Kristietības vēsture

Šajā apakšnodaļā mēs īsumā aplūkosim galvenās Rietumu kristības apliecības, no IV līdz VI gs., kuras mēs varam restaurēt līdz tādai noteiktības pakāpei, kas būtu pietiekama mūsu mērķim. Galveno darbu šajā laukā pagājušajā gadsimtā veica Kaspārī, Katenbušs un Hāns, un, lai arī vēlākie pētnieki (sevišķi G. Morīns) ir veikuši vērtīgus ieguldījumus, vienīgā joma, kur viņi nav varējuši vienoties par agrākajiem slēdzieniem, ir detaļas.

Bez Vecās Romas ticības apliecības un sv. Hipolīta Tradīcijas kristību jautājumiem, vēl ir iespējams rekonstruēt četru Itālijas baznīcu ticības apliecības. Visas no tām pieder IV gs. beigu paaudzei, un, iespējams, divas pirmās V gs. Protams, nav apšaubāms, ka tās nāk no daudz agrāka laika, jo dokumenti, kuros tās atrodamas, uzskata tās par autoritatīvām un vispāratzītām. Milānas ticības apliecību no IV gs. otrās puses, var rekonstruēt no sv. Augustīna trīs sprediķiem [i] par ticības apliecības nodošanu, un arī no raksta Explanatio symboli ad initiandos, [ii] kas, iespējams, sastādīts no piezīmēm, kas ņemtas no sv. Ambrozija sprediķa. Lai arī sv. Augustīns sprediķoja savai Ziemeļāfrikas draudzei, viņš lietoja formulu, kas atšķīrās no Āfrikai raksturīgas ticības apliecības, un, tā kā tā ir praktiski identiska ar R un ticības apliecību no Explanatio, [iii] mēs varam uzskatīt, ka tā bija tās baznīcas ticības apliecības forma, kurā viņš pats bija kristīts. Iespējams, viņš juta nepieciešamību to darīt, jo viņa sprediķi bija paredzēti plašākai publikai, un ne tikai baznīcai Hiponā.

MILAN (Aug.)

Credo in deum patrem omnipotentem;
Et in Iesum Christum, filium eius unicum, dominum nostrum, qui natus est de Spiritu sancto et Maria virgine, passus est sub Pontio Pilato, crucifixus et sepultus, tertia die resurexit a mortuis, ascendit in caelum, sedet ad dexteram patris, inde venturus est iudicare vivos et mortuos;
Et in Spiritum sanctum, sanctam ecclesiam, remissionem peccatorum, carnis resurrectionem.

MILAN (Amb.)

Credo in deum patrem omnipotentem;
Et in Iesum Christum, filium eius unicum, dominum nostrum, qui natus est de Spiritu sancto ex Maria virgine, sub Pontio Pilato passus, et sepultus, tertia die resurexit a mortuis, ascendit in caelum, sedet ad dexteram patris, inde venturus est iudicare vivos et mortuos;
Et in Spiritum sanctum, sanctam ecclesiam, remissionem peccatorum, carnis resurrectionem.

Es ticu visvarenajam Dievam Tēvam;
Un Jēzum Kristum, Viņa vienīgajam Dēlam, mūsu Kungam, kas piedzima no Svētā Gara un (vai no) Jaunavas Marijas, cieta Poncija Pilāta laikā, tika krustā sists (Amb. tekstā nav atrodams) un apglabāts, trešajā dienā augšāmcēlās no mirušajiem, uzkāpa debesīs, sēž pie Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos;
Un Svētajam Garam, svētajai Baznīcai, grēku piedošanai, miesas augšāmcelšanai.

