Kristietības vēsture

Iepriekšējo apsvērumu rezultāts neizbēgami met nopietnu šaubu ēnu uz Horta-Harnaka hipotēzi, ka N ir Caes. pārveidošanas rezultāts. Tie liek uzdot jautājumu, vai tiešām Eusebija vēstules liecība pamato šādu hipotēzi. Un šeit ir vērts pieminēt, ka neviens autors, kas pievērš vairāk uzmanības burtam nevis teksta nozīmei, varētu norādīt uz tiešu sakaru starp Caes. un N. Sv. Atanāzija mērķis to piesaucot ir skaidri redzams[i] – viņš grib, lai pasaule uzzinātu, ka arī Eusebijs, kurš neatlaidīgi pretojās līdz pat Nikajas koncila priekšvakaram, ir beidzot nācis pie atziņas, ka Nikajas mācība ir saskaņā ar Baznīcas ticību un tēvu tradīciju. Tādā veidā viņa vēstule vienlaicīgi bija savu iepriekšējo uzskatu kļūdainības atzīšana un atteikšanās no ariānisma. Līdzīgi Sokrāts[ii] un Teodorets,[iii] zinot kādu cieņu Eusebijs baudīja un kādā veidā to izmantoja ariāņi, bija priecīgi izmantot vēstuli ar viņa, lai arī negribīgu, atzīšanos, ka Nikajas formula var tikt saprasta pieņemamā veidā, kā nūja ar ko sist herētiķus. Šos faktus ir vērts atcerēties, jo modernie pētnieki neapzināti pieņem, ka seno hronistu interese sakrita ar paša Eusebija domām, un viņi aizmirst, ka, lai arī vēstule sniedz vērtīgu informāciju par N sacerēšanu, tā to dara netieši.

Jau no paša sākuma ir ārkārtīgi svarīgi pamanīt, ka Eusebijs pats nekur savā vēstulē neapgalvo, ka N bija, vai bija iecerēta kļūt par viņa dzimtās baznīcas ticības apliecības redakcijas rezultātu. Izšķirošais teikums atrodams pašā sākumā, kur viņš paziņo, ka viņš vispirms citēs “savas ticības aprakstu, kurai viņš piekrīt (tēn huf hēmōn protetheisan peri pisteōs grafēn)”, un tad “rakstīs (grafēn)”, ko izveidoja bīskapi “pēc tam, kad bija papildinājuši manus vārdus (tais hēmeterais fōnais prosthēkas epibalontes)”. Šeit jāatzīst, ka Eusebija “savas ticības apraksts”, kurš tika papildināts, vienkārši nevarēja būt Cezarejas ticības apliecība. Aprakstam jāattiecas uz visu stāstījumu, kas seko, un kas (kā iepriekš tika norādīts) ietvēra, tāpat kā ticības apliecību, viņa personisko apliecinājumu, ka viņš ir šajā ticībā uzaudzināts un pats to ir mācījis, un (kas ir ļoti svarīgi) teoloģisko skaidrojumu, kas pievienots ticības apliecībai. Ja tas tā ir, tad “mani vārdi”, par kuriem viņš sūdzējās, ka tie ir papildināti, nevar tikt uzskatīti, kā tas parasti ticis darīts, par vienādiem ar Cezarejas ticības apliecību. Tie nevar attiekties uz kādu atsevišķu tekstu, bet tie jāattiecina uz vispārējo teoloģisko pozīciju, kas tiek izteikta fragmentā kopumā. Citiem vārdiem, uzsvars tiek likts uz izsenim mantoto Baznīcas ticību, kuru mācījuši bīskapi pirms viņa un kas pēdējā instancē nākusi no Kunga paša, daudz vairāk nekā uz Cezarejas ticības apliecību kā dokumentu. Pēc viņa atstāsta, tā bija tradicionālā mācība, kuru bīskapi tik goddevīgi klausījās un pats imperators tik dāsni atbalstīja, pavēlot, ka tā jāietver formālā apliecinājumā, kurš saturētu vārdu homoousios. Nav iemesla domāt, ka Eusebijs vai Konstantīns sagaidīja, ka galējais dokuments būtu pati Cezarejas ticības apliecība, kurā ietverts Nikajas jaunvārds. Tas, ko Eusebijs grib teikt, ka viņam bija tiesības sagaidīt, ka tas ļaus izpausties doktrīnai, kuru viņš bija sniedzis par apmierinājumu koncilam un kuras vienīgā jaunā iezīme būtu nianse, ko radītu homoousios lietošana.

