Kristietības vēsture

Pirms IV gs. visas ticības apliecības un ticības kopsavilkumi bija pēc sava rakstura lokāli. Protams, tās visas tika uzskatītas par tādām, kas satur universāli pieņemto katolisko ticību, kas saņemta no apustuļiem. Taču to tiešā autoritāte, ne mazāk par to raksturīgajām iezīmēm, izrietēja no vietējās baznīcas liturģijas, kurā bija meklējami tās sākumi. Turklāt, lai arī ticības apliecībai līdzīgas formulas bija atrodamas Euharistijā, eksorcisma ritā un citur, tās, kas piederēja galvenajai attīstības līnijai bija ierobežotas ar kristību un katehētisko apmācību, kas tai sagatavoja. Liela revolūcija notika, ieviešot sinodes vai koncilu ticības apliecības. Šis paradums tiek ieviests sākot ar Nikajas koncilu, kur garīdznieki sapulcējās svinīgā sapulcē, lai izveidotu formulas, kas izteiktu viņu vienprātību ticības jautājumos. Protams, ka šīm jaunajām ticības apliecībām bija paredzēta lielāka autoritāte par vietējo. Dažreiz ietverot anatēmas, tās tika pasniegtas ne tikai kā to veidotāju ticības kopsavilkumi, bet arī kā pārbaude kristiešu ortodoksijai vispār. Tā tās bija sevišķā veidā teoloģiskas, jo bija iekļautas tā laika teoloģiskajās kontroversijās. Vismaz sākotnēji, tas nebija to veidotāju mērķis aizstāt ar tām pastāvošos vietējos kristību apliecinājumus. Kā K. H. Tērners reiz teicis,[i] “vecās ticības apliecības bija ticības apliecības priekš katehūmeniem, jaunā ticības apliecība bija ticības apliecība bīskapiem.” Tas tika padarīts par mērauklu, ar kuru varēja noteikt, vai Baznīcas mācītāju un vadītāju doktrīnas var tikt atzītas par pareizām.

Par laiku, kad notika šī pāreja uz jaunā tipa formulām, tiek uzskatīts IV gs., taču tāpat, kā tas ir ar lielāko daļu no vēsturiskajiem pārejas periodiem, tas nenotika tik strauji, kā varētu šķist. Mērķis, iegūt pārliecību par cilvēka ticības atbilstību, jau bija ietverts kristību jautājumos to visprimitīvākajā formā. Katehētiskie jautājumi, kas II gs. veidoja atbilžu un jautājumu plašāku kontekstu bija pazīstami kā “ticības likums”, “patiesības kanons” etc. Šāda veida izteikumi saturēja izvairīšanās no kļūdas ideju, un autori, kas to lietoja, labi apzinājās, ka viņiem, pretstatā herētisko sektu aplamajiem prātojumiem, ir vienīgajiem ortodokss, apustuliski apstiprināts ticības depozīts. Mēs pat varam atrast ticības apliecību, vai kaut ko, ļoti līdzīgu ticības apliecībai, agru piemēru, kura apzināti tika stādīta priekšā kā ortodoksijas apliecinājums. Šādi rīkojās arī, saskaņā ar sv. Hipolīta[ii] un sv. Epifānija[iii] pierakstīto stāstu, Āzijas prezbiteri savās pazīstamajās pārrunās (circa 180. g.) ar patripasiāņu herētiķi Noēciju. Līdzīgi Arlas koncila (314. g.) devītais kanons, kā mēs to piezīmējām iepriekš,[iv] noteica, ka herētiķiem, kas vēlas pievienoties Baznīcai, ir “jājautā ticības apliecība” (interrogent eum symbolum, kur symbolum, iespējams, nozīmē kristības jautājumus). Ariānismam uzplaukstot, pats Ārijs ar saviem līdzgaitniekiem, izveidoja no savas teoloģiskās pozīcijas kaut ko līdzīgu ticības apliecības kopsavilkumam[v] un nosūtīja to sv. Aleksandram, Aleksandrijas bīskapam. Savukārt, sv. Aleksandrs iekļāva ticības apliecību, kas bija papildināta ar teoloģiskiem komentāriem un paskaidrojumiem, savā vēstulē Bizantijas Aleksandram,[vi] attaisnojot savu nostāju pret ariāņu kļūdainajiem uzskatiem. Izskatās, ka ticības apliecības, pat ticības apliecības, kas bija tieši izveidotas lietošanai kristībā, sāka lietot atšķirti no kristības dievkalpojuma, lai izmantotu tās kā pārbaudes līdzekli, vai cilvēks, kas tās izteica, ir teoloģiski nevainojams.

