Kristietības vēsture

Līdzās Konstantinopoles ticības apliecībai, svarīgākais apliecības formulējums kristietībā ir tā sauktā Apustuļu ticības apliecība. Atskaitot anabaptistu vidū, tās autoritāte Reformācijā tika vispārēji atzīta – Mārtiņš Luters to izvirzīja kā vienu no trim saistošajiem ticības kopsavilkumiem, un gan Kalvins, gan Cvinglijs to iekļāva savu doktrinālo normu vidū. Anglijas baznīca tai piešķīra sevišķu vietu, nosakot, ka tā jāsaka divreiz dienā – rīta un vakara lūgšanā. Austrumu ortodksās baznīcās tā nekad kļuvusi par teoloģisku standartu, un, sekojoši, tai nav arī vietas liturģijā, taču aizdomīgums ar kādu tās uzlūkoja šo ticības apliecību, ir zudis. Tās prestižu kā ārkārtēji autoritatīvu kristīgās ticības formulējumu XX gs. ir paplašinājušas un paaugstinājušas vairākas ekumēniskās sanāksmes. Piemēram, 1920. g. Lambetas konference savā pazīstamajā “Aicinājumā visiem kristīgiem ļaudīm” to izvirzīja par vienu no četriem balstiem (pārējie bija Svētie Raksti, divi Kunga iestādītie sakramenti, un garīgais amats), uz kuriem varētu tikt sasniegta Baznīcas redzamā vienība. [i] Līdzīgi Pasaules Konferencē par “Ticību un Kārtību”, kas notika Lozannā 1927. g., baznīcu pārstāvji no Rietumiem un Austrumiem veinbalsīgi to apliecināja atklāšanas sanāksmē, un vienojās, ka tā atbilstoši izsaka kristīgo vēsti. [ii]

Zemāk ir nodrukāts Apustuļu ticības apliecības teksts latīniski ar paralēlu tulkojumu. Latīņu teksts ir pārņemts burts burtā no Koloņas kanona Melhiora Hitorpa tā sauktā Ordo Romanus antiquus, ar kuru viņš iesāka savu ietekmīgo De divinis catholicae ecclesiae officiis ac ministeriis, un kuru viņš 1568. g. publicēja savas katedrāles pilsētā. [iii] Tas pilnīgi sakrīt ar tekstu, kas bija autoritatīvs Rietumos vēlajos viduslaikos, un kuru arī reformatori pieņēma par savu normu, ar vienīgo izmaiņu, ka Luters nomainīja “katolisku” ar “kristīgu”.

Textus receptus
Credo in deum patrem omnipotentem, creatorem coeli et terrae;
Et in Iesum Christum, filium eius unicum, dominum nostrum, qui conceptus est de Spiritu sancto, natus ex Maria virgine, passus sub Pontio Pilato, crucifixus, mortuus et sepultus, descendit ad inferna, tertia die resurecit a mortuis, ascendit ad coelos, sedet ad dexteram dei patris omnipotentis, inde venturus es iudicare vivos et mortuos;
Credo in Spiritum sanctum, sanctam ecclesiam catholicam, sanctorum communionem, remissionem peccatorum, carnis resurrectionem, et vitam aeternam. Amen.

Es ticu vissvarenajam Dievam Tēvam, debess un zemes radītājam;
Un Jēzum Kristum, viņa vienīgajam Dēlam, mūsu Kungam, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis Poncija Pilāta laikā, krustā sists, nomiris un apglabāts, nokāpis/nokāpa ellē, trešajā dienā augšāmcēlies/augšāmcēlās no mirušajiem, uzkāpis debesīs, sēž pie visvarenā Dieva Tēva labās rokas, no turienes viņš nāks tiesāt dzīvos un mirušos;
Es ticu uz Svēto Garu, svēto katolisko baznīcu, svēto kopību, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi. Amen.

Pirmkārt, mums jāpamana (šis fakts nekad nav ticis noliegts), ka mūsu priekšā vienkārši atrodas diezgan izstrādāts Senās Romas ticības apliecības (R) variants, kuru mēs iepazinām un pētījām III un IV nodaļās. Lai vieglāk būtu uz to atsaukties, pētnieki ir vienojušies par apzīmējumu T (textus receptus). Ceturtajā nodaļā mēs pamanījām, ka ticības apliecības, kas tika lietotas Rietumu baznīcā pirmajos gadsimtos katehūmenu apmācībai un kristībā, vienmēr bija dažādas R formas. Mēs īsumā pieskārāmies ticības apliecībām ar šādām iezīmēm no Ziemeļitālijas, Balkāniem, Ziemeļāfrikas, Spānijas un Gaulas. Tajās visās kodolā atrodas R, un tās atšķīras savā starpā un no R vai nu ar nelielām izmaiņām formulējumā, vai ar papildus materiāla pielikumiem. T gadījumā, tai raksturīgākās atšķirības ir vienpadsmit: (a) T pievieno “debess un zemes radītāju” (creatorem coeli et terrae); (b) T izmaina R raksturīgo vārdu kārtību “Kristus Jēzus” uz plašāk sastopamo “Jēzus Kristus”; (c) T precizē R “piedzimis no Svētā Gara un Jaunavas Marijas” ar teikumu “ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas; (d) T pievieno “cietis” (passus) pirms “Poncija Pilāta laikā”; (e) T ievieto miris (mortuus); (f) T pievieno “nokāpis ellē” (descendit ad inferna) pēc “apglabāts”; (g) T paplašina R teikumu no “pie Tēva labās rokas” uz “pie visvarenā Dieva Tēva labās rokas” (ad dexteram dei patris omnipotentis); (h) T izmaina R “no kurienes” (unde) uz “no turienes” (inde); (i) T pievieno “katolisku” (catholicam) R Baznīcas aprakstam kā “svētai”; (j) T iesprauž “svēto kopība” kā ticības artikulu; (k) T pievieno “mūžīgo dzīvi” (vitam aeternam).