Līdzīgs un paralēls pārpratums sabojā cita svarīga fragmenta tagadējo interpretāciju. Tas ir fragments, ar kuru Eusebijs iepazīstina koncila ticības apliecību: “Bet viņi aizbildinoties ar homoousios pievienošanu (profasei tēs tou homoousion prosthēkēs), radīja šo dokumentu”. Daži pētnieki[iv] ir padarījuši vārdu nozīmi neskaidru, nepareizi pārtulkojot profasei (“aizbildinoties ar”) kā “ar mērķi, lai”, tādā veidā atvieglojot tā izmantošanu par pierādījumu Horta-Harnaka hipotēzei. Īstenībā, ja Eusebijs vispār domāja par kādiem esošiem ticības apliecību tekstiem, teikums viņam nozīmēja kaut ko pavisam citu. Tas, ko viņš apgalvo, runājot par šo skaidrojumu, ir, ka komiteja izmantoja viņiem doto iespēju ievietot homoousios, lai radītu pavisam jaunu formulu, kas atšķīrās no Caes. pat izteiksmes sīkumos. Tāda ir H. Līcmaņa šī fragmenta eksegēze,[v] un tas tiešām tā var būt, ka Eusebija rūgtie beigu vārdi “šis dokuments!” nodod viņa neaptiku, ka viņa iemīļotās ticības apliecības formas vietā atbildīgās autoritātes bija iemānījušas koncilam pavisam svešu simbolu. Tomēr arī tas, šķiet, neuztver viņa sūdzības būtisko iemeslu, un attēlo viņu kā pedantiski ieinteresētu dažādu vietējo ticības apliecību tekstos, it kā viņš būtu problēmas mūsdienu pētnieks. Viņa vilšanās pamats nebija, ka jaunajai N ticības apliecībai par pamatu bija izmantota cita ticības apliecība un nevis viņa iemīļotā un pazīstamā Caes. (jāpiezīmē, ka šī cita ticības apliecība dogmatiski nemaz tik ļoti neatšķīrās no Caes.). Iemesls bija, ka neraugoties uz to, kāda ticības apliecība tika ņemta par pamatu, komiteja bija gājusi daudz tālāk par to, ko Eusebijs un viņa draugi varēja sagaidīt no Konstantīna pavēles. Viņi ne tikai bija ievietojuši formulā homoousios, bet visa jaunā dokumenta teoloģiskā noskaņa bija pretrunā ar viņa mācību, sevišķi, ņemot vērā anatēmas, kas bija pievienotas beigās. Šis pēdējais fakts ir svarīgs, jo fragmenta spēks zudīs, ja aizmirst, ka sašutuma izsauciens “šis dokuments!” neattiecās vienkārši uz N, bet uz N, kam bija pievienotas anatēmas.

Atlikušā vēstules daļa brīnišķīgi saskan ar šādu Eusebija attieksmes izpratni. Ja, kā to novēroja Līcmanis, augšminētais teikums ir jāuztver kā viņa aizkaitinātības izpausme, ka viņa paša Cezarejas formulas teksts ir sabojāts, ir savādi, ka uz to nav nekāda atsauce rindkopās, kur viņš plaši runā, kā viņš izsijā jaunradīto formulu līdz pēdējam graudam. Patiesībā šīs rindkopas paskaidro, kāds bija viņa sūdzību patiesais iemesls. Izskatās, ka Eusebijs būtu bijis gatavs samierināties ar homoousios kā atsevišķu vārdu – mēs pamanām, kā viņš izceļ imperatora rīkojumu “vienīgi ar viena vārda homoousios papildinājumu (henos monou proseggrafentos hrēmatos tou homoousiou)”. Jo sevišķi viņš to varēja atļauties, ņemot vērā paskaidrojumu nenoteiktību un neskaidrību, ar kādu Konstantīns terminu iepazīstināja. Taču komiteja, kurai bija iedots pirksts, bija paņēmusi visu roku – vismaz tāds bija Eusebija spriedums par tās rīcību. Viena lieta ir ievietot atsevišķu vārdu formulā, kas izsaka mācību, kādu arī Eusebijs izteica savā ticības apliecībā un tai pievienietojam teoloģiskajam skaidrojumam. Un pavisam cita lieta sacerēt ticības apliecību, kas bija pilna ar homoousios terminoloģiju, neatstājot nekādu iespēju viņa lolotajai trīs hipostāžu teoloģijai, patiesībā vienādojot hypostasis ar ousia. Tāpēc viņš izjuta pienākumu, tā viņš apgalvo saviem atbalstītājiem, izķemmēt samudžināto papildu teikumu un anatēmu masu ar smalku kritikas ķemmi, tā, lai viņš varētu būt pārliecināts, ka visas un katra atsevišķi atbilst skaidrojumam, kas sakrīt ar to, ko viņš un viņi uzskatītu par pareizu teoloģiju.