Protams, ka sākumā šis motīvs bija sekundārs un, stingri runājot, otršķirīgs – dabiski, ka kristību nozīme ieņēma galveno vietu. Jaunā tipa ticības apliecībās galvenais mērķis bija pārbaudīt ortodoksiju – ticības apliecības apzināti tika veidotas šim nolūkam. Parastais uzskats, ka pirmo reizi šis jaunais un radikālais solis pirmoreiz tika izdarīts Nikajas koncilā. Mēs varam piekrist, ka pamatā tas ir pareizi. Nikajas ticības apliecība bija pirmā formula, kuru publicēja ekumēnisks koncils – sekojoši, tā bija pirmā, kas varēja legāli pretendēt uz universālu autoritāti. Tās anatēmas, katoliskās Baznīcas vārdā, iezvanīja jaunu laikmetu Baznīcas kā institūcijas vēsturē. Tomēr, pats šis notikums nebija nekas vairāk, kā loģiska attīstība praksei, kas jau bija aizsākusies divas vai trīs paaudzes agrāk. Tā seši bīskapi, kas bija pulcējušies Antiohijā 268. g., lai izskatītu Samosatas Paula lietu, savā kopējā vēstulē viņam ievietoja “ticības paziņojumu” (pamaniet tehnisko grieķu terminu ekthesis tēs pisteōs). Šis garais, juceklīgais dokuments[vii] nebija ticības apliecība, nedz arī bija veidots uz sava laika kristību apliecības bāzes. Tomēr tā autori apgalvo, ka tas pārstāv “ticību, kas saņemta no sākuma un saglabāta svētajā katoliskajā Baznīcā kopš svētīgo apustuļu laikiem”. Viņi nosodīja katru, kas to neatzīst, kā tādus, kas atrodas “ārpus baznīciskās kārtības (allotrion tou ekklēsiastikou kanonos)”, un bija pārliecināti, ka to atzīst “visas katoliskās baznīcas”. Viņi nobeidz, stingri noprasot Paulam, vai viņš ir gatavs kopā ar viņiem zem tā parakstīties. Bez šaubām, ka viņus interesēja doktrīnas jautājumi, par kuriem arhiherētiķis tika turēts aizdomās. Piemēram, viņi plaši runāja par Kristus kā personas preeksistenci (un ne tikai Tēva nodomā), par Viņa atklāšanos Vecajā Derībā, un par Viņa identitāti pirms un pēc inkarnācijas. Tomēr sinodes bīskapu izveidotās formulas idejas, universālās Baznīcas atbalsta piesaukšana un aicinājums aizdomās turētās personas to parakstīt, ir iezīmes, kas pavada šo dokumentu. Mums to ir tiesības uzskatīt par sava veida izmēģinājumu vai priekšvēstnesi tam, kas drīz kļūs par Baznīcas ierasto procedūru teoloģisko strīdu jautājumos.

Koncils, kas tika noturēts Antiohijā 325. g. pirmajās nedēļās,[viii] sniedz daudz skaidrāku un pamācošāku piemēru tam, kā sinodes veidoja ticības apliecības pirms Nikajas. Šo sapulci, kurā sanāca piecdesmit deviņi bīskapi no Palestīnas, Arābijas, Feniķijas, Koeles-Sīrijas, Kiliķijas un Kapadoķijas, vadīja Kordobas Osijs (kā to pierādījis H. Čedviks), un tā sakrita ar nepieciešamību ievēlēt bīskapu Antiohijas brīvajam sēdeklim. Taču viņi izmantoja savu tikšanos, lai nosodītu ariāņu herēzi un darītu zināmu pilnībā izveidotu savas nostājas izklāstu. Iespējams, ka viņi zināja par Konstantīna lēmumu izbeigt strīdu, kas sāka kļūt par nopietnu brūci Baznīcas miesā, un gribēja būt gatavi ar pieņemtu lēmumu gadījumam, ja pēkšņi izrādītos, ka imperatora lēmums varētu tikt spriests par labu herētiķiem.[ix] Tai pašā laikā viņi pieņēma sinodes vēstuli, kurā tika darīti zināmi viņu lēmumi un izteikta ticības apliecības formā viņu ticība. Tika ziņots, ka trīs bīskapi – Laodiķejas Teodots, Neronijas Narciss un Cezarejas Eusebijs – nav parakstījušies, un tādēļ tikuši uz laiku ekskomunicēti, ar iespēju mainīt savus uzskatus pirms nākamās “lielās un priesteriskās sinodes” Ankirā. Vēstule tika plaši izplatīta un ieguva spēcīgu atbalstu vismaz Itālijas bīskapu vidū.