Trīs atlikušās itāļu ticības apliecības ir no Akvilejas, Ravennas un Turīnas. Pirmās gadījumā, autoritāte ir Rufīns, [iv] jo viņš to lietoja, kā mēs to redzējām, par pamatu savam Apustuļu ticības apliecības komentāram. Aptuveni piecdesmit gadus vēlāk, sv. Leo Lielā valdīšanas laikā, mēs atrodam pārējās divas ticības apliecības. Viena no tām ir ietverta sešos pāvesta drauga sv. Pētera Krizologa sprediķos, [v] kad viņš bija Ravennas bīskaps starp 433 un 450 g. Otra, viņa laikabiedra sv. Maksima, Turīnas bīskapa un populāra sludinātāja sprediķī. [vi] Nebūs nepieciešams drukāt šo vai citu Rietumu ticības apliecību, kuras citēsim, tulkojumus. To galvenā doma ir tā pati, kas R un Milānas ticības apliecībai, un tulkojums tikai padarīs neskaidrākas smalkās lingvistiskās atšķirības.

AKVILEJA
Credo in deo patre omnipotente invisibili et impassibili;
Et in Christo Iesu, unico filio eius, domino nostro, qui natus est de Spiritu sancto ex Maria virgine, crucifixus sub Pontio Pilato et sepultus, descendit ad inferna, tertia die resurrexit a mortuis, ascendit ad caelos, sedet ad dexteram patris, inde venturus est iudicare vivos et mortuos;
Et in Spiritu sancto, sanctam ecclesiam, remissionem peccatorum, huius carnis resurrectionem.

RAVENNA
Credo in deum patrem omnipotentem;
Et in Christum Iesum, filium eius unicum, dominum nostrum, qui natus est de Spiritu sancto ex Maria virgine, qui sub Pontio Pilato crucifixus est et sepultus, tertia die resurrexit, ascendit in caelos, sedet ad dexteram patris, inde venturus est iudicare vivos et mortuos;
Credo in Spiritum sanctum, sanctam ecclesiam, remissionem peccatorum, carnis resurrectionem, vitam aeternam.

TURĪNA
Credo in deum patrem omnipotentem;
Et in Iesum Christum filium eius unicum, dominum nostrum, qui natus est de Spiritu sancto ex Maria virgine, qui sub Pontio Pilato crucifixus est et sepultus, tertia die resurrexit a mortuis, ascendit in caelum, sedet ad dexteram patris inde venturus iudicare vivos et mortuos;
Et in Spiritum sanctum, sanctam ecclesiam, remissionem peccatorum, carnis resurrectionem.

Diezgan agra ticības apliecība ir atrodama Augšmoēzijā, Balkānu provincē. To var salasīt no fragmentārā Instructionis libelli VI, [vii] kuras autors diezgan droši ir Nicets, kas dzīvoja aptuveni no 335 līdz 414 g. un bija bīskaps Remeziānā (tagadējā Bela-Palanka, 30 km uz Ziemeļaustrumiem no Nišas, Dienvidslāvijā) ilgu laika sprīdi. Viņš bija auglīgs misionārs, sv. Paulīna no Nolas draugs, kurš viņu pieminējis vienā no saviem dzejoļiem. Marseļas Genādijs ir autoritāte, [viii] kas apliecina, ka Nicets ir sarakstījis šīs sešas libelli. Viena no tām, piektā, ir komentārs par kristību ticības apliecību, kuras atsevišķie teikumi tiek izskaidroti viens aiz otra, un, lai gan tieša vārdu kārtība ir neskaidra, ir maz grūtību, lai rekonstruētu formulu galvenās līnijās.

REMEZIĀNA
Credo in deum patrem omnipotentem, [caeli et terrae creatorem];
Et in filium eius Iesum Christum [dominum nostrum?], natum ex Spiritu sancto et ex virgine Maria, passum sub Pontio Pilato, crucifixum, mortuum, tertia die resurrexit vivus a mortuis, ascendit in caelos, sedet ad dexteram patris, inde venturus iudicare vivos et mortuos;
Et in Spiritum sanctum, sanctam ecclesiam catholicam, communionem sanctorum, remissionem peccatorum, carnis resurrectionem et vitam aeternam.

