Kristietības vēsture

Informācija, kas ir mūsu rīcībā, par Romas baznīcas II un III gs. sākuma ticības apliecībām ir, salīdzinoši, ārkārtēji bagāta. Pateicoties tam, mēs varam uzrakstīt vismaz aptuvenu Vecās Romas ticības apliecības sākumu vēsturi. Ja tā ir vēsture ar vairākiem baltajiem laukumiem, un ja vēsturniekam ir jāpaļaujas biežāk, nekā viņš to vēlētos, uz savu iztēli, mēs vismaz varam atšķirt procesa neskaidrās aprises, kuru rezultātā radās R. Citu baznīcu lokālajām ticības apliecībām gāja mazāk veiksmīgi. Atskaitot tās, kam bija saistība ar Romu, II un III gs. sākuma iedīgļa formulas, kurām pieskārāmies trešajā nodaļā, bet to ir ļoti maz. Šīs nodaļas mērķis būs aplūkot Rietumu kristību apliecības, kas nebija saistītas ar R, un Austrumu kristības apliecībām sekojošajos divos gadsimtos. Lasītājs būtu iepriekš jābrīdina nelolot lielas cerības. Pat, kad pilnīgi izveidotas deklaratīvās ticības apliecības sāk parādīties, piemēri, kurus mēs varam rekonstruēt ar uzticamību, ir maz un ļoti reti, un to agrākās attīstības stāsts paliek apslēpts neziņas tumsā.

Šīs situācijas iemeslus, kas varētu iesācējam šajā jomā šķist savādi, nav grūti izsecināt. Pirmkārt, iespējams, ka Romas baznīca bija pirmā, kas sāka veidot izkristalizētas ticības apliecības formas. Romas liturģija bija spērusi lielus soļus nobeigtības virzienā (lai gan, protams, mērķis nekādā ziņā nebija sasniegts) labu laiku pirms sv. Hipolīts izveidoja par modeli savu Tradīciju. Citas baznīcas atpalika, un Austrumi jebkurā gadījumā daudz lēnāk vienveidoja savus liturģiskos ritus un lūgšanas. Ticības apliecību kopsavilkumi, vai tie bija interogatīvi, vai deklaratīvi, bija liturģijas blakus produkts un attainoja tās nobeigtību vai attīstības procesu. Sevišķi viss norāda uz Rietumiem, ka tur radās ticības apliecības “nodošanas (traditio)” un “atdošanas (redditio)” ceremonijas. Kā jau mēs to redzējām, [i] tās bija loģisks priekšnoteikums, lai kanonizētu oficiālās, deklaratīvās ticības apliecības, katrā atsevišķajā vietā. Pašos Rietumos, iespējams, tā bija Roma, [ii] kas uzņēmās ierosmi izveidot tādas. Sekojoši, mūs nevajadzētu pārsteigt tam, ka formālās ticības apliecības vispirms izveidojās Romā, un mums jābūt gataviem atklāt, ka Roma izrādīja daudz vairāk aktīvas ticības apliecību veidošanas pazīmes, nekā citas baznīcas II un III gs. sākumā.

Tai pašā laikā, jāatceras, ka darbojās arī citas ietekmes, kas tiecās apslēpt jebkuras vietējās formulas, kuras atradās autoritatīvā pozīcijā gan Austrumos, gan Rietumos. Šeit mēs domājam par praksi, kas, kopš šo jēdzienu ieviesa protestantu pētnieks Žans Dalē (Dallaeus), ir pazīstama kā disciplina arcani, jeb noslēpuma likums. Ar to tiek saprasta vienošanās, saskaņā ar kuru Baznīcas iekšējās dzīves noslēpumi, sevišķi, kristības un Euharistijas sakramenti, tika uzskatīti par slēpjamiem no neiniciētajiem un atklāti vienīgi apmācītiem ticīgajiem. Sv. Augustīns [iii] izsaka tipisku teikumu ar šo iezīmi, “Kas ir slepens un nav atklāts Baznīcā? Kristības sakraments, Euharistijas sakraments.” Kunga lūgšana un kristību ticības apliecība pamazām tika uzskatītas par svētīgu ķīlu, kas nevarēja tikt nodotas nevienam citam, kā vienīgi ticīgajiem. Sv. Jeruzalemes Kirils, apmācot kristību kandidātus, uzmanījās citēt ticības apliecības tekstu, kuru viņš skaidroja, un vairākkārtīgi brīdināja, ka to nav jāpieraksta, bet jāiegravē klausītāju atmiņās. [iv] Sv. Ambrozija brīdinājums, [v] “Uzmanieties nekaunīgi izpaust Kunga lūgšanas un simbola noslēpumu”, ar to saskan, tāpat kā sv. Augustīna un Rufīna piezīmes [vi] par to, ka nepienākas ticības apliecību pierakstīt. Pat V gs. vēsturnieku Sozomenu [vii] dievbijīgi draugi atrunāja pierakstīt Nikajas ticības apliecības tekstu, “kuru tikai iniciētie un mistagogi (mustais kai mustagōgois monois) drīkst rečitēt un uzklausīt”. Viņš turpina: “Jo nav pieļaujams, ka kāds no neiniciētajiem (tōn amuētōn) uzdurtos šim dokumentam.” Viņa bažas bija diezgan vecmodīgas tajā laikā, jo viņa laikabiedrs Sokrāts [viii] nešaubījās publicēt to pašu formulu, tāpat kā tas bija sv. Atanāzija, sv. Bazila un Eusebija gadījumā.