Plašākas zināšanas par šo notikumu[x] un ar to saistīto ticības apliecības dokumentu mēs esam ieguvuši tikai šajā gadsimtā. Pirmkārt, tās pamatojas uz sinodes vēstules tekstu, kas atrodams Parīzes manuskriptā (Cod. Par. Syr. 62), Vatikāna Cod. Syr. 148, un Mingana Cod. Syr. 8 (Sellijs Ouks), un, otrkārt, uz 325. g. sinodes sīriešu kanoniem, kas atrodami Parīzes manuskripta beigās. E. Švarcs, kurš pirmais uzdūrās šai vēstulei, minēja, ka tai jābūt saistītai ar 325. g. sinodi, savu minējumu pamatodams ar argumentu.[xi] Gan Ā. fon Harnaks, gan franču pētnieks F. No dedzīgi apstrīdēja šo pielīdzinājumu. Švarcs atrada darbīgu un pārliecinošu advokātu savam uzskata Ēriha Zēberga personā.[xii] Divi pīlāri, uz kuriem viņu arguments balstījās bija: pirmkārt, dokumentiem piemītošās pazīmes, kas norāda uz situāciju pirms Nikajas koncila, un, otrkārt, skaidrību, ko sniedz sinodes notikumi, pieņemot, ka tie seko kārtībai, kādā tie dokumentēti, par pašu ekumēniskā koncila norisi. Abi pētnieki atzina, ka pastāv neskaidrības, kas viņus mulsina, taču kopš tā laika uz lielāko daļu no tām ir atrastas atbildes. Šodien ar nedalītu vienprātību tiek pieņemts,[xiii] ka sīriešu teksti sniedz uzticamu priekšstatu par to, kas notika 325. g. sinodē.

Neraugoties uz tās garumu, ticības apliecība, kas tika pievienota bīskapu izsūtītajai vēstulei, dēļ tai piemītošās nozīmības, šeit tiks atspoguļota. Sekojošais teksts ir tulkots no Švarca grieķu tulkojuma versijas.

