Kristietības vēsture

Ekumēniskais koncils tikās dažus mēnešus vēlāk, ne Ankirā, bet Nikajā.[i] Pēc vēsturnieka Sokrāta vārdiem[ii] tas tika atklāts 325. g. 20. maijā, taču ir ticis pierādīts, ka īstais datums bija 19. jūnijs.[iii] Pilnīgi apspriest notikumu gaitu ar daudzām fascinējošām un bieži vien neatbildamajām problēmām, kas tajā radās, drīzāk piederas Baznīcas vēsturniekiem, nevis ticības apliecību pētniekiem. Šeit pietiek uzsvērt to, ka Konstantīna mērķis, sasaucot koncilu (vai gadījumā, ja tas tika jau plānots vai vismaz brieda, viņš to pārņēma un palielināja tā mērogus),[iv] bija apvienot Baznīcu, kas viņa acīs pārstāvēja viņa impērijas garīgo aspektu, uz visplašāk iespējamās doktrinālās vienības pamata. Viņa labi pārdomātā koncila atklāšanas uzruna, ja mēs varam ticēt Eusebija atstāstam,[v] bija sakoncentrēta uz iekšējām cīņām Baznīcā, un izteica viņa kvēlo ilgošanos pēc miera un vienības bīskapu vidū. Nevienam no viņa klausītājiem nevarēja palikt šaubas par to, kas tiek sagaidīts, un imperatora piedalīšanās ikdienas debatēs to tikai apstiprināja. Tomēr, ņemot vērā iepriekšējā apakšnodaļā pieminētās bīskapu aktivitātes, būtu pārspīlēti uzskatīt, ka viņš īstenībā gribēja uzspiest sapulcētajiem bīskapiem atrast formulu, kas kalpotu kā kritērijs, kas atļautu garīdzniekiem kalpot vai arī tos izslēgt no jaunās valsts Baznīcas.[vi] Lai gan viņš, bez šaubām, sagaidīja, ka koncils sacerēs ticības apliecību, un nevilcinājās dot norādījumus komitejai, kas veidoja ticības apliecības uzmetumu, nav atrodami nekādi fakti, kas liecinātu, ka iniciatīva nāktu no viņa. Pašiem bīskapiem jau no sākuma bija jābūt skaidram, ka apstākļi pieprasa vienotu ticības apliecinājumu. Viņu lēmumā nebija nekas jauns vai revolucionārs, tas tikai atspoguļoja to, kas tagad sāka kļūt par parastu praksi. Tas, kas to padarīja īpaši svarīgu, bija sapulces ekumēniskais raksturs, un pavisam jaunā situācija Baznīcas un valsts attiecībās.

Notikumu gaita, kas noveda pie ticības apliecības formulēšanas ir mulsinoši neskaidra, jo trūkst uzticama un secīga koncila norises apraksta. Oficiālās piezīmes, jeb acta, vai nu nekad netika pierakstītas, vai arī nezināmu iemeslu dēļ līdz mums nav nonākušas. Tomēr ir saglabājušies trīs ilustratīvi koncila norises fragmenti attiecībā uz ticības apliecību, kurus pierakstījušas trīs personas, kas bija šo notikumu aculiecinieki, vai pat protagonisti. Šie fragmenti ir (a) sv. Antiohijas Eustātija daļējas atmiņas[vii] (kurš, iespējams, bija pārrunu vadītājs), (b) dažas nodaļas, kuras sarakstījis sv. Atanāzijs aptuveni vienu paaudzi pēc pašiem notikumiem,[viii] un (c) pazīstamā Cezarejas Eusebija vēstule,[ix] kurā viņš ziņo, kas koncilā ir noticis, un centās attaisnot savu rīcību tajā. Visi šie fragmenti pēc rakstura ir tendenciozi, un tādēļ ar tiem jāapietas uzmanīgi.

Eustātija fragments tiecas atainot, ka Eusebija jeb ariāņu partija bija pirmie, kas centās pieņemt ticības apliecību, bet viņu sarunu uzsākšana ar kaunu izgāzās. Fragments skan:

Kad viņi sāka iztaujāt par ticības dabu (hōs de ezēteito tēs pisteōs ho tropos), Eusebija formula [i.e. visticimāk no Nikomēdijas][x] tika celta priekšā, kurā bija atrodami nepārprotami viņa zaimu pierādījumi. Tās nolasīšana visu priekšā radīja lielu nožēlu klausītājos, jo tā atšķīrās no ticības, un tas bija par lielu kaunu tās autoram. Pēc tam, kad Eusebija kompānija bija pilnīgi pārliecināta, bezdievīgais raksts tika saplēsts gabalos visu acu priekšā. Daži sanāca kopā, un lai saglabātu mieru, apklusināja tos, kas bija raduši runāt visvairāk.