Starp šīs formulas interesantām iezīmēm ir (a) pie “Dēla” ir izlaists “vienīgais”, (b) divdabju (“dzimis, cietis” etc.) lietojums otrajā artikulā, kas varētu norādīt, ka Nicets ir tulkojis no grieķu oriģināla, (c) iespējamais pievienojums “debess un zemes radītājs” (teksts šajā punktā nav pilnīgi pārliecinošs), (d) izteiciens “augšāmcēlās dzīvs no mirušajiem” ir raksturīgs spāņu ticības apliecībām, un (e) ir pievienoti “svēto sadraudze” un “mūžīgā dzīvība”.

Par Āfrikas ticības apliecību paraugiem mēs esam parādā sv. Augustīnam, kas bija Hiponas bīskaps no 396. g. līdz 430. g., kādam anonīmam, nedaudz jaunākam viņa laikabiedram, kas, iespējams, identificējams ar Kvodvultdeusu, kurš bija bīskaps Kartāgā, kad tā krita vandāļu rokās, un sv. Flugentijam, Ruspes bīskapam Bizacenas provincē (daļa no mūsdienu Tunisijas), kurš gan bija izsūtīts trimdā no 508. g. līdz 533. g. Sv. Augustīna Sprediķis 215, [ix] par ticības apliecības atdošanu, komentē formulu, kuru nule kristītie ir noskaitījuši, un šis fakts, tāpat kā tekstam piemītošās īpatnības, apstiprina, ka šī ir vietējā Āfrikas forma. Ticības apliecība, kuru mēs piedēvējam Kartāgas baznīcai, var tikt rekonstruēta no četrām lielas nozīmes sarunām [x] par kristību liturģiju, kas tradicionāli, lai gan aplami, tiek piedēvētas sv. Augustīnam. Morīns [xi] ir rekonstruējis ticības apliecību, kuras to satur, un diezgan pārliecinoši pamatojis, ka Kvodvultdeus, sv. Augustīna māceklis un draugs, kurš kļuva Kartāgas bīskaps 437. g., ir šo sarunu autors. Sv. Flugentija ticības apliecība var tikt savākta no fragmentiem, [xii] kas izkaisīti pa viņa desmit grāmatām Contra Fabianum. Visas trīs formulas ir savstarpēji saistītas ar sevišķām īpatnībām, proti, izvērsto pirmo artikulu, trīskāršo “Es ticu” atkārtošanu, kontrastu starp “no (de) Svētā Gara” un “no (ex) Jaunavas Marijas”, “mūžīgās dzīvības” pieminēšanu, un “svētās Baznīcas” novietošanu pašās beigās ar prievārdu “caur” tās priekšā.

HIPONA
Credimus in deum patrem omnipotentem, universorum creatorem, regem saeculorum, immortalem et invisibilem;
Credimus et in filium eius Iesum Christum dominum nostrum, natum de Spiritu sancto ex virgine Maria, crucifixum sub Pontio Pilato, mortuum, et sepultum, [qui] tertia die resurrexit a mortuis, ascendit ad caelos, sedet ad dexteram dei patris, inde venturus est iudicare vivos et mortuos;
Credimus et in Spiritum sanctum, remissionem peccatorum, resurrectionem carnis, vitam aeternam per sanctam ecclesiam.

KARTĀGA
Credo in deum patrem omnipotentem, universorum creatorem, regem saeculorum, immortalem et invisibilem;
Credo et in filium eius Iesum Christum, qui natus est de Spiritu sancto ex virgine Maria, crucifixus est sub Pontio Pilato et sepultus, tertia die a mortuis resurrexit, assumptus est in caelos, et ad dexteram patris sedet, inde venturus est iudicare vivos et mortuos;
Credo et in Spiritum sanctum, remissionem peccatorum, carnis resurrectionem, in vitam aeternam per sanctam ecclesiam.

RUSPE
Credo in deum patrem omnipotentem, universorum creatorem, regem saeculorum, immortalem et invisibilem;
Credo in Iesum Christum, filium eius unicum, dominum nostrum, qui natus est de Spiritu sancto ex virgine Maria, crucifixus est [sub Pontio Pilato] et sepultus, tertia die resurrexit [a mortuis], in caelum ascendit, [xiii] et in dextera dei sedit, inde venturus est iudicare vivos et mortuos;
Credo et in Spiritum sanctum, remissionem peccatorum, carnis resurrectionem, in vitam aeternam per sanctam ecclesiam.

