Kristietības vēsture

Šāda ir sarežģītā tradīcija, kura mums tagad jāaplūko tuvāk. Nākošajā nodaļā viena apakšnodaļa tiks veltīta C sevišķās mācības analīzei, un tādēļ mēs varam uz brīdi atlikt apsvērumus, kādā veidā tā var tikt uzskatīta par papildinājumu Nikajas ticības apliecībai. Pēc tam sekos apakšnodaļa, kas mēģinās atrisināt mulsinošo problēmu par C saistību ar Konstantinopoli. Šajā apakšnodaļā mēs vienkārši pievērsīsim uzmanību vienam tradīcijas pavedienam, proti, tam, kurš liecina, ka atskaitot dažus pielikumus, paskaidrojumus un precizējumus, C pamatā ir identiska ar N. Ja to saprot burtiski (protams, jāpieļauj iespēja, ka priekšteči nebija paredzējuši lietot vārdus to tiešajā nozīmē), tad šādu izskaidrojumu, kuru tikai retais pētnieks uzskatīs par apmierinošu. Jau labu laiku šādu skaidrojumu ir prasmīgi un pamatoti noraidījis sākotnēji F. Dž. A. Horts,[i] un vēlāk Ā. Harnaks.[ii] Šeit mēs aplūkosim tikai viņu argumentu kopsavilkumu, kas ticis vispāratzīts. Galvenokārt, to veido sīks abu ticības apliecību salīdzinājums. Ja tas tiek izdarīts, pieņemot, ka trešā artikula papildmateriāls netiek aplūkots, rezultātā var pārliecinoši pierādīt, ka tie patiesībā ir pilnīgi atšķirīgi dokumenti.

Būtu jāpamana sekojošās iezīmes. Pirmkārt, C sastopami ievērojami izlaidumi, kuru dēļ C nav viegli uzskatīt par N pārveidoto versiju. Tie ir: (a) vārdi “līdzbūtisks Tēvam”; (b) “Dievs no Dieva”; (c) “lietas debesīs un lietas virs zemes” (pieminot Dēla radīšanas darbu otrajā artikulā); (d) anatēmas. Protams, var apgalvot, ka anatēmas vairs nebija aktuālas, jo tās bija vērstas pret ariānisma formu, kas ap to laiku bija izzudis, un lietoja valodu, kas neatbilda jaunizveidotajai jēdzieniskajai atšķirībai starp hypostasis un ousia; un arī, ka vārdu kopas (c) svītrošana bija dogmatiski nenozīmīgs stila uzlabojums. Tomēr šie skaidrojumi neattiecas uz pārējiem diviem izlaidumiem, kas kopā veido Nikajas ortodoksijas centrālo formulu. Lai arī kas būtu veicis iespējamo N redakciju, viņš būtu rīkojies ārkārtīgi savādi, atmetot frāzes, kas tik skaidri izteica Nikajas nostāju.

Otrkārt, C satur virkni vārdu un izteicienu, no kuriem dažiem ir maza vai vispār nav nozīmes, kas nav atrodami N. Tie ir: (a) “debess un zemes radītājs” pirmajā artikulā; (b) vārdi “pirms visiem mūžiem” kopā ar “dzemdināts” otrajā artikulā; (c) vārdi “no debesīm” ar “nonāca”; (d) vārdu kopa “no Svētā Gara un Jaunavas Marijas” kopā ar “iemiesojās”; (e) teikums “un tika mūsu dēļ krustā sists Poncija Pilāta laikā” ar savienotājpartikulu “un” pirms “cieta”; (f) vārdi “un tika apglabāts” pēc “cieta”; (g) vārdi “saskaņā ar Rakstiem” pēc “augšāmcēlās trešajā dienā”; (h) palīgteikums “un sēž pie Tēva labās rokas” pēc “uzkāpa debesīs”; (i) frāze “atkal godībā” ar “atnāks”; un, protams, (j) “kura valstībai nebūs gala”. Vairumam no šīm atšķirībām bija maza, ja vispār kāda nozīme notiekošajā teoloģiskajā strīdā, un tikai (d) un (j) var ar ticamību izskaidrot kā tādas, kas radušās polemisku apsvērumu rezultātā. Izteiciens “pirms visiem mūžiem” pārstāv ne tikai novirzīšanos no stingrā Nikajas viedokļa, bet pat atkāpšanos no tā. Šī izteiciena aizstāvji nelokāmi atteicās lietot valodu, kas varētu šķietami norādīt uz Dēla izcelšanās laiku, jo katra šāda norāde varētu kļūt par pamatu, lai kā arī no tā izvairītos, aplamai izpratnei. Punkts (d) aplūkojamās teorijas gaismā ir pietiekami skaidrs, ja tas tika ievietots, lai paskaidrotu ortodoksijas nostāju pret apolinārismu (tas tiks aplūkots nākamajā nodaļā[iii]). Ir pietiekami skaidrs, ka (j) bija paredzēts lai novērstu Ankiras Marcella ideju atdzimšanu. Tomēr nav iespējams izskaidrot kāpēc izdarītas citas minētās izmaiņas.

