Kristietības vēsture

Iepriekšējā nodaļā mēs bijām tik ļoti aizņemti ar Nikajas ticības apliecības literārajām problēmām, ka mums bija jāatstāj vairākus būtiskus jautājumus gandrīz neskartus. Sevišķi, ticības apliecības teoloģiskā nozīme, doktrinālie un citi motīvi, kas piemīt tai raksturīgās terminoloģijas pamatā, un kuri pelna daudz plašāku apskatu nekā tas bija iespējams. Tādēļ šajā nodaļā mēs mēģināsim izskaidrot tās galvenos izteikumus, lai atklātu to dogmatiskās tendences. Pievēršot uzmanību tam, kā formula tika lietota ekumēniskajam koncilam sekojošajās desmitgadēs, mums būs iespēja noskaidrot dažas plaši izplatītas interpretācijas kļūdas, . Tā kā ticības apliecību veidotāju galvenais mērķis bija apturēt ariāņu herēzi vienreiz par visā reizēm, tad mūsu izklāstu jāievada ar herētiķu galveno nostāju īsu apskatu. Lasītājam, kurš vēlas iegūt detalizētu un drošu informāciju, jāvēršas pie izsmeļošiem doktrīnas vēstures pētījumiem, vai vēl labāk, kontraversijas pamatdokumentiem, kā piemēram, paša Ārija darbu pārpalikušajiem fragmentiem.[i] Te mēs varam atļauties tikai uzmetumu, ierobežojot to ar jautājumiem, kas tieši skar ticības apliecību.

Ariāņu strīda sākums ir meklējams ap 318. g.,[ii] kad Ārijs bija vadošais priesteris Baukāles baznīcā. Viņa paraugstingrās loģikas caruaustās sistēmas iezīmes, neizraisa nekādas šaubas. Tās stūrakmens bija pārliecība, ka Dievišķība ir absolūti transcendenta un pilnīga. Dievs (un ar Dievu viņš saprata tikai Dievu Tēvu) ir absolūti viens – izņemot Viņu, nevar būt neviena cita Dieva, vārda tiešajā nozīmē. Bīskapam Aleksandram no Nikomēdijas[iii] nosūtītais ticības apliecinājums,[iv] kas vienmēr ticis uzskatīts par viņa mācības pamattekstu, ir rūpīgi izstrādāts un sākas ar izteiksmīgiem vārdiem: “Mēs atzīstam vienu Dievu, kurš vienīgais ir nedzemdināts, vienīgais mūžīgs, vienīgais bez sākuma, vienīgais patiess, vienīgais, kas ir nemirstīgs, vienīgais gudrais, vienīgais labais, vienīgais valdnieks, vienīgais visu tiesnesis, etc.” Šis Dievs ir bez sākuma, neradīts, no mūžības uz mūžību – pats bez sākuma, Viņš ir, visa kas ir, pirmavots un sākums. Vienīgā Dieva būtība, substance, esence, (ousia, to echein) ir absolūti noslēgta sevī. Jo, ja Dievs varētu nodot savu esenci jeb substanci citai būtnei, Viņš būtu dalāms un pakļauts izmaiņām. Turklāt, ja kāda cita būtne varētu patiešām dalīties dievišķajā dabā, tad pastāvētu liels daudzums dievišķo Būtņu, taču Dievs pēc definīcijas ir viens vienīgs. Tādēļ viss pārejais, kas eksistē, ir saņēmis savu eksistenci no Viņa radošās darbības, un tas ir ievests būtībā no nekā.

No tā neizbēgami izriet radikālā Dēla jeb Vārda subordinācija. Dievs gribēja radīt pasauli, un Viņam šim nolūkam bija nepieciešams starpnieks jeb instruments. Bez tā nevarēja iztikt, jo, kā viens no Ārija teoloģijas pārstāvjiem – Astērijs Sofists – paskaidro,[v] radītā daļa nevarētu izturēt neradītā un mūžīgā Dieva tiešas iedarbības smagumu. Tādēļ Dievs radīja savu Vārdu. Taču, pirmām kārtām, Vārds bija radība – ktisma vai poiēma – kā ariāņi to vairākkārtīgi atkārtoja, kuru Tēvs ir radījis ar savu gribu. Neapšaubāmi, Viņš bija pilnīga radība, un Viņu nevarēja salīdzināt ar citām radībām, tomēr viņiem nebija šaubu, ka Viņš ir jāierindo starp citām atvasinātām un atkarīgām būtnēm. Viņš bija “visas radības pirmdzimtais”. Šāds viņu sv. Paula teksta skaidrojums nozīmēja, ka Viņš ir iekļauts radījumu kārtā. Un, tāpat kā visi citi radījumi, Viņš bija radīts no nekā (ex ouk ontōn).[vi] Doma, ka Viņš piedalās Dieva esencē, kā Ārijs ar viltu norādīja, atgādina manihejiešu uzskatu, ka Pestītājs ir dievišķās gaismas līdzbūtiska daļa.

