Kristietības vēsture

Mēs aizstāvēsim viedokli, ka pamats, uz kura ticības apliecības formulas tika būvētas, bija kristību norise, un ja tā Mateja evaņģēlijā dotās Kunga pavēles ietekmē visur bija viena un tā pati, jebkura diskusija par kopējiem izcelsmes celmiem un tamlīdzīgi kļūst lieka un, patiešām, pat bezjēdzīga. Būtu lietderīgi pārbaudīt mūsu teoriju ar citu, nedaudz savādāku pieeju. Parasti tiek uzskatīts, ka ir jābūt kādai noteiktai saistībai starp Rietumu un Austrumu ticības apliecību tipiem. Mēs jau pieminējām apgalvojumu, kuru atbalstīja Harnaks un Katenbušs, ka R pieņēma Antiohijā 272. g. pēc bīskapa Samosatas Paula atstādināšanas, un ka pēc radikālām izmaiņām tā kļuva par izcelsmes avotu visām vēlākajām Austrumu formulām. Viņu uzskats ir ārkārtīgi svarīgs tiem, kas uzskata, ka Austrumu tips tika atvasināts no Rietumu tipa. Citi ieņem pretēju nostāju, dodot priekšroku Austrumu tipam un uzskatot R par tā atvasinājumu. Taču vēl ir trešā skola, kas noraida, ka kāds no tipiem būtu bijis agrāks vai svarīgāks par otru, un secina, ka abi ir cēlušies no viena celma, kas vecāks par abiem. H. Līcmanis pieņēma šo viedokli. Viņš bija pārliecināts, ka visas ticības apliecības, gan Austrumu, gan Rietumu, cēlušās no vienas formulas, kas pamatota uz sv. Paula “ticības apliecību” no 1. Kor. 8: 6, kura tika lietota kaut kur Austrumos.

Ir viegli pierādīt visu šo hipotēžu vājumu. Sāksim ar Harnaka-Katenbuša doktrīnu. Izskatās ārkārtīgi neticami, ka Austrumu tipa ticības apliecības cēlās tiešā ceļā no R. Lai to pamatotu, mums ir jāpieņem, ka cilvēki, kas pārņēma R, brīvi to rediģēja tādos veidos, kas pilnīgi nepakļaujas racionālam izskaidrojumam. Piemēram, dažu ticības apliecību tradīciju gadījumos, viņiem būtu vajadzējis izgriezt no trešā artikula visus apliecinājumus, atstājot vienīgi Svēto Garu. Vai atkal, viņiem būtu bijis jāizlemj, ka dzimšana no Svētā Gara un Jaunavas Marijas, skaidra krustā sišanas pieminēšana un sēšanās pie Tēva labās rokas ir jāizsvītro. Šādas rīcības motīvus ir grūti aptvert, vēl jo vairāk tādēļ, ka vēlākās paaudzes acīmredzot to ir nožēlojušas, un nolēma, ka izsvītrotos teikumus ir vērts atkal atjaunot to vecajās vietās. Ja nu tomēr R sasniedza Austrumus, kā pilnīgi pamatota ticības norma un tika pieņemta Antiohijā vai kaut kur citur, jāpieņem, ka tās prestižam jauno atzinēju acīs vajadzēja būt milzīgam. Vēl jo vairāk pārsteidzoši ir, ka viņi uzskatīja par vajadzīgu veikt šīs radikālās izmaiņas, tāpat kā mazāk svarīgās atšķirības, kuras atklāj abu ticības apliecību tipu salīdzinājums.

Pretējai hipotēzei, ka R cēlusies no Austrumu tipa ticības apliecības vai apliecībām, neklājas labāk šāda salīdzinājuma gaismā. Pirmkārt, tās senums ir nopietns arguments tās oriģinalitātei un neatkarībai, jo sevišķi tādēļ, ka Austrumu ticības apliecības, kas pastāvējušas tik agri, nav atrodamas. Atkal, pamatojoties uz šo pieņēmumu, ir grūti izskaidrot tādu iezīmi, kā “viens” iztrūkums pirmajā artikulā. Mēs varam pieminēt, ka daži agrākie pētnieki uzskatīja, ka “viens” varēja tikt atmests, jo tas varēja dot sabeliāņu propagandas pieskaņu. Vienmēr ir šķitis savādi, ka tik pamatīgs kristiešu apgalvojums (pieņemot, ka tas tiešām atradās ticības apliecībā) būtu bijis jāizsvītro pārejošas kontroversijas dēļ, un mēs varam norādīt uz citām ticības apliecības formām kā R (iespējams tomēr ar romisku izcelsmi), kas, piemēram, atrodamas pie sv. Justīna, un kurās nekad “viens” netika minēts. Taču, patiešām nopietns iebildums ir fakts, ka īsā Trīsvienīgā kristību formula pati, no kuras, kā mēs redzējām, R pašai būtu bijis jāceļas, nesaturēja “viens”, un tam vajadzēja ienākt pirms laika, kad sabeliānisms pieņēma draudošu aspektu. Vēl grūtāk izskaidrot teorijā, ka R tika atvasināts no O tipa ticības apliecības, kāpēc tika izdzēsts “debess un zemes radītājs”. Pat pieņemot, ka apzīmējums “Tēvs” ietvēra Dieva radošo lomu, tomēr šķiet, ka atrodami visi iemesli, lai paturētu pilnīgu un precīzu aprakstu, ja tas jebkad bija ticības apliecībā ietverts. Beidzot, lai arī Evaņģēlijs deva visplašāko atbalstu pasludināt Kristus dzimšanu no Svētā Gara un Jaunavas, paliek noslēpums, kādēļ to vajadzēja apzināti aizvietot ar Viņa pirmskosmiskās dzimšanas apliecinājumu.

