5. N pamats
Ja noliedzam parasti pieņemto teoriju par Caes. un N saistību, jautājums par N izcelsmi jāpaceļ no jauna. Saprotamākā pieeja būtu meklēt pēc pamata ticības apliecības, kas atklājas pēc tam, kad Nikajai raksturīgie teikumi ir noņemti. Tas, kas atliek, un to ir vērts uzsvērt, nav sagraizīta teksta atliekas, bet gan pilnīga un, pēc visa spriežot, neatkarīga formula. Par Nikajas izmaiņām, saskaņā ar mūsu jauno pieņēmumu, varētu nosaukt sekojošos izteikumus: (a) teikumu “tas ir, no Tēva būtības”, un (b) garākais fragments “patiess Dievs no patiesa Dieva, dzimis, ne radīts, līdzbūtisks Tēvam”. Nav nepieciešamības uzskatīt, ka tur, kur Nikajas tēvi rakstīja “Dēls” agrāk atradās “Logoss”, un ka “dzīvība no dzīvības” un “pirms visiem mūžiem” tika izsvītroti, vai ka smalkāku iemeslu dēļ tika izdarītas citas izmaiņas, kā to apgalvo Horts un Harnaks. Jau labu laiku atpakaļ tika novērots, ka N dažviet piemīt uzkrītoša līdzība ar siro-palestīnas ticības apliecību tipam. H. Līcmanis izsekoja šim novērojumam[i] un apgalvoja, ka ticības apliecība, kas atrodas N, kurā tika iesprausti jaunie teikumi, pamatā ir kāda no Jeruzalemes ticības apliecību saimes. Ticības apliecības, kas visvairāk līdzinās meklējamajai ticības apliecībai, ir pirmā no abām sv. Epifānija citētajām[ii] un tā, kura atrodama sv. Jeruzalemes Kirila katehētiskajās lekcijās.[iii] Līcmanis uzskatīja, ka ticības apliecība, kuru komiteja tieši izmantoja, nav saglabājusies, un tagad nav iespējams uzminēt, kurai baznīcai tā piederējusi.
Šis ir pievilcīgs minējums, un tas iztur kritiku pat tad, ja, kā tas pilnībā ir iespējams, mēs esam spiesti secināt sv. Epifānija pirmās ticības apliecības teksts ir iekļuvis manuskriptos aiz neuzmanības, vai arī vēlāko pārrakstītāju aplamās dedzības dēļ.[iv] Palestīnas iezīmes N ir nepārprotamas, kā to atzīs ikviens, kas uzņemsies rūpes to salīdzināt ar ticības apliecībām no Sīrijas un Palestīnas. No šī viedokļa ir iespējams arī izskaidrot līdzības, kuras varētu saskatīt starp N un Caes., jo arī Caes., domājams, pieder pie tās pašas siro-palestīnas ticības apliecību saimes. Tādā veidā N un Caes. ir radniecīgas, bet ne tā kā bērns ar vecāku, bet kā divi viena un tā paša ekleziālā apgabala iemītnieki. Tas nav nekas neiespējams, ka komiteja izraudzīja Palestīnas formulu par pamatu savam darbam. Nav pietiekamu iemeslu pieņemt alternatīvo hipotēzi, ka viņi savā darbā neizmantoja jau pastāvošu ticības apliecību, bet veidoja savu formulu de novo. Šāda rīcība šķiet pati par sevi neticama, un ticības apliecībai, kas paliek pēc tam, kad iespējamās Nikajas daļas ir atmestas, ir visas pazīmes, ka tā ir bijusi neatkarīga formula.
Lai arī Harnaks uz savas dzīves beigām pārliecinājās, ka līdz šim konvencionālā teorija par Caes. un N saistību, ko viņš pats reiz bija atbalstījis, ir nepārliecinoša, tomēr Līcmaņa teoriju viņam bija grūti pieņemt. Viņa iebildumi bija,[v] pirmkārt, ka visa šīs zudušās Palestīnas ticības apliecības pastāvēšana ir safantazēta, otrkārt, ka notikumu gaitas atspoguļojums nesakrīt ar Eusebija stāstu, un treškārt, ka teorija neņem vērā N stilistiskās īpatnības. Eusebijs, apzināti vai neapzināti, varēja pieņemt kļūdainu uzskatu, ka imperators iecerējis Caes. par vienīgo avotu jaunajai koncila formulai, bet viņa arguments paredz, ka ir jābūt kaut kādai saistībai starp Caes. un N. Sekojoši Harnaks secināja, ka reiz koncils bija vienojies, ka jaunā ticības apliecība, kas satur homoousios terminoloģiju, ir jāpieņem, vairāki bīskapi no ortodoksās un centra partijām, viņu vidū arī Eusebijs, iespējams, izveidoja savas ticības apliecības. Atbildīgajam vai atbildīgajiem par jaunās ticības apliecības uzmetuma izveidošanu nebija citas izvēles, kā vien apvienot dokumentā dažādas ekleziālās tradīcijas, un tā kā, iespējams, viņiem ieteikumi tika iedoti pēdējā brīdī, tad nav jābrīnās, ka formula tika uzrakstīta neveikli. Tā rezultātā, Eusebijs un arī daži citi bīskapi varēja ar zināmām tiesībām apgalvot, ka viņu ticības apliecības ir izmantotas Nikajas formulas izveidošanā.
