Kristietības vēsture

Vietējās Austrumu formulas, kuras aplūkojām iepriekšējā apakšnodaļā veido raibu izlasi. Pirmais vispārējais iespaids, ko no šāda apskata iegūstam, šķiet, ir ārkātēja produktivitāte un mulsinoša dažādība. Austrumi, kā izskatās, izturējās pret savām ticības apliecībām ar tādu pašu brīvību un gatavību improvizēt, kā tie izturējās pret liturģiju vispār. Tomēr, kas no pirmā acu uzmetiena šķita pilnīga dažādība, ir redzams, ka tajā valda zināma vienība. Jo sevišķi Austrumu baznīcu ticības apliecības uzrāda lielā mērā struktūras un satura līdzību, ja tās salīdzina ar tā paša laika Rietumu formulām. Ja R tiek pieņemts kā paraugs pēdējām, ir iespējams runāt par atšķirīgiem Austrumu un Rietumu tipiem un noteikt atšķirību starp tiem.

Piemēram, ir pieņemts sacīt, ka Austrumu ticības apliecības atšķiras no Rietumu ar to, ka tās ir “daudz teoloģiskākas”. Vai arī tiek teikts, ka atšķirība ir atrodama apstāklī, ka “Austrumu ticības apliecības nodarbojas ar idejām, kamēr Rietumu ticības apliecības ar faktiem”.[i] Dabiski, ka visvairāk teoloģiski interesē Austrumu konciliārās ticības apliecības, kuras mēs aplūkosim tuvāk nākošajās nodaļās – šeit mūs interesē parastas kristību ticības apliecības. Tā ir taisnība, ka tajās teoloģisko pārdomu iezīme ir daudz redzamāka un skaidrāka, nekā tas ir tā paša laika Rietumu formās. Piemēram, tie piemin patiesību, ka Dievs ir visu redzamo un neredzamo lietu radītājs, tie tiecas lietot teoloģisko jēdzienu Logoss Kristus apzīmēšanai, tie sauc Viņu par “pirmdzimto” un uzsver Viņa pirms-kosmisko izcelsmi, tie uzsver faktu, ka Viņš bija Tēva starpnieks radīšanā, un tie bieži norāda Viņa inkarnācijas motīvu ar tādu frāzi, kā “mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas dēļ”. Taču jāatceras, ka arī R darbojās teoloģiski motīvi, un ka tā nebija tikai “faktu” kopsavilkums. Pirmais artikuls paziņoja Dieva suverenitāti un radošo aktivitāti, otrais sastāvēja no evaņģēlija un dažādu notikumu atstāstiem, un trešajā artikulā apkopotais ietvēra kristīta kristieša ticību un cerību. Tādēļ, daudz precīzāk būtu izteikties, ka abu tipu ticības apliecības ir caurcaurim teoloģiskas, bet ka Rietumu ticības apliecību intereses centrā atrodas sākotnējā kērigma par Pestītāju, turpretim Austrumu ticības apliecībā kosmiskā drāma nostājas priekšplānā.

Tomēr atšķirības starp Rietumu un Austrumu formulām var kataloģizēt vēl precīzāk. Cik tālu tas attiecas uz pirmo artikulu, R izceļas vēlāko ticības apliecību vidū ar nespēju uzsvērt Dieva Tēva vienīgumu. Dêr Balyzeh papirusam, sv. Hipolīta Tradīcijai, un sīriešu Testamentum Domini, ir tā pati īpatnība, bet tas gandrīz neko nenozīmē, jo viņi pieder pie tās pašas ticības apliecību grupas. Kas ir daudz nozīmīgāk, sv. Justīna ticības apliecībās un Epideixis tekstā arī iztrūkst “viens”. R arī atšķiras no tipiskām Austrumu ticības apliecībām ar to, ka tā izvairās pieminēt Tēvu kā radības autoru. Gandrīz bez izņēmumiem Austrumu prakse ir apliecināt ticību “vienam Dievam Tēvam visuvaldītājam”, un aprakstīt Viņu “kā visu redzamo un neredzamo lietu radītāju” vai tamlīdzīgi. Galvenie izņēmumi pēdējai iezīmei ir Ēģiptes ticības apliecības: Ārija, sv. Makārija un, iespējams, sv. Aleksandra no Aleksandrijas. Nav pārsteigums, ka Ēģiptes baznīca atspoguļo Romas liturģiskās īpatnības.