No otras puses, sv. Atanāzija dramatiskās nodaļas stāsta, ka pēc tam, kad tēvi gribēja radīt sevis pašu izveidotu formulu, viņu sākotnējā doma bija, ka tai būtu jāizsaka tas Svēto Rakstu valodā, ko viņi uzskata par patiesību. Tomēr tas izrādījās neiespējami. Lai kādi frāzes formulējumi tika piedāvāti – ka Dēls ir “no Dieva”, ka Viņš ir “Tēva patiesais spēks un attēls”, ka Viņš ir “nedalāms no Dieva”, etc. – ariāņi kaut kā spēja to pavērst tā, ka tas saskanēja ar viņu uzskatiem. Beigās, stāsta sv. Atanāzijs, nekas cits neatlika, kā ievietot nebibliskos, taču skaidros, pilnīgi nepārprotamos izteicienus “no Tēva būtības” un “līdzbūtisks Tēvam”.

Mēs vēlāk atgriezīsimies pie šiem abiem svarīgajiem un ziņas saturošajiem fragmentiem. Pa to laiku, jāpamana, ka neviens no tiem mums nedod neko vairāk, kā vien acumirklīgu ieskatu, par notikumu secību, kas noveda pie ticības apliecības pieņemšanas, nedz pastāsta kaut ko par kanonizētā teksta identitāti. Lai uzzinātu šos jautājumus, mums jāpievēršas Eusebija apoloģētiskajai vēstulei, lai gan tās garuma dēļ šeit mums jāsamierinās ar kopsavilkumu. Bīskaps sāk savu vēstuli, paziņojot saviem adresātiem, ka viņš tajā aprakstīs tieši kas notika koncilā, gadījumā ja viņi ieguvuši aplamu iespaidu no baumām un tenkām. Tad viņš vārds vārdā atreferē garu dokumentu, kuru viņš, kā pats to apgalvo, ir nolasījis imperatoram vienā no sanāksmēm. Šis dokuments sākas ar īsu ievadu, kurā tiek paskaidrots, ka ticība, kuru viņš apliecina, un kuru tagad iesniedzis koncilam, ir ticība, kurā viņš ir apmācīts būdams katehūmens, un kurā ticis kristīts, kuru viņš ir mācījis gan kā priesteris, gan vēlāk kā bīskaps. Uzreiz pēc tam, kā noprotams no iepriekšteiktā, seko acīmredzot Cezrejas baznīcas ticības apliecība.[xi] Pēc tās nāk īss ticības apliecības teoloģisks skaidrojums, un tās teikumu paplašinājums, vienkāršā valodā izskaidrojot triju atsevišķo dievišķo personu pastāvīgo un un atdalīto eksistenci ( “Tēvs ir patiesi Tēvs, Dēls ir patiesi Dēls, Svētais Gars ir patiesi Svētais Gars”), lai gan pārdomāti izvairoties no Eusebija iemīļotās un raksturīgās frāzes “trīs hipostāzes”. Vēstules noslēgumā viņš izsaka savu nelokāmo pieķeršanos šīm doktrīnām kā pagātnē, tā arī nākotnē. Tad Eusebijs dod kopsavilkumu, piezīmējot: “kad mēs bijām iepazīstinājuši ar šo ticību, vairs nebija vietas iebildumiem. Pats mūsu mīļotais imperators bija pirmais, kas apliecināja, ka tā ir pilnībā ortodoksa, un ka tādi ir arī viņa paša uzskati. Viņš mudināja citus to parakstīt un piekrist tās mācībai, vienīgi pievienojot vārdu ‘līdzbūtisks’ (homoousios)”.

Acīmredzot Konstantīns pievienoja pats savu šī ietilpīgā termina skaidrojumu, lai tādā veidā jau iepriekš novērstu iespējamos iebildumus. “Viņš paskaidroja, ka homoousios netiek lietots ķermeņa īpašību nozīmē, jo Dēls neiegūst savu esamību no Tēva ar atdalīšanu vai atšķirtību, tā kā nemateriāla, saprāta un neķermeniska daba nevar būt atkarīga no ķermeņa īpašībām. Šo izteikumu ir jāsaprot, ka tam ir dievišķa un neizsakāma nozīme.” Tomēr koncils, balstoties uz to, ka tika pievienots “līdzbūtisks” (profasei tēs tou homoousiou prostēkēs), “izveidoja šo formulu” – tad seko Nikajas ticības apliecība ar tās anatēmām. Eusebijs noslēdz savu vēstuli ar garu fragmentu, stāstot par to, kā viņš uzstāja, lai ticības apliecību apskatītu rūpīgāk, un pilnīgi atteicies parakstīt dokumentu, pirms apmierinoši netiek izskaidrots katrs teikums gan simbolā, gan tam beigās pievienotajām anatēmām.

