Kristietības vēsture

Aplūkojot Austrumu ticības apliecības, mums jāatklāj pavisam cita situācija. Neviena no Austrumu ticības apliecībām neizceļas, nedz agrīnās izcelsmes dēļ, nedz plašās ietekmes dēļ, kas līdzinātos tam veidam, kā Romas ticības apliecība izcēlās Rietumos. No otras puses, kamēr Rietumu ticības apliecības, izņemot Romas ticības apliecību, gandrīz neparādās III gs., Austrumos var atrast vienu vai divas labi uzticamas formas, kuru sākumi meklējami šajā laika posmā. Ir arī vairākas formas, kuras nāk no IV un agra V gs. Dažas no tām, kā mēs to redzēsim, ir piebārstītas ar pazīstamiem Nikajas teoloģijas izteicieniem (“ar Tēvu līdzbūtisks”) un tādā veidā ir agrīnas kristību ticības apliecības, kas ir papildinātas, lai atbilstu laikam, kurā lietotas.

Atbilstošs sākumpunkts, lai pētītu Austrumu formulas ir “raksts par ticību (hē peri pisteōs grafē)”, [i] kuru Eusebijs, izglītotais Cezarejas bīskaps (c. 314. g. līdz 339. vai 340. g.) iesniedza priekšā Nikajas koncilam (325. g.). Viņš to pierakstīja sevi attaisnojošajā vēstulē, kuru viņš vēlāk uzskatīja par saprātīgu nosūtīt arī savai draudzei. Ticības apliecības teksts, kas tūdaļ seko, bija ļoti svarīga apliecinājuma daļa, kas tika nolasīta imperatora Konstantīna un koncila priekšā (mums būs iespēja to aplūkot tuvāk nākamajā nodaļā):

CEZAREJA
[graeca]

Mēs ticam vienam Dievam, Tēvam, visuvaldītājam, visu redzamo un neredzamo lietu radītājam;
Un vienam Kungam Jēzum Kristum, Dieva Logosam, Dievam no Dieva, gaismai no gaismas, dzīvībai no dzīvības, vienpiedzimušajam Dēlam, radības pirmdzimtajam, dzimušam no Tēva pirms visiem mūžiem, caur kuru visas lietas ir ieguvušas esamību, kas mūsu pestīšanas dēļ iemiesojās un dzīvoja starp cilvēkiem, un cieta, un augšāmcēlās trešajā dienā, un uzkāpa pie Tēva, un atkal nāks godībā tiesāt dzīvos un mirušos;
Mēs ticam arī Svētajam Garam.

Šī ticības apliecība, iespējams, ar pilnīgāku beigu artikulu, gandrīz droši, nāk no paša Eusebija, proti, tā ir Cezarejas vietējās kopienas ticības apliecība. Daži pētnieki [ii] šajā jautājumā ir bijuši skeptiski, uzskatot, ka viņš nekad nebūtu bijis tik pārdrošs, lai iesūtītu pats savu formulu varenajam ekumēniskajam koncilam. Tā pamatstruktūra, viņi domā, varētu gan būt aizgūta no Cezarejas modeļa, bet tās saturs bija, iespējams, vispārējs kristību ticības apliecību sakopojums. Tomēr šāda veida secinājumi ir tālu no patiesības, un ceļas no patiesās situācijas neizpratnes, tāpat kā no ārkārtīgi lielas, sīkumainas piesardzības. Tas ir vēsturisks fakts (mēs attīstīsim šo viedokli vēlāk), ka Eusebijs neiesniedza savu ticības apliecību ar mērķi, lai to pieņemtu koncils, bet lai aizstāvētu pats savu ortodoksiju, kas tajā laikā tika apšaubīta. Tā apoloģētiskā vērtība būtu stipri mazinājusies, ja tā būtu vienīgi katolisko Austrumu ticības apliecību vispārinājums. Taču viņa paša paziņojums koncilam izskaidro viņa pozīciju pilnībā. Viņš iesāk formulu ar vārdiem: “Kādu mēs to saņēmām no bīskapiem pirms mums, gan mūsu katehētiskajā apmācībā, gan tad, kad tikām kristīti (en tēj katēchēsei kai ote to loutron elambanomen) […] tā arī tagad mēs ticam un šo ticību nododam jums izskatīšanai.” Secinājums, ka ticības apliecība, kuru viņš pēc tam pievieno, ir viņa ticības apliecība, un tādā veidā arī Cezarejas ticības apliecība, ir vienīgais, kas sakrīt ar viņa vārdiem. Tā kā Eusebijs, kurš dzima ap 263 g., tika uzaudzināts kā kristietis, mums ir tiesības izdarīt secinājumu, ka šī veida kristību apliecība jau tika lietota Cezarejā III gs. otrajā pusē.

