie sv. Ireneja[xix] un Tertuliāna.[xx] No pirmā acu uzmetiena šķiet diezgan mulsinoši, ka Poncijam Pilātam būtu bijis jāatvēl vieta Baznīcas ticības apliecinājumā. Mēs zinām, ka II gs. kristiešu iztēle bija ļoti lielā mērā nodarbināta ar Pilāta tēlu, parasti kā personu, kas liecinājusi par Kristus nevainību un tādā veidā, netieši norādot uz Baznīcas nekaitīgumu. Daudzi ir domājuši, ka vēlēšanās apkarot dokētismu, iedvesmoja ievietot šo nēmenu ticības likumā. Ir zīmīgi, ka visos sv. Ignācija rakstu kontekstos, kur parādās datējums “Poncija Pilāta laikā”, autors uzsver, it kā reaģējot uz dokētistu noliegumiem, Kristus pieredžu īstenību. Tāpat arī izvilkumi no sv. Ireneja, kas tika pieminēti agrāk (Adv. haer. 2, 32, 4), atklāti ir vērsti pret herētiķiem, kas apgalvoja, ka Kristus darīja savus brīnumus “parādībā”. Taču, ja var citēt dažus fragmentus ar šādiem nepārprotamiem aizspriedumiem pret dokētismu, nav iespējams pamanīt šādus mājienus fragmentu lielākajā daļā. Pat tur, kur fragments tiek lasīts visā pilnībā ir apšaubāms, vai vārdu kopai “Poncija Pilāta laikā” ir kāda sevišķa nozīme. No otras puses, nav atrodams neviens antidokētisks arguments, kas būtu tieši un skaidri balstīts uz šiem vārdiem nevienā no II gs. rakstiem, kas līdz mums nonākuši. Patiesais skaidrojums, kāpēc Poncijs Pilāts tiek pieminēts ticības apliecībā, ir meklējams kaut kur citur, proti, faktā, ka pestīšanas stāsts, kura kopsavilkums ir ticības apliecība, ir pamatots vēsturē. Datums tika nosaukts tādēļ, lai izceltu, ka šie notikumi nenotika kaut kur vai kaut kad, un ka Evaņģēlijs nav vienkārši ideju sistēma. Vienā vietā Rufīns norāda[xxi] uz šo patiesību, sakot: “Tie, kas nodeva ticības apliecību tālāk, izrāda lielu gudrību, pasvītrojot patieso datumu, kad šīs lietas notika, tā, lai nebūtu iespējama kāda neskaidrība vai nedrošība, kas varētu izjaukt tradīcijas stabilitāti.” Neviens to neformulēja daudzos vārdos, bet Baznīcas instinkts saskatīja nepieciešamību pēc vēsturiskas atsauces. Tādā veidā, lai arī galējā forma, kura laika gaitā izkristalizējās, vienmēr bija “Poncija Pilāta laikā”, bija iespējamas arī alternatīvas formas. Piemēram, sv. Ignācijs savā Smyrn. 1 runā par Kristu, kas “patiesi miesā pienaglots pie krusta mūsu dēļ Poncija Pilāta un tetrarha Hēroda laikā”, tai pašā laikā sv. Justīns[xxii] saka: “Poncija Pilāta laikā, kas bija Jūdejas pārvaldnieks Cēzara Tibērija dienās.”