Kad mēs pievēršamies otrajam artikulam, pirmā lieta, kas acumirklī krīt acīs, ir vienprātība ar kādu Austrumu ticības apliecības māca, ka Tēvs dzemdinājis Dēlu pirms mūžiem. R, iespējams, šāda norāde nav izslēgta, bet to raksturo uzsvars uz Jēzus dzimšanu no Svētā Gara un svētās Jaunavas. Viņa dzimšanas no Jaunavas ideja ir laiku pa laikam ietverta Austrumu ticības apliecībās, iespējams, aiz cieņas pret Bībeles stāstu, taču Svētā Gara līdzdarbība ir gandrīz pastāvīgi izlaista. Austrumu ticības apliecības ir arī vienotas pretēji R, apgalvojot, ka Dēls bija Tēva starpnieks radīšanas darbā. Tai pašā laikā vispārējā artikula uzbūve Austrumu ticības apliecībās zīmīgi atšķiras no R. R raksturīgā izteiciena “un Kristum Jēzum, Viņa vienpiedzimušajam Dēlam, mūsu Kungam” tās parasti aizvieto ar kaut ko līdzīgu “un vienam Kungam Jēzum Kristum, vienpiedzimušajam Dieva Dēlam”. Tās parasti uzsver, atkal atšķirībā no R, Dēla inkarnāciju kā tādu, lietojot tādus vārdus kā “tika padarīts miesa (sarkōthenta)” un “tika padarīts cilvēks (enanthrōpēsanta)”, un parasti pievieno “mūsu pestīšanas dēļ”. Poncija Pilāta pieminēšana, kas tik raksturīga R, ir reti atrodama senākajās Austrumu formulās. Gandrīz bez izņēmumiem, tās Kristus augšāmcelšanās notikumam izvēlas terminu “augšāmcēlās (anastanta)” vienu pašu, iepretim R “augšāmcēlās no mirušajiem”. Neliela atšķirība ir, ka tās visas izsaka debeskāpšanu ar grieķu anelthonta iepretim R raksturīgajam anabanta. R arī ir atšķirīgs, ka šajā artikulā savieno dažādos notikumus bez partikulas (Austrumu ticības apliecības atkārto saikli “un” starp “tika iemiesots”, “cieta” etc.), un sākot Otras atnākšanas pieminēšanu ar “no kurienes” (citās Rietumu ticības apliecībās atrodams “no turienes”), turpretim Austrumu ticības apliecībās parasti tiek rakstīts “un atkal atnāks”.

Trešais artikuls sniedz vēl vairāk materiāla, lai ieraudzītu divu ticības apliecības tipu atšķirību. Dažas no Austrumu formām pārstāv pārejas posmu, kur artikula saturs ir ierobežots vienīgi ar vienkāršu Svētā Gara pieminēšanu. Tā tas ir ar Cezarejas, Nikajas un, iespējams, Antiohijas koncila (341. g.) pirmo ticības apliecību.[ii] Tomēr vairākums izvērš trešo artikulu daudz plašāk kā to dara R, vienlīdz bieži kā pieminot, tā arī nepieminot kristību, pakļaujot tai “grēku piedošanu”, parasti aprakstot Baznīcu kā “vienu” un “katolisku” (dažreiz arī “apustulisku”) un pievienojot “mūžīgo dzīvību” vai “dzīvi nākamajā mūžībā”.