Lasītājs var iebilst, ka tas viss ir ļoti labi, bet neapšaubāmi vēstule apgalvo (lai arī kādi motīvi sv. Atanāzijam un pārējiem lika to saglabāt), ka Eusebijs stādīja priekšā savu ticības apliecību par pamatu, no kura koncilam butu jāizveido ticības formulu. Neapšaubāmi, ka atzinība, ar kādu to uzņēma bīskapi un pats Konstantīns, nozīmēja, ka tā šķita ideāla ticības apliecība, lai to pieņemtu. Ko gan vēl citu nozīmē vārdi, “Pats mūsu mīļotais imperators bija pirmais, kas apliecināja, ka tā ir pilnībā ortodoksa, un ka tādi ir arī viņa paša uzskati. Viņš mudināja citus to parakstīt un piekrist tās mācībai”? Pat ja trūkst skaidras norādes uz šādu iznākumu, neapstrīdami viegli ir lasīt starp rindiņām un sekot notikumu gaitai.

Iespējams, šeit rastos problēma, ja mēs neko nezinātu par situāciju pirms koncila. Tomēr, pateicoties informācijai, kas atklāta par sinodi, kas notika dažus mēnešus iepriekš Antiohijā, un kurai mēs pieskārāmies šīs nodaļas sākuma apakšnodaļā, mums vairs nav nepieciešams izskaidrot Eusebija neticamo izturēšanos. Ja sīriešu avotu fakti ir uzticami, mēs tagad zinām, ka viņam šajā koncilā tika uzlikts pagaidu lāsts,[vi] lai gan viņam tika dota iespēja attaisnot sevi nākamajā ekumēniskajā koncilā. Tā skanēja oficiālais paziņojums: “Mēs, sinodes līdzdalībnieki, esam nolēmuši pārtraukt komūniju ar šiem [i.e. Teodotu, Narcisu un Eusebiju], spriežot, ka viņi nav gatavi komūnijai […], bet mēs esam devuši iespēju lielajā un priesteriskajā Ankiras sinodē atteikties no saviem uzskatiem un nākt pie patiesības atziņas”.

Tagad mēs varam pienācīgi novērtēt vēstulē pieminētās epizodes patieso nozīmi. Aina, no kuras negribīgi tiek atsegtas dažas collas, nav nekas cits kā Cezarejas bīskapa formāla reabilitācija un viņa atjaunošana katoliskajā komūnijā. Saprotams, ka pats Eusebijs neuzskatīja par nepieciešamu sevišķi izcelt šo notikuma daļu. Cik tālu tas attiecas uz viņu un viņa draudzi, šo īslaicīgo ekskomunikāciju bija labāk pēc iespējas ātrāk aizmirst, un viņa raksta mērķis ir nevis kavēties pie šī fakta, bet paskaidrot saviem uztrauktajiem adresātiem, kā tas gadījies, ka viņš parakstījis formulu, kas tik atklāti nesaskanēja ar viņa labi pazīstamo mācību. Viņam bija svarīgi pieminēt, ka formula saņēmusi formālu un spontānu koncila atbalstu. Bet mums nav jāšaubās, ka patiesībā viņa ortodoksija tika attaisnota un Antiohijas tēvu pagaidu lāsts noņemts. Šīs atziņas gaismā mēs varam saprast, kāpēc viņš vairākkārtīgi atkārto savā dokumentā, ko viņš lasa sapulcēto bīskapu priekšā, ka šī ortodoksā ticība ir mācīta viņam kopš jaunības, un ka to viņš mācīs līdz savai nāves dienai. Mēs arī varam uztvert patieso nozīmi, kas slēpjas zem vārdiem, “kad mēs bijām iepazīstinājuši ar šo ticību, vairs nebija vietas iebildumiem. Pats mūsu mīļotais imperators bija pirmais, kas apliecināja, ka tā ir pilnībā ortodoksa.” Citiem vārdiem, pats Konstantīns apliecināja ar savu muti viņa teoloģisko uzskatu pareizību. Imperatora plāns bija nodrošināt koncilā cik lielu vienprātību vien iespējams, un nekas nebija iegūstams, ja izslēgtu tik svarīgu un cienījamu pārstāvi kā Eusebijs.