Vecāko atrodamo Spānijas ticības apliecību citē Priscilliāns, [xiv] sektas, kas nesa viņa vārdu, dibinātājs, un kurš tika notiesāts uz nāvi 385. g. Viņš bija Avilas bīskaps. Iespējams, [xv] ka raksts, kurš satur ticības apliecību, bija cita priscillieša darbs, kura vārds bija Instancijs, taču visumā ir visticamāk, ka Priscilliāns pats bija autors. Vēl viena Spānijas ticības apliecība, iespējams, daudz agrāka par tās citēšanas datumu, ir savākta no dažādiem spāņu VI un VII gs. rakstiem. [xvi] Trešais paraugs ir atrodams mozarābu liturģijā. [xvii]

PRISCILLIĀNS
[Credentes] unum deum patrem omnipotentem […];
Et unum dominum Iesum Christum […] natum ex Maria virgine ex Spiritu sancto […] passum sub Pontio Pilato, crucifixum […] sepultum, tertia die resurrexisse […] ascendisse in caelos, sedere ad dexteram dei patris omnipotentis, inde venturum et iudicaturum de vivis et mortuis;
[Credentes] in sactam ecclesiam, sanctum Spiritum, baptismum salutare […] [credentes] remissionem peccatorum […] [credentes] in resurrectionem carnis […].

SPĀNIJA VI GS.
Credo in deum patrem omnipotentem;
Et in Iesum Christum, filium eius unicum, deum et dominum nostrum, qui natus est de Spiritu sancto et Maria virgine, passus sub Pontio Pilato, crucifixus et sepultus, descendit ad inferna, tertia die resurrexit vivus a mortuis, ascendit in caelos, sedet ad dexteram dei patris omnipotentis, inde venturus iudicare vivos et mortuos;
Credo in sanctum Spiritum, sanctam ecclesiam catholicam, remissionem omnium peccatorum, carnis resurrectionem et vitam aeternam.

MOZARĀBU LITURĢIJA
Credo in deum patrem omnipotentem;
Et in Iesum Christum, filium eius unicum, dominum nostrum, natum de Spiritu sancto ex utero Mariae virginis, passus sub Pontio Pilato, crucifixus et sepultus, tertia die resurrexit vivus a mortuis, ascendit in celum, sedet ad dexteram dei patris omnipotentis, inde venturus iudicaturus vivos et mortuos;
Credo in sanctum Spiritum, sanctam ecclesiam catholicam, sanctorum communionem, remissionem omnium peccatorum, carnis huius resurrectionem et vitam eternam. Amen.

Atkal mēs pamanām radniecīgas iezīmes šajās ticības apliecībās. Tas, ka Priscilliāns savādi novieto “Svēto Garu” gan aiz Jaunavas Marijas, gan Baznīcas, neapšaubāmi norāda uz viņa personiskās mācības īpatnībām. Tomēr tādas iezīmes, kā “Es ticu” atkārtošana pirms pirmā un trešā artikula, iespraudums “dzīvs” pēc “augšāmcēlās”, pilns teikums “pie Dieva, visspēcīgā Tēva labās rokas”, izvēle lietot “tiesāt” nākotnes divdabja formā (judicaturus) un uzsvērtā “visu grēku piedošana”, sanctum novietošana pirms Spiritum, un jēdzienu “katolisks” un “mūžīgā dzīvība” lietošana, visas ir raksturīgas.