H. Līcmaņa minējums par kopēju sakni abiem, gan ticības apliecības R tipam, gan O tipam, šķiet, ir daudz pievilcīgāks. Viņš uzdrošinājās minēt, ka kaut kur Austrumos, izveidojās Trīsvienīga ticības apliecība, kas bija balstīta sv. Paula tekstā (“Bet mums ir tikai viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas, un kurš ir mūsu ilgu mērķis, un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu”) un piemērota kristības vajadzībām. Tai bija jāskan aptuveni šādi:

Es ticu vienam Dievam, Tēvam, visuvaldītājam, no kura visas lietas;
Un vienam Kungam Jēzum Kristum, Dieva vienpiedzimušajam Dēlam, caur kuru visas lietas;
Un Svētajam Garam.

“No šīs ticības apliecības”, viņš piezīmē,[i] “Romā tika attīstīta, ar izgriezumiem, iespraudumiem, un disciplinētu tās struktūras sakārtošanu, tā deviņu teikumu formula, ko mēs pazīstam.” Lietojot tik drastiskas metodes ir iespējams pierādīt gandrīz jebko. Pilnīgi droši, R nekas tāds nav atrodams, vēl jo mazāk īsajā Trīsvienīgajā formulā, kas atradās tās pamatā, lai no tā izveidotu Līcmaņa hipotētisko sv. Paula ticības apliecību. Ja tāda ir bijusi to izcelsme, apzinātā atsauce uz Kristus darba starpniecību radīšanā prasa daudz apmierinošāku izskaidrojumu, kā nepieciešamība pēc simetrijas. Jebkurā gadījumā, apgalvojums, ka sv. Paula teksts varētu būt vairāk attīstītu ticības apliecību kodolā, paliek pakļauts nopietnām šaubām. Ir jāatzīst, ka daudzas agrīnās ticības apliecības, uzrāda sv. Paula teksta ietekmi, taču daudzas citas ir pilnīgi brīvas no tā,[ii] un būtu tendenciozi iespiest tās visas vienā veidnē. Kunga Trīsvienīgā kristību pavēle bija radošais modelis, pēc kura kristību jautājumi, un tāpat arī kristību ticības apliecības, tika veidoti, un tur, kur netiešas norādes uz sv. Paula tekstu ir atrodamas, mēs varam domāt, ka tās tika saistītas kā iedvesmota refleksija par daudz senāku materiālu.

Šie un tiem līdzīgie neveiksmīgie mēģinājumi atrast tiešu saistību starp Austrumu un Rietumu ticības apliecībām, ar jaunu paļāvību ved mūs atpakaļ pie mūsu pašu hipotēzes. Mēs varam tai atrast turpmāku apstiprinājumu II gs. izšķirošajā periodā, kad galvenie ticības apliecību tipi vēl nebija pilnīgi skaidri atdalījušies viens no otra. Sv. Irenejs, piemēram, ir iespaidīgs liecinieks. Dažas no viņa formulām, jo sevišķi mazā ticības apliecība no Epideixis 3 pēc izskata ir pilnīgi Rietumnieciska. No otras puses, viņa ticības likuma kopsavilkumi (e.g. Adv. Haer. 1, 10, 1) ir ar tipiskām Austrumu iezīmēm. Tertuliāns, kā mēs to redzējām, šķiet, zināja R, vai vismaz ticības apliecību, kas bija ļoti tuvu tai, taču arī viņš strādāja ar Austrumu parauga ticības apliecības kopsavilkumiem. Arī sv. Justīna ticības apliecības ir ilustratīvas. Kristību jautājumi no Apol. 1, 61 ir dažviet radniecīgi ar R, e.g. “viens” izlaišana un uzsvars uz krustā sišanu Poncija Pilāta laikā; un atsauce uz Ponciju Pilātu, tāpat kā izvēle par labu anabainō (“uzkāpt”) viņa slavenajā eksorcisma formulā[iii] arī izskatās, ka atbalso R. Tai pašā laikā, Dieva pieminēšana par visa universa Kungu, Kol. 1: 15 (“visas radības pirmdzimtais”), un vārdi “dzimis no Jaunavas”,[iv] nepieminot Svēto Garu, visas ir Austrumu iezīmes. Tādā veidā dažādu tipu formulas pastāvējā viena otrai blakus draudzīgā sacensībā, un nevienam tipam nepiederēja monopols. Tā ir tieši tāda situācija, kādu mēs varējām sagaidīt tik agrā laika posmā, pieņemot, ka nepastāvēja viens sākotnējais celms, no kura visas pārējās ticības apliecības tika atvasinātas, bet ka to saknes sniedzās kristības norisē un katehētiskajā ticības likumā.