Otrkārt, mums būtu jāatceras, ka lai arī vide, kurā T un no tās atvasinātās ticības apliecības veidojās, bija galvenokārt saistītas ar katehumenātu un kristību, T no paša sākuma bija jāveic daudz plašākas funkcijas. Protams, tās galvenais pielietojums ir bijis kristībā kā deklaratīva ticības apliecība. Šajā statusā tā ir lietota latīņu Rietumu kristību ritos kopš VIII gs., tai skaitā Romas baznīcā, tikai nedaudz vēlāk, saistībā ar īsākiem un daudz vienkāršākiem jautājumiem, kurus mēs aplūkosim nākamajā nodaļā. Taču gandrīz vienlaicīgi ar savu pēdējo redakciju T ieguva vietu arī stundu lūgšanās, un kopš tā laika to viņa ir saglabājusi. Lai gan vēl pirms tas notika, kad sv. Ambrozija un sv. Augustīna ticības apliecības bija mainīgas un nenobriedušas R variācijas, viņi runāja par symbolum fidei kā talismanu, kas jāiegaumē un jāsaka pēc noteiktiem laikos. “Saki ticības apliecību ikdienas”, otrais pamācīja savu ganāmpulku, “Kad tu piecelies, kad tu gatavojies iet gulēt, atkārto savu ticības apliecību, veltī to Kungam, atgādini sev par to, nenogursti to atkārtot.” [iv] Šajā agrīnajā periodā ticības apliecības regulāra atkārtošanai, cik mēs zinām, nebija kanoniska pienākuma raksturs, bet gan tā piederēja pie privātās dievbijības. Tomēr VII gs. vidū Brāgas arhibīskaps sv. Fruktuozus (miris ap 665. g.) ierādīja tai vietu kompletorijā, un noteica, ka klostera brāļiem nakts lūgšanu noslēgumā “visiem kopā vienbalsīgi jāsaka kristīgās ticības simbols”. [v] Bija jāpaiet laikam, līdz to sāka lietot primā un matutīnē. Alkuīns nepiemin šādu praksi savos darbos par liturģiju, un pirmais, kas nosaka ticības apliecības rečitēšanu pirms matutīnes un primas, tāpat kā pēc kompletorija, ir lielais klosteru reformātors Kārļa Lielā un Ludviķa Dievbijīgā laikā – sv. Anianes Benedikts (miris 821. g.) [vi] un Mecas Amalārijs. [vii] Taču tas, ka ticības apliecību var atrast agrīnajos psaltēros, pierāda ka tās iekļaušana rīta lūgšanās ir notikusi labu laiku pirms šī perioda. Šajā laikaposmā visi R atvasinātie varianti jau bija devuši vietu T, un tai bija lemts, kā Rietumu ticības apliecības attīstības nobriedušam auglim, iemantot centrālu lomu Baznīcas ikdienas lūgšanās.

Aplūkojot T, ir jāpieskaras vairākām, savstarpēji cieši saistītām problēmām. Tas arī ir mūsu uzdevums šajā un nākamajā nodaļā. Svarīgs jautājums, kuram mums jāatrod atbilde, ir saistīts ar tās identitāti un izcelšanos. Vai T ir vietēja ticības apliecība, radiniece visām pārējām, kas bija lielā skaitā izplatītas visā Rietumeiropā un Ziemeļāfrikā sākot ar III gs.? Ja tā ir, tad kādu reģionu jāuzskata par tās rašanās vietu, un kāda izšķirošu notikumu secība noteica tās izvirzīšanu tik izcilā vietā pat Romā. Vai arī patiesībā tā ir rediģēta R, kas izmainīta pašā Romā? Līdzās šiem literārajiem un vēsturiskajiem pētījumiem ir jānoskaidro pievienotā materiāla nozīme, kas ir pamatā R un T atšķirībai. Kādi bija šī materiāla pievienošanas iemesli, un kādā mērā tie izmainīja sākotnējo ticības apliecības mācību? Šobrīd mēs aprobežosimies ar Apustuļu ticības apliecības teoloģiskā un doktrinālā aspekta analīzi. Uzdevums ir tik sarežģīts un svarīgs, ka tas aizņems šīs nodaļas atlikušo daļu. Pēdējā nodaļā mēs pievērsīsimies samezglotajai problēmai, kā T radās un kļuva par neatkarīgu ticības apliecību Eiropā.