Šis kompromisa risinājums ir atradis atbalstu dažās aprindās,[vi] bet ir atvērts nopietnai kritikai. Ja Eusebija vēstules skaidrojums, kurš tika attīstīts iepriekšējā apakšnodaļā, ir pareizs, nav iemesla uzskatīt, ka viņš jebkad izvirzījis domu par saistību starp Caes. un N. Tādā veidā Harnaka arka, kad to saturošais akmens ir zudis, sabrūk. Tomēr, neatkarīgi no tā, nav taisnība, ka pamatā esošo formulu var tikai uzminēt. Kā jau tika norādīts, Nikajas tehniskie termini N ir katram pamanāmi. Ja tos atņem ticības apliecības tekstam, kuram tie ir diezgan vāji piestiprināti, tad atliek pilnīga un, pēc visa spriežot, neatkarīga formula. Tomēr grūti iedomāties, kā to izskaidrot, ja pamatojamies uz Harnaka notikumu gaitas rekonstrukciju. Turklāt, ja redaktors vai redaktori salika no dažādu avotu elementiem pilnīgi jaunu ticības apliecību, tad, par spīti Harnaka skaidrojumam, paliek noslēpums, kāpēc viņi neizdarīja savu darbu labāk. Būtu sagaidāms, ka jaunveidotajai formulai vajadzētu būt viendabīgam veselumam. Tā vietā, kā mēs to redzējām, mūsu priekšā atrodas pazīstama austrumu tipa ticības apliecība ar pievienotiem antiariāniskiem teikumiem, pēc visa spriežot, gandrīz kā novēlojušās domas. Tie ir ievietoti neapdomīgi un neņemot vērā stilistisko labskanību, un to ir grūti savienot ar Harnaka pārliecību, ka komiteja izveidoja jauno formulu pilnīgi no jauna. No otras puses, ja tiek izvirzīts arguments, ka tieši dažādo apgalvojumu daudzums padarīja viņu darbu grūtu un padarīja viņu sacerējumu tik neveiklu, tad jājautā, kāpēc šī neveiklība atklājas tikai attiecībā uz antiariāniskajiem fragmentiem. Ticības apliecība, kad šie teikumi ir noņemti, rit pietiekami raiti.
Tā Harnaka iebildumi ir atspēkoti. Vairs nav nepieciešams aplūkot to tālāk vai jautāt, kādi viņam ir fakti, lai pamatotu savu teoriju, ka vairāku diocēžu bīskapi piedāvāja savas ticības apliecības apmulsušajai komitejai. Viņa notikumu rekonstrukcija ir tikai varbūtība. Mēs paliekam ar vāju secinājumu, ka N ir veidota no kādas siro-palestīnas izcelsmes vietējās ticības apliecības, kurā Nikajas termini tika samērā neveikli iekļauti. Iet tālāk par šo un mēģināt atrast pamata ticības apliecības formulu būtu neauglīga nodarbošanās. Iespējams, ka komitejai tika atstātas diezgan brīvas rokas, kuras galvenais uzdevums bija ar savu darbu apmierināt sapulcētā koncila prasības, un mums nav nekādu materiālu, kas ļautu minēt, pie kurām rindām viņi strādāja. Ir tradīcija, kurai nav daudz ko iebilst, un kuru piemin vairākus gadus vēlāk sv. Bazils,[vii] ka vadošais gars, kas īstenībā atbildīgs par ticības apliecības uzrakstīšanu, bija Kapadoķijas priesteris Hermogēns, Ārija nelokāms pretinieks, kuram vēlāk bija lemts kļūt par Cezarejas (Kapadoķijā) bīskapu. Pat ja pieņemam, ka stāsts ir uzticams, tad tomēr paliek atklāts jautājums, vai viņa ieguldījums bija ierobežots tikai ar antiariānisko teikumu sacerēšanu, vai arī viņš izvēlējās kādu vietējo formulu, kurā tie tika ievietoti. Jebkurā gadījumā, mēs varam uzskatīt, ka viņš un viņa kolēģi bija daudz vairāk norūpējušies cieši aizslēgt durvis ariānismam, nekā uztraucās par atšķirīgajiem dažādo ticības apliecību tekstu lasījumiem.
[i] Lietzmann, Z.N.T.W. xxiv, 1925, 203.
[ii] Cf. Ancoratus, 118 (Holl I, 146).
[iii] Skatīt #.
[iv] Skatīt #.
[v] Harnack, Z.N.T.W. xxiv, 1925, 203. Viņa piezīmes ir pievienotas kā “kritischer Epilog” pie Lietzmann, Symbolstudien, No. 13.
[vi] E.g. no F. J. Badcock (2. izd.) un D. L. Holland (art. cit., 180).
[vii] Cf. Epp. 81; 244, 9; 263, 3 (P.G. 32, 457; 924; 977).