Kristietības vēsture

Iepriekšējā apakšnodaļā apkopoto īpašību, kas raksturīgas Austrumu ticības apliecībām, ir pietiekami daudz, lai mēs varētu runāt par Austrumu tipu. Problēma, kura tagad mums būtu jārisina, ir, vai mēs varam iet soli uz priekšu un apgalvot, ka visas Austrumu ticības apliecības pieder vienai radniecīgai grupai un vai patiesībā nenāk no viena celma. Analoģija par visu vēlāko Rietumu formulu tiešu saistību ar to priekšteci Veco Romas ticības apliecību, saprotams, ir kārdinājusi pētniekus. Būtu ārkārtīgi patīkami, ja līdzīga attīstības gaita varētu apstiprināties arī Austrumos, pamatojoties uz neapšaubāmām līdzībām starp visām Austrumu ticības apliecībām. Tas bija pieņēmums, ar kuru strādāja lielākā daļa pagātnes pētnieku. Protams, Katenbuša un Harnaka gadījumā tā bija neatņemama viņu teorijas daļa, ka Austrumu ticības apliecības tika izveidotas no revidētas Vecās Romas ticības apliecības, kā viņi uzskatīja, Antiohijā ap 272. g. Citi, kas nedalīja ar viņiem uzskatu par Austrumu ticības apliecību Rietumu sākumiem, bija vienlīdz pārliecināti, ka aiz daudzajām lokālajām variācijām un IV gs. koncilu revīzijām, viņi var uziet kopīgu plānu. Jautājumu no jauna pacēla H. Līcmanis, ar sev raksturīgo pamatīgumu, aptuveni pirms pusgadsimta. Viņš veltīja aptuveni trešo daļu no sava pazīstamā darba Symbolstudien[i] visu galveno Austrumu formulu izsmeļošai analīzei un salīdzinājumam. Savu pētījumu rezultātā viņš izveidoja vienkāršu ticības apliecību ar trīs artikuliem, par kuru viņš bija pārliecināts, ka tā pārstāv sākotnējo apliecinājumu, kas atrodas pamatā visām Austrumu ticības apliecībām, un kuru viņš apzīmēja ar O.

[graeca]

Es ticu vienam Dievam, Tēvam, visuvaldītājam, visu redzamo un neredzamo lietu radītājam;
Un vienam Kungam Jēzum Kristum, Dieva vienpiedzimušajam Dēlam, kas no Tēva dzemdināts pirms visiem mūžiem, caur kuru visas lietas ir tapušas, kurš [mūsu pestīšanas dēļ] kļuva cilvēks, cieta un augšāmcēlās trešajā dienā, un uzkāpa debesīs, un [atkal] nāks tiesāt dzīvos un mirušos;
Un Svētajam Garam.

Šajā formulā, vai tādā, kas bija tai ļoti līdzīga, viņš uzskatīja, mēs esam atraduši “kopējo arhetipu, no kura izauga Austrumu ticības apliecības”.[ii]

