Kristietības vēsture

Trešais R artikuls (“Es ticu uz Svēto Garu, svēto Baznīcu, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanu”) ir savdabīgs, jo tas sastāv no dažādu ticības apliecinājumu virknes. Vēlākajos laikmetos, kad Svētās Trīsvienības metafiziskā doktrīna bija izstrādāta un apzināti ievietota ticības apliecībā, dažos tā radīja samulsumu, jo līdzās Svētā Gara Personai bija sarindoti mazāk svarīgi apliecinājumi.[i] Gan ticību apliecību teksti, gan vaļsirdīgie komentātoru un sprediķotāju komentāri uzrāda mēģinājumus izvairīties no tā, ko tajā laikā varētu uzskatīt neveikliem iestarpinājumiem. Piemēram, Rufīns uzsver,[ii] ka “uz” atbilstoši saskan vienīgi ar pirmo teikuma daļu – “Svēto Garu”.[iii] Ir skaidrs, viņš turpina, runāt par “ticēšanu uz”, kad ticības objekts ir viena no dievišķajām Personām, bet kas attiecas uz radību vai mūsu reliģijas mistērijām daudz precīzāk būtu teikt, ka mēs ticam tām un nevis uz tām. Sv. Rīcas Fausts,[iv] runādams par vārdiem “es ticu uz Svēto Garu”, nes sev līdz ticību Viņa dievišķībai, noraidīja iespējamu iebildumu, ka domājot šādā veidā pati Baznīca būtu jāuzskata par dievišķu. Mēs ticam, ka Baznīca eksistē, viņš norāda, mēs neticam, vārda tiešā nozīmē, Baznīcai:

Viss, kas ticības apliecībā seko “Svētajam Garam”, ir jāsaprot ar atsauci uz prievārdu “uz”, tā ka mūsu ticība attiecībā uz svēto Baznīcu, svēto sadraudzi, etc., tiek pateikta, atsaucoties uz Dievu, proti, mēs atzīstam, ka šīs lietas Dievs ir izkārtojis un no Viņa tās saņem savu esamību.

Īru Bangoras ticības apliecība, kā mēs to vēlāk redzēsim, ievietoja “ir” (esse) nenoteiksmi pirms “katoliskās Baznīcas” un tā pāveidoja “svēta” par izteicēju, iespējams, ietekmējoties no līdzīgām bažām. Atgriežoties daudz agrākā periodā, ir interesanti atklāt faktu, ka sv. Hipolīta Tradīcijas vairākās versijās[v] trešais jautājums skan, “Vai tu tici Svētajam Garam un uz svēto Baznīcu […]”. Šī, iespējams, ir pareizā interpretācija, un mums jāuzskata par kļūdainiem tie pētnieki,[vi] kas cenšas skaidrot trešo artikulu, ka tas izsaka ticību, ka Svētais Gars darbojas Baznīcas iekšienē un ar skatu vērstu uz miesas augšāmcelšanos. Kā mēs jau pamanījām, sv. Hipolīta oriģinālā netiek pieminēta miesas augšāmcelšanās, un ka šīs atšķirības tekstā uzrāda dažādos veidos grūtību saskaņot Baznīcu līdz ar citām pestīšanas mistērijām un Dievišķības trešo Personu.