Otrs piemērs samērā agrai vietējai Austrumu ticības apliecībai ir Jeruzalemes kristību ticības apliecība. Par to mums jāpateicas sv. Jeruzalemes Kirilam, kurš vēl kā priesteris (vai jau, iespējams, kā bīskaps) komentēja tās teikumus katehētiskajās lekcijās, kuras viņš lasīja ap 350. g. Dabiski, ka sv. Kirils necitēja tekstu in extenso, slepenības kārtība to neatļāva. Tomēr lielāko daļu no tās var uzticami rekonstruēt, kā to pierādījis A. A. Stefensons, pamatojoties uz izvilkumiem no sv. Kirila lekciju skaidrojumiem, un pārējo (kas atrodas kvadrātiekavās) ļoti uzmanīgi no mājieniem lekcijās. [iii] Vērts pieminēt, ka sv. Kirils, lai gan bija gatavs cīnīties ar Cezarejas Akāciju par privilēģijām, ko Nikajas koncils piešķīra Jeruzalemes bīskapam, tomēr neko neiekļāva no Nikajas doktrīnas ticības apliecībā, kuru viņš nodeva saviem katehūmeniem. Kā daudziem citiem, viņam nebija uzticības, [iv] vismaz ne šajā viņa dzīves posmā, jaunizveidotajam Nikajas terminam “līdzbūtisks”, un vairījās no jaunās ortodoksijas gandrīz tikpat daudz kā no ariānisma.

JERUZALEME
[graeca]

Mēs ticam vienam Dievam, Tēvam, visuvaldītājam, debess un zemes, visu redzamo un neredzamo lietu radītājam;
Un vienam Kungam Jēzum Kristum, Dieva vienpiedzimušajam Dēlam, kurš piedzima no Tēva kā patiess Dievs pirms visiem mūžiem, caur kuru visas lietas ir nākušas esamībā, kurš [iemiesojās un] tapa cilvēks, [kurš tika krustā sists un apglabāts, un] augšāmcēlās [no mirušajiem] trešajā dienā, un uzkāpa debesīs, un sēdās pie Tēva labās rokas, un nāks godībā tiesāt dzīvos un mirušos, kura valstībai nebūs gala;
Un Svētajam Garam, Paraklētam, kas runāja praviešos, un vienai grēknožēlas kristībai uz grēku piedošanu, un vienai svētai katoliskai Baznīcai, un miesas augšāmcelšanai, un mūžīgai dzīvībai.

Kamēr šīs ticības apliecības ir uzglabātas samērā uzticamā formā, seno Antiohijas kristību ticības apliecību var rekonstruēt, tikai pamatojoties uz minējumiem. 430. g. vai 431. g. Jānis Kasiāns, pēc diakona, kurš vēlāk kļuva par pāvestu Leo Lielo, lūguma uzrakstīja sacerējumu pret hereziarhu Nestoriju. Šī sacerējuma sestajā grāmatā [v] Kasiāns apgalvoja, ka Nestoriju varot atspēkot no viņa paša teiktā, tā kā viņa mācība tik acīmredzami nesakrīt ar “Antiohijas ticības apliecību (symbolum Antiochenum)”, kuru viņš apliecinājis savā kristībā. Tad Kasiāns citē Antiohijas ticības apliecību, kura tādēļ mums ir pieejama latīņu tulkojumā.

ANTIOHIJA
Credo in unum et solum verum deum, patrem, omnipotentem, creatorem omnium visibilium et invisibilium creaturarum;
Et in dominum nostrum Iesum Christum, filium eius unigenitum et primogenitum totius creaturae, ex eo natum ante omnia saecula et non factum, deum verum ex deo vero, homousion patri, per quem et saecula compaginata sunt et omnia facta, qui propter nos venit et natus est ex Maria virgine, et crucifixus sub Pontio Pilato, et sepultus, et tertia die resurrexit secundum scripturas, et ascendit in caelos, et iterum veniet iudicare vivos et mortuos;
Et reliqua.