Vēstule ne tikai dod vērtīgus mājienus par Nikajas ticības apliecības izcelsmi, bet ir arī nenovērtējams avots tās tekstam. Sv. Atanāzijs citē ticības apliecību no jauna savā vēstulē imperatoram Joviānam, pievienojot to sava De decret. Nic. syn.[xii] pielikumā. Citi svarīgi autentiska teksta liecinieki ir vēsturnieks Sokrāts[xiii] un sv. Bazils.[xiv] Protams, ka ticības apliecību atkārto daudzi grieķu autori gadsimtu pēc koncila, un tai pašā laikā bija apgrozībā vairāki latīņu varianti.[xv] Teksts, kas balstīts uz šiem avotiem ir nodrukāts nedaudz zemāk. Tā precizitāti atbalsta vairāk kā simt gadus vēlāk notikušais Halkedonas koncils (451. g.). Otrajā sanāksmē, kas notika 10. oktobrī, sapulcētie bīskapi lika, lai Nikajas ticības apliecība tiek nolasīta tiem priekšā. Saskaņā ar ļoti smalku aprakstu, kas saglabāts koncila aktos, to darīja Nikomēdijas bīskaps Eunomijs. E. Švarcs uzskatīja,[xvi] ka šī augstā persona, Bitīnijas (kurā atradās Nikaja) metropolīts, tika izvēlēts, lai tiktu nolasīts ticības apliecības autentiskais, sākotnējais teksts. Lai gan tas ir mazticams, viņš, būdams Halkedonas acta redaktors, pierādīja, ka teksts, kas tika nolasīts, atšķīrās tikai nelielos sīkumos no tā, kas nodrukāts zemāk.

NIKAJA

[graeca]

Mēs ticam vienam Dievam, Tēvam, visuvaldītājam, visu redzamo un neredzamo lietu radītājam;
Un vienam Kungam Jēzum Kristum, Dieva Dēlam, no Tēva dzemdinātam, vienpiedzimušam, tas ir, no Tēva būtības, Dievam no Dieva, gaismai no gaismas, patiesam Dievam no patiesa Dieva, dzemdinātam, ne radītam, līdzbūtisku Tēvam, caur kuru visas lietas radītas gan debesīs, gan virs zemes, kurš mūsu, cilvēku un mūsu pestīšanas dēļ nonāca un iemiesojās, kļūdams par cilvēku, cieta un augšāmcēlās trešajā dienā, uzkāpa debesīs, nāks tiesāt dzīvos un mirušos;
Un Svētajam Garam.
Bet tiem, kuri saka, ka bija laiks, kad Viņa nebija, un ka, pirms Viņš tika dzemdināts, Viņa nebija, vai, ka Viņš radās no nekā, vai kas apgalvo, ka Dieva Dēls ir no citas hipostāzes vai būtības, vai, ka Viņš ir pakļauts izmaiņām vai pārmaiņām – šiem katoliskā un apustuliskā Baznīca uzliek anatēmu.

Šajā vietā mēs atstājam Eusebija vēstuli, un lai rekonstruētu stāstu kopumā, mums jāpaļaujas uz fragmentāriem gabaliem citu autoru darbos. Bīskapi tika aicināti balsot par simbolu, kas tagad tika stādīts viņu priekšā.[xvii] Acīmredzot tas radīja lielu apmulsumu un uzjundīja jūtas. Imperatora izstrādātais skaidrojums nebija paredzēts, lai mazinātu bīskapu aizdomas, ka tas ir jauns pagrieziens teoloģiskajā interpretācijā. Ārijam un viņa draugiem tika piedāvāts to parakstīt vai tikt izsūtītiem trimdā[xviii] – viņi izvēlējās pēdējo. Taču viņi bija maza grupiņa. Bez paša hereziarha vienīgi Ptolemajas Sekundus un Marmarikas Teons atteicās parakstīties. Pat Nikomēdijas Eusebijs un vietējais prelāts Nikajas Teognīss izrādījās gatavi piekrist. Ideja, ka viņi parakstīja dokumentu, kur vārds homoousios (līdzbūtisks) bija aizvietots ar homoiousios (līdzīgs būtībā)[xix] ir prasmīgs izdomājums, kas radīts, lai glābtu viņu godu. Patiesībā viņi aprobežojās ar iebildumiem atbalstīt paša Ārija nosodījumu, jo viņi uzskatīja, ka viņa mācība ir nopietni sagrozīta ar formālām apsūdzībām.