Trīs gallu ticības apliecības, kas pieder mūsu izvēlētajam periodam, ir nonākušas līdz mums, kas ir savā ziņā gandrīz uzticamas pēc formas. Pirmo uzzinām no sv. Rīcas Fausta, britu izcelsmes Lerinas abata un Rīcas bīskapa, kurš bija pazīstams kā ariāņu satriecējs V gs. septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Viņa ticības apliecību var iegūt no diviem sprediķiem De symbolo un Tractatus de symbolo [xviii] – trešo artikulu vēl tikai apstiprina viņa grāmata De Spiritu sancto. [xix] Nākošā ir sv. Cezārija, daiļrunīgā Arlas bīskapa (503. g. – 543. g.), kristību ticības apliecība. Mums jāpateicas G. Morīnam, ka viņš pierādīja, [xx] pamatojoties uz stilistiskām īpatnībām, ka sprediķi par ticības apliecības skaidrojumu vai tradīciju (kas sākas ar Sermo et sacramentum) tā sauktajā Missale Gallicanum Vetus [xxi] patiešām ir sarakstījis sv. Cezārijs. Treškārt, mums ir sv. Tulonas Kipriāna, kas bija sv. Cezārija skolnieks un draugs, un mira VI gs. četrdesmitajos gados, apoloģētiska vēstule, kurā atrodams ticības apliecības fragments. [xxii]

RĪCA
Credo in deum patrem omnipotentem;
Et in filium eius dominum nostrum Iesum Christum, qui conceptus est de Spirirtu sancto, natus ex Maria virgine, crucifixus et sepultus, tertia die resurrexit, adscendit ad caelos, sedet ad dexteram dei patris omnipotentis, inde venturus iudicare vivos et mortuos;
Credo et in Spiritum sanctum, sanctam ecclesiam, sanctorum communionem, abremissam peccatorum, carnis resurrectionemm vitam aeternam.

ARLA
Credo in deum patrem omnipotentem, creatorem caeli et terrae;
Credo et in Iesum Christum filium eius unigenitum sempiternum, qui conceptus est de Spiritu sancto, natus est de Maria virgine, passus sub Pontio Pilato, crucifixus, mortuus et sepultus, descendit ad inferna, tertia die reurrexit a mortuis, ascendit ad caelos, sedit ad dexteram dei patris omnipotentis, inde venturus iudicare vivos et mortuos;
Credo in sanctum Spiritum, sanctam ecclesiam catholicam, sanctorum communionem, remissionem peccatorum, carnis resurrectionem, vitam aeternam. Amen.

TULONA
Credo in deum patrem omnipotentem;
Credo et in Iesum Christum, filium eius unigenitum, dominum nostrum, qui conceptus de Spiritu sancto, natus ex Maria virgine, passus sub Pontio Pilato, crucifixus et sepultus, tertia die resurrexit a mortuis, ascendit in coelos, sedet ad dexteram patris, inde venturus iudicaturus vivos ac mortuos […].

Visas nupat citētās formulas ir lielākā daļa no saglabātajām Rietumu ticības apliecībām laika posmā no IV līdz VI gs. Viņu savstarpējā radniecība, kā arī saistība ar Veco Romas ticības apliecību ir acīmredzama. Tām visām ir tā pati uzbūve un struktūra, kas R, tā paša veida mācība, un tās ir ietērptas praktiski identiskā valodā. Dažas, kā piemēram, Milānas ticības apliecība, ir gandrīz neatšķiramas – tās atšķiras vienīgi ar vārdu kārtību “Jēzus Kristus”, “cietis” pievienošanu, ir izlaists “kas” pirms “cieta”, un “no kurienes” ir ticis aizvietots ar “no turienes”. Citas, kā piemēram, Āfrikas un Gallijas formulas, var dižoties ar vairākiem papildus teikumiem. Tomēr, lai atšķirības būtu dažas vai daudzas, tās neskar neko vairāk par ārējo ietērpu un nevar noslēpt pamatā atrodošos identiskumu. Tās pilnīgi skaidri veido atsevišķu radniecīgu grupu, kas sevī ietver vairākas apakšgrupas ar tām raksturīgajām kopīgajām iezīmēm, taču neapšaubāmi tās atšķiras no visām pārējām tā laika formulām. Tādēļ rodas jautājums, vai tās ir paralēlas formas, kas ir attīstījušās viena no otras neatkarīgi, bet ieguvušas šo pārsteidzošo līdzību savstarpējas ietekmes ceļā, vai arī tās visas cēlušās no kopējas sākotnējās ticības apliecības. Ja pieņemam pēdējo par pareizo, tad vienīgais iedomājamais pretendents uz sākotnējās ticības apliecības vietu ir R. Grūti ir ne tikai ticēt, ka Romas baznīca šajā laika posmā pieņemtu kristību ticības apliecību no provinces baznīcas, bet mēs jau atklājām faktus par Romas lielo aktivitāti ticības apliecību sacerēšanā un R senumu.