Es ticu vienam, vienīgi patiesajam Dievam, Tēvam, visuvarenajam, visas redzamās un neredzamās radības radītājam;
Un mūsu Kungam Jēzum Kristum, Viņa vienpiedzimušajam Dēlam un visas radības pirmdzimtajam, kas dzimis no Viņa un ne radīts, patiess Dievs no patiesa Dieva, līdzbūtisks Tēvam, caur kuru visi laikmeti ierobežoti un visas lietas tapušas, kurš mūsu dēļ nāca un piedzima no Jaunavas Marijas, un tika krustā sists Poncija Pilāta laikā, un tika apglabāts, un trešajā dienā augšāmcēlās saskaņā ar Rakstiem, un uzkāpa debesīs, un atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos;
Un pārējais.

Jānis Kasiāns pārtrauc tik pēkšņi, jo tas nav viņa mērķis citēt trešo artikulu. Taču ir saglabājušies divi fragmenti [vi] no sv. Jāņa Hrizostoma, kurš pats bija kristīts Antiohijā un pēcāk tur arī sprediķoja, sprediķa, kur ir sevišķa atsauce uz trešo artikulu. Viņa vārdi skaidri norāda, ka, jebkurā gadījumā, tas saturēja teikumus “un uz grēku piedošanu, un uz mirušo augšāmcelšanos”, un “un uz mūžīgo dzīvību (kai eis hamartiōn afesin, kai [eis] nekrōn anastasin, kai eis zōēn aiōnion)”. Turklāt, Kasiāna centrālās daļas versiju apstiprina citāts no Obtestatio, kuru uzrakstījis Dorilejas Eusebijs [vii] ap 429–30g. pret Nestoriju, un kas saglabāts Efezas koncila dokumentos. [viii] Tas pilnīgi skaidri attiecas uz “Antiohijas baznīcas ticības apliecību (tou mathēmatos tēs ekklēsias Antiocheōn)”, un sniedz sekojošu īsu izvilkumu:

[graeca]

[…] patiesu Dievu no patiesa Dieva, līdzbūtisku Tēvam, caur kuru arī laikmeti tika ierobežoti un visas lietas tapušas, kurš mūsu dēļ nāca (alt. nokāpa) un piedzima no svētās Jaunavas (alt. svētās, mūžīgās Jaunavas) Marijas, un tika krustā sists Poncija Pilāta laikā, […] un atlikusī ticības apliecība parastajā kārtībā.

No otras puses, tekstiem, kurus atstāsta Kasiāns un Dorilejas Eusebijs, skaidri ir uzspiestas Nikajas ortodoksijas atslēgas frāzes: “un ne radīts”, “patiess Dievs no patiesa Dieva”, “līdzbūtisks Tēvam”. Pat tad, ja šos teikumus svītrojam, Kasiāna apliecinājums ir diezgan aizdomīgs. Mēs varam novērot, kā kristoloģiskajā daļā viņš nemanāmi nomaina grieķu “no svētās Jaunavas Marijas”, par ko liecina Eusebijs, uz “no Jaunavas Marijas”, iespējams, lai pielāgotu to Romas izteiksmei. Līdzīgs motīvs varētu būt iedvesmojis “es ticu” aizvietošanu ar daudz parastāko “mēs ticam” un “mūsu Kungu Jēzu Kristu” uz “vienu Kungu Jēzu Kristu”, un “trešajā dienā augšāmcēlās” uz “augšāmcēlās trešajā dienā”. Neraugoties uz šiem labojumiem, mums tomēr ir pietiekoši iemesli, lai atzītu, ka pamatforma ir, tāpat kā Jeruzalemes ticības apliecība, ko tā attaino, sens kristību simbols.

Cita sīriešu ticības apliecība, kas arī lietota kristībā, taču daudz garāka un daudz detalizētāka, ir atrodama Apustuliskajās Konstitūcijās, kur tā atrodas iniciācijas rituāla kontekstā. [ix] Sacerējums ir kompilēts Sīrijā vai Palestīnā IV gs. beigās.

