Kristietības vēsture

Ticības apliecību pētniekam jāsastopas ar dubultu problēmu, studējot īso formulu (ar tehnisko apzīmējumu N), kuru kanonizēja ekumēniskais koncils, un, proti, kas ir tās identitāte un nolūks. Kāda vēsture ir šai ticības apliecībai, kuru pieņemt Konstantīns spēja pārliecināt trīssimt astoņpadsmit bīskapus, un kādas smalkas nozīmes nianses piemīt tās apspriestajiem teikumiem? Pirmās problēmas risinājums, kas vēl nesen dominēja, un kuru vēl joprojām var atrast daudzās Baznīcas vēstures mācību grāmatās un autoritatīvos enciklopēdiju šķirkļos, ir pamatots uz Eusebija apoloģētiskās vēstules, kuru pieminējām un analizējām iepriekš, vienkārša un diezgan vienpusīga lasījuma. N, tika apgalvots, ir nekas cits, kā vien Cezarejas vietējā ticības apliecība (turpmāk apzīmēta kā Caes.), kura tika revidēta pēc imperatora pamacībām. Komiteja, kurai bija uzdots izmainīt ticības apliecību, iespraužot, kā viņa tika pamudināta to darīt, vārdu homoousios (līdzbūtisks), izmantoja iespēju izdarīt arī citas izmaiņas tajā pašā virzienā. Šis ir viedoklis, kuru rūpīgi izstrādāja un enerģiski aizstāvēja angļu pētnieki F. Dž. A. Horts[i] un A. E. Bērns,[ii] un kuru Ā. fon Harnaks[iii] paturēja lielāko daļu no savas dzīves.

Šie pētnieki labi apzinājās, ka atšķirības starp Caes. un N bija daudz vairāk un daudz tālejošākas, spriežot pēc pieņemtā Eusebija vēstules lasījuma, nekā Konstantīna ieteikums varēja būt atļāvis. Tomēr viņiem pie rokas bija atjautīgi un labi izstrādāti izskaidrojumi. Tā Horts skaidroja, ka teikumi “visas radības pirmdzimtais” (prōtotokon pasēs ktiseōs) un “pirms visiem mūžiem” (pro pantōn tōn aiōnōn), kas atrodami Caes. taču ne N, tika “iespējams izlaisti baidoties, ka viņi varētu nospēlēt par labu herētiķiem, kuri mēdza atsaukties uz pirmo, ka tas norāda, ka Kristus bija radība, un kuri varēja skaidrot otro, ka tas norāda, ka ‘bija laiks, kad Viņa nebija’.” N apzīmējums Dēls (huios) aizvietoja Caes. Logoss dēļ bibliskās izcelsmes, un tādēļ, ka pēdējais vārds bija diskreditēts ar ariāņu tā aplamo pielietojumu. Horts pat gāja tālāk un, pretstatā populārajiem viņa uzskata sagrozījumiem, apgalvoja, ka arī citas ticības apliecības bez Caes. ir ietekmējušas N. Viņš norādīja, ka iespraudumi un izmaiņas otrajā artikulā diezgan tuvu atbilst dažu pastāvošo siro-palestīnas ticības apliecību terminoloģijai. No tā viņš izdarīja secinājumu, ka, neraugoties uz Eusebija klusēšanu šajā jautājumā, citu lielo baznīcu vadītāji ir tikuši pieaicināti līdzdarboties, veidojot jauno formulu. Tomēr šie pieņēmumi nesatricināja viņa pārliecību par Eusebija nepārprotamo vārdu nozīmi, ka N “var nosaukt vienlīdz labi par Cezarejas ticības apliecību ar pielikumiem.”[iv]