Ļoti karsti strīdi ir izvērsušies par laika posmu, kurā varētu uzskatīt noslēpuma likums ir praktiski darbojies, arī ir tikuši apspriesti šīs prakses motīvi. [ix] Vienai vēsturnieku skolai tas ir šķitis tikai vēl viens piemērs aizvien pieaugošajai kristīgā kulta asimilācijai pēc helēnistisko mistēriju reliģiju parauga. Kā vienīgais izskaidrojums tas ir pilnīgi jānoraida kā fantastisks, lai gan svētbijības gaisotne, kādā sakramenti dažreiz tika ietērpti, tāpat kā pilnīga mistēriju reliģiju terminoloģijas pārmantošana dažās jomās norāda, ka šādi motīvi nebija pilnībā iztrūkstoši. Tomēr, nav šaubu, lai arī tie dažreiz ir tikuši pārspīlēti, [x] saites, kas saistīja disciplīnu ar katehumenātu bija vismaz vienlīdz svarīgas. Šīs disciplīnas ieviešana sakrita ar attīstīta katehumenāta ieviešanu, kas ietvēra sevī smalki izstrādātu katehūmenu iedalīšanu, un tā izzuda pēc V gs., kad bērnu kristība bija kļuvusi ierasta un īstais katehumenāts bija pazaudējis savu jēgu. Taču, īstā problēma ir noteikt, kad tas izcēlās. Visi piekrīt, ka tas bija pilnā plaukumā IV gs. vidū, jo sv. Jeruzalemes Kirilam tā bija pašsaprotama lieta viņa Katehētiskajās lekcijās. Tā kā nav atrodama ne mazākā norāde, ka tas būtu bijis jaunums, mums ir tiesības domāt, ka tā pastāvējusi vismaz dažas paaudzes atpakaļ. Daži pētnieki [xi] pieturas, ka to saknes meklējamas II gs. pirmajās dekādēs, ja pat ne agrāk, daži apgalvo, ka viņi var pamanīt tās iezīmes sv. Justīna darbos. Tomēr tas ir pārspīlēti – sv. Justīns ne tikai nemin ne vārda, kas uz to varētu norādīt, bet viņš arī nejuta mazākās šaubas detalizēti aprakstīt sakramentus sacerējumā, kas bija domāts pagāniem. Var novērot, ka Tertuliāns un Origēns runā par sakramentiem ar sava veida atturību. Pirmais no viņiem pārmet [xii] sava laika herētiķiem, ka viņi, nešķirojot, atļauj piedalīties savos dievkalpojumos ticīgajiem un katehūmeniem, norādot, ka katoliskajā Baznīcā (viņš vēl nebija kļuvis par montānistu) sakramenti ir apslēpti. Arī Origēnam, pārliecinot Celsu, jāatzīst, [xiii] ka kristietībā ir atsevišķas ezotēriskas mistērijas. Vienā no saviem sprediķiem [xiv] viņš pilnīgi skaidri atsakās izskaidrot Kristus miesas un asiņu nozīmi jauktas auditorijas priekšā: “Nekavēsimies pie šī jautājuma, kas labi zināms iniciētajiem, bet kuru nevar atklāt neiniciētajiem”. Taču ir skaidrs, ka prakse atradās vēl iedīgļa stāvoklī. Sv. Hipolīts, kas rakstīja Tertuliāna laikā, jutās brīvs publicēt kristību un euharistijas liturģijas. Vēl jo vairāk, nav nekas atrodams, kas pierādītu, ka šī atturība bija pieskaitāma Baznīcas doktrinālajām normām. Tertuliāns, tāpat kā sv. Irenejs, daudzkārt citēja, dažreiz pat ļoti precīzi, ticības likuma kvazi-ticības apliecību kopsavilkumus. Origēns, pirmajā no abiem augšminētajiem fragmentiem, joko par ideju, ka kristīgā doktrīna var būt slepena. Lai to pierādītu, viņš noskaita vairākus artikulus, kas izklausās pēc ticības apliecības, paziņojot, ka visa pasaule tos zina. Sv. Hipolīts pieraksta savus kristību jautājumus pilnībā kopā ar visu ritu, un nekur pat netiek netieši norādīts, ka katehūmeniem tiktu nodota uzmanīgi glabāta formula. Šī perioda kristīgie skolotāji un apoloģēti, kā tas labi zināms, sevišķi aizrādīja herētiķiem, ka viņi ietērpj savas doktrīnas slepenībā, un apgalvoja, ka labākais pierādījums viņu pašu apustuliskumam bija, ka viņi ir, un vienmēr ir bijuši atklāti.