APUSTULISKĀS KONSTITŪCIJAS
[graeca]

Un es ticu, un tieku kristīts, vienam, nedzemdinātam, vienīgajam, patiesajam Dievam, visuvaldītājam, Kristus Tēvam, visu lietu radītājam un veidotājam, no kura ir visas lietas;
Un Kungam Jēzum Kristum, Viņa vienpiedzimušajam Dēlam, visas radības pirmdzimtajam, kurš dzimis no Tēva labā prāta pirms mūžiem, ne radīts, caur kuru visas lietas tapušas, debesīs un virs zemes, redzamas un neredzamas, kurš beigu dienās nokāpa no debesīm un iemiesojās, piedzima no svētās Jaunavas Marijas, un dzīvoja svēti saskaņā ar Dieva sava Tēva likumiem, un tika krustā sists Poncija Pilāta laikā, un mira mūsu dēļ, un augšāmcēlās no mirušajiem, pēc savām ciešanām, trešajā dienā, un uzkāpa debesīs, un sēdās pie Tēva labās rokas, un laiku galā nāks atkal godībā tiesāt dzīvos un mirušos, Viņa valstībai nebūs gala;
Es arī tieku kristīts Svētajā Garā, tas ir, Paraklētā, kas darbojies visos svētajos kopš sākuma, un vēlāk arī sūtīts apustuļiem no Tēva saskaņā ar mūsu Pestītāja un Kunga Jēzus Kristus apsolījumu, un pēc apustuļiem arī visiem ticīgajiem svētajā, katoliskajā un apustuliskajā baznīcā;
miesas augšāmcelšanai un grēku piedošanai un debesu valstībai un dzīvei nākamajā mūžībā.

Cita interesanta ticības apliecība, kas ir atklāta nesen, ir tā, kuru lietojis Mopsuestijas (Kilikijā) Teodors. Viņš bija ordinēts priesteris Antiohijā ap 383. g., un kalpoja tur, līdz viņš tika konsekrēts par Mopsuestijas bīskapu 392. g. Viņš mira 428. g. Savās katehētiskajās lekcijās, [x] kas ir saglabājušās sīriešu valodā, viņš izskaidro kristību ticības apliecību neofītiem, citējot vairākkārtīgi burtiski vienus un tos pašus teikumus, tādēļ ir iespējams formulu rekonstruēt tās veselumā. Vērts atcerēties, ka tai ir izcila līdzība ar sīriešu ticības apliecību, ko lietoja Nestoriāņi, un kuru aptuveno grieķu formu rekonstruēja Kaspari. [xi] Tās formā, ir pamanāmas iezīmes, ka tā attīstījusies IV gs. kontraversiālajā gaisotnē, taču tās pamats bez šaubām ir sens. Zemāk atrodama ticības apliecība latviski ar paralēlu grieķu tulkojumu no sīriešu valodas, kuru vieca Pere J. Lebons. [xii]

MOPSUESTIA
Es ticu vienam Dievam, Tēvam, visuvaldītājam, visu redzamo un neredzamo lietu veidotājam;
Un vienam Kungam Jēzum Kristum, vienpiedzimušajam Dieva Dēlam, radības pirmdzimtajam, kurš tika Tēva dzemdināts pirms visiem mūžiem, ne radīts, patiess Dievs no patiesa Dieva, līdzbūtisks Tēvam, caur kuru laikmeti tika veidoti un visas lietas tapušas, kurš mūsu cilvēku labā un mūsu pestīšanas dēļ nokāpa no debesīm, un tika iemiesots, un kļuva cilvēks, piedzimis no Jaunavas Marijas, un tika krustā sists Poncija Pilāta laikā, tika apglabāts un augšāmcēlās saskaņā ar Rakstiem, uzkāpa debesīs, sēž pie Dieva labās rokas, un atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos;
Un vienam Svētajam Garam, kas no Tēva iziet, dzīvu darošajam Garam. [Mēs apliecinām] vienu kristību, vienu svētu katolisku baznīcu, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos, un mūžīgo dzīvību.

[graeca]

Visām šīm formulām ir Siro-Palestīnas vai Kilikijas izcelsme, [xiii] bet ir arī fakti, kas liecina par Ēģiptes ticības apliecībām. Mēs īsi aplūkojām vienā no iepriekšējajām nodaļām Origēna atsauces uz “ticības likumu” un “ekleziastisko sludināšanu”, un mēs studējām Dêr Balyzeh papirusa īso ticības apliecību. Ir atrodamas nepārprotamas atskaņas no ticības apliecības sv. Aleksandra, Aleksandrijas bīskapa (313. g. – 328. g.) vēstules Aleksandram Konstantinopoles bīskapam ariāņu kontraversijas sākumā. [xiv] Sv. Aleksandrs pēc tam, kad noliedzis herētiķu aplamos uzskatus un izteicis ortodokso doktrīnu par Tēvu un Dēlu, turpina:

ALEKSANDRIJA

[graeca]

46 Attiecībā uz kuru mēs tā ticam, kā to uzskata par labu apustuliskā baznīca, i.e. vienam nedzemdinātam Tēvam […] un vienam Kungam Jēzum Kristum, vienpiedzimušajam Dieva Dēlam, kurš ir dzimis nevis no tā, kā nav, bet no Tēva, kas ir […]
53 Pie šīs dievbijīgās mācības par Tēvu un Dēlu, kā dievišķie Raksti mūs māca, mēs apliecinām vienu Svēto Garu, kas atjaunoja Vecās Derības svētos un iedvesmoja tā sauktās Jaunās Derības skolotājus, vienas un tikai vienas katoliskās, apustuliskās baznīcas mācītājus […]
54 Bez tam, mēs atzīstam augšāmcelšanos no mirušajiem, no kuriem mūsu Kungs ir pirmais auglis, kas bija patiesi un nevis tikai pēc izskata pieņēmis miesu, kas nākusi no Marijas Dieva mātes, kas laiku galā dzīvoja starp cilvēkiem, lai iznīcinātu grēku, tika krustā sists un nomira, […] augšāmcēlās no mirušajiem, tika uzņemts debesīs, sēž pie Majestātes labās rokas.

Praktiski nav iespējams apšaubīt, ka rakstītājam par paraugu ir bijusi oficiāla ticības apliecības formula, lai gan viņš ir izvēlējies tikai tās daļas, kuras šķita svarīgas viņa tiešajam mērķim. Vārdi “kā to uzskata par labu apustuliskā baznīca” sevišķi skaidri norāda, ka viņš atsaucas uz formu, kuru atbalsta baznīcas autoritāte.

Blakus šai ir jānovieto divas citas ticības apliecības, kam ir sakars ar Ēģipti. Pirmā ir formula, ko Ārijs un Euzoijs iesniedza imperatoram Konstantīnam 327. g. cerībā, ka viņi tiks atjaunoti Baznīcā, un kas īstenībā nodrošināja viņiem reabilitāciju. [xv]

ĀRIJS UN EUZOIJS
[graeca]

Mēs ticam vienam Dievam, Tēvam, visuvaldītājam;
Un Kungam Jēzum Kristum, Viņa Dēlam, Dievam-Logosam, kas tika dzemdināts no Viņa pirms visiem laikiem, caur kuru visas lietas ir tapušas, lietas debesīs un lietas uz zemes, kurš nokāpa un pieņēma miesu, un cieta, un augšāmcēlās, uzkāpa debesīs, un atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos;
Un Svētajam Garam, un miesas augšāmcelšanai, un dzīvei nākamajā mūžībā, un debesu valstībai, un vienai katoliskai Dieva baznīcai, kas plešas no vienas pasaules malas līdz otrai.

Ārijs turpināja apgalvot, ka šī viņa ticība ir pamatota Svētajos Rakstos, kurā Kungs pavēlēja saviem mācekļiem iet un mācīt visas tautas, kristot tās trīsvienīgajā Nēmenā. Tomēr nevar apgalvot, ka šī formula bija tuvu saistīta ar tā laika kristību apliecībām. Sozomens dara zināmu kādu viedokli, [xvi] ka tā ir “mākslīgs safantazējums (technikōs sugkeisthai)”, un droši, ka tā būvēta uz Nikajas ticības apliecības, lai arī rūpīgi izdzēšot pēdējai raksturīgo mācību. Vēsturiskais fragments centrālajā daļā, ir jāpamana, ir Nikajas izteikuma saīsinājums. Beigu artikuls skan pārliecinoši kā vietējā Ēģiptes ticības apliecība. Nikajas formula aprobežojās vienīgi ar Svētā Gara pieminēšanu, un nav viegli iedomāties sevišķus iemeslus, kādēļ Ārijam, ja viņš gribēja turpināt, būtu bijis jāimprovizē pēc sava prāta. Turklāt, tas, ka izlaists apzīmējums “svētā” pie Baznīcas, atgādina Aleksandra ticības apliecību, lai gan neparasti izstrādātā daļa par nākošo dzīvi saskan ar Apustulisko konstitūciju ticības apliecību.