Treškārt, starp C un N ir vairākas vārdu kārtības un teikuma uzbūves atšķirības, no kurām daudzas ir pašas par sevi nenozīmīgas, taču tieši šī iemesla dēļ tās ir jo uzkrītošākas. (a) Pirmajā artikulā, kas apraksta Dievu kā visu lietu radītāju, lai arī saturs ir tas pats abos artikulos, C tas ir izkārtots pavisam citādi. Mēs lasām C horatÿn te pantÿn kai aoratÿn pretēji N pantÿn horatÿn te kai aoratÿn. (b) C atrodamais “vienpiedzimušais (monogenē)” ar noteikto artikulu ir apzīmētājs lietvārdam “Dieva Dēls”, turpretim N tas ir novietots aiz “no Tēva dzemdināts” bez artikula. (c) Tā arī N gennēthenta ek tou patros atkārtojas C kā ton ek tou patros gennēthenta. (d) Izņemot staurÿthenta “krustā sists”, C otrajā artikulā vairākas teikuma daļas ir savienotas ar “un”. (e) Trešajā artikulā N vienkāršais kai eis to hagion pneuma (“un Svētajam Garam”) C parādās kā kai eis to pneuma to hagion. Ir grūti iedomāties kādēļ N iespējamajam redaktoram būtu vajadzējis ieviest šīs, lielākoties sīkās, izmaiņas.

Šo atšķirību salīdzinājums liek pārliecināties, ka neatkarīgi no tā, kas ir C, nebūtu pareizi to uzskatīt par N pārveidotu variantu. Patiesībā abi divi ir pilnīgi atšķirīgi teksti, kas līdzinās viens otram plašā, vispārīgā veidā, taču ne vairāk kā jebkurš cits Austrumu formulu pāris. Horts apkopoja materiālu ar pārliecinošu kodolīgumu, norādot,[iv] ka no C apmēram 178 vārdiem, tikai 33, jeb aptuveni vienu piekto daļu, var droši uzskatīt par saistītu ar N. Ja C bija tieša saistība ar kādu no IV gs. ticības apliecībām, tad noteikti ne ar N, bet ar kādām citām, kas nav līdz šim pieminētas. Garāmejot, ir interesanti atzīmēt, ka tas ir praktiski identisks ar pirmo simbolu, kuru sv. Epifānijs citē sava darba Ancoratus beigās[v] – arī tikai tad, ja var uzticēties manuskripta faktiem. Vienīgās atšķirības, kas atrodamas iepriekšminētajā ir pievienoti teikumi: (a) “tas ir, no Tēva būtības”, (b) “lietas gan debesīs, gan arī virs zemes” un (c) Nikajas anatēmas. C arī savā veidā līdzinās savādajai latīņu ticības apliecībai, kas atrodama Teodosija Diakona kolekcijā, kas atrodama Codex Verona LX (58), zem pilnīgi neatbilstoša nosaukuma Symbolus sanctae synodi Sardici.[vi] Pateicoties tās interesantajām atšķirībām, pētnieki dažreiz ir norādījuši uz to kā svarīgu C priekšteci, iespējams, ar izcelsmi Antiohijā; taču patiesībā tā neizskatās nekas vairāk, kā vien C, kas pielāgota kristību vajadzībām. Tomēr šo tekstu aplūkošana ir saistīta ar nopietnu jautājumiem, kurus vienīgi var apmierinoši atbildēt saistībā ar galveno problēmu, proti, C saistību ar 381. g. Konstantinopoles koncilu. Tagad mums tai jāpievēršas, un mēs varam to darīt ar pilnīgu pārliecību, ka tradīcija kļūdās vismaz identificējot C galveno materiālu ar N.