No otras puses, viņa tālākajā aprakstā nav atrodams nekas tāds, lasot to šādā gaismā, kas norādītu, ka Konstantīns nopietni ieteica pastāvošo Cezarejas tekstu par pamatu koncila ticības apliecībai. Ir jābūt skaidram, ja mēs vispār uzskatām notikuma atstāstu par uzticamu, ka Cezarejas tekstam pat ar dažu, ortodoksiju aizstāvošu teikumu papildinājumu bija maz izredžu kļūt izvēlētam par jauno ekumēnisko formulu. Lai arī tā bija sena un ortodoksa, tās sacerēšanas apstākļi pirms sanāksmes nebija pārāk labvēlīgi, lai tai piešķirtu tādu godu. Jebkurā gadījumā, Konstantīns apstiprināja Eusebija mācību, nevis pašu ticības apliecību, un tas atklājas vārdos, ka viņš apspriedās ar bīskapiem parakstīt tās pašas doktrīnas (tois dogmasi […] toutois autois). Izskatās, ka sakot šos vārdus, viņš pat nedomāja par vēlāko ticības apliecības veidošanu, bet vienīgi mudināja sapulcētos bīskapus atzīt Eusebija atjaunošanu komūnijā. Tomēr, ja viņš raudzījās arī tālāk, uz brīdi, kad tiks pieņemtas definīcijas, viņa domas varētu parafrāzēt šādi: “Es personiski pieņemu teoloģisko pozīciju, ko viņš ir paudis, un ieteiktu mums visiem to pieņemt, bet lai nekļūdītos, pievienosim vārdu homoousios un ideju, ko tas izsaka.”

Tagad mums jārezumē mūsu arguments, pat ja tas ietver nelielu atkārtošanos. Nav iespējams ilgāk uzskatīt, ka Eusebija sacerētā ticības apliecība pirmām kārtām bija saistīta ar koncila savas ticības formulēšanu. Reiz ir jāatmet populāro notikumu rekonstrukciju,[vii] saskaņā ar kuru sākumā ariāņi piedāvāja savu ticības apliecību kā pamatu, taču uzreiz tika noraidīti, un tad, vispārējiem aplausiem skanot, iznāca godājamais Cezarejas bīskaps ar savas baznīcas kristības ticības apliecību. Drīzāk viņa patiesais mērķis, iesniedzot ticības apliecību, bija attaisnot sevi no apsūdzības herēzē un tā iegūt savu teoloģisko attaisnošanu. Ja tas tā ir, tam bija jānotiek koncila sākumposmā, bet ticības apliecības sacerēšana sekoja daudz vēlāk. Tomēr tas nav vienīgais, ja Eusebija vēstule tiek lasīta pareizi, tajā nekur neparādās (pretēji plaši izplatītajam uzskatam), ka viņš jebkad apgalvotu, ka Cezarejas teksts pats par sevi būtu izvēlēts par pamatu oficiālās formulas izveidei, vēl mazāk, ka viņš jebkad būtu sūdzējies, ka ticības apliecību veidojošā komiteja to nepieņēma par pamatu. Viņa vilšanās ir acīmredzama, bet tai par iemeslu nebija tas, ka komitejas locekļi sabojāja vai neņēma vērā viņa Cezarejas ticības apliecību. Burtiskās atšķirības starp Caes. un N bija pamanāmas katram vērīgam skatienam, bet, kā redzams, tās viņu neuztrauca. Patiesais viņa vilšanās iemesls bija jaunās ticības apliecības teoloģiskais tonis, kā viņš to izrāda ar veidu, kādā viņš analizē formulas katru atsevišķo teoloģisko teikumu un tās anatēmas. Eusebija sūdzības būtība ir, ka, lai arī imperators ieteica tradicionālo mācību, kurai kā piemēru viņš bija devis savu Cezarejas ticības apliecību, un vienkārši pamudinājis to precizēt, ievietojot tajā vienu vārdu homoousios, komiteja bija pārkāpusi rīkojumu un mācību pilnīgi izmainījusi. Viņi bija ieviesuši ne tik daudz jaunu ticības apliecību, cik kaut ko tādu, kas bīstami atgādināja jaunu teoloģiju, kuru Eusebijs bija gatavs pieņemt (tā viņš apliecina saviem adresātiem) tikai pēc tam, kad viņš bija pārbaudījis katru tās artikulu. Vienīgi viņa izteikumu pārpratumi un Antiohijas sinodes protokola pazušana ir likusi pētniekiem pieņemt toreiz pieejamos dokumentus par tiešas saistības starp Caes. un N pierādījumu. Kā mēs to redzējām, pie attiecīga skaidrojuma, tie neatbalsta šādu secinājumu. Tik tiešām tie nedod mazāko ieganstu idejai, ka viņš jebkad ir bijis ieinteresēts problēmās, kuras interesē modernās ticības apliecību pētniecību.