Acīmredzot, slepenības likums izveidojās pamazām. No sākuma tas attiecās uz sakramentiem un tikai vēlāk uz ticības apliecību. Pat tad, kad tas sasniedza kulmināciju, kā mēs to zinām, ticības apliecība netika uzskatīta par tik ezotērisku kā sakramenti. Kamēr pilnīgāka mācība par sakramentiem tika glabāta uz pēckristību laiku, ticības apliecība tika nodota katehūmeniem sagatavošanās pēdējā posmā. Mēs daudz nekļūdīsimies, ja mēs tās attiecināšanu uz ticības apliecību datētu ar aptuveni III gs. otro pusi. Tas nevarētu būt daudz agrāks par šo datumu, savukārt vēlāks datējums būtu apšaubāms, ņemot vērā sv. Jeruzalemes Kirila liecību. Disciplīnas ieviešanas mērķis (un tas mums ir ļoti nozīmīgi) bija nodrošināt īpašu ierobežojumu tieši citēt kristību ticības apliecības. Pat ietekmīgajai Romas ticības apliecībai bija jāiziet šis ceļš. Lasītājam būtu jājūtas pārsteigtam, ka atklājas tāds faktu trūkums par tās pastāvēšanu III un IV gss. Marcells ir vienīgais autors, kas to citē pilnīgi laika posmā starp sv. Hipolītu un Rufīnu. Pat viņš bija ārkārtēji uzmanīgs, lai nepievienotu izteiktu atpazīšanas zīmi savam citātam. Arī Rufīns nedod nedz Akvilejas, nedz Romas ticības apliecību pilnu tekstu – mums tie jāsaliek kopā kā mozaīkas gabaliņi. Praktiski visas pārējās vietējās ticības apliecības izzūd tādā pašā apzinātā informācijas slēpšanā. Sevišķu iemeslu dēļ ir saglabājušās viena vai divas Austrumu ticības apliecības, bet nevienā gadījumā mums nav Rietumu formulas tiešs un nepārtraukts citāts. Par laimi dažas, gan Rietumu, gan Austrumu ticības apliecības var tikt rekonstruētas, galvenokārt no sprediķiem un skaidrojošiem rakstiem. Tomēr tieši šī, ja ne cita iemesla dēļ, būtu bīstami uzskatīt, ka varam iegūt tekstu, kas vārdu vārdā atbilstu oriģinālam.

Pieejamā materiāla retums liek vilties arī citu iemeslu dēļ, kā tikai fragmentāro zināšanu par mums interesējošajām ticības apliecībām dēļ, ko tas sniedz. Tas nozīmē, ka nav daudz, ja vispār tādi ir, plašāki jautājumi par šī perioda ticības apliecībām, uz kuriem mēs varētu rast apmierinošas atbildes. Viens no tādiem ir ticības apliecības nodošanas un atdošanas ritu ieviešanas precīzs datums dažādās vietās. Atkal rodas jautājums, vai tikai lielākajām baznīcām bija pašām savas ticības apliecības, vai arī mazākās baudīja brīvību atļauties pašām savas lokālās variācijas? Kad ticības apliecību vārdisko formu sāka uzskatīt par svētām un nemainīgām? Un cik stingri noteikta un nemainīga teksta princips tika ievērots dažādos laika posmos? Šiem un citiem jautājumiem pareizās atbildes mēs varam tikai minēt. Ja mūsu rīcībā būtu vairākas ticības apliecības, mēs, iespējams, spētu izprast daudz labāk ticības apliecību savstarpējo ietekmi vienai uz otru. Taču šajā situācijā apzinātā sprediķotāju un rakstnieku faktu noklusēšana ir šķērslis starp mums un zināšanām, kuras mēs meklējam.