Šīs daļas atlikušie elementi neapstrīdami piederēja pie apustuliskās kērigmas. “Tika apglabāts” citē apustulis Pauls[xxiii] kā daļu no tās katehētiskās apmācības, ko viņš ir saņēmis. Ka tas jau bija neatkarīgs ticības artikuls un ka tam tika piešķirta nozīme, kļūst skaidrs no fakta, ka tam tika piestiprināts “hoti”. Tāpat arī sludinot Antiohijā Pizīdijā,[xxiv] viņš izcēla faktu, ka “viņi noņēma Viņu no krusta un lika Viņu kapā”. Mēs varam būt droši, ka iemesls, kādēļ šis teikums tiek ietverts katehētiskajā tradīcijā, nav nekādā veidā saistīts, lai apliecinātu Kunga nāves patiesumu. Baznīcas vēstures pirmajās divās vai trijās dekādēs nebija nepieciešama antidokētiska polemika. Kas ir daudz svarīgāk, ka Kristus apglabāšana spēlē ļoti lielu lomu Evaņģēlija stāstā. Bez šaubām, ka kristieši pamatojās un izmantoja detaļas, kas apvija šo stāstu, tādēļ ka tā bija neizbēgama prelūdija Viņa augšāmcelsanai. Šī interese bija par iemeslu, lai šis teikums atrastos ticības apliecībā. Nav iespējams visos gadījumos apgalvot, ka apglabāšana tika vērtēta tik augstu dēļ senajiem pravietojumiem. Vēlāk teologiem, kā sv. Justīnam[xxv] un sv. Jeruzalemes Kirilam,[xxvi] būs grūti paskaidrot pravietojumus Vecajā Derībā, tādā veidā pierādot, ka tas jau bija iepriekšparedzēts. Citi atklāti atzina, ka nespēj izskaidrot tās atrašanos ticības apliecībā, un, piemēram, Rufīns ieteica,[xxvii] ka iespraudums “nokāpis ellē” ir paredzēts, lai paskaidrotu neizprotamo teikumu.

Artikula atlikumu – “trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem” veidoja apustuliskās sludināšanas kodolu kopš kristīgās misijas sākumiem var savilkt kopā vienā rindkopā . Ar šo ir cieši saistīti divi teikumi – “uzkāpis debesīs” un “sēž pie Tēva labās rokas”. Mēs pamanām, ka tie abi ir apvienoti 1. Pēt. 3: 22: “kas ir pie Dieva labās rokas, pēc tam kad Viņš uzkāpis debesīs”. Citi paralēli fragmenti, kurus var citēt, ir Rom. 8: 34, Kol. 3: 1, Ef. 1: 20, Ēbr. 1: 3, 13, tāpat arī Darbi 2: 31 seqq., 5, 30 seq., 7: 55. Visbeidzot idejas, ko satur šie teikumi, ir atrodamas jau Ps. 110: 1: “Tā Kunga vārds manam Kungam: ‘Sēdies pie manas labās rokas, tiekām Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!’”, ko, saskaņā ar sv. Marku, Jēzus pats sacīja, mācīdams templī.[xxviii] Lai arī tas netiek skaidri pateikts, Debesskāpšana un Sēšanās pie labās rokas, kā tas teikts psalma vārdos, nozīmēja daudz vairāk nekā tas no pirmā acu uzmetiena varētu likties. Kristieši, kas apliecināja savu ticību šiem vārdiem I un II gss. ar tiem saprata, ka Kristus ir satriecis sev naidīgos spēkus, un no tā izrietoši arī savas Baznīcas pretiniekus. Dabiskais turpinājums ar godības pilno uzvaru tika ielikts vārdos “no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos”. Šeit atkal mums jāsastopas aci pret aci ar apustulisko kērigmu. Frāze jau bija ieguvusi stereotipu formu laikā, kad tika sarakstīta 1. Pēt. 4: 5. Tā arī parādās sv. Pētera runā Cezarejā, kā tas tiek atstāstīts Darbos 10: 42 un no jauna 2. Tim. 4: 1. Tādā veidā visa šī Vecās Romas ticības apliecības daļa uzticami atspoguļo agrīnās Baznīcas izjūtas – tās līksmošanu par Kristus triumfu pār nāvi un ļaunajiem spēkiem, kas bija nostājušies pret Viņu; par Tēva brīnišķīgo sava Dēla aizstāvēšanu; un tās satraucošās gaidas, kas vienlaicīgi bija dedzīgas, bet ar apdomu, pēc Pestītāja Otrās atnākšanas padebešos, kā Viņš to pats bija pareģojis, lai tiesātu kā sava Tēva ieceltais valdnieks.