Mūsu otrā Ēģiptes ticības apliecība ir formula, kas pazīstama kā sv. Makārija ticības apliecība. Tās nosaukums nav sevišķi piemērots, jo ja fakti, uz kuriem mūsu zināšanas par to balstās, ir labi pamatoti, tā nepavisam nav viņa ticības apliecība, bet gan kādas Ēģiptes baznīcas oficiāla formula. Saskaņā ar stāstu, kas pievienots IX gs. Vīnes kodeksam, kas tiek saukts par Apophthegmata Macarii, vietējais bīskaps no Arsinoes apkārtnes aicinājis svēto, lai tas palīdz viņam tikt galā ar herētisku mūku. [xvii] Mūks gribējis apliecināt savu ticību, bet sv. Makārijs iebildis: “Lai ļauna ticība pat netiek pieminēta ļaužu priekšā, bet izteiksim Baznīcas katolisko ticību”, un lūdzis bīskapam to noskaitīt. Sekojošā ir šī ticības apliecība.

SV. MAKĀRIJS
[graeca]

Es ticu vienam Dievam, Tēvam, visuvaldītājam;
Un ar Viņu līdzbūtiskajam Vārdam, caur kuru Viņš radījis laikmetus, kas laiku piepildījumā, lai iznīcinātu grēku, savienots ar miesu, kuru Viņš pieņēma no Jaunavas Marijas, kurš tika krustā sists un nomira, un tika apglabāts, un trešajā dienā augšāmcēlās, un sēž pie Tēva labās rokas, un atnāks atkal nākamajā laikā tiesāt dzīvos un mirušos;
Un Svētajam Garam, kas ir līdzbūtisks Tēvam un Viņa Vārdam. Ticēsim arī dvēseles un miesas augšāmcelšanai, kā Apustulis saka: “Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa”, etc.

Nedaudz atšķirīga versija, kas izlaiž vārdus “savienots ar”, piemin uzkāpšanu debesīs, un nedaudz izmaina izteiksmi un vārdu kārtību, ir atrodama Parīzes manuskriptā. [xviii] Stāsta detaļas ir diezgan ticamas, nav iemesla apšaubīt, ka tas ir patiesa notikuma atstāsts par sv. Makāriju, kurš mira 390. g. 90 gadu vecumā, nedaudz izdaiļots ar brīnumaino, kā tas piederās hagiogrāfiskajam žanram. Ticības apliecība atklāj dažas uzkrītošas iezīmes, kas sakrīt ar sv. Aleksandrijas Aleksandra ticības apliecību, kā, piemēram, teikums “kas laiku piepildījumā, lai iznīcinātu grēku, kas savienots ar miesu”, un viens aiz otra sekojošie divdabji no “krustā sists” un “miris”, abos gadījumos netiek pieminēts Poncijs Pilāts. Tā atgādina arī Ārija ticības apliecību, e.g. īsajā pirmajā artikulā, kur netiek pieminēts Tēvs kā debess un zemes radītājs, saucot Kristu par Logosu, kam tūdaļ seko atsauce uz Viņu kā radības starpnieku, un teikumā “atnāks tiesāt” netiek pieminēta godība. Šīs iezīmes ne tikai apstiprina secinājumu, ka sv. Makārija ticības apliecība ir autentiski cēlusies Ēģiptē, bet arī pastiprina mūsu iepriekšējo argumentu par labu tam, ka Aleksandrs zināja ticības apliecību un ka Ārijs balstīja savu apoloģiju uz Ēģiptes formulu.

Augstāk atrodami vairāki lokālo ticības apliecību paraugi, kuras lietoja Austrumu baznīcas. Izlase ir bijusi apzināti ierobežota ar lokālajām ticības apliecībām vai formulām, kas ir no tām atvasinātas – simboli, kurus veidojušas ekleziālas sanāksmes, uz šo brīdi nav ņemti vērā. Pat tagad sarakstu nevar uzskatīt par pilnīgu. Dažas, iespējams, pat vairākums, no IV gs. konciliārajām ticības apliecībām ir lokālās ticības apliecības, kas ir nedaudz nomaskētas. Tomēr, bez šīm, ir vairākas citas formulas, kurām mēs pagaidām esam pagājuši garām, jo tās neko daudz nedotu šībrīža diskusijai, un daudz atbilstošāk tās būtu aplūkot nākošajā nodaļā. Šo vidū ir tā sauktā Luciāna Martīra (miris 312. g.) ticības apliecība, [xix] kura, kā tiek uzskatīts, atrodas Antiohijas sinodes (341. g.) otrās formulas pamatā, un divas sv. Epifānija ticības apliecības. [xx] Patreizējā izlase ir pietiekama mūsu mērķiem. Lasītājam tagad būtu jābūt spējīgam izveidot vispārēju priekšstatu par Austrumu ticības apliecību raksturu. Viņš arī var būt ieguvis zināmu iespaidu par apliecinājumu daudzumu un dažādību ar kuru Austrumu baznīcas varēja lepoties.