Otrkārt, kā radījumam, Vārdam bija jābūt sākumam, jo vienīgi Tēvs ir bez sākuma (anarchos). “Viņš parādījās esamībā pirms laikiem un mūžībām”, raksta Ārijs savā vēstulē Nikomēdijas Eusebijam[vii] – tas ir saprotams tā, ka Viņš bija “dzemdināts ārpus laika (achronōs gennēteis)”, jo Viņš radīja “laikus un mūžības”, tāpat kā arī pārējo radības daļu. Tomēr, turpināja Ārijs, “pirms Viņš tika dzemdināts vai radīts, vai noteikts, vai sākts, Viņa nebija”. Tā kā Viņš bija Dieva radīts, Viņš bija neizbēgami zemāks par Dievu. No šejienes radies pazīstamais un bieži lietotais ariāņu izteiciens: “Bija laiks, kad Viņa nebija (ēn pote hote ouk ēn)”. Ar to arī izsakaidrojami viņu aizkaitinātie protesti pret ortodokso izteicienu: “Dievs no mūžības, Dēls no mūžības, Tēvs un Dēls vienmēr kopā (aei Theos, aei huios• hama patēr, hama huios)”,[viii] un viņu noliegums idejai, kas no šī apliecinājuma izrietēja, ka Dēls var mūžīgi līdzpastāvēt Tēvam. Treškārt, no tā izrietēja, ka Dēls pilnībā nepazīst Tēvu. Tā kā pats Viņš ir galīgs, Viņš nevar aptvert bezgalīgo Dievu – Viņš pat nespēj aptvert pats savu esamību. “Tēvs”, Ārijs piezīmē fragmentā, ko citē sv. Atanāzijs,[ix] “paliek neizsakāms Dēlam, un Vārds nespēj nedz redzēt, nedz pazīt savu Tēvu pilnībā un skaidri […], bet to, ko Viņš zin un redz, Viņš zin un redz līdzīgi un tādā pat mērā, kā mēs zinām ar savām spējām”. Šī pati doma tiek izteikta bieži.[x] Ceturtā konsekvence bija, ka Dēls ir pakļauts izmaiņām un grēkam (treptos kai alloiōtos). Pats Ārijs savos formālākajos rakstos,[xi] šķiet, ir apgalvojis, ka Vārds palika nemainīgs un morāli nevainojams, bet vairākkāartīgi izteicās, ka Viņš paturējis morālo pilnību ar savu paša apņēmību un gribu.[xii]

Var jautāt, kādā veidā Vārds bija Dieva Dēls, ja Viņš visos šajos veidos bija atdalīts un pakļauts Viņam. Ārijs un viņa draugi turpināja lietot vārdus “dzemdināts”, “Dēls” etc. Viņi pat izmantoja savas idejas, lai netieši norādītu uz Tēva pārākumu pār Dēlu, un pilnībā izmantoja tā laika neskaidrību,[xiii] runājot par Dēlu, atšķirot vārdus “dzemdināts (gennētos)”, kam visi piekrita, un “atkarīgs (genētos)”, ko ortodoksi noliedza. Taču ariāņi izvairījās izdarīt secinājumu, kādu izdarīja ortodoksi. Proti, ja Vārds tiešām ir Dēls, tad Viņam pilnībā jādalās Tēva dabā. Patiesībā viņi piešķīra terminam vienīgi metaforisku nozīmi. Vārds, pēc Ārija uzskatiem, nebija īstais Tēva Dēls, bet gan adoptētais: “Viņš tiek saukts par Dēlu vai Spēku no žēlastības.”[xiv] Viņš ir iecelts šajā vietā, jo Tēvs paredzēja Viņa teicamo un nevainojamo dzīvi, kuru Viņš nodzīvos, izšķiroties par to pats ar savu brīvo gribu. Rezultātā viņi runāja par Trīsvienību, jeb svēto Treju, terminoloģijā, kas arēji bija ļoti līdzīga Origēna valodai, proti, ka tā sastāv no trīs Personām (treis hupostaseis).[xv] Taču trīs Personas bija trīs pilnīgi atšķirīgas būtnes, un savstarpēji nekādi nedalīja vienu un to pašu substanci vai esenci. Vienīgi Tēvs bija “patiesais Dievs”, tituls tika piedēvēts abām pārējām Personām drīzāk pārnestā nozīmē.