Mēs varam pieņemt, ka šādas neērtības II gs. R veidotājiem grūtības nesagādāja. Ir atrodami vairāki gadījumi, kad vairāki teikumi tika savirknēti viens aiz otra, kā to apstiprina Epistula Apostolorum.[vii] Vēl jo vairāk, tā kā R tika apzināti izveidota uz trīskāršās kristību formulas, tai bija svarīgāka Trīsvienīgā struktūra, nevis vēlākajos gadsimtos pilnīgi izveidota Trīsvienības teoloģija. Tomēr izdarīt secinājumu, kā to daudzi ir darījuši,[viii] ka Svētais Gars ticības apliecības sacerēšanas laikā nevarēja būt saistīts ar Tēvu un Dēlu kā dievišķa Persona, bet tika uzskatīta kā vienīgi dāvana vai spēks, nozīmē radīt samērā mākslīgu un anahronisku dilemmu. Laikā, kad R daļas tika savienotas, valdīja diezgan liels apmulsums un pat pilnīgs apjukums attiecībā uz Svēto Garu. Un ir pilnīgi skaidrs, ka mums nav jāmēģina izspiest no ticības apliecības attīstītu teoloģiju par Garu, kas attiecināma un IV gs. ortodoksiju. Lai par to pārliecinātos, lasītājam tikai jāpalasa II gs. Romas autorus, kā Hermas un sv. Justīns. Tomēr sv. Romas Klementa valoda I gs.[ix] beigās skaidri norāda uz Svētā Gara atšķiramību un dievišķo statusu. Galvenokārt Apoloģēti, ar visu savu neskaidrību un neprecizitāti, ja tiesājam viņus pēc vēlākiem standartiem, skaidri apgalvoja,[x] ka kristieši Svēto Garu godāja. Sv. Irenejs, lai arī nesauc Garu par Dievu, uzskatīja, ka Viņš ir Dieva Gudrība, kas pastāvēja ar Dievu līdzās Dēlam pirms radīšanas, un var tikt saukts par vienu no “rokām” (otrā ir Dēls), ar kurām Dievs veidoja cilvēku.[xi] Turklāt Baznīcas viedoklis daudz skaidrāk atklājas tās doksoloģijās un liturģiskajās formulās, kas vairumā bija trīsvienīgas, nekā tās teologu rakstos. Tādēļ mēs varam būt pārliecināti, ka tad, kad kristāmajam tika jautāts ar R vārdiem, vai viņš tic Svētajam Garam, jautātāji domāja par dievišķu Būtni, kuru varēja atšķirt no Tēva un Viņa Dēla Jēzus Kristus un kuras sevišķo darbību tie apzinājās.

Lai arī ir kārdinoši mēģināt definēt vēl precīzāk, kā viņi izprata Svētā Gara Personu, ir prātīgāk atzīt, ka mēs nevaram sagaidīt nevienu pilnīgi apmierinošu atbildi uz mūsu jautājumiem. Daudzas minējumu ievirzes par Garu sajaucās II gs. Nav iespējams identificēt ticības apliecības apgalvojumu ar nevienu no tiem, daļēji tādēļ, ka vairs nav noskaidrojami patiesie apstākļi, kuros tas radās, un daļēji tādēļ, ka dažādu uzskatu kristieši piešķīra un piemēroja to savām interesēm. Katrā ziņā nodarbošanās ar šo Gara aspektu, par kuru nevar apgalvot, ka tas bija jautājums, kas visvairāk interesēja ticības apliecības veidotājus, ir nevēsturisks, un var novērst mūsu uzmanību no šī teikuma patiesās nozīmes, kas bija svarīga, viņiem apliecinot savu ticību. Lai kādi minējumi nāktu viņa prātā par Gara statusu attiecībā uz Dievišķību, bija noteiktas domas, par ko mēs varam būt droši, kas bija ticīgajam, kad viņš kāpa kristību ūdenī. Diez vai viņš varēja aizmirst svinīgā solījuma brīdī, ka tas ir Svētais Gars, kas svētdara kopienas ticību un izgaismo to ar patiesības zināšanu.[xii] Arī tas bija Svētais Gars, kā viņš tika mācīts katehētiskajā sagatavošanā, kas darbojās senajos praviešos un caur viņiem bija pareģojis, līdz pēdējam sīkumam, Pestītāja nākšanu un darbus.[xiii] Vismazākā bija iespēja, ka viņš nedomāja par to, ka tas bija Gars, kas piepilda Baznīcu, kas garantēja viņam nemirstību un mūžīgo dzīvību, kas lika iedarboties un deva spēku sakramentiem, un kas varēja viņam tikt dots (“atjaunojot cilvēku kopībā ar Dievu”, kā to ir izteicis sv. Irenejs)[xiv] brīnišķajā kristības notikumā, kuru viņš tobrīd izgāja.