Nedrīkst nepiezīmēt, ka tās bija plaši izpletušās kristīgajos Austrumos, un dažu sākumi ir meklējami III gs. Pļauja, mums jādomā, būtu bijusi daudz lielāka, ja vien nebūtu darbojies slepenības likums. Tā sekas ir tālejošas. Daži no senākajiem pētniekiem, tā iespaidā, ka Romai bija oficiāla ticības apliecība II gs., un nevarot atrast paralēles Austrumos, pieņēma uzskatu, ka kristību apliecības bija jaunums šajā pasaules daļā un nepastāvēja kā oficiāli dokumenti pirms III gs. pēdējās paaudzes. Tā Harnaks [xxi] un Katenbušs, [xxii] sava laika izcilākie ticības apliecību pētnieki, uzskatīja, ka viņi var izsekot divām agrākajām Austrumu ticības apliecībām: viena bija Cezarejas un Jeruzalemes, otra – Antiohijas. Viņu teorija bija, ka Austrumos tika pieņemta Vecā Romas ticības apliecība pēc tam, kad Samosatas Paulam tika atņemts bīskapa sēdeklis ap 272. g., pēc tam tā izgāja radikālas pārmaiņas, lai atbilstu Austrumu sevišķajām prasībām, un ar laiku kļuva par visu Austrumu ticības apliecību māti. Šo hipotēzi mēs tuvāk aplūkosim vēlāk, bet patreiz aprobežosimies ar novērojumu, cik vājas ir premisas, uz kurām tā ir balstīta. Pirmkārt, tā satur nopietnu kļūdu par laiku un veidu, kādā izveidojās deklaratīvās ticības apliecības. Ir mazticams, ka pat Romā, kā mēs to redzējām, pastāvēja šāda veida viena, autoritatīva ticības apliecība agrāk par III gs. vidu. Pirms tam kristību ticības apliecība bija jautājumi par ticību, un mums ir bagātīgs faktu materiāls, ka tādas pastāvēja gan Austrumos, gan Rietumos. Aleksandrijas Dionīsijs, piemēram, III gs. vidū zināja [xxiii] par “ticību un tās apliecināšanu pirms kristības”, un par “jautājumiem un atbildēm”. [xxiv] Cezarejas Firmiliāns, īsi pirms Dionīsija, zināja runāt par “noteiktajiem baznīcas jautājumiem” un “parastajiem un noteiktajiem jautājuma vārdiem”. Otrkārt, kas attiecas uz ticības kopsavilkumiem, mums ir tādi agri Austrumu piemēri, kā Smirnas presbiteru apliecinājums [xxv] un ticības apliecība no Epistula Apostolorum. [xxvi] Treškārt, šķiet ļoti iespējams, ka vairākas ticības apliecības, kas tika pieminētas augstāk, ir cēlušās labu laiku pirms Nikajas koncila. Jebkurā gadījumā tas attiecas uz Cezarejas un Jeruzalemes ticības apliecībām, un ļoti iespējams, ka arī uz pārējo ticības apliecības pamattekstu.

Ņemot šo vērā, un neatrodot faktus, kas norādītu pretējā virzienā, vienīgais dabiskais secinājums ir, ka Austrumu ticības apliecības izgāja attīstības gaitu, kas bija ļoti līdzīga Rietumu ticības apliecībām, ar vienīgo atšķirību, ka sevišķā Romas baznīcas pozīcija nodrošināja sevišķu lomu formulai, kas beigās tika pieņemta. Sākotnējā stadijā bija senie kristību jautājumi un atbildes, un tai pašā laikā aizvien plašāk sāka lietot vairāk vai mazāk pabeigtus katehizācijas kopsavilkumus. Vēlāk, III gs. ar katehumenāta un paša kristību rita attīstību tika ieviestas deklaratīvās ticības apliecības, kas ļoti ātri kļuva par parasti lietotajām.