Tomēr, lai arī kā mēs uz to neskatītos, šis apraksts maz saskan ar faktiem. Patiesība ir, kā to var ikviens atklāt, ja vien vēlas izdarīt rūpīgu salīdzinājumu, ka Caes. un N atšķiras daudz radikālāk, nekā Horts un viņa sekotāji, pat ejot vistālāk, būtu gatavi piekrist. Tas nav tikai jautājums par dažu tehnisku izteicienu manipulāciju. Ja abas formulas noliek vienu otrai blakus, uzreiz ir pamanāms, kuri teikumi N ir sevišķi antiariāniski iespraudumi. Neapšaubāmi teikums “tas ir, no Tēva būtības” (toutestin ek tēs ousias tou patros) ir viens no tiem. Teikumi “dzemdināts, ne radīts” (gennēthenta ou piēthenta) un “līdzbūtisks Tēvam” (homoousion tō patri) acīmredzami pieder tai pašai kategorijai. Tā arī, kā tas ir redzams, tai pieder vārdi “patiess Dievs no patiesa Dieva” (theon alēthinon ek theou alēthinou), kas apliecina Dēla dievišķību. Ja šīs daļas tiek atņemtas, un tai pašā laikā (argumenta dēļ) Caes. teikumi, kurus Horts apzīmēja par situācijai nevēlamiem, tiek atjaunoti, mums būtu jāsagaida, ka mēs iegūtu Cezarejas formulu. Taču tas, ko mēs iegūstam, ir ticības apliecība, kas visumā atgādina Caes., bet tai pašā laikā atšķiras vairākās detaļās, gan sīkās, gan svarīgās.[v] Piemēram, pirmajā artikulā N teikums “visu redzamo un neredzamo lietu radītāju” grieķiski skan pantōn horatōn te kai aoratōn poiētēn, kamēr Caes. ton tōn hapantōn horatōn te kai aoratōn poiētēn. Trešajā artikulā N lasām kai eis to hagion pneuma (un uz Svēto Garu), kamēr Caes. piedāvā pisteuomen kai eis en pneuma hagion (N.B. vienu Svēto Garu). Jāatzīst, ka šīs ir nenozīmīgas atšķirības, no kurām nav viegli izsecināt pamatojumu izmaiņām. Taču no mūsu viedokļa, tieši šis nenozīmīgums padara tās jo nozīmīgākas. Kādēļ kādam būtu jārūpējas izdarīt šādas izmaiņas, sevišķi trešajā artikulā no sarežģītākas uz daudz vienkāršāku formu? Jāpamana, ka pirmajā atšķirībā N sakrīt ar sv. Epifānija otro ticības apliecību, bet “viens” izlaišana trešajā artikulā sakrīt ar viņa pirmo ticības apliecību.[vi]

Tomēr tā ir otrā artikula struktūra, kas, pēc tam, kad svītroti visi N antiariāņu teikumi, uzrāda pilnīgu atšķirību no Caes. Tā Caes. atdala “vienpiedzimušo Dēlu” (huion monogenē) un “dzemdināts no Tēva” (ek tou patros gegennēmenon), un novieto pēdējo artikula pirmās daļas beigās, turpretim N tos apvieno un novieto pašā artikula sākumā. N arī “dzemdināts” izsaka ar aorista divdabi gennēthenta pabeigtās tagadnes gegennēmenon vietā. N nav nekas atrodams, kas atbilstu Caes. teoloģiski maz ko izsakošajam “dzīvība no dzīvības” (zōēn ek zōēs). Pārejot pie otrās daļas, mēs novērojam, ka Caes. di ou kai echento ta panta (caur kuru visas lietas radītas) parādās N kā di ou ta panta egeneto. Sekojošās rindas (aplūkojot tās no apspriežamās teorijas viedokļa) ir pilnas ar līdzīgām, šķietami pilnīgi bezjēdzīgām izmaiņām un papildinājumiem, kā piemēram neveiklais iespraudums “tas, kas debesīs un tas, kas virs zemes” (ta te en tō ouranō kai ta en tē gē), iespraudums “mūsu, cilvēku, dēļ un” (di hēmas tous anthrōpous kai), un iespraudms “nonāca” (katelthonta), vairāku “un” tāpat kā (kāda neizprotama iemesla dēļ?) “godībā” (en doxē), un izmaiņas no “pie Tēva” (pros ton patera) uz “debesīs” (eis ouranous), un divdabi hēxonta (atnāks) uz erchomenon. Kopējais rezultāts[vii] ir skaidra N pielāgošana Jeruzalemes-Antiohijas ticības apliecības tipam, un Harnaks pat argumentēja, ka šīs izmaiņas var tikt uzskatītas par darba komitejas “nedogmatisku piekāpšanos” šo vietu ietekmīgajiem patriarhiem. Īstenībā mums nav iemeslu uzskatīt, ka cilvēki tajā laikā bija ļoti ieinteresēti savu vietējo ticības apliecību precīzos izteikumos. Ja viņi bija, tad ir ārkārtīgi savādi, ka tik ietekmīgas personas būtu apmierinājušās ar tik nenozīmīgu piekāpšanos.