“Ticība ir”, saka autori, “sekojoša: ticēt vienam Dievam, Tēvam, visspēcīgam, neaptveramam, pastāvīgam un nemainīgam, universa uzturētājam un valdniekam, taisnīgam, labam, debess un zemes un visu lietu, kas tajās, radītājam, bauslības, praviešu un Jaunās Derības Kungam; un vienam Kungam Jēzum Kristum, vienpiedzimušajam Dēlam, kas dzemdināts nevis no tā, kā nav, bet no Tēva, nevis radītu, bet patiesu pēcnācēju, neizsakāmā, neaprakstāmā veidā, jo vienīgi Tēvs, kas dzemdināja, un Dēls, kurš tika dzemdināts, to zina ( jo “neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls, un neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs”), kurš vienmēr ir bijis, un nebija laika, kad Viņš nebūtu. Jo mēs esam mācījušies no Svētajiem Rakstiem, ka Viņš ir skaidrs attēls, nevis, ka Viņš (vienkārši) nebūtu no Tēva dzemdināts, nedz pieņemts par Dēlu (jo tas būtu bezdievīgi un zaimojoši tā sacīt); taču Raksti liecina par Viņu, kā likumīgi un patiesi dzemdinātu Dēlu, tā, ka mēs ticam, ka Viņš ir pastāvīgs un nemainīgs, un ka Viņš netika radīts pēc Tēva gribas, nedz pieņemts par Dēlu, nedz dzemdināts no nekā, bet, kā tas piederas Viņam, ir dzemdināts; ne (par to pat domāt nedrīkst!) pēc līdzības vai dabas, vai splūstot ar citām lietām, kas tika radītas caur Viņu, bet tādā veidā, kas pārsniedz visu saprašanu vai izpratni, vai domāšanu, mēs apliecinām Viņu dzimušu no nedzemdinātā Tēva, dievišķo Logosu, patieso gaismu, taisnību, Jēzu Kristu, visu Kungu un Pestītāju. Jo Viņš ir, nedz gribas vai kaut kā cita, bet sava Tēva būtības (hupostaseōs) skaidrs attēls. Šis Dēls, dievišķais Logoss, piedzima miesā no Dievmātes Marijas un tapa iemiesots, cieta un mira, augšāmcēlās no mirušajiem un tika uzņemts debesīs, un sēž augstībā pie Majestātes labās rokas, un nāks tiesāt dzīvos un mirušos. Tālāk, tāpat kā mūsu Pestītājam, Svētie Raksti māca mums ticēt vienam Garam, vienai katoliskai Baznīcai, mirušo augšāmcelšanai un tiesu saskaņā ar to, vai cilvēks miesā būdams ir darījis labu vai ļaunu. Un mēs uzliekam anatēmu tiem, kuri saka vai domā, vai sludina, ka Dieva Dēls ir radība vai ir radies, vai radīts un nav patiesi dzemdināts, vai ka bija laiks, kad Viņa nebija. Jo mēs ticam, ka Viņš bija un ir, un ka Viņš ir gaisma. Turklāt, mēs uzliekam anatēmu tiem, kuri uzskata, ka Viņš ir nemainīgs pats pēc savas gribas, tāpat arī tos, kuri uzskata, ka Viņš ir dzimis no nekā, un noliedz, ka Viņš ir nemainīgs tādā pašā veidā, kā Viņa Tēvs ir. Jo tieši tā, kā mūsu Pestītājs ir Tēva attēls visās lietās, tā sevišķi šajā ziņā Viņš ir pasludināts par Tēva attēlu.

Šī samezglotā sacerējuma nepārprotamais antiariāniskais tonis, kas apvienots ar acīmredzamu Nikajas teoloģisko risinājumu nezināšanu, ir spēcīgs tā autenticitātes arguments. Viss uzsvars tiek likts uz apgalvojuma, ka Dēls netika radīts no nekā, bet tika dzemdināts neizsakāmā veidā, un ka Viņš ir visādā veidā Tēva skaidrs attēls. Tomēr šeit netiek minētas tehniskās frāzes “no Tēva būtības” vai “līdzbūtisks”, vai kaut kas tamlīdzīgs. Ja noliekam tai blakus ticības apliecību, kuru Ārijs iesniedza sv. Aleksandram, abu dokumentu tuvā saistība ir acumirklī pamanāma. Anatēmas dokumenta beigās punktu pa punktam vēršas pret idejām, kuras Ārijs izsaka savā Thalia,[xiv] nosodot tādas viņam tik raksturīgas tēzes, ka Kristus bija radība, ka bija laiks, kad Viņa nebija, un ka Viņa nemainība ir atkarīga no Viņa gribas. Vēl jo vairāk, tā valoda tiecas atbalsot sv. Aleksandra valodu un ticības apliecību, kas tika nosūtīta viņa brālim pēc nēmena Bizantijā.[xv] Mums tā ir sevišķi nozīmīga, jo tā ir visu sinodālo ticības apliecību priekštece. Neraugoties uz tās daudzvārdību (kam atrodamas paralēles vēlāko koncilu formulās), tā ir veidota kā ticības apliecība un tai nepārprotami ir struktūra. Skaidri redzams, ka tās pamatā atrodas kāda jau izveidota ticības apliecība, ļoti iespējams, kāda, kas tika lietota lokāli. Pārveidošana notika ar metodēm, kuras vēlāk izmantos ticības apliecību veidotāji Nikajā un citur, proti, iespraužot jau pastāvošajā struktūrā, fragmentus, kam bija nozīme strīdā. Anatēmas ir sevišķi interesantas, jo tās jau paredz anatēmas, kuras pieņems, tuvāk pievēršoties Ārija patiesajiem uzskatiem, Nikajas koncila tēvi. Kopumā šī dokumenta atrašana ir nenovērtējams ieguvums ticības apliecības studentiem. Acīmredzot Antiohijas sinode bija Nikajas koncila uvertīra, un dažas tēmas kuras vēlāk tika tur skartas, bija pārņemtas no Antiohijas.