Iespēja, ka tās varētu būt izveidojušās paralēli R, kas pati par sevi ir mazticama, ja mēs aplūkojam cik milzīgos attālumos viena baznīca atrodas no otras, ir jāizslēdz ārkārtējās ticības apliecību valodnieciskās līdzības dēļ. Šī līdzība pat skar sīkākās detaļas burtiskajā izteiksmē, kā piemēram unicum lietošana (gandrīz nekad unigenitum) vārdu savienojumā “vienīgais Dēls”, ascendere lietošana “uzkāpis” vietā, ad dexteram (Vulgāta [xxiii] labāk būtu atbalstījusi in dextera) “pie labās rokas” vietā, venturus (nekad daudz parastākais veniet) “nāks” vietā, etc., un īpatnības vārdu kārtībā, kā, piemēram, Maria virgine un beigu artikula sākotnējo četru pantu struktūra. Otrkārt, lai arī provinciālajām ticības apliecībām ir šis tas pievienots, tajās nav atrodams izlaists materiāls. Nevar apšaubīt, ka R ir nenoliedzami pamanāma struktūra, kas gandrīz skaidri parādās visās no tām. Atšķirības ir mazākas atsevišķās IV gs. ticības apliecībās, kas nāk no baznīcām, kas atrodas ģeogrāfiski tuvāk Romai, un tās pieaug gan skaitā, gan proporcijā, jo tās atrodas tālāk no galvaspilsētas, un jo vēlākas tās ir. Beidzot, neviena no atšķirībām nenorāda uz kādu pamatformu, kas būtu atšķirīga no R, vai pat atšķirīga no oriģinālā grieķu R latīņu versijas, kuru mēs pazīstam.

Šis pēdējais arguments ir sevišķi uzsvērts, [xxiv] jo tas dod iespēju izdarīt samērā svarīgu secinājumu. Tā kā visas provinciālās ticības apliecības ceļas no latīņu tulkojuma, kas bija kļuvis oficiāls, tās tādēļ būtu jādatē ar to laiku, kad latīņu valoda bija kļuvusi par Romas baznīcas liturģisko valodu. Tas nozīmē, ka tās nevar būt agrākas par III gs. vidu. Taču tā nostādīts, arguments īsti neiztur pārbaudi. Pazīstamais ticības apliecības latīņu tulkojums, kā mēs to redzējām ceturtajā nodaļā, [xxv] jau pastāvēja kādu laiku, pirms latīņu valoda tika pieņemta Romas dievkalpojumos oficiālā lietošanā, jo bija jāpastāv jau pirms tam lielai daļai latīņu konvertītu, kas vēlējās saņemt kristību. Lai gan pašu secinājumu var pieņemt uz cita pamata. Provinciālo ticības apliecību atkarība no R norāda, ka tās ir radušās laikā, kad R bija sasniegusi ārkārtīgi prestižu pozīciju. Tas nevarēja būt, pat pēc visoptimistiskākajiem aprēķiniem, ilgi pirms III gs. otrās paaudzes. Tomēr mūsu tiešajiem mērķiem, tas ir samērā mazsvarīgi. Nozīmīgais un absolūti pārliecinošais secinājums, ko mēs šajā apakšnodaļā esam ieguvuši no savāktajiem faktiem, ir tas, ka visas Rietumu kristību ticības apliecības ir tieši cēlušās no Romas baznīcas ticības apliecības.