Līcmaņa pedantisko Austrumu ticības apliecību formu izšķirošanu nevar novērtēt par augstu. Trešā daļa no viņa Symbolstudien ir uzcītīgi veikts darbs, kas paliks neaizvietojams pētniekiem uz vairākiem gadiem. Arī viņa prasme un atjautība, izlietojot raksturīgās Austrumu iezīmes un atainojot tās O, pelna atzinību. Vai O jebkad bija vēsturiska apliecība, vai arī tā ir tikai pētnieka veidojums, tā neapšaubāmi paliek par Austrumu ticības apliecību modeli. Tā pārstāv kopīgu struktūru, kas atklājas pārsteidzoši bieži aiz Austrumu apliecinājumu dažādības. Tomēr ir grūti atteikties no domas, ka viņš izdarīja kļūdu, izvēloties ceļu, kuru gājuši tik daudzi pētnieki iepriekš un cietuši neveiksmi. Rietumu ticības apliecības attīstības analoģija var būt kārdinoša, taču tā ir maldīga. Ir acīmredzams, ka nav iemeslu, kādēļ lai ticības apliecību attīstība būtu līdzīga Austrumos, un gandrīz visi iemesli, lai tās būtu attīstījušās citādi. Romas baznīcas stāvoklis un autoritāte, ir jāatceras, bija ļoti sevišķa – nekā tāda nebija, pat ar attālu līdzību, Austrumos. Dēļ sava prestiža, kam palīdzēja apstāklis, ka lokālās baznīcas tika dibinātas relatīvi vēlu, Romas baznīca varēja ārkārtīgi lielā mērā ietekmēt liturģiju apgabalos, kas atzina tās pārākumu. Pat neskatoties uz pierakstīto ticības apliecību liecībām, mums vajadzēja jau no sākuma būt gataviem, ka Rietumu baznīcas meklēs Romā autoritatīvu liturģisku apliecinājumu. No otras puses, ja vien mēs neatrodam pilnīgi pretējus pārliecinošus apsvērumus, mums dabiski jāpieļauj uzskats, ka Austrumu baznīcas attīstīja savas ticības apliecības formas zināmā neatkarībā viena no otras.

Viss pieņēmums par kopīgu Austrumu ticības apliecību arhetipu balstās uz aplamu priekšstatu par veidu, kādā veidojās ticības apliecības kristību dievkalpojuma kontekstā. Cik mēs varam spriest no mums pieejamiem faktiem, jautājumi un atbildes kristības brīdī atradās ticības apliecības iedīglī. Tomēr šie jautājumi un atbildes, savienoti kopā ar katehētiskajiem kopsavilkumiem, bija tiklab Austrumu kā Rietumu prakse II un III gs. No tā izriet, ka katrai lokālajai baznīcai bija jābūt jau no paša sākuma ticības apliecības vai apliecību aizmetnim, kas bija daļa no tās liturģiskā aparāta. Kas attiecas uz Austrumiem, nav nepieciešams vispār noteikt Urform vai Grundtypus, vēl mazāk tik izstrādātu un tik nobriedušu kāds ir O. R atrodas vienreizējā stāvoklī attiecībā pret citām Rietumu ticības apliecībām, bet tas ir izskaidrojams ar tās agro izcelsmi un ārkārtējo Romas baznīcas pārākumu.

Mūsu šaubas dubultojas, kad mēs pievēršamies tekstam un salīdzinām Austrumu ticības apliecības, ko sakārtojis un izpētījis Līcmanis, vienu ar otru un ar O. Lai arī līdzības, ko tās uzrāda, ir pārsteidzošas, tās neuzrāda to vienību, kas bija tik raksturīga Rietumu formulām. Neviens, kas tās aplūko, šķiet, nespēs uzreiz izsecināt, ka tās visas ir vienas kopējas formas varianti. Tieši pretēji, blakus līdzībām ir atrodamas vienlīdz iespaidīgas atšķirības. Tā vispārējā vienošanās par pirmo artikulu nepārsniegs daudz vairāk par to, ko mēs uzskatītu par parastu kristiešu mācību. Līcmanis pats atzina, ka tā otrā daļa, kas parādās O kā “visu redzamo un neredzamo lietu radītājs”, nevar tikt uzskatīta par droši rekonstruētu. Bez formas, kuru viņš iekļāva O, bija arī tradīcijas, kas saturēja “universa radītājs un veidotājs (ktistēn)”,[iii] vai izteica to pašu domu ko sv. Pauls – “no kura ir visas lietas”.[iv] Iespējams, ka pastāvēja arī tradīcija Ēģiptes ticības apliecībās, kas vispār nepieminēja Tēva radošo darbību. Vai arī, kamēr otrajā artikulā “viena Kunga Jēzus Kristus” pieminēšana gandrīz bija universāla, ir dažas svarīgas ticības apliecības,[v] kur “viens” zīmīgi iztrūkst. Citas atkal atšķīrās[vi] no O aprakstot Dēlu, kā “visas radības pirmdzimto”, tā ir tradīcija, kas attiecināma vismaz uz sv. Justīna laiku.[vii] Ievērojama nesaskaņa ar O ir tā, ka daudzās Austrumu ticības apliecībās ir atrodama Dēla sēdēšana pie Tēva labās rokas. To neatkarība šajā jautājumā no R ir pierādāma, ka tās dod priekšroku grieķu terminiem kathezomenon vai kathisanta R kathēmenon vietā. Beidzot, trešajā artikulā ir jāmeklē plašāks saturs par O teksta strupo “un Svētajam Garam”. Dažas ticības apliecības bez šaubām apmierinājās tikai ar vienkāršu Gara pieminēšanu, bet mēs zinām, no sv. Justīna un no sv. Ireneja, kā arī no citiem, ka paplašināts trešais artikuls tika lietots jau diezgan agri.

Tie ir tikai daži piemēri, kas norāda uz O neatbilstību Austrumu ticības apliecību arhetipa lomai. Ir svarīgi atcerēties daudz spēcīgākos R pierādījumus Rietumos. Rietumu formulas, kuras mēs studējām, visas kā viena bija skaidri R piemēri, kas nedaudz atšķīrās ar vietējām īpatnībām. Visos gadījumos R varēja skaidri atšķirt aiz ārējā noformējuma. To atbilstība R sniedzās līdz pat vistriviālākajām valodas īpatnībām. Tādā veidā mums bija bagāts materiāls, lai secinātu, ka tās ir R tiešas pēcteces. Kā mēs esam atklājuši, Austrumu ticības apliecībām nav nekā, kas atbilstu šai nepārprotamai līdzībai, un tādēļ ir pārspīlēti (ņemot vērā vispārējo hipotēzes mazticamību) pieņemt, ka tās ceļas no viena celma. Arī tam ir liela nozīme, ka R patiešām eksistē un šodienas pētnieks to var pārbaudīt; tikmēr formulu, kura mums tiek piedāvāta, lai mēs to atzītu par Austrumu ticības apliecību vēsturisko pamatu, var labākajā gadījumā tikai izsecināt.

Tomēr, pārvarot to bagāto dažādību, joprojām paliek pietiekami daudz līdzības starp Austrumu ticības apliecībām, lai mēs droši varētu tās klasificēt kā atsevišķu tipu. Taču to var izskaidrot daudz vienkāršākā un dabiskākā veidā, nevis pieņemot hipotēzi par vienu vienīgu priekšteci. Ticības apliecības izauga kristību ritā, un viņu pamatstruktūru noteica trīskāršie jautājumi un trīsreizējā pagremdēšana. Saturu tās ieguva no kristiešu pamatpatiesībām, no Kristoloģijas un mācības par Trīsvienību, kas veidojās katehētiskajā apmācībā. Tādā veidā kristības notikuma struktūra, ieskaitot kristību jautājumus, tika noteikta katrā baznīcā. Tādēļ, jebkurā gadījumā, varēja sagaidīt diezgan lielu līdzību ticības apliecību struktūrā un saturā. Turklāt Austrumu baznīcām bija savstarpēji sakari, kas nodrošināja savstarpēju ietekmi. Mums ir pazīstama tieksme viena apgabala vai apvidus lokālajām baznīcām pārņemt ticības apliecības vienai no otras. Ēģiptes ticības apliecības vai pašas Romas ticības apliecības III gs. sākumā ir labi piemēri; un mēs arī novērojām, ka Āfrikas vai Spānijas ticības apliecības tiecās izstrādāt raksturīgas īpašības. Tādam pašam procesam vajadzētu būt novērojamam starp baznīcu formulām, kas piederēja dažādiem apgabaliem. Sekojoši, mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka atrodam daudz līdzības struktūrā un saturā lielākajā daļā Austrumu ticības apliecību, lai gan tai pašā laikā tās saglabā neatkarīgas tradīcijas. Tieši to arī mēs atrodam. Šādi apsvērumi, apvienoti ar norobežojumu starp Austrumiem un Rietumiem, pietiekami izskaidro divu atsevišķu kristību apliecību tipu izveidošanos – Austrumu un Rietumu.